Rietumgotu valsts (418.-718.g.)
Gotu dibināta valsts Gallijas dienvidos un Spānijas ziemeļos.
Vēsture. IV gs. huņņu spiediena rezultātā rietumgoti šķērsoja Donavu un apmetās Mēzijā.
418.gadā Gallijas dienvidos nodibināja pirmo barbaru valsti Romas impērijas teritorijā.
Līdz V gs. 70.gadiem rietumgoti bija Romas impērijas sabiedrotie un karoja ar tās pretiniekiem - svēbiem un vandāļiem Spānijā un huņņiem Gallijā, apspieda bagaudu sacelšanos Tarakonā.
Rietumgotu valsts romiešu-huņņu kara laikā (451.-?). 451.gadā Atilla šķērsoja Reinu un iebruka Gallijā. Sākumā pilsētas krita viņa rokās viena pēc otras - Strasburga, Meca, Ķelne, Amjēna, Reimsa. Kad huņnu armija tuvojās Aureliānai (Orleānai), pilsētas iedzīvotāji slēdza vārtus, tā piespiežot Atillu pilsētu aplenkt. Tikmēr Ziemeļitālijā romiešu karavadonis Aēcijs sāka vākt karaspēku, lai apturētu Atillas virzīšanos. Aēcijs iegāja dienvidu Gallijā ar visai nelieliem spēkiem, kas pārsvarā sastāvēja no karaspēka palīgvienībām. Viņš lūdza palīdzību vestgotu karlim Teodoriham I, taču iesākumā saņēma atteikumu. Tad viņš vērsās pie vietējā magnāta Avitusa, tādejādi tomēr saņemot palīdzību. Sadarbojoties ar Avitusu, Aēcijs spēja pārliecināt Teodoriku I pievienoties šim militārajam pasākumam vestgotus kā arī vairākas citas vietējās ciltis. Aēcija karaspēks virzījās uz ziemeļiem, kur grasījās saķerties cīņā ar Atillas spēkiem pie aplenktās Aureliānas. Vēsts par Aēcija karaspēka tuvošanos nokļuva pie Atillas brīdī, kad viņa karavīri jau pārrāva Aureliānas aizsardzību (sagraujot mūrus?). Atilla gribēja izvairīties no kaujas vai arī no situācijas, kad viņš atrodas ieslēgts pilsētā kā lamatās, tādēļ sāka atkāpties uz ZA labvēligas stratēģiskas situācijas meklējumos, lai tur ieņemtu pozīcijas.
Karalis Eirihs (466.-484.g.) sarāva savienību ar Romu. Viņa valdīšanas laikā Rietumgotu valstī ietilpa Gallijas vidus un dienvidu daļa, kā arī lielākā daļa Spānijas (ZR Pirenejus bija sagrābuši svēbi, bet ziemeļos neatkarību bija saglabājuši baski).
476.gadā Romas karaspēka pavēlnieks Odoakrs gāza no troņa pēdējo Rietumromas imperatoru Romulu Augustulu un iedibinājia Rietumgotu karalisti,
Alariha II (484.-507.g.) valdīšanas laikā Rietumgotu valsts cieta sakāvi no Franku valsts un zaudēja lielāko daļu teritoriju Gallijā, saglabājot tikai Septimāniju. Rietumgotu valdījumu centrs pārvietojās uz Spāniju, par galvaspilsētu VI gs. vidū kļuva Tolēda.
VI gs. 2.pusē Rietumgotu valsts atkal paplašinājās. Karalis Leovigilds (568.-586.g.) pievienoja svēbu karalisti, pakļāva vairķus iepriekš neatkarīgus apgabalus ziemeļos, atkaroja bizantiešiem (554.gadā bija nostiprinājušies Spānijas DA) Kordovu, Malagu, Asidonu un apspieda zemnieku un pilsētnieku sacelšanos dienvidos.
VII gs. sākumā pabeidza Spānijas teritoriju atkarošanu bizantiešiem.
VII gs. beigās uzbrukumu Spānijai sāka arābi, 711.-718.gadam tie sagrāba lielāko daļu Spānijas un sagrāva Rietumgotu valsti.
