Aliens

Pleskava

Pilsēta Krievijā, Pleskavas apgabala centrs.

Vēsture. 1100 gadu veca.
Viena no pirmajām krievu pareizticīgajām pilsētām – Sv.Trīsvienības mājas.
Pirmo baznīcu te 957.gadā likusi uzcelt kņaziene Olga.
1237.gadā kaujā pie Saules Zobenbrāļu ordeņa pusē karoja arī 200 pleskavieši, kas praktiski visi arī gāja bojā.
1238.gada mongoļu hana Batija vadītajā karagājienā pa ZA Krievzemi Pleskava bija viena no trim krievu pilsētām (vēl arī Novgoroda un Smoļenska), kurai mongoļi neuzbruka.
1240.gadā vācu un to sabiedroto karaspēks ieņēma Izborskas cietoksni un pilnīgi sakāva pleskaviešu karadraudzi, kas pēc tam ieradās palīgos.
Tai pat 1240.gadā tika aplenkta Pleskava, kura krita pēc nedēļas, jo pilsētas vārtus vācu bruņiniekiem atvēra bajāri. Vācieši toreiz pilsētā noturējās pusotru gadu, kamēr Aleksandrs Ņevskis kopā ar brāli Andreju (atveda karadraudzi no Vladimiras) tos izdzina no pilsētas 1242.gada martā. Šī vācu karagājiena kulminācija kļuva tā saucamā Ledus kauja (kuras notikšanu gan stipri apšauba), tajā vāciešu smagi kaltie karotāji tika sakauti uz Peipusa ezera ledus no Aleksandra Ņevska.
Pēc Mindauga nāves 1267.gadā Lietuvā uz pusi gadsimta iestājās haoss un bieža ķēniņu maiņa. Piemēram, varu pazaudēja Daumants, kas 1266.gadā aizbēga uz Pleskavu un tika tur ievēlēts par kņazu. Viņš valdīja 33 gadus un bija veiksmīgākais no visiem Pleskavas kņaziem. Pirmā no tām notika 1268.gadā, kad apvienotie Suzdaļas-Pleskavas-Novgorodas-Perseslavļas spēki iebruka Igaunijā pret tur esošajiem dāņiem. Ordenis devās palīgā un tika sakauts pie Rakovoras (mūsdienu Rakvere). Vācu bruņinieki bija ņēmuši vērā kaujas mācības uz Peipusa ezera ledus, tādēļ "cūkas" taktikai pievienoja vēl arī triecienu flangā ar otru "ķīli." Iesākumā krieviem neveicās un novgorodieši, kas bija pašā trieciena spicē, cieta lielus zaudējumus. Tomēr pēc tam, kad izdevās nogalināt vācu armijas komandieri bīskapu Aleksandru, kaujas laime nosvērās par labu krieviem. Vācieši tika sakauti, bēgļi tikuši vajāti vēl septiņas verstis. Pieņemts uzskatīt, ka no krievu puses kaujā piedalījušies 30 000, bet no vācu - 18 000 kareivju.
1272.gadā Daumants sakāva jau pašu livoniešu ordeņa mestru Otto fon Rodenšteinu, kas mēģināja ieņemt Pleskavu. Vācieši bija pārliecināti, ka pleskavieši aktīvi nekaros līdz neieradīsies palīdzība no Novgorodas. Tomēr Daumants veica izbrukumu no Pleskavas un pilnīgi pārsteidza vāciešus. Nostāsts vēsta, ka Daumants saķēries cīņā ar pašu mestru un ievainojis to sejā - stāsts aizdomīgi līdzīgs stāstam par kauju pie Ņevas, kurā Aleksandrs ievainoja sejā jarlu Birgeru.
Pēdējo savu uzvaru pār livoniešiem Daumants noturēja 1299.gadā, kad vācieši atkal aplenca Pleskavu. Tika sakauti un atkāpās.
Drīz pēc tās vecais Daumants savārga un nomira.
Pleskavas kņazs bijis arī leišu karaļa Aļģirda jaunākais dēls Andrejs.
Uz Pleskavu no sacēlušās Tveras atbēga kņazs Aleksandrs. 1329.gadā Kijevas metropolīts Teognosts Pleskavā izslēdza no baznīcas kņazu Tveras Aleksandru par viņa atteikšanos doties uz hana tiesu Ordā. Tas pats attiecās arī uz pleskaviešiem, kas atbalstīja kņazu.
Kā Pleskava republikas galvaspilsēta. 1348.gadā Pleskavas zemes atdalījās no Novgorodas republikas un Pleskava kļuva par neatkarīgās Pleskavas republikas galvaspilsētu. 
Livoniešu iebrukums (1480.g.). 1480.gada sākumā Pleskavai uzbruka Livonijas mestrs Bernhards fon der Borgs. Livonijas hronikas raksts, ka ar milzīgu armiju - 100 000 vīru. Tas gan noteikti ir pārspīlējums, jo jau 10 000 vīru liela armija livoniešiem tolaik būtu bijusi "milzīga," tomēr zemes ap Pleskavu tika izpostītas, lai gan pašu pilsētu bruņinieki ieņemt nespēja - tā tika aplenkrta, bet neieņemta..
Formāli Pleskava nebija maskaviešu valdījums, tomēr jau vairākus gadus tie uz Pleskavu nosūtīja vietvalžus, tādēļ Ivanam III bija jāreaģē uz pilsētas vajadzībām, tomēr dotajā situācijā viņš to nespēja.
Formālās galvaspilsētas beigas. Vasīlijs III nolēma pielikt punktu Pleskavas republikas pastāvēšanai un 1509.gadā izvirzīja pakļaušanas noteikumus Pleskavas večei. Tā kapitulēja bez asinsizliešans 1510.gadā un večes zvanu no Pleskavas pārveda uz Novgorodu.
Pleskava Livonijas kara laikā (1558.-1581.g.). 
Ivana IV karagājiens (1570.g.). Pēc briesmīgās Novgorodas sagraušanas un izslepkavošanas, kas turpinājās līdz 1570.gada februāra vidum, Ivans IV ar opričņikiem devās uz Pleskavu, kur grasījās atkārtot savu "pedogoģiju." Pilsētu izglāba āksts Nikola Saloss (Никола Салос), kas pareģoja ķeizaram nelaimi, ja neliks Pleskavai mieru. Pēc šī pareģojuma krita labākais ķeizara zirgs un Ivans IV Briesmīgais steigšus devās prom no pilsētas. 

Stefana Batorija karagājiens (1581.g.). Kara beigu posmā Polijas karaļa Stefana Batorija karaspēks bija ne tikai atkarojis visas krievu iepriekš sagrābtās teritorijas, bet bija iebrucis Ivana IV Bargā valstī un ieņēmis vairākas pilsētas. 1581.gada augustā Batorija armija nonāca pie Pleskavas, kuras krišana nozīmētu Maskavijas pilnīgu sakāvi karā.
Batorija karaspēks lenca Pleskavu veselu pusi gada, bet netālu esošā krievu armija Novgorodā neizdarīja pilnīgi neko, lai palīdzētu ielenktajiem pleskaviešiem. Tomēr pleskavieši vojevodas Ivana Šuiska (Иван Шуйский) vadībā biji labi sagatavojušies aplenkumam, veiksmīgai aizsardzībai labi līdzēja Šuiska pareizā rīcība. Pilsētas aizsardzību veica ne tikai strēļi, bet arī visi pilsētas iedzīvotāji pat sievietes un bērni - tie kopa ievainotos un pienesa munīciju. Dažas sievietes pat cīnījās kopā ar vīriešiem.
Tā 1581.gada rudenī garnizons un pilsētnieki atsita vairākus 47 000 lielās poļu armijas uzbrukumus. Brīžiem likās, ka vēl mazliet un pilsēta kritīs. Īpaši kritiska bija situācija pirmajā uzbrukumā septembrī, kad Batorija kareivji ieņēma divus torņus un bija gatavi iebrukt pilsētā. Galu galā Batorijam apnika sēdēt pie pilsētas un novembrī viņš ar pusi karaspēka aizgāja. Atlikušie aplencēji neko ar aplenktajiem izdarīt nevarēja, pie tam strēļi un pilsētnieki novārdzināja poļus ar pastāvīgiem izbrukumiem.
Pleskaviešu dūšīgā pretošanās stipri iespaidoja Batoriju, kurš piekrita miera sarunām. Pēc miera noteikumiem Maskavijas valsts zaudēja visas teritorijas Baltijā un Lietuvā. Savukārt Batorijs Ivanam IV atgrieza visas iepriekš ieņemtās krievu pilsētas. Tā ka Pleskavas nopelns miera noslēgšanā ir liels, jo noteikumi Pleskavas krišanas gadījumā noteikti būtu pavisam citi.
Pleskavas aplenkums zviedru-krievu kara (1614.-1617.g.) laikā. 1615.gadā pēc panākumiemNovgorodas zemēs zviedru karalis Gustavs II Ādolfs nolēma sagrābt Pleskavu. Zviedru armija pie pilsētas nonāca augusta sākumā un mēģināja pilsētu ieņemt triecienā uzreiz, taču uzbrukums beidzās ar pilnīgu izgāšanos. Bez tam zviedri zaudēja vienu no saviem karavadoņiem - Evertu Hornu. Neskatoties uz jaunību, viņš jau bija kļuvis par feldmaršalu un izdaudzināts par talantīgu karavadoni. Horna zaudējums atstāja lielu demoralizējošu efektu uz zviedru karaspēku. Tomēr karalis pavēlēja uzsākt pilsētas aplenkumu pēc visiem kara mākslas noteikumiem. Zviedri sāka apšaudīt pilsētu ar artilēriju.
Tomēr Pleskavas garnizons un iedzīvotāji netaisījās padoties. Zviedru artilērijas sagrautās aizsargsienas tika steidzami lāpītas. Aplenktie pastāvīgi tramdīja zviedrus ar izbrukumiem. Viena tāda izbrukuma laikā zvedri teju vai pazaudēja daļu aplenkuma artilērijas.
Septembrī līdz aplenktajiem izlauzās vojevodas Ivana Pļeščova (Иван Плещеев) komandētā vienība, ko palīgos bija sūtījis ķeizars Mihails (Михаил Федорович). Arī zviedri saņēma papildspēkus un otro reizi devās triecienā, pirms tam uz pilsētu izšaujot ap 700 degbumbu. Šī uzbrukuma laikā zviedriem izdevās ieņemt daļu aizsargmūra un vienu torni. Šo torni kopā ar uzbrucējiem aplenktie iespēja uzspridzināt gaisā. Galu galā zviedri tika padzīti no visām ieņemtajām pozīcijām.
Tuvojās aukstums un zviedru nometnē sāka izplatīties slimības. Pastāvējis pie pilsētas vēl pāris nedēļas, karalis nolēma izbeigt aplenkumu.
Pleskava I Pasaules karā. 1918.gada 23.februāra vakarā sākās kaujas par Pleskavu starp uzbrūkošo vācu karaspēku un salasītajām Sarkanās gvardes vienībām. Pilsēta vairākas reizes gāja no rokas rokā. Vācu avangards "pa taisno" mēģināja pārraut lielinieku aizsardzības līniju 10-25 km no Pleskavas. To nepieļāva no Rīgas atnākušais 2.Sarkanarmijas pulks Aleksandra Čerepanova vadībā un 1.Sarkanarmijas pulks no Pēterpils. Friči tika atspiesti izejas pozīcijās. Tikai ar artilērijas un bruņuvilciena atbalstu vāciešiem atkal izdevās atsākt uzbrukumu un 24.februāra vakarā izrauties līdz dzelzceļa stacijai "Pleskava-1." Naktī uz 28.februāri tie sagrāba Pleskavas centru un visu pilsētu līdz tās pat dienas pēcpusdienai. Tā vai citādi - arī nekādas sarkano uzvaras. Drīzāk gan ugunskristības.
Tā 1918.gada 23.februārī aiz Pleskavas (un arī Narvas) sarkankrieviem izdevās apturēt ļoti sekmīgo vācu armijas uzbrukumu, pēc kā Vācija piekrita parakstīt Brestas miera līgumu.
1919.gada 26.maijā igauņi kopā ar Baltiešu pulku ieņēma Gdovu un Pleskavu.
II Pasaules kara laikā (1940.-1945.g.). 17 dienas pēc iebrukuma vācieši iesoļoja Pleskavā – 480 km no Vācijas robežas. Tas bija ātrākais izrāviens, ko izdarīja vācu armija II Pasaules kara laikā.
Vāciešiem atkāpjoties, lielākā daļa pilsētas tikusi nomīnēta. Tādēļ bijuši milzīgi postījumi, tikai centrā palikuši vien daži desmiti neskartu ēku.

Aplūkojamie objekti. Pilsētā ir vairāk kā 30 baznīcu. Savulaik baznīca te bijusi katrā ielā. Atbilstoši pareizticīgo kalendāram reizi gadā tajās svinēti svētki, kas bieži izvērtušies ar svinībām visas ielas garumā. Tieši no Pleskavas esot cēlies teiciens – „būs arī svētki mūsu ielā.”
Visas baznīcas celtas no vietējā akmens. Lielākā to daļa reizē bijušas arī cietokšņi ar biezām sienām. Daļai dievnamu saglabājušies koka kupoli, taču to mūžs nav ilgāks par 120 gadiem, jo tad tie jāmaina.
Savulaik vietējie meistari iemantojuši tādu autoritāti, ka uzaicināti Maskavas baznīcu celšanā.
Patlaban pilsētas vēsturiskajā centrā aizliegts celt būves augstākas par 35 m – lai nepārsniegtu baznīcu kupolu augstumus.

Kremlis.

Sv.Trīsvienības katedrāle. Leģenda vēsta, ka šeit, pie Veļikajas upes kņaziene Olga 957.gadā redzējusi no debesīm izšaujamies trīs gaismas starus, kas ietriecās vietā, kur satiekas divas upes, izgaismojot paaugstinājumu ūdens atspulgā. Te viņa pavēlējusi uzcelt dievnamu, kas vēlāk kļuva par Krievijas pirmo Sv.Trīsvienības katedrāli.
Pašreizējā katedrāles ēka celta 1699.gadā. Arhitektūrā nav nekādu izskaistinājumu vai lieku detaļu – pilnīgs lakonisms.

Saites.
Pleskavas apgabals.