Raķešdzinējs, elektriskais
Raķešdzinējs, kura vilci (gāzes vai plazmas strūklu) rada elektriskā enerģija.
Tos iedala:
- elektrotermiskajos - gāzi sakarsē ar lokizlādi vai virsmas sildītāju;
- elektromagnētiskajos jeb plazmas - plazmu paātrina, izmantojot magnetohidrodinamiskos efektus;
- elektrostatiskajos jeb jonu raķešdzinējos - jonus paātrina spēcīgā elektriskajā laukā.
Elektriskajiem raķešdzinējiem piemīt liels impulss, taču mazās vilces dēļ tos neizmanto kosmisko lidaparātu startam no Zemes. Toties kosmosā ar gāzu izplūdes ātrumu līdz simtiem km/s ar elektriskajiem raķešdzinējiem var sasniegt lielāku ātrumu nekā ar ķīmisko raķešdzinēju.
Ideju par elektriskā raķešdzinēja darbības principu izvirzīja K.Ciolkovskis, to eksperimentāli apstiprināja R.Godārds 1916.-1917.gados. V.Gluško 1929.-1933.gados izveidoja pirmo eksperimentālo elektrisko raķešdzinēju. Sākot ar 1964.gadu daži elektrisko raķešdzinēju veidi izmēģināti kosmosā.
Saites.
Raķetes un raķešbūve.
