Relativitātes teorija
Pēc šīs teorijas, gravitācija var ieliekt laiktelpu (3 dimensiju telpa + laiks). Jo lielāks objekts, jo lielāks izliekums rodas. Masīviem objektiem kustoties Visumā, rodas svārstības laiktelpā. Tās līdzinās viļņiem, kas veidojas aiz kustībā esoša kuģa. Šīs svārstības tad arī ir daudz apspriestie gravitācijas viļņi.
Teorijas izstrādes vēsture. A.Einšteins 1905.gadā izveidoja Relativitātes teoriju, kurā Enerģijas nezūdamības un pārvēršanās likumu un masas nezūdamības likumu apvienoja kopīgā Enerģijas nezūdamības likumā.
Starptautiskā zinātnieku komanda 2016.gadā novēroja pirmos tiešos pierādījumus par gravitācijas viļņiem jeb viļņošanos laiktelpā, ko A.Einšteins savā teorijā paredzēja pirms gadsimta.
Britu zinātnieks Rodžers Penrouzs 1965.gadā matemātiski modelējot pierādīja, ka vispārējās relativitātes teorija paredz melno caurumu veidošanos, par to 89 gadu vecumā 2020.gadā saņēma Nobeļa prēmiju (pusi!) fizikā.
Angļu astronoms A.S.Edingtons atklājis fundamentālas likumsakarības teorētiskajā astrofizikā un vispārējā relativitātes teorijā.
A.Einšteins, izveidojot Speciālo relativitātes teoriju, kas pilnīgi noraidīja pasaules ētera eksistenci un pierādīja, ka elektrodinamikas likumus nevar reducēt uz klasiskās mehānikas likumiem. Mazos telplaika intervālos izpaužas elektromagnētiskā lauka kvantu īpašības, ko klasiskā elektrības teorija neievēro. Šīs īpašības apraksta kvantu elektrodinamika.
Einšteins un Relativitātes teorijas filozofiskais pamatojums. Izstrādājot šādu nozīmīgu teoriju, A.Einšteins izjuta vajadzību pēc tās vispārējā, filozofiskā pamatojuma. Kādu laiku viņš balstījās uz mahistu koncepciju par pasauli kā sajūtu kompleksu, bet tad vīlās tajā. Viņu neapmierināja arī mahisma subjektīvismam līdzīgais V.Heizenberga subjektīvisms kvantu mehānikā, pret kuru viņš cīnījās visu savu mūžu. Mahisma maldīgumu A.Einšteins saskatīja tai apstāklī, ka šī filozofija, noliedzot objektīvas pasaules eksistēšanu, padarīja abstraktu un bezmērķīgu jebkuru fizikālu pētījumu.
Tomēr A.Einšteins nebija pietiekami konsekvents. Būdams stihisks dabas zinātņu materiālists, viņš pieļāva vairākas ierunas un neprecizitātes, kas aizveda zinātnieku atpakaļ pie nīstā subjektīvisma. Cenzdamies izkļūt no šīm pretrunām un atrast zinātnisko teoriju patiesuma kritēriju, Einšteins bieži vien sliecās uz priekšstatiem par "kosmisko reliģisko pieredzi, kas stāv aiz zinātniskiem meklējumiem."
Kad Ī.Ņūtona aplamie metafiziskie uzskati par matēriju, telpu un laiku kā būtībām, kas cita no citas ir pilnīgi izolētas, noveda viņu pie idejas, ka no Dieva nācis pirmais grūdiens. Tas uz daudziem desmitiem gadu apgrūtināja galveno fizikālo un astronomisko procesu pareizu izpratni. Tikai XX gs. jaunu faktu darbības rezultātā Ņūtona "pirmā grūdiena koncepciju" nomainīja Relativitātes teorija, kas atsedz laika un telpas dialektisko vienotību matērijas paškustības procesā un noraida Radītāju.
