Holokausta revizionisms, revizionisti
Holokausta vēstures pārskatīšanas virziens.
Pētnieks no Šveices Jurgens Grāfs: „Tagad „brīvajos” Rietumos var nesodīti apšaubīt Dieva eksistenci, bet gāzes kameru eksistenci - ne. Groteska ir jau pati atziņa, ka juristiem ir tiesības atrisināt strīdīgus vēstures jautājumus. Patiesība, kas jāaizstāv ar kriminālvajāšanu palīdzību, pēc pārbaudes, visticamāk izrādīsies meli.”
Pārsvarā vēsturnieki apšauba 3 iegājušās dogmas holokausta sakarā:
1. Pastāvējis nacistu izstrādāts žīdu iznīcināšanas plāns.
2. Žīdu masveida iznīcināšanai ierīkotas nāves nometnes, kurās tas veikts ar gāzes kamerām.
3. Nacisti holokausta rezultātā nogalinājuši 6 miljonus žīdu.
Pols Rasinjē - pirmais holokausta revizionists. Ģeogrāfijas un vēstures skolotājs okupētajā Francijā. 1943.gadā vācieši viņu arestēja par dalību Pretošanās kustībā un ievietoja Dora-Mitelbau, vēlāk Būhenvaldes koncentrācijas nometnēs. Rasinjē ieslodzījuma laikā ne reizi neredzēja gāzes kameras, nedzirdēja par žīdu masveida iznīcināšanu, lai gan neskaidras baumas par gāzes kamerām nometnēs izplatījuši ieslodzītie komunisti. Pēc kara Rasinjē 14 gadus ceļoja pa Rietumeiropu gāzes kameru aculiecinieku meklējumos, apciemoja grāmatu par zvērībām koncentrācijas nometnēs autorus, tomēr tā arī neatrada nevienu, kurš būtu kameras redzējis savām acīm.
1980.gados bija vērojams pirmais holokausta revizionisma kustības uzplaukums. Varas iestādes uz to atbildēja ar tādas juridiskās procedūras pilnveidošanu, kas ļautu notiesāt par uzskatiem. Vācijā, piemēram, tas izauga līdz tādam absurdam, ka personu sodīja automātiski, ja tika saņemta par viņu sūdzība no kāda žīda.
1994.gadā Vācijas krimināllikumā tika veikti grozījumi, kas noteica tabu tematus - ārvalstnieki, multikulturālisms, žīdi, holokausts, Trešais reihs.
Gerds Hosniks. Austrietis, kas iestājas par holokausta fenomena izpēti. Uzrakstījis grāmatu „Hitlera attaisnošana?” (Freispruch fuer Hitler?). 1992.gadā viņam Austrijā piespriests 18 mēnešu cietumsods par „nacisma ideju propagandu un holokausta noliegšanu.” Kamēr tiesa izskatīja viņa apelāciju, Hosniks izbrauca uz Spāniju un tur pavadīja 15 gadus. 2007.gadā Spānija, pamatojoties uz ES aresta orderi, izdeva Hosniku Austrijas varas iestādēm.
6 miljoni žīdu upuru? Cik zināms, šis nepierādītais bojā gājušo žīdu skaits pirmoreiz parādījies Polijas žīda, advokāta Rafaela Lemkina darbā „Ass valdīšana okupētajā Eiropā,” kas publicēta vēl pirms kara beigām - 1943.gadā ASV.
Nirnbergas procesā šo skaitli atkārtoja daudzi apsūdzētie un liecinieki, lai gan tribunāls bojāgājušo skaitu bija aplēsis uz 4 miljoniem.
ASV prezidents Harijs Trumens bieži atkārtoja, ka 6 miljoni atbilst īstenībai, un reiz pat ciniski paziņoja, ka žīdu vēlētāju ASV ir vairāk nekā arābu.
Pastāv versija, ka 1939.gadā Eiropā dzīvojuši 6 miljoni žīdu, bet 1950.gadā - 2,75 miljoni, tātad vairāk nekā 3 miljonus iznīcinājuši nacisti.
Īstenībā 6 miljonus nacisti nevarēja nogalināt jau tamdēļ vien, ka viņu pārvaldē tik daudz žīdu nebija. Pēc rūpīgām statistiskām aplēsēm noskaidrots, ka 1939.gada septembrī ap 360 000 žīdu dzīvojuši nacistu kontrolē esošajās teritorijās: Vācijā, Austrijā, Sudetu apgabalā un Čehijā. II Pasaules kara sākumā Vācijas okupētajā Polijas daļā bija ap 1,1 miljons žīdu, PSRS okupētajā daļā ap 1,15 miljoni, turklāt nav zināms, cik daudzi no viņiem pārcēlušies uz PSRS, sākoties vācu uzbrukumam.
Ieskaitot žīdus vācu okupētajā PSRS teritorijā, vācu nacisti nevienā kara brīdī nekontrolēja vairāk kā 3,5-4 miljonus žīdu (liekas gan 0,36+1,1+1,15 = 2,41!)
4 miljonus min statistiķis Volters Sanings 1983.gadā izdotajā pētījumā „Austrumeiropas žīdu pazušana,” kas balstīts tikai uz oficiāli atzītiem statistikas datiem. Pēc Saninga aplēsēm, okupētajā PSRS teritorijā kara laikā gājuši bojā 130 tūkstoši žīdu, citās vācu okupētajās valstīs - 300 000. Pārvietojamo personu (DP) nometnēs pēc kara bija ap 250 000 žīdu, kas lielākoties izceļoja uz ASV vai jauno Izraēlas valsti. Pārējie palika Eiropā vai izceļoja uz ASV vai Tuvajiem Austrumiem jau kara laikā, jo vācieši žīdu emigrācijai nelika šķēršļus. Žīdu pārstāvji uzrāda krietni lielāku izdzīvojušo skaitu. Tā Žīdu vispasaules kongresa priekšsēdētājs Naums Goldmans grāmatā „Žīdu paradokss”’ raksta: „1945.gadā bija ap 600 tūkstošu nometnēs izdzīvojušo, kurus negribēja uzņemt neviena valsts.” Holokausta fonda prezidents Rolfs Blohs 1998. (!) gadā paziņoja, ka vēl ir dzīvi vairāk nekā miljons cilvēku, kuri ir pārdzīvojuši holokaustu. Zviedru profesors Karls Nordlings izpētījis 722 „Žīdu enciklopēdijā” minētu žīdu likteni, kuri dzīvojuši vācu ietekmes sfērā. Izrādās, 44% emigrējuši līdz 1942.gada sākumam, 13% miruši, tai skaitā koncentrācijas nometnēs, 35% vispār nav ievietoti nometnēs, 8% nokļuvuši nometnēs, bet palikuši dzīvi. Revizionistu aprēķinātais bojāgājušo žīdu skaits svārstās no 450 līdz 750 tūkstošiem.
Protams, tā ir traģēdija, taču procentuālā un skaita ziņā sevišķi neizceļas II Pasaules karā cietušo tautu vidū.
Bīstamā pētniecība. Ir maldīgi uzskatīt, ka revizionisti ar saviem atklājumiem izraisa sensācijas un vairo savu popularitāti. Holokausta apjomu apšaubīšana vairākiem desmitiem pētnieku maksājusi gan karjeru, gan sabiedrisko prestižu, gan brīvību, veselību un pat dzīvību. Kopš XX gadsimta 70.gadu vidus revizionistus vajā kā neonacistus, nacionālā naida kurinātājus un mirušo piemiņas apgānītājus.
Tīss Kristofersens, bijušais Osvencimas kaučuka fabrikas strādnieks, Vācijas Federatīvajā republikā 1972.gadā izdeva atmiņu grāmatu „Meli par Osvencimu,” kurā noliedza masu slepkavības Osvencimā un Birkenavā. Pēc cionistu izteiktajiem draudiem viņš bija spiests bēgt uz Dāniju, kur vajāšanas turpinājās. Viņa māju nodedzināja neatklāti ļaundari.
Vācu vēsturnieks Manfrēds Rēders tiesāts par to, ka uzrakstīja priekšvārdu Kristofersena grāmatai.
Vēsturnieks Fransuā Diprā Trancijā izplatīja Ričarda Hārvuda grāmatu „Vai patiešām gāja bojā seši miljoni?”, un 1978.gadā viņš gāja bojā, sprāgstot automašīnā ievietotai bumbai.
Profesors Robērs Forisons zaudēja katedras vadītāja vietu Lionas universitātē par „gāzes kameru” pastāvēšanas apšaubīšanu. 1989.gadā Višī parkā viņu piekāva cionistiskie huligāni no grupas „Ebreju piemiņas dēli,” salaužot žokli un vairākas ribas.
Pasniedzējs-revizionists Mišels Kenjē no studentiem-cionistiem saņēma sērskābes ampulu sejā.
Jau pieminēto amerikāņu inženieri Leihteru krimināli nevajāja, jo ASV likumus nevar piemērot vēsturisku notikumu apšaubītāju sodīšanai, toties Antirasistiskās līgas noorganizētajā viņa uzņēmuma boikotā, Leihters zaudēja 300 000 dolāru.
Viņa domubiedrs Rūdolfs Vācijā par objektīvi veikto „gāzes kameru” ekspertīzi saņēma 18 mēnešus ilgu ieslodzījumu.
Terors pret „Vēstures pārskatīšanas institūtu” Torensas pilsētā Kalifornijā, ASV, izpaudās kā institūta telpās 1984.gada jūlijā iemestas degbumbas. Vainīgos nenoskaidroja. Starp citu, šis institūts izsludinājis 50 000 dolāru lielu prēmiju jebkuram, kurš pierādīs kaut vai vienu slepkavību gāzes kamerā jebkurā no nacistu koncentrācijas nometnēm. Neviens drosminieks no holokausta pielūdzēju pulka pagaidām vēl nav pieteicies.
Angļu vēsturnieks Deivids Irvings, 30 sējumu par II Pasaules karu autors, pētījis Vācijas, Austrijas, Francijas, Itālijas un PSRS arhīvus, kur nav atradis nekādas liecības par ebreju masveida iznīcināšanu. Viņu vajāja cionistiskie šovinisti un Francijas, Vācijas, Kanādas tiesas. Visbeidzot, gluži kā viduslaiku ķeceri viņu piespieda atteikties no saviem uzskatiem.
Populārākais Eiropas revizionists ir Šveices filologs Jirgens Grāfs, kura grāmatas ir revizionistu pētījumu un sasniegumu pārskati, kas uzrakstīti saprotamā, aizraujošā valodā. 1993.gadā pēc grāmatas „Holokausts zem lupas” izdošanas, Grāfu atlaida no skolotāja darba, aizdedzināja viņa māju. 1998.gadā Bādenes apriņķa tiesa Grāfam par antižīdisku grāmatu publicēšanu piesprieda 15 mēnešus cietuma un 8000 franku (5500 ASV dolāru) lielu naudassodu, turklāt gan viņam, gan izdevējam Fersteram bija jāatdod valstij 55 000 franku, kas iegūti par pārdotajām grāmatām. Vīlies Šveices pseidodemokrātijā, Grāfs emigrēja uz „Eiropas totalitārāko valsti” - Baltkrieviju, kur varēja netraucēti turpināt darbu.
1990.-1994.gados Francijā, Austrijā un Šveicē pieņemti likumi, saskaņā ar kuriem par holokausta noliegšanu var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku no 1 līdz 10 gadiem. Citās Eiropas valstīs pret revizionistiem vērš elastīgos likumu pantus par „mirušo piemiņas zaimošanu” vai „genocīda un noziegumu pret cilvēci noliegšanu.”
Kā redzams, vēsturnieka vai īstenības meklētāja nodarbe, ja vien viņš akli neseko „sabiedriskajai domai,” „demokrātiskajā” Eiropā var būt tikpat bīstama kā žurnālista nodarbe mūžīgās karadarbības pārņemtajās Austrumu zemēs.
Kam vajadzīgi holokausta pārspīlējumi? Uz šo jautājumu izsmeļošu atbildi sniedz nevis fanātisks antisemīts, pat ne revizionists, bet ebrejs, genocīdā cietušo pēctecis, Ņujorkas universitātes profesors Normans Finkelšteins savā brošūrā „Holokausts kā izdevīgs darījums”: „Ka iespējams būt bagātam un ietekmīgam un izvairīties no skaudības un naida? Kā aptīrīt savu tuvāko, lai viņš turklāt justu tev līdzi? Kā valdīt un izraisīt žēlumu un līdzjūtību? Šie uzdevumi ir vēl sarežģītāki nekā apļa kvadrāta aprēķināšana. Apļa kvadrātu atrisināja Amerikas ebreji. Šīs bagātās, ietekmīgās un varenās kopienas augšslānis izspiež naudu no šveiciešiem, vāciešiem un amerikāņiem, valda Ameriku un pasauli, veicina noziegumus pret cilvēcību Izraēlā, nosaka dolāra kursu, un tajā pat laikā uztur savu nelaimīgo un vajāto imidžu ar vienkārša, bet efektīva līdzekļa- holokausta propagandas- palīdzību”.
Finkelšteina gimenes lielākā daļa gāja bojā Polijā, tomēr tēvam un mātei izdevās iziet Varšavas geto un piespiedu darba nometņu moku ceļu. Pēc kara viņi sasniedza ASV krastus, bet viņiem kā vienkāršiem holokausta upuriem atbirst tikai niecīgas drupačas no bagātīgā kompensāciju galda, pie kura mielojas ebreju elite. No miljardiem dolāru, ko maksā Vācija, vienīgi tik augsta ranga holokausta upuri kā ASV ministrs Laurenss Īgelbergers iegūst 300 000 gadā. Vīzentāla centra direktors saņem pusmiljonu gadā, bet Finkelšteina vecāki par savām ciešanām saņēmuši 3000 dolārus lielu vienreizējo pabalstu. Tikai 15% vācu kompensāciju nonāk pie nacistu represijasa pārdzīvojušajiem, pārējais iestrēgst ebreju organizāciju kabatās. Izspiešana Vācijā un Šveicē- raksta Finkelšteins- ir tikai holokausta industrijas prologs Austrumeiropas valstu aplaupīšanai. Par pirmo upuri kritusi Polija, kurai ebreju organizācijas pieprasa visus īpašumus daudzu miljardu dolāru vērtībā, kuri kādreiz piederējuši ebrejiem.
Jāpiebilst, līdzīgus, pagaidām neveiksmīgus mēģinājumus attiecībā uz kādreizējo ebreju draudžu īpašumiem, ebreju organizācijas veikušas arī Latvijā. Laikam šo procesu visefektīvāk spētu veicināt latviešu tautas vainas oficiāla atzīšana vācu īpašo uzdevumu vienību veiktajās ebreju slepkavībās Latvijas teritorijā.
Bez kompensācijām traģēdiju piedzīvojušajai tautai nevarētu rasties un pastāvēt Izraēlas valsts. N. Goldmans grāmatā „Ebreju paradokss” atklāti atzīst „Bez vācu kompensācijām, kas izmaksātas Izraēlas valsts pastāvēšanas pirmajos desmit gados, valsts nespētu izveidot pat pusi no esošās infrastruktūras: viss dzelzceļu ritošais sastāvs, kugi un elektrostacijas, kā arī rūpnīcu aprīkojuma lielākā daļa nāk no vāciešiem”. Grāfs, grāmatā „Holokausts zem lupas” atzīmē, ka saskaņā ar oficiālo statistiku, līdz 1992.gadam Vācija Izraēlai un ebreju organizācijām samaksājusi 85.4 miljonus marku. Reālās izmaksas ir krietni augstākas, jo jāpieskaita arī vācu preču bezmaksas piegāde. Ar kompensācijām vismaz daļēji finansēti Izraēlas konflikti ar arābiem, kas, protams, nobāl plaši propagandēto holokausta šausmu priekšā. Izraēlas publicists Ari Šavits pēc 100 palestīniešu bēgļu nogalināšanas, ko veica Izraēlas karavīri Kānas ciemā Libānā, 1996.gadā, ar rūgtu, bet patiesu ironiju avīzē „Haaretz” rakstīja: „Mēs varam nogalināt nesodīti, jo mūsu pusē ir holokausta muzejs”…
Saites.
Žīdi un jūdi.
Holokausts.
