Padomju "vīriešu diena"
Divi gadi zābakos, kas pavadīti krievpadomju okupācijas armijas sastāvā tik viegli nav aizmirstami. Tamdēļ kā apsveikumu saviem dienesta biedriem un visiem, kuru biogrāfijā šads notikums ir atgadījes, Mazais Zaļais velta šo tīmeklī uzieto dziesmeli. Tā tik ļoti precīzi atbilst armijas ikdienas būtībai, ka nevarējām priekā nepadalīties ar citiem. Brīdinām, ka tā satur nenormētu leksiku, pareizāk sakot - matu. Bet, kā zināms, krievu militāristiem bez mata pavēles nevedas, tādēļ tas ir neatņemama armijas sastāvdaļa. Nerauciet degunus bet vienkārši paklausieties - šeit!
Tiem, kas vēlas uzzināt kā 23.februāris krievpadomju perioda impēriskajā mitoloģijā ieviesies kā "Padomju armijas un Jūras kara flotes diena," domāts turpmākais teksts.
Izrādās "vīriešu dienas" pirmsākumi meklējami 1918.gadā, kad lielinieku tikko saformētā Sarkanā Armija esot noturējusi pāris lokālu pirmo uzvaru pār vācu ķeizarisko armiju pie Pleskavas un Narvas. Interesanti, ka tas bijis 23.februārī pēc vecā stila. Kalendāru nomainīja un nu tas sanāca kā 8.marts. Bet lielinieku ideologus tas īpaši neuztrauca un tā arī palika, ka pēc jaunā stila svinēja tai pašā 23.februārī.
Jāsaka, ka lielinieku ideologus vispār nekas nespēja satraukt, jo 1918.gadā vēl nebija arī nekādas Sarkanās Armijas, bet bija kāda tāda Sarkanā Gvarde. Un uzvaru aprakstus pār vāciešiem pie Narvas un Pleskavas velti meklēt tā laika avīzēs. Arī 1919.gada februārī avīzes nelīksmo par "Armijas dienu."
Īstenībā tābrīža situācija bija sekojoša: vācieši gāja uz Pēterpili (tolaik Petrograda). Viņu ceļā bija Peipusa ezers (krievu - Чудское озеро), ko varēja apiet pa abām divām pusēm - caur Pleskavu vai caur Narvu. Taču nekādas armijas lieliniekim, ko likt pretī fričiem, nebija - paši to bija sagrāvuši.
Kaujas tomēr ir bijušas, bet par uzvarām tās arī īsti nenosaukt. Pie Narvas fričiem pretī stāvējuši: Baltijas flotes matroži komandiera Dibenko (Дыбенко - pirmās padomju valdības loceklis) vadībā un strādnieki-putilovieši, sarkanarmiešu vienība Kļavas-Kļaviņa vadībā (ha! - latvieši ir visur!), Bela Kuna vadīta ungāru vienība un Vladimira Azina komandētā vienība. Par Narvas kaujas iecirkņa komandieri uzstājās krievu armijas ģenerālleitnants Dmitrijs Parskis. Sadursmes ar vāciešiem sākās ne agrāk par 3.martu un tās neizvērsās par labu sarkanajiem. Vāciešu skaitliskais pārsvars un artilērija radīja ielenkuma draudus un lielinieki atkāpās. Šīs kaujas rezultātā 4.martā vācieši ieņēma Narvu.
Ar Pleskavu lietas sastāvēja šādi. Kaujas par pilsētu patiesi sākās 23.februāra vakarā. Pilsēta vairākas reizes gāja no rokas rokā. Vācu avangards "pa taisno" mēģināja pārraut lielinieku aizsardzības līniju 10-25 km no Pleskavas. To nepieļāva no Rīgas atnākušais 2.Sarkanarmijas pulks Aleksandra Čerepanova vadībā un 1.Sarkanarmijas pulks no Pēterpils. Friči tika atspiesti izejas pozīcijās. Tikai ar artilērijas un bruņuvilciena atbalstu vāciešiem atkal izdevās atsākt uzbrukumu un 24.februāra vakarā izrauties līdz dzelzceļa stacijai "Pleskava-1." Naktī uz 28.februāri tie sagrāba Pleskavas centru un visu pilsētu līdz tās pat dienas pēcpusdienai. Tā vai citādi - arī nekādas sarkano uzvaras. Drīzāk gan ugunskristības.
Šo ugunskristību rezultātā biedrs Dibenko un viņa matroži laida ļekas vaļā un apstājās tikai pie Gatčinas, kas ir veselus 120 km tālāk. Tā sacīt, trīs maratoni pa februāra sniegu!
Par "Sarkanās armijas dienu" 23.februāris pirmo reizi tika pasludināts tikai 1922.gadā.
Dīvainā kārtā 1933.gada Pravdā 23.februāra "uzvaras" apšaubījis pats K.Vorošilovs - tā laika Aizsardzības Tautas komisārs. Vēl "politiski samimstinājās" rakstnieks Aleksandrs Stepanovs, kurš savā naivumā pat uzrakstīja vēstuli Tautu Slepk..., atvainojiet, Tēvam. To gan viņam nevajadzēja darīt, jo Tautu Tēvs šai sakarā rakstīja gluži ko citu: "...vācu iekarotājiem tika dots stingrs pretspars. To virzīšanās tika apturēta. Diena, kad vācu imperiālistu karaspēkam tika dots prettrieciens - 23.februāris, kļuva par jaunās Sarkanās Armijas dzimšanas dienu." ("VKP. Īsais kurss.") Vēlāk pats šo savu rakstu vietu pārrakst..., t.i. konkretizēja kā "...pilnīgi sakāva vācu iebrucējus!"
Turpmākās PSRS laikā šai dienai mēģināja piešķirt vispārimpērisku raksturu un sauca par "Padomju armijas un Jūras kara flotes dienu." Šais dienās tika noturētas pompozas militārās parādes Sarkanajā un visādos citos laukumos.
Jo, kā saka paši krievi - "Mūsu armija ir neuzvarama jau tādēļ vien, ka eksistē pretēji veselajam saprātam!"
Mūsdienu Krievijas impērijā 23.februāris - "Tēvijas aizsarga diena."
Un vēl - mūsdienu pasaulē, kad Putina pahanāts iebrucis Ukrainā un veic tur savas slepkavniecīskās un pretcilvēcīgās darbības, jebkāda 23.februāra "svētku" pozitīva pieminēšana būtu stingri jāapspiež un visiem Sarkanas armijas fanātiem ar kāju pa pakaļu būtu jāparāda ceļš prom no Latvijas.
