Samariešu pentateihs
Atrašana. Pēc ilgām un asām reliģiskām un kultūras nesaskaņām 4. vai 5.gs.pmē. samarieši nošķīrās no žīdiem. Pastāv versija, ka šķelšanās laikā samarieši paņēma līdzi Rakstus, kādi tie tolaik bija, un izveidoja paši savu revidēto Pentateiha tekstu.
Šis teksts bija pazīstams Cēzarejas Eisēbijam un Jeromam. Rietumu pētniekiem tas kļuva pieejams tikai pēc tam, kad Damaskā to atrada Pjetro Delavale 1616.gadā. Neviens no šiem rokrakstiem, kas ir saglabājušies, nav datēti agrāk par 12.gs. Samariešu kopiena apgalvo, ka 13.gadā pēc Kanaānas iekarošanas vienu tīstokli ir sarakstījis Abiša – Mozus mazmazdēls.Taču tas ir visai mazticami.
Vecākajā manuskriptā ir ieraksts, ka tas pārdots laikā no 1149.–1150.gadam, taču pats rokraksts ir daudz vecāks. Cits manuskripts ticis kopēts 1204.gadā, vēl cits datēts ar 1211.–1212.gadu, tagad atrodas Džona Railenda bibliotēkā Mančesterā. Vēl cits, datēts ar 1232.gadu, glabājas Ņujorkas publiskajā bibliotēkā.
Raksturojums. Samariešu Pentateihu nevar saukt par tulkojumu, bet drīzāk par rokraksta daļu no paša žīdu teksta. Tajā ietilpst piecas Mozus grāmatas, un tā ir rakstīta senžīdu rakstības stilā. Dažos no vecākajiem Kumrānas Bībeles rokrakstiem ir lietota šī rakstība, jo to no jauna ieviesa 2.gs. pmē. Makabeju revolūcijas laikā. Izteikta doma, ka samariešu Pentateihs ir tieši no Makabeju perioda.
Samariešu Pentateihā ir aptuveni 6000 noviržu no masoretu teksta, pa lielākai daļai nenozīmīgas. Attiecībā pret masoretu tekstu samariešu teksts apmēram 1900 gadījumos sakrīt ar Septuagintu. Dažas atšķirības samarieši pievienojuši ar nolūku, lai saglabātu savu reliģiju un dialektu.
Šis teksts ir sarakstīts vecākā žīdu raksta formā nekā tā, kas izmantota masoretu tekstā un jūdu literatūrā vispār.
