Rapanujiešu Plūdu stāsts
Šo mīta versiju pastāstījis Arturo Teao no Lieldienu salas.
Kādreiz klusā okeāna viducī plaukusi Liela valsts. Tā bijusi liela, vārdā Hiva – „Svētnīcu valsts.” Tajā bijuši lieliski ceļi, augsti akmens vārti, ciklopiskas celtnes, plaši ceremoniālie laukumi un daudz iedzīvotājiem. Šai zemē bijis augsts lauksaimniecības līmenis, bet „vasarā bijis tik karsts, ka augi izkalta karstās saules staros.”
Galvenajā valsts provincē – Mara Renga – valdījis kāds Haumaka. Reiz no rīta viņš pamodies no murgiem, kas vēl bija spilgti atmiņā. Dievs Makemake ar putna galvu sapnī apmeklēja ķēniņu sapnī un runāja ar to. Izpildot tā uzdevumu, Haumaka nekavējoši sarīkoja 6 cilvēku ekspedīciju: Ira, Kuukuu, Mu-mona, Parenga, Ringaringa un Ure. Tie aizpeldēja ar kuģi „Vētrās izglābtais” (Oraorangaru). Pēc daudzu nedēļu brauciena tie atklāja mazu saliņu Motunui lielas cietzemes DR piekrastē. Peldot gar saliņas ziemeļu krastu, ceļotāji uzgāja līci, ko sapnī bija redzējis Haumaka. Viņu uzdevums bija jaunas zemes – Mata-kite-ra-ni, sagatavošana, lai tur ierastos pārceļotāji no Hivas.
Pārceļotājus vadīja Hotu Matua („Auglīgais tēvs”) Rongo („Skanošā”) pēctecis. Hotu Matua esot savācis visu savu ģimeni un 300 sekotājus Bēru līcī (Marae-toe-hau), no kurienes tie devušies garajā ceļā divās milzīgās kanoe, no kurām katra bijusi jūdzi gara.
Pēc 4 mēnešu kuģojuma ceļotāji nonāca tai vietā, ko sapnī bija redzējis Haumaka. Hotu matua nosauca to par Anakenas līci par godu augusta mēnesim, kas notika ceļojums. Līdzbraucēji izkrāva visu mantību: koku un augu sēklas un bibliotēku no 67 audumā ievīstītiem koka dēlīšiem. Tajos bija ģeneoloģijas, vēstures, reliģijas, lauksaimniecības, astronomijas un medicīnas ziņas. Taču pats svētākais un svarīgākais, ko viņi bija atveduši, bija „Pasaules naba” (te-pito-te-ura) – svētais akmens no Hivas. Tas bija izstieptas sfēras formā, no blīva vulkāniska ieža, tumši pelēkas krāsas un cilvēku roku nopulēts. Tā izmēri: 75 cm garumā, 45 cm biezumā un 2,53 cm apkārtmērā. To vēl joprojām varot redzēt Laperūza līcī ziemeļu piekrastē pie lielā ahu. Akmens bija tik godājams, ka Hotu Matua Matakite-ra-ni salu pārdēvēja par Te-pito-o-te-henua.
Drīzumā kolonisti attapās, ka Hivā aizmirsuši citu svētu priekšmetu – Tauta statuju, kas bijusi lielā vadoņa arike atveidojums. Hotu Matua pavēlējis diviem saviem padotajiem peldēt atpakaļ uz dzimteni Hivu un atvest no turienes moai. Ceļojums atkal bija ilgs un dīvainā kārtā ar ceļiniekiem nekas slikts neatgadījās: „Jūrā nebija ne lielu ne mazu viļņu, un vēja arī nebija.” Patiesībā tas bija klusums pirms vētras.
Ceļinieki piestāja Marea Renga krastā, kur uzgāja aizmirsto Tauto statuju, kas, kā iepriekš, stāvēja Marae-toe-hau krastā. Taču kad to sāka nomontēt, tad zemestrīču dievs deva triecienu un milzīgas teritorijas pagāja zem ūdens. Lieldienu salas leģenda vēsta: „Joke pacēla zemi ar savām svirām, ūdeņi sacēlās un lielā zeme kļuva mazītiņa.” Arturo Teao vārdi: „...trakoja ūdeņi, pūta vēji, gāza lieti, dunēja pērkons, uz zemes krita meteorīti.”
Glābjoties no katastrofas, atbraukušie nogāza statuju, kas sadrupa vairākās daļās. Jūrnieki paņēma galvu un aizpeldēja prom no bojāejošās Hivas ar kanoe. Vadonis haumaka katastrofu jau bija redzējis savā vīzijā: „Ķēniņš ieraudzīja kā sauszeme nogrimst jūrā. Gāja bojā visi – sievietes, vīrieši, bērni un sirmgalvji. Zeme nogrima.”
Pēc vairākām nedāļām izmocītie ceļinieki ieradās Rapanujā, kur tos nekavējoši veda pie ķēniņa. Ķēniņš tos sagaidījis priecīgi, taču visai sadrūma, kad kuģinieki pastāstīja par notikušo. Drīz pēc tam 6 ceļotāji lūdza ķēniņam atļauju atgriezties mājās, taču viņiem tika atteikts.
Nākamajos gados Hotu Matua pārvērta Rapanuju par civilizācijas priekšposteni, tā bija pēdējā atmiņa par nogrimušo Hivu.
Lieldienu salas pirmiedzīvotāji stāstīja par to kā viņu pirmdzimtene Hiva nogrimusi okeānā zem sinhroniem zemestrīču un meteoru triecieniem. Pirms katastrofas esot bijis ļaunu vēstošs klusums (interesanti, ka arī pirms Tungusas meteorīta krišanas bijis vērojams stindzinošs miers).
No Hivas savus ļaudis izveda leģendārais rapanujiešu ķēniņš Hotu Matua: "...virsaitis pamanīja, ka viņa zeme`lēni nolaižas jūrā. Viņš savāca savus kalpus, vīriešus, sievietes, bērnus un sirmgalvjus un sasēdināja tos divās lielās laivās. Kad viņi sasniedza horizontu, virsaitis ieraudzīja, ka visa zeme, izņemot tās mazu daļiņu, pagāja zem ūdens."
Vietā, kur tagad skalojas okeāna viļņi, agrāk atradies liels kontinents ar daudz cilvēkiem. Taču uz tā iedzīvotājiem sadusmojies milzis vārdā Uoke, kas varējis ar savu zizli sašķaidīt zemes un valstis. Tā viņš nolēma iznīcināt šo kontinentu un šķaidīja to, līdz salauza savu zizli pret kalnu, kas atradās zemes centrā. Tas arī bija - "zemes naba."
