Pu I (1908.-1911.g. un 1917.g)
Pēdējais Ciņu dinastijas imperators gan arī pēdējais Ķīnas imperators vispār.
/puyi.jpg "Pu I Mandžouguo uniformā")
Dzīvesgājums.
Pirmā valdīšana (1908.-1912.g.). 1908.gada novembrī aizsaulē devās imperators Huansujs, neatstādams mantinieku. Ietekmīgākie galminieki un grupējumi sāka vērpt intrigas. Virsroku ņēma imperatora sievas Cisji atbalstītāji, panākot, ka par jauno imperotoru tiek izraudzīts bijušā imperatora pusbrēļa dēlēns, kurš tobrīd nebija pat pilnus 3 gadus vecs.
Kad galminieku un einuhu delegācija ieradās mājās pie jaunizraudzītā imperatora, viņa vecāki bija parsteigti, jo viņiem par notikušo neviens nebija pavēstījis. Faktiski dēlēns vecākiem tika atņemts, bet pretoties jau nebija iespējams. Bez tam pēc tā laika tradīcijām, tā bija milzīga goda izrādīšana. Ņemot vērā savu mazo vecumu, Pu I šo savu dzīves posmu atcerējās miglaini.
Pu I tika aizvests uz pili pekinas Aizliegtajā pilsētā. Tronī kāpa 1908.gada 2.decembrī divu gadu un 10 mēnešu vecumā. Šais gados Pu I savus vecākus praktiski neredzēja - viņa tēvs gan ar laiku tika iekļauts reģentu grupā, bet vadošas lomas viņam tur nebija. Par viņa tuvāko cilvēku pilī kļuva zīdītāja, kurai vienīgajai no mājiniekiem tika atļauts pārcelties dzīvošanai uz pili pie jaunā imperatora. Vēlāk, kļuvis par Mandžouguo valdnieku, viņš lika atrast šo sievieti, kuru uzskatīja par savu otro māti, atvest uz galmu un nodrošināt ar visu nepieciešamo - pateicības jūtas imperatoram nebija svešas.
Imperatora pilī mazis puika jutās kā zelta krātiņā. Tika izpildītas pat viņa vismazākās iegribas. Pils peronāls, sastopot imperatoru, metās ceļos un novērsa savu skatienu. Bet tomēr zēns tika mācīts stingrā konfuciānisma garā
Pu I noturējās pie varas 5 gadus. 1911.gadā visur uzvirmoja nemieri, līdz pārauga īstā revolūcijā - imperatoru gāza Siņhanas revolūcija (1911.-1912.g.), kas pasludināja Ķīnu par republiku. Suņa Jatseņa iedvesmotie revolucionāri guva militāru virsroku, taču nedarīja līdzīgi krieviem, kuru lielinieki noslepkavoja pēdējo ķeizaru Nikolaju II ar visu ģimeni. Revolucionāri vairākus mēnešus risināja sarunas ar imperatora galmu un tikai 1912.gada 12.februārī tika parakstīts dokuments par Pu I atteikšanos no imperatora troņa.
Varas starplaikā (1912.-1917.g.). Nekas daudz jaunā Pu I dzīvē tomēr līdz ar to neizmainījās, jo kopā ar galmu turpināja dzīvot pils ziemeļu spārnā. Pie tam republikāņi neskopojās ar galma uzturēšanu. Viņa jaunais statuss bija visai neparasts - Ķīnas jaunas varas iestādes pret viņiem izturējās kā pret ārvalstu karalisko ģimeni. Vēsturnieki skaidro, ka šādu labvēlību izkārtojis ģenerālis Juaņs Šikajs, kas, lai gan bija pieslējies republikāņiem, tomēr sirdī bija monarhists un cerēja pats kādreiz ieņemt imperatora vietu - tādel līdz galam šo institūciju nesagrāva. Pēc vairākiem gadiem viņš patiesi mēģināja kļūt par imperatoru, tiesa gan, neveiksmīgi.
Otrā valdīšana. 1917.gadā Pu I otro reizi, tiesa gan tikai dažas dienas, kļuva par Ķīnas imperatoru.
Līdz pat 1924.gadam Pu I turpināja dzīvot imperatora cienīgu dzīvi. 1919.gadā galmā ieradās skots Redžinalds Džonsons, kas bija nolīgts par imperatora mājskolotāju - mācīja tam matemātiku, angļu valodu, ģeogrāfiju. Džonsons esot mācījis krietni vairāk, nekā bijis atrunāts līgumā. Rezultātā Pu I ieinteresējies par britu vēsturi, bijis sajūsmā par karali Henriju VIII, kuram par godu pieņēma anglisko vārdu un kļuva par Henriju Pu I.
Tā nu sanāca, ka pēdējais ķīniešu imperators kļuva par izteiktu Rieteņu kultūras piekritēju - jūsmoja par klasiskajiem uzvalkiem, viskiju un automobīļiem.
1924.gadā kārtējo juku laikā Ķīnas varas iestādes pieprasīja viņam 3 dienu laikā pamest pili. Ilgi meklēt apmešanās vietu viņam nenācās, jo japāņi labprāt viņu uzņēma savā faktiski kontrolētajā Tiaņdziņā. Te Pu I baudīja visai bezbēdīgu dzīvi, bet japāņiem attiecībā uz viņu bija savi plāni.
Mandžūrijas valdnieks (1931.-1945.g.). 1931.gadā japāņi padarīja Pu I par marionešu valstiņas Mandžouguo (Ķīnas ZA) valdnieku, Mandžūriju (Ķīnas ZA) japāņi okupēja 1932.gadā un izveidoja savu marionešu valdību ar godkārīgo Pu I priekšgalā, jo labākas kandidatūras japāņiem nebija. Viņa vārdā veica lielas ļaundarības ķīniešu zemē.
Šo posteni vēlējās iegūt arī Pu I pats un viņš tajā sabija vairāk nekā 10 gadus. Īpaši viņam tika izdomāts Mandžougua imperatora tituls. Pseidovalstiņas mūžs beidzās līdz ar Japānas sakāvi II Pasaules karā.
Gūstā pie krieviem (1945.-1950.g.). Nokļuva krievu gūstā, kad tie Mandžūrijas operācijas laikā iebruka Mukdenā. Šeņjanas lidostā pirms pašas izlidošanas uz Japānu tika aizturēti vairāki cilvēki un starp tiem arī imperators Pu I, tolaik 39 gadus vecs. Tā viņš zaudēja imperatora troni jau trešo reizi. Pu I bija paņēmis līdzi daudz dārglietu, tai skaitā no Ciņu dinastijas mantnīcas Pekinā.
Pēc aresta Mukdenas lidostā Pu I kopā ar svītu tika nosūtīts uz Čitu, PSRS. Viņam veicās, ka nenonāca ķīniešu komunistu vai gomindāniešu rokās, kas būtu viņu nošāvuši kā japāņu līdzskrējēju. Tā viņš dzīvoja īpašā viesnīcā visai komfortablos apstākļos.
Ir saglabājušās vēstules, ko Pu i tajā laikā rakstīja Staļinam: „Vairāk kā desmit gadu es atrados smagi apspiests un stingrā japāņu kontrolē, kamdēļ man nebija nekādu iespēju iegūt zināšanas. Izsaku karstu vēlēšanos Padomju Savienībā studēt sociālismu un citas zinātnes.” (22.11.1945.)
„Nonākot pie varas, kas vēlāk tika nodēvēta par imperatora varu, es ne reizi vien mēģināju politiski cīnīties ar japāņiem, taču mani pūliņi izrādījās velti. Japāņi vēl vairāk sāka izrādīt visatļautību un zvērības... Veicot pagātnes kopsavilkumu, man jāatzīmē, ka es nespēju no sevis nomest japāņu jūgu, un tas man ir kauna pilns traips.” (21.12.1945.)
„Mana dzīve ir pilnībā Padomju Savienības dāvāta. Tamdēļ ir neiespējami izteikt ne uz papīra, ne vārdos manu pateicību, kādu izjūtu pret Padomju Savienības Valdību un Sarkano Armiju. Šā iemesla dēļ esmu nolēmis, lai ko arī tas nemaksātu, apmesties Padomju Savienības valsts robežās un ziedot sevi pēdējo zinātnes sasniegumu apguvei... Es strādāšu bez atpūtas, lai atlīdzinātu PSRS par tādu labestību, kā manas dzīvības saglabāšanu.” (21.04.1946.)
Atteicās no savām tiesībām uz imperatora dārglietām: „Ar visdziļākajām un patiesākajām jūtām es atļaujos lūgt PSRS valdību pieņemt no manis dārglietas, lai tās izmantotu PSRS pēckara tautas saimniecības atjaunošanas un attīstības fondā.” (10.05.1946.) Tā viņš fondam uzdāvināja pērles, zelta un sudraba izstrādājumus ar dārgakmeņiem, galda piederumus, pulksteņu kolekciju u.c., kas gan bija tikai maza viņa dārgumu daļa. Vēlāk viss tas tika atgriezts ĶTR Ārlietu ministrijas pārstāvim.
„Lielāko daļu savas eksistences esmu pavadījis starp morāli degradētiem ierēdņiem, starp militāristiem ar to savtīgajiem nodomiem, kā arī starp imperiālistiski noskaņotiem ļaudīm. Man pat nebija pie kā griezties pēc laba padoma.” (30.12.1947.)
Izskatās, ka Staļinu maz interesēja šie caurkritušā imperatora atzinumi. Tolaik Tokijā tika gatavota tiesvedība pret japāņu kara noziedzniekiem un Pu I tajā bija nepieciešams kā liecinieks. Viņš tam attiecīgi tika sagatavots.
1946.gadā Pu I nogādāja Tokijā liecību sniegšanai. Starptautiskais tribunāls viņu iztaujāja vairākas dienas kā liecinieku. Pu I apstiprināja savu agrāk pausto, ka japāņi viņa valstiņu bija radījuši kā placdarmu uzbrukumam PSRS. Viņam un advokātiem izdevās pierādīt tiesai, ka japāņi viņu tronī noturēja ar varu, kas ļāva tam izvairīties no apsūdzētā statusa. Pēc mēneša Pu I atgrieza PSRS.
Tikām situācija Ķīnā strauji mainījās. Tika nodibināta ĶTR un starp to un PSRS 1950.gada 14.februārī tika noslēgts draudzības līgums. Tā paša gada jūlijā Valsts padomes premjers Čžou Enilajs sarunā ar krievpadomju sūtni lika noprast, ka ķīnieši labprāt saņemtu atpakaļ savu imperatoru.
Pu I to uzņēma ļoti asi un bija pat gatavs sev padarīt galu, taču viņu rūpīgi uzraudzīja. Un tā 1950.gada 3.augustā vilciens ar Pu I un tā radiniekiem ieradās Ķīnā. Bijušais imperators ar asarām acīs pateicās krieviem par viņa laipno aprūpi.
Pu I dzīve komunistu Ķīnā (1950.-1967.g.). Turpmākais imperatora dzīves gājums komunistiskajā Ķīnā izvērtās gluži labs. Iesākumā gan viņu paturēja cietumā, pēc tam pārveda uz koloniju/specnometinājumu. Režīms bija visai maigs – viņš saņēma grāmatas un avīzes, regulāri klausījās radio, sportoja, skatījās kinofilmas un pat pieņēma ārzemju korespondentus.
„Pāraudzināšanas” nolūkos viņu vadāja pa uzņēmumiem, būvlaukumiem un lauku zemnieku kopienām. Viņš publiski nosodīja savu pagātni, studēja Mao Dzeduna darbus.
1959.gadā Pu I amnestēja un viņš apmetās Pekinā. Strādāja par dārznieku pats savā bijušajā imperatora dārzā.
1962.gadā viņš negaidīti atradās Visķīnas tautas politiski konsultatīvās Padomes deputātu skaitā.
Mira 1967.gadā, par ko visai īsi paziņoja ķīniešu aģentūra Siņhua.
Darbi.
„Pirmā manas dzīves puse.” Autobiogrāfisks darbs.
"No imperatora līdz pilsonim." Autobiogrāfisks darbs.
Nospiedums civilizācijā.
Filma "Pēdējais imperators." The Last Emperor. Režisors - Bernardo Bertaluči.
