Relativitātes teorija
Pēc šīs teorijas, gravitācija var ieliekt laiktelpu (3 dimensiju telpa + laiks). Jo lielāks objekts, jo lielāks izliekums rodas. Masīviem objektiem kustoties Visumā, rodas svārstības laiktelpā. Tās līdzinās viļņiem, kas veidojas aiz kustībā esoša kuģa. Šīs svārstības tad arī ir daudz apspriestie gravitācijas viļņi.
Teorijas izstrādes vēsture. A.Einšteins 1905.gadā izveidoja Relativitātes teoriju, kurā Enerģijas nezūdamības un pārvēršanās likumu un masas nezūdamības likumu apvienoja kopīgā Enerģijas nezūdamības likumā.
Starptautiskā zinātnieku komanda 2016.gadā novēroja pirmos tiešos pierādījumus par gravitācijas viļņiem jeb viļņošanos laiktelpā, ko A.Einšteins savā teorijā paredzēja pirms gadsimta.
Britu zinātnieks Rodžers Penrouzs 1965.gadā matemātiski modelējot pierādīja, ka vispārējās relativitātes teorija paredz melno caurumu veidošanos, par to 89 gadu vecumā 2020.gadā saņēma Nobeļa prēmiju (pusi!) fizikā.
Angļu astronoms A.S.Edingtons atklājis fundamentālas likumsakarības teorētiskajā astrofizikā un vispārējā relativitātes teorijā.
A.Einšteins, izveidojot Speciālo relativitātes teoriju, kas pilnīgi noraidīja pasaules ētera eksistenci un pierādīja, ka elektrodinamikas likumus nevar reducēt uz klasiskās mehānikas likumiem. Mazos telplaika intervālos izpaužas elektromagnētiskā lauka kvantu īpašības, ko klasiskā elektrības teorija neievēro. Šīs īpašības apraksta kvantu elektrodinamika.
