Sedovs, Georgs (1877.-1914.g.)
Krieviski - Георгий Седов.
Krievu polārpētnieks.
Radniecība. Tēvs - Jakovļevs, Azovas zvejnieks.
Ģimenē bija 9 bērni.
Dzīvesgājums. Dzimis 1877.gada 5.maijā Krivajakosas (Кривая Коса - tagad Sedova Doņeckas apgabalā Ukrainā) ciemā.
No 7 gadu vecuma strādāja uz lauka, devās zvejot. Līdz 14 gadiem neprata lasīt un rakstīt. Tomēr, kad no tālzvejas atgriezās tēvs, divos gados beidza trijklašu baznīcas draudzes skolu un pēc tam aizbēga no mājām.
21 gada vecumā Sedovs saņēma tālbraucēja stūrmaņa diplomu, bet 24 gadu vecumā nolika eksāmenu un kļuva par Admiralitātes poručiku, ko nosūtīja hidrogrāfiskā ekspedīcijā uz Ziemeļu Ledus okeānu.
Sedovs lieliski sevi apliecināja kuģojuma laikā un tika nozīmēts par ekspedīcijas vadītāja palīgu.
Ziemeļpola ekspedīcijas plāni. Biogrāfi apgalvo, ka jau 1903.gadā Sedovs apdomājis iespēju sasniegt Ziemeļpolu, kad Arhangeļskā iepazinies ar amerikāņu Ciglera-Fiāla arktiskās ekspedīcijas dalībniekiem.
Kad sākās krievu-japāņu karš, tad G.Sedovs iesniedza raportu par komandējumu uz Tālajiem Austrumiem. Sedovs komandēja mīnukuģi Nr.48, kas veda sardzi Amūras līcī.
1906.gadā viņu nozīmēja par ločmeistara palīgu Nikolajevskas uz Amūras (Николаевск-на-Амуре) cietoksnī. Avīzē "Usūrijas dzīve" ("Уссурийская жизнь") jaunais hidrogrāfs publicēja rakstus, kuros pamato "Ziemeļu okeāna ceļa svarīgumu Krievijai," aicina to apgūt.
1908.-1910.gados Sedovs strādāja ekspedīcijā Kaspijas jūrā.
Pēc tam apsekoja upes grīvu Kolimā, bet Novajazemļā kartogrāfēja Krstovujugubu (Крестовую Губу), kur tika dibināts Olginas ciemats (Ольгинский поселок).
1910.gada vasarā, tieši pirms ekspedīcijas uz Novajazemļu, Sedovs apprecēja Veru Mai-Majevsku (Верa Валерьяновнa Май-Маевскa). Tā bija īsa, bet laimīga laulība.
Atgriezies no Novajazemļas, Sedovs pastāvīgi runāja par ekspedīciju uz polu, taču viņu atkal nosūtīja uz Kaspiju.
Ekspedīcijas sagatavošana. Tikai 1912.gada martā viņš iesniedza ziņojumu Galvenās hidrogrāfiskās pārvaldes ģenerālleitnantam A.Vilkickim (А.И.Вилькицкий): "Горячие порывы у русских людей к открытию Северного полюса проявлялись еще во времена Ломоносова и не угасли до сих пор. Амундсен желает во что бы то ни стало оставить честь открытия за Норвегией и Северного полюса. Он хочет идти в 1913 году, а мы пойдем в этом году и докажем всему миру, что и русские способны на этот подвиг…" Spriežot pēc šīs vēstules satura, Sedovs nebūt nebija pārliecināts, ka kāds no amerikāņiem būtu atklājis Ziemeļpolu. Viņš uzskatīja, ka to grasās paveikt norvēģis Amundsens, kas grasījās doties ceļā 1913.gadā - krieviem būtu tas jādara ātrāk.
Tādejādi ekspedīcijas sagatavošanai laika bija maz, Sedovs rēķinājās ar valsts finansiālo atbalstu. Ieinteresēt valdošo monarhiju varēja tas fakts, ka 1913.gadā Krievijas impērijā tiktu atzīmēta Romanovu dinastijas valdīšanas 300.gadadiena. Tādejādi jaunu zemju atklāšana vai Ziemeļpola sasniegšana būtu vērtējama kā vērtīga dāvana jubilejā. Arī citi polārpētnieki uzskatīja, ka viņu pūliņus sekmēs Nikolaja II labvēlība. Tomēr paveicās tikai hidrogrāfam Borisam Viļkickim (Борисc Вилькицкий) - viņa atklātais arhipelāgs tika nosaukts Nikolaja II vārdā (vēlāk pārsaukts par Severnaja zemļa).
Sedovs demonstrēja savu apņēmību paveikt iecerēto, pat publicēja rakstu "Kā es atklāšu Ziemeļpolu" ("Как я открою Северный полюс"), kurā aplūkoja Amundsena sasniegumus. Sedovs pasvītroja, ka ekspedīcijai nav īpašu zinātnisku mērķu.
Avīzes ar sajūsmu uztvēra iespēju pirmajai krievu ekspedīcijai doties uz Ziemeļpolu. Sedovu atbalstīja A.Vilkickis un Krievijas jūrlietu ministrs I.Grigorovičs (И.К.Григорович). Pat Nikolajs II izturējās ar sapratni pret ekspedīcijas plāniem. Sedovam tika piešķirts 2 gadu ilgs atvaļinājums ar uztura saglabāšanu. No Admiralitātes kapteiņa viņš tika pārvests uz floti vecākā leitnanta pakāpē.
Tomēr drīz Sedovu gaidīja rūgta vilšanās. Īpaši radītā komisija Hidrogrāfijas pārvaldē skarbi un daudzviet pamatoti izkritizēja ekpedīcijas plānu kā nereālu. Laik gan līdz 1912.gadam G.Sedovs daudz un sekmīgi bija strādājis ziemeļos, tomēr viņš nepazina Arktiku ziemā, viņam nebija nekādas pieredzes kustībai ar dreifējošiem lediem - tādēļ arī trūkumi plānā. Pēc tam arī Valsts dome atteicās piešķirt 50 000 rubļu ekspedīcijas sagatavošanai.
Lielu lomu spēlēja sacensības elements, jo ekspedīcijai gatavojās arī Amundsens. Sedovs nozīmēja ekspedīcijas sākumu uz 1.jūliju, tātad vasaras vidu. Gatavošanās laiks bija nepietiekams. Maija beigās Sedovs sagatavoja jaunu, precizētu ekspedīcijas plānu. Avoti vēsta, ka tagad suņu skaits tika palielināts līdz 60, bet krava tika samazināta no 3,25 līdz 2,18 pudiem (ap 38 kg) uz vienu suni. Nācās samazināt arī suņa dienas pārtikas devu no 1 līdz 0,6 mārciņām (ap 250 g). Tā arī jaunajā plānā figurēja pilnīgi nereāli cipari, jo tāds uzturs suņiem var būt nepietiekams.
Visam pārgājienam uz Ziemeļpolu bija jāilgst 172 dienas - gandrīz 6 mēnešus. Sedovs bija visai optimistiski noskaņots par savām un savu cilvēku fiziskajām spējām, par ko rakstīja savā dienasgrāmatā: "Кому же, как не нам, привыкшим к работе на морозе, заселившим Север, дойти и до полюса? И я говорю: полюс будет завоеван русскими…" Taču īpašā komisija atkal noraidīja G.Sedova plānu.
Imperators ziedoja 10 000 rubļu, bija vēl šādi tādi mecenāti, bet valdība naudu dot atteicās. Avīzēs tika drukāti paziņojumi - uz to pamata kāds ziedoja 100 rubļu, cits - dažas kapeikas. Tika izveidota komiteja ekspedīcijas sagatavošanai, tās galvgalī nostājās izdevēji. Sedovam nācās pārvarēt visdažādākos, pat muļķīgus, šķēršļus ekspedīcijas sagatavošanas gaitā. Kuģi "Svētais moceklis Foka" izdevās nofraktēt tikai 10.jūlijā.
Tomēr galu galā ekspedīcija tika sagatavota steigā un ļoti slikti.
Ekspedīcijas gaita. 26.jūlijā "Sv.Foka" pārbrauca no Solombalas ostas uz Sobornuju piestātni Arhangeļskā. Jau nākamajā dienā - svinīga pavadīšana, aizlūgums, šampanieša šļakatas.
Ekspedīcija sākās 1912.gada augusta beigās.
Saskaņā ar ekspedīcijas plānu "Fokam" bija ceļotāji jānogādā Franča Jozefa Zemē un pašam jāatgriežas Arhangeļskā. Tomēr vēlās izbraukšanas dēļ šo plānu neizdevās izpildīt. Kuģi satvēra un saberza ledi pie Novajazemļas ZR piekrastes. Ziemošana bija smaga - trūka ziemas apģērba, jo ar to bija nodrošināta tikai pola gājēju vienība, trūka arī visa kā cita. Haotiskajā vākšanās procesā neviens pat īsti nezināja, kas paņemts, kas ne. Piekrāpuši bija arī piegādātāji - солонина izrādījās puvusi, arī треска. Neskatoties uz to, G.Sedovs nezaudēja gara možumu un pat plānoja doties uz Ziemeļpolu no Novajazemļas. Ekspedīcijas dalībnieki veica dažādus novērojumus un veica vairākus ragavu pārgājienus, būtiski precizējot Novajazemļas karti.
Pats Sedovs bija izlēmības pilns turpināt kuģojumu uz Franča Jozefa zemi, lai ko tas maksātu, un to turienes doties uz Ziemeļpolu. Tomēr pagāja vasara un ledi joprojām turēja kuģi gūstā, ko ziemas laikā bija pārdēvējuši par "Mihailu Suvorinu" - par godu avīzes "Jaunais laiks" ("Новое время") redaktoram.
Tikai 6.septembrī sāka pūst austreņu vējš, kuģis kopā ar lediem atdalījās no krasta. Ekspedīcijas virsnieki izskaitļoja, ka aizdreifēt līdz Franča Jozefa zemei ir ārlkārtīgi mazticami un aicināja G.Sedovu griezties atpakaļ. Tas bija ultimāts, gandrīz vai dumpis uz kuģa, taču Sedovs turpināja stūrgalvīgi vest kuģi uz priekšu. Vairākas dienas ekspedīcijas priekšnieks nostāvēja uz komandtiltiņa. Lavierēja smagajnos ledājos, krāsnī dedzināja baļķus. dēļus, vecās kastes. Un par spīti grūtībām tika līdz Franča Jozefa zemei.
Otrajā ziemošanā kuģis nostājās Hukera salas Klusajā līcī. Tuvojās polārā nakts, daudzi produkti jau bija beigušies. Ja pirmā ziemošana noritēja relatīvi visai viegli, tad otrajā slimoja gandrīz visi, tikai 3 palika veseli. Asiņoja smaganas, daudzi žēlojās par aizdusu, par dīvainām " reimatiskām" sāpēm, daži tikko spēja pārvietoties ar sapampušām un savērptām kājām. Slimoja arī Sedovs, reizēm viņš dienām ilgi neizgāja no kajītes. Neskatoties uz slimībām un to, ka vairums suņu bija miruši jau pirmajā ziemošanā, Sedovs turpināja gatavoties gājienam uz Ziemeļpolu. Neviens gan, izņemot viņu pašu, neticēja, ka ir kaut mazākā iespēja pasākumam izdoties.
Iziešana uz Ziemeļpolu bija nolikta uz 1914.gada februāra sākumu. Kopā ar G.Sedovu gāja divi matroži - Grigorijs Liņņiks (Григорий Васильевич Линник) un Aleksandrs Pustošnijs (Александр Матвеевич Пустошный). 20 grādu mīnusos ar lielgabalu šāvieniem suņu pajūgi devās no kuģa pola virzienā. Apmēram 5 verstis 3 drošuļus pavadīja visa komandas veselā daļa un virsnieki. Pārgājiena laikā Sedovs veda dienasgrāmatu, kurā aprakstīja visas grūtības. Apraksts tiešām iespaidīgs...
Pēdējais ieraksts februāra beigās: "Увидели выше гор впервые милое, родное солнце. Ах, как оно красиво и хорошо! При виде его в нас весь мир перевернулся. Привет тебе, чудеснейшее чудо природы! Посвети близким на родине, как мы ютимся в палатке, больные, удрученные, под 82 градусом северной широты!"
1914.gada februārī G.Sedovs suņu pajūgā kopā tikai ar diviem matrožiem no ziemošanas vietas devās uz Ziemeļpolu tobrīd jau būdams slims un ceļā mira. Viņš ar pavadoņiem veica apmēram 100 no nepieciešajamajiem 2000 kilometriem.
Sedova nāve. Sedovs nomira 1914.gadā no cingas suņu pārgājiena laikā uz Ziemeļpolu un matroži apglabāja viņu Rūdolfa salas Aukas zemesragā - pašā tālākajā ziemeļu salā arhipelāgā. Zārka vietā bija divi buru maisi, galvgalī krusts no slēpēm. Kapā ielika vēl karogu, ko Sedovs sapņoja pacelt Ziemeļpolā.
Aplūkojamie objekti.
Sedova muzejs un piemineklis pie tā. Atrodas Sedovas ciemā, Doņeckas apgabalā Ukrainā, šobrīd tā saucamās "Doņeckas Tautas republikas" teritorijā.
Kaps. Rūdolfa salā, Aukas zemesragā.
Nospiedums civilizācijā.
Viņa vārdā nosaukti - arhipelāgs, sala, zemesrags, divi līči, vēl divi līči, ciemats, kurā viņš dzimis un kur tagad ir viņam veltīts muzejs.
Tvaikonis-ledlauzis "Georgs Sedovs," 812 diennaktis dreifējis arktiskajos ledos.
Krievpadomju okupācijas gados Rīgā bija pierakstīti lielais buru kuģis "Sedovs" (agrāk "Padua"). 4 masti, 100,2 m garš, 14,7 m plats, iegrime - 7,5 m, buru laukums - 4192 kvm, izgatavots Ķīlē 1921.gadā. Patreiz lielākais pasaulē.
