Rašaps
Raksturojums. Rašaps, Rešefs („uguns liesma”), ir sens rietumsemītu dievs, uguns un zibens, arī pazemes dievs.
Epitets. „Rašaps, loka kungs.”
Vēsture. Rašaps ir minēts Eblas tekstos, kas datējami ar III g.tk.pmē., kā arī dievu sarakstos Ugaritā. III-II gadu tūkstotī pmē. Rašaps tiek identificēts ar šumeru-akadiešu dievu Nērgalu, bet hellēnismā - ar grieķu dievu Apollonu.
I gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Rašapa kulta galvenais centrs bija Bibla Feniķijā, kur augstāko dievu triāde bija Rašaps, Bāls un Bālata (Bāla sieva).
Biblā atradās viens no senākajiem Rašapa tempļiem. Tas bija mūra apjozts pagalms bez jumta, ar svēto akmeni vidū un daudziem obeliskiem apkārt.
No Biblas vai vēl agrāk no Eblas Rašapa kultu pārņēma hurrieši. Senajā Ēģiptē Rapšaps tika identificēts ar vietējo dievu Montu.
Kartāgā Rašaps bija zibens un negaisa dievs, kas gan uzsūta slimības, gan dziedina cilvēkus un arī kara dievs, kas vienlaikus bija miera līgumu sargātājs.
Sanhunjatona-Biblas Filona atstāstījumā Rašaps ir kultūrvaronis, kas iemācīja cilvēkiem iegūt un izmantot uguni.
Saites.
Rietumsemītu mitoloģija.
