Sanaugustīna
Senpilsēta Kolumbijā ar lielām akmens milžu statujām. Vaibsti kā afrikāņiem un rokā tur kādu ieroci. Statujas ir no 20 cm līdz 7 m. Dažviet atrakti kapi ar milzu akmens sarkofāgiem. Turpat arī 400 m augstais ūdenskritums.
Atrašanās vieta. Kolumbija, Uilas departaments, pie Neivas pilsētas 300 km no Bogotas. Lidojums aizņem ap stundu. Tālāk apmēram 4 st. pa ceļu gar Magdalēnas upi. Sanaugustīna mūsdienās ir ciemats ar 300 iedzīvotājiem.
Atklāšana un izpēte. Jau XVIII gs. vidū spāņu mūks Huans de Santa savā darbā „Dabas brīnumi" (Maravillas de la Naturaleza) aprakstīja noslēpumainās statujas ap Sanaugustīnu, ko godinājuši turienes indiāņi.
1857.gadā šo vietu sasniedza itāļu ģenerālis Kodaci, kas vadīja kopš 1830.gada pastāvošo Kolumbijas Ģeogrāfijas komisiju. Viņš uzskicēja 34 visvairāk izcēlušās statujas un 4 altārus. Plāns bija militāri precīzs.
1892.gadā zinātniskās ekspedīcijas dalībnieks arheologs Alfons Štībels (1835.–1904.g.) par akmens pieminēkļiem uzrakstīja ziņojumu, kas tika publicēts 1906.gadā iznākušajā grāmatā „Kolumbijas vulkānu kalni.”
Tas savukārt par šo vietu ieinteresēja Heidelbergas zinātnieku Kārli Teodoru Štēpelu. Viņš konstatēja, ka figūras pārsvarā izgatavotas no minerāliem: granīta un dzelzi saturoša smilšakmens, daļa no tām – no vulkāniskas izcelsmes akmeņiem. Zinātnieks vairākumam statuju pagatavoja ģipša nospiedumus. Vēl Štēpels atklāja izstieptu pazemes eju labirintu, kur veidojumi likās viens ar otru saistīti, par kuru mūsdienās neko nedzird. Viņš 1911.gadā viņš raksta: „Tas pats templis ir abās pusēs izklāts ar varenām akmens flīzēm un tāpat kā iepriekšējais pārsegts ar lielu akmens plāksni. Zem koku saknēm ložņādams, nokļuvu iekšienē un biju pārsteigts, atrodot tur sānis dienvidrietumu virzienā vedošu eju, laikam pie citiem tempļiem, kuru izvietojums līdz šim vēl nav noskaidrots. Labprāt es būtu eju izpētījis pilnīgi, taču tādam nolūkam man nepietika laika. Apsekoju to kādus 30 metrus, bet nekādi nevarēju piedabūt savus pavadoņus doties man līdzi vēl tālāk. Tomēr ārpusē, necaurejamā meža biežņā zemē pamanāmas, vairākus metrus dziļas alas vedina domāt, ka šie tempļi ar pazemes ceļiem bijuši savienoti.”
1912.gadā šeit veica izrakumus toreizējais Berlīnes Etnogrāfijas muzeja direktors etnologs profesors Konrāds Teodors Proiss. Viņš ar īstu vācieša precizitāti izmērīja un atzīmēja visu, ko vien pamanīja, veica pirmo kompleksa inventarizāciju. Zinātnieks atvēra virkni kapu, pārmeklēja milzīgus akmens sarkofāgus, brīnijās, ka tie visi ir tukši: „Debespuses, uz kuriem šķirsti ar savām atverēm bija orientēti, ir pārāk dažādas, lai pēc tām varētu kaut ko secināt par figūru nozīmi, un arī apbedījumu gareniskais virziens visnotaļ nav viens un tas pats, un neviena mirušā galvas stāvokli nav iespējams konstatēt vienkārši tālab, ka no skeletiem nekādas pēdas nav palikušas...”
Aplūkojamie objekti.
Statuju mežs. Arheoloģiskais parks. Pļavās un starp tropu augiem saskaitāmas pāri par 300 (tūrisma ceļvežos mēdz rakstīt pat 500) statujām. Tās attēlo putnus, dzīvniekus, mistiskas būtnes un pat briesmoņus. Dažas statujas stāv atstatus, citas grupās. Dažas virs sevis tur milzīgas akmens plāksnes. Daudzas no figūrām veidotas kā „divstāvīgas” - galvenā figūra tur uz muguras otru.
• Bīskaps – 4 m augumā. Tas rokās nes mazu bērnu, kas karājas ar galvu uz leju. Izskatās, ka milzis bērnu taisās notiesāt.
• Saules dievs
• Mēness karaliene
Alto de Lavapatasa („Kāju mazgāšanas pakalns”) – uz tā virsotni ved garas trepes. Te atrodas statuja "Otrais es" (El doble Yo), laikam vīrietis viegli saliektām un uz krūtīm krustotām rokām. Niknajā sejā izceļas prominenti vampīra zobi, galvā bruņucepure. Figūrai uz mugura ir kāda cita – mazāka figūra.
Kebrada de Lavapatasa ( „Kāju mazgāšanas avots”) – avots tek pakalna pakājē. Tas tek arī pa kādu 300 m lielu klintāju, kur senie akmeņkaļi iegrebuši ārkārtīgi sarežģītu kanālu, reņu un padziļinājumu tīklu. Pa sastatnēm ap to tiek vadāti tūristi. Pavisam tur ūdens tiek novadīts pa trim taisnstūra baseiniem un neskaitāmiem labirintveidīgiem kanāliem. Tas viss izrotāts ar abstraktiem ornamentiem, reptiļiem un pērtiķveidīgu dzīvnieku attēliem.
Elku pakalns. Mākslīgi radīta plakankalne pakava formā. Netālu no viņa ir bezdibenis, kādu 150 m dziļumā gāžas ūdenskritums. Šo vietu ir izmantojuši pašnāvnieki.
Lašakīra.
Eltablona.
Saites.
Kolumbija.
