Rodas koloss
Rodas sala. Grieķijai piederošā sala atrodas Egejas jūrā. Tās platība ir 1404 km2 un ir ceturtā lielākā Grieķijas sala.
Vēsture. Sala bija veltīta saules dievam Hēlijam. Sengrieķu mīti vēsta, ka dievi sadalot zemi bija aizmirsuši saules dievu Hēliju un viņam netika piešķirts ne gabaliņš zemes. Dievi ātri vien attapušies kādu kļūdu pieļāvuši un lai labotu šo kļūdu, viņi radījuši Rodas salu, kuru atdevuši Hēlijam.
Rodas sala bija viens no nozīmīgākajiem posmiem tirdzniecības ceļā no Ēģiptes uz Mazāziju un bija trešais lielākais hellēnisma laikmeta mākslas centrs. Rodas sala viena no pirmajām pēc Maķedonijas Aleksandra nāves 323.g.pmē. pasludināja sevi par neatkarīgu valsti.
Salas galvenā pilsēta ir Roda (nosaukums sakrīt ar Rodas salas nosaukumu). Rodas pilsēta izpletusies kalna pakājē un ar terasēm nolaidusies līdz ostai. Tā bija viena no skaistākajām grieķu pilsētām ar taisnām, bruģētām ielām, laukumiem, tempļiem un skulptūrām. Šajās taisnajās bruģētajās ielās nekad nav bijis karsti. Uz augstajiem trotuāriem krita ēna no kolonādēm, bet krustojumos un laukumos čaloja ūdens no kalnu avotiem.
Rodas pilsētas centrā atradies saules dieva Hēlija templis, kas bija pilsētas augstākais punkts.
Rodas ekonomisko uzplaukumu noteica tās izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis - tā atradusies tuvu Āzijas krastiem un pretī Aleksandrijas ostai. Rodas salai bija trīs ostas ar dokiem un trim arsenāliem - tirdzniecības, kara un pārkraušanas. Plašajās noliktavās tika uzglabāts vīns un olīveļļa, graudi no Melnās jūras piekrastes, Ēģiptes vāzes, un eksotiskas preces. Rodas tirgotāji minētās preces izplatīja tālāk pa visu Vidusjūru. Amforas ar Rodas zīmogu nokļuva gan Melnās jūras piekrastes stepēs, gan Gallijā, gan Spānijā.
Rodas salai bija pat sava jūras kara flote. Tajā bija 50 labi apgādāti un apbruņoti karakuģi. Rodas jūras kara flote cīnīdamās ar pirātismu uzturēja mieru Egejas jūrā. Rodas jūras likumdošana ( Rodas likums ) bija tik labi noregulēta, ka romieši no tās aizņēmās dažus principus, ko vēlāk mantoja Bizantija un Venēcija.
305.g.pmē. salā izkāpa slavenā karavadoņa un kara inženiera Demetrija karaspēks. Demetrijs bija Maķedonijas valdnieka Antigona Vienača dēls, kurš tīkoja iegūt Rodas salas bagātības. Pie Rodas pilsētas sienām tika uzbūvēts jauns varens Demetrija izgudrots ierocis - „Pilsētu postītājs.” Tas bija koka tornis, augstāks par visaugstāko no Rodas cietokšņa torņiem. „Pilsētu postītājs” stāvēja uz riteņiem, un to darbināja 3400 cilvēku. Kāds senais vēsturnieks šo ieroci aprakstījis tā: „Iekšpusē tas sadalījās pa stāviem ar daudzām telpām, un no priekšpuses, kas pavērās pret ienaidnieku, katrā stāvā atvērās šaujamlūkas, pa kurām lidoja visādi metami lādiņi; tornis bija pilns ar visāda veida un apmācības kareivjiem. Brauciena laikā tas nešūpojās, bet līdzeni un nesatricināmi stāvēja uz sava pamata, virzoties uz priekšu, apdullinoši čīkstēdams un dārdēdams.”
Tomēr neskatoties uz pārāko apbruņojumu, Demetrijs nespēja ieņemt Rodas pilsētu. Rodas iedzīvotāju pretestība bija nesalaužama un Demetrijs bija spiests atkāpties. Turklāt viņš nevarēja izvest aplenkuma torņus ( „Pilsētu postītājus” ). Tie palika pie Rodas pilsētas mūriem. Tā kā Rodas iedzīvotājiem šis kara trofejas nebija vajadzīgas, viņi tās izdevīgi pārdeva un dabūja par tām lielu naudu.
Rodas salas sapulcē tika nolemts par šo naudu uzstādīt pilsētā saules dieva Hēlija statuju, kura pārspēs visus agrāk celtos pieminekļus. Statujai vajadzēja padarīt slavenu Rodas salu visā pasaulē, kā arī padarīt nemirstīgu Rodas pilsētas uzvaru par Demetrija karaspēku.
Rodas pilsoņi saules dieva Hēlija statuju pasūtīja tēlniekam Harētam, kas bija slavens visā Grieķijā. Harēts bija ievērojamā tēlnieka Lisipa skolnieks.
Rodas koloss. Harēts iecerēja izveidot gigantisku statuju 36 m augstumā (citur minēts 31 m). Pat ar mūsdienu tehniku šāda izmēra statuju radīt ir sarežģīti. Vispirms tika izraudzīta vieta, no kuras visa statuja būtu labi redzama no jūras un stāvētu tā, lai saule ne no rīta, ne dienā, ne vakarā pirms norietēšanas neapgaismotu to no mugurpuses un nepārvērstu par tumšu siluetu. Daudz grūtāk bija aprēķināt statujas proporcijas, jo galva un pleci lielā augstumā liktos daudz mazāki nekā ir patiesībā. Tāpat tēlniekam nācās atrisināt veselu kaudzi citu problēmu: kā uzcelt atsevišķas statujas daļas, kā tās stiprināt, kādus pamatus gatavot un kā grandiozajā statujas augstumā panākt tās stabilitāti.
Tēlnieks Harēts kopā ar vairākiem simtiem strādnieku strādāja 20 gadus, lai radītu gigantisku saules dieva Hēlija statuju. Statuja balstījās uz trim masīviem akmens stabiem, kas savā starpā bija sastiprinātas ar dzelzs stīpām. Cilvēki neredzēja šos stabus: divi no stabiem bija iestiprināti statujas kājās, bet trešais stāvēja blakus gurnam un to apslēpa Hēlija apmetnis. No akmens stabiem atdalījās dzelzs brusas, ko apjoza dzelzs stīpas. Dzelzs stīpas veidoja iekšējo karkasu, uz kura salika plānas metāla (bronzas) plāksnes. Ar to tika atvieglināts konstrukcijas svars. 100 t bronzas vietā, kas būtu vajadzīgas izgatavojot izlietu statuju, Harēts kolosa radīšanā izmantoja tikai 12,5 t metāla.
Tūkstošiem strādnieku veda uz zemo pjedestālu zemi. Pie topošās statujas lēnām auga dobs uzbērums. Pa uzbērumu ar pajūgiem piegādāja atsevišķas karkasa daļas un izkrāva turpat uz uzbēruma un novietoja vietā. Pēc tam ar pajūgiem tādā paša veidā pieveda no bronzas izlietās statujas daļas. Tās piemontēja pie karkasa ar dzelzs skavu palīdzību. Tad atkal uzbēra zemi, lai uzstādītu nākamo karkasa stāvu. Un tā tālāk.
Kad saules dieva Hēlija gigantiskā bronzas statuja bija pabeigta, Rodas iedzīvotāji sarīkoja lielas svinības. Plašajā krastmalā pirms ieejas Rodas ostā pacēlās kaila jaunekļa atlēta statuja. Galvā Hēlijam bija vainags, no kura uz visām pusēm stiepās stari. Saules dievs izpletis varenās kājas un pielicis plaukstu pie pieres raudzījās tālumā. Varenās figūras kājas balstījās uz divām klintīm(?!) pie ieejas ostā, tā ka kuģi varēja brīvi pa apakšu izbraukt cauri. Iekšienē atradušās kāpnes, kas vedušas uz statujas virsotni, no kurienes pavērās plašs skats līdz Sīrijas krastiem(!!).
Rodas koloss atstāja uz cilvēkiem stipru iespaidu. Apskatīt milzīgo vairāk nekā 30 m augsto saules dieva Hēlija bronzas statuju Rodas salā ieradās cilvēki no visas hellēniskās pasaules malām. Rodas koloss tika iekļauts septiņu pasaules brīnumu sarakstā.
Gigantiskā statuja kļuva par Rodas salas simbolu un tā attēls tika iekalts Rodas monētās.
Rodas koloss gāja bojā 227.g.pmē. zemestrīcē. Zemestrīce bija ļoti spēcīga. Tā nopostīja visus dzīvojamos kvartālus un tempļus. Cietokšņa sienas saplaisāja. Hēlija statuja ļoti stipri cieta zemestrīcē. Statujas augšējā daļa nogāzās lejā. Tikai kolosa kājas ar pirkstiem palika agrākajā vietā. Karkasa stieņi bija izlocījušies. Bronzas torss bija saplacināts. Rodas kolosa atlūzas vēl pēc tūkstoš gadiem turpināja pārsteigt ikvienu, kas ieradās Rodas salā.
Mūsu ēras 651.gadā arābi, kas ieņēma Rodu, pārdeva statujas atliekas kādam žīdu tirgonim; viņš licis tās izcelt no dzelmes un aizvedis projām ar deviņiem kamieļiem.
Rodas salā vēl arvien saglabājušās kapu plāksnes ar cilvēku vārdiem, kuri gāja bojā 227.g.pmē. notikušajā zemestrīcē, kas iznīcināja vienu no septiņiem pasaules brīnumiem.
Hellēnisma laikmeta mākslas centrs - Rodas sala. Jā, patiešām, Rodas sala hellēnisma laikmetā bija viens no lielākajiem tirdzniecības, amatniecības un mākslas centriem. Rodas sala bija trešais lielākais hellēnisma laikmeta mākslas centrs. Rodas skolu visspilgtāk reprezentēja saules dieva Hēlija gigantiskā bronzas statuja, kas milzīgo izmēru dēļ mākslas vēsturē pazīstams ar nosaukumu „Rodas koloss.” Rodas koloss līdz mūsdienām nav saglabājies, un mēs par to zinām no antīko vēsturnieku darbiem. Taču līdz mūsdienām ir saglabājušies arī citi Rodas mākslas pieminekļi.
Samotrākes Nīke. No marmora cirstā (ap 180.g.pmē.) uzvaras dievietes Nīkes statuja bija novietota Rodā uz kāda klintsraga. Tagad skulptūra ir aplūkojama Luvras muzejā Parīzē. Spārnotās uzvaras dievietes Nīkes statuja bija novietota tādā pozā, it kā tā trauktos, lidotu šurp uz zemes no debesīm, lai pavēstītu pasaulei par uzvaru pār ienaidnieku. Lai gan dievietes figūrai trūkst galvas un roku, tomēr, tās ķermeņa plastiskās formas, kas vīd cauri plānā apģērba krokām, ir ļoti vingras un graciozas. Tēlnieka vārds gan nav zināms.
Lāokoonts. Marmora skulptūru grupa „Lāokoonts” arī pieder pie hellēnisma laika raksturīgākajiem Rodas mākslas pieminekļiem. Skulptūru grupu no marmora darinājuši tēlnieki Agēsandrs, Polidors un Atēnodors ap 25.g.pmē. 19.gs. uzskatīja, ka tā radīta ap 150.g.pmē., jo Vinkelmanis bija noteicis to no Aleksandra Lielā perioda. Pašreiz skulptūru grupa „Lāokoonts” atrodas Romā Vatikāna kolekcijā. Skulpturālās grupas sižets ir ņemts no teikas par Trojas kara notikumiem. Teika vēsta, ka Trojas Lāokoons bija sadusmojis dievus ar savu nepaklausību. Viņš pretēji dievu lēmumam iznīcināt Troju gribēja to glābt un aicināja trojiešus neļaut ievest pilsētā koka zirgu, kur bija paslēpušies lielākie ahajiešu varoņi. Dievi par šādu patriotisma izpausmi sodījuši Lāokoonu, uzsūtot čūskas, kas apvijušās ap viņu. Tās nožņaugušas Lāokoonu un arī viņa dēlus, kas bija atsteigušies palīgā.
Skulptūru grupas „Lāokoons” pamatideja - nolemtība bojāejai. Visai skulptūru grupas kompozīcijai cauri strāvo bezcerīgs izmisums un nāves bailes. Skulpturālā grupa atspoguļo sava laikmeta vispārējo noskaņojumu. Tajā laikā hellēnisma pasaule pārdzīvoja sabiedrisko attiecību krīzi. Skulpturālās grupas tēlos, kur attēlots kā cietsirdīgais liktenis liek iet bojā Lāokoonam un viņa dēliem, bija it kā iedzīvinātas tās bezizejas un traģikas izjūtas, kas valdīja sabiedrībā.
Romas laika mākslas vērtētāji, piemēram, Plīnijs darbu „Lāokoons" uzskatīja par augstāko sasniegumu tēlniecībā, jo no viena marmora bluķa bija radīti tik sarežģītos rakursos tverti un dziļa dramatisma piesātināti tēli. Mūsdienu mākslas zinātnieki savos vērtējumos gan ir pieticīgāki, atzīstot, ka izpildījuma ziņā tas ir virtuozs darbs, taču tam piemīt pārspīlēts patētisms, trūkst patiesa, dziļāka jūtu spēka.
Saites.
Septiņi pasaules brīnumi.
Lāokonta grupa.
