Polimērija, polimēri
Cēlies no sengrieķu val. vārda polymerēs - "daudzveidīgs."
Parādība ķīmijā, ka viena un tā paša sastāva vielas molekulā ir divkārt, trīskārt vai vairākkārt lielāks vienu un to pašu atomu vai to grupējumu skaits.
Polimēri - ar kovalentām ķīmiskām saitēm saistīti, strukturēti viena vai vairāku elementārposmu (monomēru) makromolekulas. Viens no zināmākajiem saliktajiem polimēriem ir DNS molekula.
Polimēri - ķīmiski savienojumi (dabiski vai sintētiski) ar lielu molekulmasu - no dažiem tūkstošiem līdz daudziem miljoniem. Šo savienojumu molekulas (makromolekulas) sastāv no daudzām monomēru grupām. Piemēram, ozons O3 ir skābekļa O2 polimērs, polietilēns (CH2=CH2)n - etilēna CH2=CH2 polimērs.
Izpētes vēsture. Polimerizāciju pētījis A.Butļerovs.
1953.gadā vācu organiskais ķīmiķis K.Cīglers atklāja trietilalumīnija un titāna halogenīda jaukto katalizatoru etilēna polimerizācijai zemā temperatūrā un spiedienā, tādejādi lika pamatu stereoregulāro polimēru sintēzei, uz ko balstās sintētiskā kaučuka ražošana. 1963.gadā viņš saņēma Nobeļa prēmiju ķīmijā par polimēru pētīšanu.
Polimērus izmanto plastmasu, šķiedru, līmju, laku, gumijas uc ražošanā.
Bioloģiskie polimēri. Biogēni lielmolekulāri savienojumi, kas ir dzīvo organismu materiālais pamats un piedalās svarīgākajos organisma dzīvības procesos.
Polimēri būvmehānikā. Krievpadomju okupācijas gados LPSR ZA Polimēru mehānikas institūtā A.Mālmeistara vadībā izstrādāti polimēru materiālu pretestības teorētiskie pamati, uz kuru bāzes radīta inženierkonstrukcijasun to elementu (stieņu, plātņu un čaulu) aprāķina metodika, ievērojot polimēru un kompozīto materiālu anizotropās un reonomās (no laika faktora atkarīgās) īpašības (V.Latišenko, A.Skudra, V.Tamužs, G.Teters u.c.).
Saites.
Biopolimēri.
Bioķīmija un bioķīmiķi.
