Aliens

Brestas miera līgums (1918.g.)

Krieviski - Брестский мир.
Miera līgums, ko 1918.gada 3.martā Brestļitovskā (Brestā) noslēdza Padomju Krievija ar Vāciju un tās sabiedrotajiem - Austroungāriju, Bulgāriju un Turciju.

Politiskais un militārais stāvoklis pirms miera. 1917.gada beigās bija jau acīmredzams, ka Vācijas un tās sabiedroto militārais stāvoklis sāk līdzināties bezcerīgam. Antantes pusē karā iesaistījās ASV, uz Eiropu pārdislocēti amerikāņu kareivji, lai gan iesākumā ne tik lielā skaitā, kā to vēlējās Parīze un Londonā.
Austreņu frontē gan vāciešiem nekas nedraudēja - pēc Februāra revolūcijas krievu armijas demoralizēšanās pakāpe strauji auga. Tomēr tas nebūt nenozīmēja, ka vācieši visus savus spēkus varētu pārdislocēt uz Rieteņiem.
Ļeņins bija deklarējis mieru "bez aneksijām un kontribūcijām" un vācieši bija lēmuši mēģināt to izmantot savā labā - sakaut savus pretiniekus Rietumos. 1917.gada novembrī, t.i. vēl pirms miera sarunu sākšanās, vācu ģenerālis Ēriks Ludendorfs izstrādāja sparīga uzbrukuma plānu Rietumu frontē. Tajā tika plānots izmantot Austrumu frontē noņemtās divīzijas. Tādejādi vāciešiem miers bija tikpat nepieciešams kā lieliniekiem - pēc būtības tā bija pēdējā iespēja vāciešiem lauzt kara gaitu sev par labu, vai vismaz panākt izdevīgus miera nosacījumus. Galvenais uzbrukuma mērķis bija britu spēku ielenkšana Francijas ziemeļos un Parīzes ieņemšana.

Miera sarunas un noslēgšana. 1917.gada 21.novembrī lielinieku izveidotā Tautas komisāru padome (krieviski - Совнарком)  nosūtīja Krievu armijas virspavēlnieka vietas izpildītājam ģenerālim Nikolajam Duhoņinam (Николай Духонин) telegrammu, kurā piedāvāja tūdaļ sazināties ar vācu armijas virspavēlniecību un piedāvāt tiem pārtraukt karadarbību, sākot miera sarunas. Šī telegramma pavēra ceļu Brestas mieram. Duhoņins gan atteicās piedāvāt vāciešiem pamieru, par ko tika atstādināts no amata. 
Tikām Berlīnē ar entuziasmu izturējās pret lielinieku priekšlikumu sākt miera sarunas. Protams, vāciešiem nebija nekāds noslēpums.
Sarkankrievu delegāciju vadīja Ļevs Trockis, un 1917.gada 2./15.decembrī abu pušu starpā tika noslēgts pamiers.
9./22.decembrī sākās sarunas par mieru. Vācija centās paturēt kara laikā sagrābtās teritorijas. No sarkankrievu puses V.Ļeņins un KSDS(b)P CK prasīja mieru noslēgt nekavējoši. Tam pretojās "kreisie komunisti." Sarkankrievu delegācijas vadītājs Ļ.Trockis miera līgumu neparakstīja. Kā argumentu turpmākām sarunām vācu militāristi 1918.gada 18.februārī pārgāja uzbrukumā, okupēja atlikušo Latvijas daļu, visu Igauniju, daļu Ukrainas un sāka apdraudēt Pēterpili (tolaik Petrograda).
1918.gada 19.februārī KSFPR TKP nosūtīja Vācijas valdībai protestu un paziņoja, ka parakstīs miera līgumu. Vācija piekrita miera līguma parakstīšanai tikai 23.februārī, kad tās karaspēka uzbrukums tika apturēts pie Pleskavas un Narvas.

Brestas miera rezultāti. Saskaņā ar līgumu Vācijas okupācijā palika Polija, visa Baltija, Ukraina ar visu Krimu, daļa Baltkrievijas, Donas apgabala Tamaņas pussala.

Brestas miera nozīme. Tas ļāva vācu militārajai virspavēlniecībai izmainīt kara gaitu sev par labu Austreņu frontē. Vācu plānotais uzbrukums patiesi sākās 1918.gada marta beigās un turpinājās gandrīz 4 mēnešus. Vācieši sasniedza nozīmīgus panākumus, tomēr tie nebija izšķiroši. Britu armija netika aplenkta un Parīze netika ieņemta. Uzbrukums beidzās 1918.gada jūlijā. Pēc tā vācu ģenerāļiem tapa skaidrs, ka karš ir zaudēts, vairāk spēku vāciešiem nebija.
Jaunais sarkankrievu režīms izstājās no I Pasaules kara, guva tik ļoti nepieciešamo atelpu savas Sarkanās armijas izveidošanai, ekonomiskajām reformām un padomju režīma nostiprināšanai.

Brestas miers un Latvija. Saskanā ar līgumu Latvijas teritorija palika vācu okupācijā.
brestas miera līguma sarunās piedalījās arī LSD CK, Iskolata un Iskolastrela pārstāvis P.Stučka, kas iesniedza Vācijas miera delegācijai "Latviešu tautas pārstāvju deklarāciju."  

Antante neatzina Brestas mieru, tomēr izlēma atklāti ar Padomju Krieviju nekonfliktēt. Divas angļu rotas izsēdās Murmanskā 1918.gada martā, taču status quo saglabājās līdz tā paša gada vasarai. Nopietni sarežģījumi Antantes un lielinieku režīmu starpā sākās pēc tam, kad vācieši strikti pieprasīja Brestas miera noteikumu izpildi. Pirmām kārtām jau atbruņot un izolēt Čehoslovāku korpusu. Par atbildi tie sacēlās un pēc būtības tas arī noveda pie pilna mēroga Pilsoņu kara Krievijā.

Sakarā ar to, ka Novembra revolūcija likvidēja ķeizara varu Vācijā, 1918.gada 13.novembrī Padomju Krievijas VCIK anulēja Brestas miera līgumu un 15.novembrī ar lieliem spēkiem uzsāka sagrābšanas karagājienu plašā frontē rieteņos - uz Igauniju, Latviju un Poliju. 

Saites.
I Pasaules karš (1914.-1918.g.). 
Bresta.