Rihtera papirusi
Šādus papirusus savos nelielajos izrakumos esot ieguvis vācu pētnieks Rihters 1935.gadā, kad uzgājis kādu patlaban nezināmu pilsētu Rietumsahāras teritorijas Atlantijas okeāna piekrastē.
Šādu papirusu eksistence nav pierādīta, tomēr apkārt cirkulē fragmenti no tiem.
1.papiruss.
2.papiruss. Ievērojami mazāks un satur ziņas par cilvēka rašanos un Karhas (laikam Atlantīdas) valsts rašanos:
„Pasauli radīja dievi pirms daudziem tūkstošiem gadu, vairāk, nekā cilvēkam matu uz galvas. Un bija šai pasaulē zāle, koki, dzīvnieki un putni. Un vairojās tie ar katru gadu arvien lielākā daudzumā. Amons vēroja to visu un bija apmierināts. Jo bija dāvājis tas dzīvniekiem, putniem, kokiem un zālei spēju kļūt labākiem, pielāgoties ledum, un ūdenim, un ugunij, un vairot pēcnācējus, kas bija spēcīgāki un gudrāki. Un vājie gāja bojā, bet stiprie turpināja savu dzimtu.
Zudušajā zemē uz austreņiem no Kemenetas dzīvoja pērtiķu cilts. Pēc Amona gribas tie dzīvoja daudz tūkstošus gadu, un katra paaudze bija gudrāka par iepriekšējo. Un pacēlās tie pērtiķi uz pakaļkājām, un sāka atdarināt dievus, un kļuva tiem līdzīgi miesiski un garīgi. Tie bija pirmie cilvēki.
Bet bija pirmie cilvēki dumji un mežonīgi, nezināja kā godāt Amonu, neprata kurt uguni un art zemi, nezināja kā pieradināt zirgu un suni. Lūkojās uz viņiem dižais Amons, kas mirdzēja debesīs, un saprata, ka paies tūkstošiem tūkstošu gadu, kamēr ļaudis iemācīsies kaut vai graudus sēt. Un nosūtīja viņš uz zemi savus bērnus. Un dibināja tie it visur jaunu ļaužu rasi, kas sajaucās ar veco, un iemācīja cilvēkiem daudz gudrību, un atkal pacēlās debesīs pie sava tēva. Un uzvarēja jaunie ļaudis iepriekšējos, pakļāva tos, un padarīja par saviem vergiem.
Tagad ļaudis zināja kā godāt Amonu un citus dievus, kā pieradināt suni, kā art zemi un kurt uguni, kā uzcelt vienkāršu mītni. Taču negribēja tie vairs tālāk neko mācīties. Izklīda pa visu pasauli, savairojās, aizmirsa par labvēlīgo Amonu un dzīvoja viņa aizmirstībā. Un šodien tie dzīvo tā pa visu zemi, un varam tos satikt – baltos Šaurās jūras krastos un uz ziemeļiem, melnos – Kemenetā, sarkanos – Aguinkanā, pat dzeltenos – tālu uz austreņiem no šaurās jūras, noslēpumainajās Sinaņas zemēs. Tikai viena cilts, saukta karhata, kas bija labāka un gudrāka par citām, jo vairāk tajā bija Amona asins, neaizmirsa savu debesu dievu un turpināja godāt to, kas peldēja pa debesīm savā laivā. Un sapriecājās Amons uz tiem raugoties, un parādīja ceļu caur jūru uz bagātu un auglīgu zemi, Karhas zemi. Un apmetās karhatu cilts tai zemē, un sāka slavēt Amonu un vairoties.
Sapriecājās Amons, raugoties uz to. Taču neprata karhati ne celt pilis, ne pilsētas, ne kuģus ar burām, ne svētnīcas. Un tad nosūtīja Amons savus bērnus no jauna uz zemi, Karhas valsti, pie tā izredzētās tautas. Un atkal sajaucās dieva bērni ar karhatu cilti, un nāca pasaulē tagadējie Karhas valsts iedzīvotāji. Un iemācīja Amona bērni mūs celt pilsētas, pilis, ceļus, kuģus, un strādāt ar metāliem dažādiem, un sekot tālu zvaigžņu kustībai, un skaitīt līdz bezgalīgiem daudzumiem, un rakstīt grāmatas. Un iestādīja tie Šastras upē papirusa augu, un iemācīja, kā no tā gatavot grāmatas. Un daudzām gudrībām mūs iemācīja dižā Amona bērni. Bet pēcāk atkal pacēlās pie sava tēva, atstājot par galveno pār karhatiešiem augstāko priesteri. Un atstāja mums baušļus, pēc kuriem dzīvojam vēl joprojām. Šie baušļi tiek glabāti akmenī iecirsti Liagoras Lielajā svētnīcā, un vēl vieni, tikpat svēti – slēptajā Amona svētnīcā Šakaba kanos. Un uzcēlām mēs Šakaba kalnos Dievu ceļus, lai Amona dēli varētu nolaisties pie mums uz zemes un lai mēs varētu satikt tos. Jo laivām, kurās tie nolaižas no debesīm, vajadzīgi līdzeni un plati ceļi...”
[Šai vietā papiruss it kā apraujoties]
