Slovāku mūzika
Slovāku mūzikālās kultūras pamatā ir slovāku mūzikas folklora.
Slovāku tautas dziesmas arī vienbalsīgas, tām raksturīga brīva melodijas attīstība, daudzveidīga ritmika.
Slovāku (arī čehu) mūzikas instrumenti: dūdas, fujārs (stabules veids), arfa, cītara, vijole.
Slovāku profesionālā mūzika radās XVII gs. kā kulta mūzika.
Laikmetīgās komponistu skolas pamatlicēji - J.Bella, V.Figušs-Bistrijs, M.Moizess un M.Šneiders-Trnavskis.
Pēc Čehoslovākijas republikas nodibināšanas līdzās nacionālajām tradīcijām čehu un slovāku mūzikā attīstījās modernisma tendences - A.Hāba. Impresionisma un neoklasicisma iezīmes raksturīgas B.Martinū daiļradei. Cīņā par reālisma virzienu mūzikā liela nozīme bija muzikologa Z.Nejedlija un komponista V.Nejedlija darbībai.
Pēc II Pasaules kara Čehoslovākijā plaši attīstījās operas, oratorijas, simfoniskās mūzikas un kamermūzikas žanri - J.Cikers, P.Ēbens, M.Kabelačs, A.Moizess, A.Ošenašs un E.Suhoņs. Atskaņotājmākslinieki: diriģenti - K.Ančerls, Z.Halabala, V.Talihs un K.Vlahs; dziedātāji - K.Gots, Z.Otava, M.Podvalova un M.Tauberova; vijolnieki - A.Ploceks un V.Pršihoda; čellists - M.Sadlo; pianisti - M.Gomane-Dombrovska, F.Maksjans un J.Pālenīčeks. Muzikologi: V.Helferts un A.Sihra.
Čehoslovākijā darbojās 12 operteātri. Starptautisku ievērību guva Slovākijas filharmonijas orķestris.
Saites.
Slovāki.
