Padmasambhavs
Daži tic, ka esmu radies lotosa ziedā, starp ziedputekšņiem Džanakošas ezerā Uddijanas zemē, daži tic, ka esmu dzimis kā tās zemes princis. Citi tic, ka esmu ieradies ar zibens uzliesmojumu Namčakas kalna virsotnē. Daudzveidīga ir viņu pārliecība, vai arī esmu radies daudzās formās. Divdesmit četrus gadus pēc Budas Šakjamuni paranirvānas, Amitaba, Abi-Bezgalīgās Gaismas Buda, Bodhičitas pārpildīts, apcerēja par Apgaismību, un no Mahakarunas sirds, Mahakarunas formā, es, Padmasmbhava, lotosā dzimušais guru, rados kā zilbe „šri.” Es atnācu, kā atnāk zemei lietus, neskaitāmās formās tiem, kuri gatavi mani pieņemt. Apskaidroto rīcība ir neizprotama. Kurš noliks tiem mēru?
Ješe Čogjal terma.
Darbība Tibetā. Kad Šantarakšita ieradās Tibetā, viņš apzinājās, ka pretestība budisma mācībai bija ļoti stipra. Budas dharmas metafiziskais un psiholoģiskais saturs nelīdzinājās vietējai reliģijai. Un piedevām perspektīva, ka rastos sevī disciplinētu personu savienība, savstarpēji saistīti ar solījumiem, un uzticami savam skolotājam, kas radītu Tibetā jaunu spēcīgu sociālu un politisku spēku. Bona priesteri pretojās Samjes klostera celtniecībai. Ministri iebilda pret tradīciju izmaiņu, pret jaunas politiskās vienības rašanos. Priesteri pielietoja savas maģiskās spējas lai radītu draudīgus priekšnoteikumus vietējo dievību neapmierinātībai ar Šantarakšitas ierašanos. Ķēniņš Trisongs Decens (742.-797.g.) nebija absolūts monarhs, un sajūtot, ka viņu spiež mainīt plānus ieviest budisma tradīciju Tibetā, vērsās pie Šantarakšitas. Šantarakšita viņam ieteica sekojošo: viņš, Šantarakšita dosies prom no Tibetas, bet uz Lhasu aicināt Padmasambhavu.
Tibetiešiem bija pazīstami miriādēm dažādu tipu dabas un stihiju gari. Bona priesteri bija apguvuši maģijas pārvaldīšanas paņēmienus, un glabāja noslēpumā šīs metodes. Cilvēki baidījās no daudzajām dievībām un dēmoniem, un ticēja bona priesteru spēkam tos nomierināt un apvaldīt. Šantarakšita nosprieda, ka tikai tāds, kurš pārvalda budisma doktrīnu, gan maģiju, kā arī piekopj askētismu, spēs stāties pretim bon „viņa paša teritorijā.” Padmasambhava bija sasniedzis pilnību visos trijos aspektos.
Par Padmasambhavas dzīvi radītas daudzas leģendas. Viņš nebija doktrīnas tekstu sastādītājs, ne komentators, bet viņa varoņdarbi, saistīti ar Tibetas vietējo dievību pakļaušanu bija izslavēti stāstījumos un ar katru pārstāstu kļuva aizvien krāšņāki.
Agrā budisma skolotāju darbība ir iedzīvināta termā, dokumentos, kuri, kā stāsta, tikuši noslēpti un gadsimtus vēlāk atraduši tertoni (tie, kuri atrod dārgumus). Bieži tie bija mūki, atraduši noslēptos manuskriptus, pārskatot senus pierakstus, vai arī apgalvojot, ka noskaidrojuši to dziļā meditācijā, apvienoti ar skolotājam veltītu mandalu.
Tibetā spriedze, eksistējusī starp Hinajanu un Mahajanu – Budas mācības formām, tika izšķirta pateicoties to savstarpējo attiecību hierarhijas izpratnei. Hinajanas doktrīna un prakses metodes noder tiem, kuri seko personīgās Apgaismības ceļam. Tas – Pratjekabudu (Vienpersoniski atmodinātā) ceļš, kurš sasniedz atbrīvošanos priekš sevis. Mahajana – Bodhisatvas ceļš, kurš vēlas sasniegt Apgaismību lai palīdzētu visām būtnēm, un atsakās no Atbrīvošanās augļa, lai strādātu pasaulē cilvēku atbrīvošanai. Tam tika pievienota Vadžrajana (dimanta rats) un Mantrajana (Mantas rats), slēpts ceļš uz augstāko Patiesību, un paliek slēpta tam, kura apziņa vēl nav kļuvusi Patiesībai atbilstoša. Šriguhjagarbhamahatantraradžja māca: „Dharma, kas ir augtākais noslēpums aiz daudzveidīgo parādību veida, slēpta ir aiz pašeksistences izpratnes, un vairāk nekāda noslēpuma nav.” Tā kā absolūtā Patiesība ir unikāla, apziņai noteikti vajag pārspēt visus pierastos, atšķirošos un diferencējošos prāta režīmus, lai to redzētu. Gudrība grūti sasniedzama, un tomēr apslēpta apziņas plūsmā. Tā – visu labo īpašību avots, taču, tāpat kā gaisma, saules izstarota, aizsedz spīdekli, labās īpašības, izstarojoties no Dharmas, slēpj savas izcelsmes avotu.
Hinajana sastāda Budas vispārpieejamās mācības. Mahajana sastāv no norādījumiem, kurus snieguši tuvākie skolnieki. Bet Vadžrajana – tā ir disciplīna, kuru viņš pasniedza kā guru, tiem, kuri sevi pilnībā sagatavojuši tā pieņemšanai. Precīzāk, Vadžrajana ir varena un tai jāvelta visu dzīvi, visu cilvēka eksistenci bez atlikuma. Tā ir bīstama. Kā vētrainu okeānu šķērsojošam kuģim, mazākā nobīde no nospraustā kursa nozīmē uztriekties klintij, tā arī Vadžrajana pieprasa pilnīgu pašsavaldīšanos un precizitāti domās, jūtās un darbībā. Ļaunprātīgas izmantošanas iespējas, vai nu dēļ nepareizas izpratnes, vai personiskās slavas kāres, kā arī iespējamība iegūt psiholoģiskus vai garīgus triecienus ir tik lieli, ka Czjonkapa 14.gs. savas kardinālās reformas pamatā lika principu, ka cilvēkam pirms uzsākt Vadžrajanas nodarbības, obligāti jāpārzina Mahajana. Viņa reformētā Gelugpa (dzeltencepuru) skola, aizsāka Dalailamu tradīciju. Un kaut arī „vecās skolas,” īpaši Ņjimgma, nepieņēma reformu, viņi mierīgi izmanto dažus tās elementus. Cilvēks, kurš nav gatavs, nedrīkst izmēģināt tantras prakses, prakses bez izpratnes var novest pie psihes izkropļojumiem, vai pat apziņas sagraušanas. Īstenību var tikai apjaust, praktizētājam nepieciešams nodalīties no kolorītajām, radošajiem, nežēlīgajiem un erotiskajiem tēliem, kuri Vadžrajanā norādu uz esības un tapšanas dziļajiem noslēpumiem. Vadžrajana nekad netiek pasniegta ar grāmatu starpniecību, neskaitot kodēto valodu, kuras jēgu guru izskaidro māceklim, to adaptējot pie paša apziņas dabas un vajadzības.
Vadžrajana darbojas integrējot intuīciju un jēgu, doktrīnu un mācekli. Atbikstoši Kandžur, meditācijas apceres norisinās četros līmeņos. Pirmais strādā ar mācekli, kurš joprojām vēl ir piesaistīts ārējai darbībai, ieskaitot rituālo attīrīšanos. Tā ir krija tantra, ko personificē smejošās dievības. Čarja tantra – tiem, kuri vienādā mērā bauda gan iekšējās, gan ārējās darbības, personificē izšķirošās dievības. Joga tantra, personificē savienojošās dievības, to izmanto tie, kuri sasnieguši spēju meditācijā nepiesaistīties ikdienas dzīves objektiem. Anutara tantra – tiem, kuri pilnībā izvēlējušies iekšējo jogu un gūst no tās baudījumu. Czjonkapa uzskatīja par nepieciešamu atgādināt mūkiem, ka tēli attiecināmi uz transcendentāliem un neizsakāmiem metafiziskiem stāvokļiem, bet ne kā tēli ar iekšējo būtību, tāpat kā okultās filozofijas skatījumam uz cilvēka formu nav nekā kopēja ar anatomiju.
Cilvēka smalkajā ķermenī var novērot trīs Nadi, vai kanālus – Rasana, Avadhuti un Lalana, kas atbilst indiešu Pingalam, Sušumnam un Idam – izvietotiem pa labi no mugurkaula, vidū, un pa kreisi. Centrālajā kanālā izvietotas čakras, enerģijas spēka centri, kas savietojas ar apziņas stāvokļiem. Pēc Czjonkapas, personības apziņa izvietota Nirmana centrā, nedaudz virs nabas (indiešu nosaukums – Manipūra). Sapnī apziņa paceļas līdz kaklam, līdz Sambogha centram, kas atrodas rīkles daļā (indiešu nosaukums – Višudha). Dziļā miegā bez sapņiem apziņa atrodas sirdī, kuru Upanišadas saus par Anatahu. Kad apziņa savieno visas polaritātes, tā paceļas līdz Mahasukhas (Adžņas) centram, kas atrodas pieres daļā, nedaudz virs uzacīm, tā sauktā ‘trešā acs." Pilnīga apziņas kontrole, papildināta ar prasmīgu vadību, mācekli sagatavo pieņemt guru gudrības gaismas iniciāciju.
Visi stāsti par Padmasmbhavas dzīvi uzsver viņa nepārspētos joga un sidha (pārcilvēcisko spēju pārvaldnieka) sasniegumus. Šdantarakšita viņam paziņoja par pretestību Budas mācībai Tibetā, un viņš ieradās valstī ar šādu plānu: tikties ar bona priesteriem un parādīt, ka viņš ir augstāks pēc viņu pašu kritērijiem. Kad Padmasmbhava ieradās Tibetā, viņš uzreiz nedevās uz Lhasu, bet pārstaigāja plato un ielejas, meklēdams vietējās dievības un garus. Termā, kuru pierakstīja Ješe Čogjala, Padmasmbhava izklāsta savu dzīves stāstu un pārskaita dēmonus, ar kuriem sastapies:
Tibetā Ņimakhudas ezera krastā es pakļāvu nežēlīgo kalnu dievību un barbariskos garus kanibālus. Tagad viņi visi zvērējuši Dharmai. Khalas pārejā es uzveicu divpadsmit Balto Kalnu sargājošās dievības. Es uzveicu visus ziemeļu reģionu zemju pavēlniekus. Cangē es uzvarēju nāvējošos Ojug garus: visi viņi sniedza Dharmas zvērestu.
Termā, kas saukta Padma Ka’i Tang (Padmasabhavas dzīve un atbrīvošanās – terma tāpat tiek pierakstīta Ješe Čogjalai) paskaidrots, kā Padmasambhavam izdevās pieveikt redzamos un neredzamos antagonistus, padarot tos atbildīgus par Mācības drošību:
Rudenī Padma ieradās Mang Jol pilī. Vietējā dēmone Žang Žung Džamun, pazīstama ļaundare, nolēma, ka spēs guru iznīcināt starp divām klinšu grēdām. Taču viņš izauga līdz debesīm un pieveica dēmoni, kura tad piedāvāja guru savu dzīvi. Tā kā viņas slēptais vārds bija „Tirkīza un dimanta pienākums,” guru uzdeva viņai pieskatīt dižos dārgumus.
Visus, ar kuriem saķērās Padmasmbhava, viņš uzvarēja, ieskaitot priesterus, magus, burvjus un šamaņus, viņš pieveica, iesākumā izvairoties no viņu izliktajām lamatām, pēc tam sniedza viņiem ko vērtīgu, dārgumu, ko viņiem vajadzēja sargāt un lolot. Katrs dārgums – Budas mācības simboliskā veidā ilustrēts aspekts. Tāpat viņš mainīja zīmju un priekšstatu nozīmi:
Uz Kailaša kalna es sasēju Mēnes Piļu Zvaigznes spēkus (?) un uz Targo es saslēdzu Planētas tumšos spēkus zem Dharmas kontroles.
Kad Padmasambhava beidzot tikās ar ķēniņu Trisongu Decenu, viņš pavēstīja sekojošo;
Esmu lotosā dzimis buda, pārvaldošs augstāko sasniegumu norādījumus. Ieguvis zināšanas Sutru un Tantras fundamentālajās mācībās, es neapjucis izskaidrošu budistu metodes. Es – lotosā dzimis dharma, un esmu saņēmis galveno prakšu norādījumus. Ārēji es nesu mūks safrāna krāsas ģērbu, iekšēji esmu augstākais no Vadžrajanas jogiem. Es – lotosa dzemdēta skola, kurā ir izpratnes un prakses norādījumi. Manas zināšanas ir augstākas par debesīm.
Drīz Padmasambhava padzina garus no vietas, kas bija paredzēta Samjes klostera celtniecībai, un Šantarakšita tika atsaukts no Nepālas, uz kurieni viņš brīvprātīgi bija devies, lai viņš uzraudzītu klostera celtniecību un iekārtošanu. Līdzko noviči bija apmācīti un pieņemti mūka kārtā, sākās ļoti svarīga, gigantiska tulkošanas programma. Valstī Bona ministri vēl joprojām pretojās Padmasambhavas darbam, bet priesteri ātri adaptējās jaunajā režīmā. Tā radās reformētais Bon, un acīmredzot kļuva cieši saistīts ar Ņjingmas skolas tradīcijām. Čeponga Čze, viena no ķēniņa sievām, mēģināja sagraut budistu pūliņus, iznīcinot tulkošanas projektu. Viņai izdevās izraidīt dažus tibetiešu tulkotājus. Viņa padzina Namahaju Ningpo, taču viņš devās uz Nepālu, un tur nodarbojās ar Budas mācības tulkošanu. Visvairāk viņa niknojās uz Padmasambhavu un viņa skolniekiem. Padmasambhava tika izraidīts uz Turkestānu, un kad viņš atgriezās, viņa oponenti gaidīja jebkādu iemeslu, lai viņu atkal padzītu no Tibetas.
Kaut arī vairāki ministri vēlējās Padmasambhavas krišanu, ķēniņš Trisongs Decens tika iesaistīts viņa tuvāko mācekļu pulkā. Kad ķēniņš lūdza iesvētīt Vadžrajanā, Padmasambhava viņam noteica gadu pārbaudes laiku. Pēc noteiktā pārdomu laika iztecēšanas ķēniņam pienācās pasniegt savam guru dāvanu.
Ješe Čogjala bija princese no Karčenu dzimtas, un būdama jauna viņa izgāja pie Trisonga Decena. Viņa bija aizrāvusies ar Budas mācību un Padmasambhavas norādījumiem. Kad pienāca ķēniņa iniciācijas laiks, viņa labprāt pieļāva, ka tiek pasniegta kā dāvana skolotājam. Princeses un ķēniņa sievas pasniegšana ceļojošam askētam kā mācekle un kompanjone, tas pārkāpa to laiku tradīcijas. Čeponga Čze un Bon ministri bija saniknoti, daudzi pieprasīja Padmasambhavas padzīšanu.
Baidoties, ka guru un Ješe Čogjala varētu tikt nogalināti, ķēniņš pieņēma izraidīšanas prasību, taču tā vietā, lai izdzītu viņus uz attāliem reģioniem, viņš lika abiem slepus doties uz Tidro un nodoties meditācijai.
Guru un viņa skolniece palika Tidro daudzus gadus. Termās rakstīts, ieskaitot Slepeno dzīvi un Tibetas Kundzes Ješe Čogjalas Dziesmas, princese sasniedza pilnību meditācijā un sekmīgi saņēma vairākas iniciācijas. Viņa apziņā apvienojās ar Padmasambhavu, un viņš viņu aizsūtīja uz Nepālu apmeklēt seno Viharu. Viņa atgriezās Tibetā, sev līdzi atvezdama mācekļus.
Notikumi pēc atgriešanās no retrīta ir juceklīgi. Ķēniņš izsauca Padmasambhavu un skolniekus uz Lhasu. Uz laiku reliģiozais un sociālais miers valstī tika atjaunots, un Trisongs Decens jutās sevī pietiekami pārliecināts, lai pa visiem Tibetas novadiem nosūtītu apmācītus mūkus. Taču, kad Trisongs Decens nomira, troņa tīkotāju intrigas apdraudēja Tibetas vienotību. Čeponga Čze noindēja savu dēlu drīz pēc tā kāpšanas tronī. Tika kronēts viņas brālis, kurš saņēma vārdu – Mutik Čenpo, un kurš valdīja desmit gadus. Neraugoties uz Ješe Čogjalas nopelniem savstarpējā kara apturēšanā, Čeponga Čze tomēr viņu padzina. Padmasambhava nolēma, ka viņa darbs Tibetā ir pabeigts, un paziņoja par nodomu doties uz dienvidiem, kur viņš izzūd no redzesloka, palikdams senās tradīcijas mīkla. Šantarakšita nomira, un par Samjes klostera otro abatu kļuva Kamalašila. Kad tronī kāpa ķēniņš Repačans, Ješe Čogjala atgriezās, lai Samjes klosterī godinātu Šantarakšitas piemiņu, un drīz pēc tam nomira. Repačans godāja viņas piemiņu, un paziņoja par viņas paranirvānu ap 817.gadu.
Termās ir aprakstīts veids, kā aizgāja Padmasambhava.
Ķēniņš un daudzi mācekļi iznāca aiz viņa uz lielas klinšu pārkares. Tur viņš aizlidoja dienvidu virzienā, atstājis debesīs varavīksnes krāsu staru. Pēc tā mācekļi iegremdējās meditācijā, un „ieraudzīja, kā virs Indijas pāri slīgst mirgojošs saules stars, nepieskaroties Uddijanai; viņi redzēja, kā tas sasniedz Džambuza kalnu virsotnes un apstājas... Netālu no Ugunīgās pilsētas viņš sēž debesu magnolijas ēnā.”
Tā kā guru labdarības ir neizskaitāmas, lai nākotnes būtnes glabā Padmasambhavas tēlu.
Padmasambhavas mantra:
OM AH HUM VAJRA GURU PADMA SIDDHI HUM
