Priekšvārds Praviešu grāmatām
Priekšvārds praviešu grāmatām
M.Luters, 1532.g.
Mūsu prātam praviešu grāmatas varētu šķist pavisam nenozīmīgas, jo tajās daudz noderīga nevaram atrast īpaši tad, ja aplūkojam tās no savas cilvēcīgās visgudrības viedokļa.
Tie, kuri Svētos Rakstos zina kā savus piecus pirkstus, savā neizmērojamajā gara bagātībā uzskata praviešu vārdus par tukšu, nedzīvu, nevajadzīgu pļāpāšanu. Tas tādēļ, ka praviešu aprakstītos notikumus un darbus paši savām acīm neesam redzējuši, bet dzirdam tikai vārdus un stāstus. Kāds tad brīnums, ka tā ir noticis? Tagad taču Dieva vārds tiek nicināts, kaut gan to ik dienu apstiprina dažādas zīmes un notikumi, turklāt pati Kristus valstība ir mūsu acu priekšā! Cik daudz briesmīgāk tas tiktu nicināts, ja šie notikumi un darbi nebūtu redzami! Arī Israēla bērni nicināja Dievu un Viņa Vārdu jau tad, kad vēl paši savām acīm varēja skatīt Debesu maizi, uguns stabu un spožo mākoni, turklāt viņiem bija priesterība un ķēniņu vara.
Tādēļ mēs, kristieši, nedrīkstam būt šādi nekrietni, nepateicīgi, apnikuma pārņemti gudrinieki; mums jālasa praviešu grāmatas ar lielu nopietnību tā, lai tās būtu mums noderīgas. Jo tās, visupirms, sludina un apliecina Kristus ķēniņvalsti, kurā tagad dzīvojam mēs un kurā arī agrāk dzīvojuši un turpmāk dzīvos visi Kristum ticīgie līdz pat pasaules galam.
Tas mums ir īpašs mierinājums un spēks, kas mūs mierina un iedrošina: mūsu kristīgajai dzīvei ir tik seni un spēcīgi liecinieki, kas sniedz tādu stiprinājumu mūsu kristīgajai ticībai, apliecinot, ka tajā mēs atrodam savu īsto kārtu Dieva priekšā. Praviešu liecības palīdz mums pastāvēt un pretoties visam neīstajam, netaisnajam cilvēciskajam svētumam, visiem novirzieniem, kas sava iespaidīgā izskata un lielā piekritēju skaita dēļ, tāpat arī tādēļ, ka kristīgās ticības sekotāju ir tik maz, un tiem arvien nākas nest krustu, vāju sirdi ļoti nomoka ar dažādiem uzbrukumiem un kārdinājumiem. Tā šajos laikos mūs īpaši apgrēcina turki, pāvesta sekotāji un citas sektas.
Sv.Pēteris slavē praviešus, sacīdams, ka tas, kas viņiem ticis atklāts, nāk par labu ne viņiem pašiem, bet mums, mums, viņš saka! Jo viņi ar saviem pravietojumiem ir kalpojuši mums. Tam, kas grib būt Kristus valstībā, pirmām kārtām nākas daudz ciest, un tikai tad viņš varēs ieiet godībā. Pravieši sniedz mums savu liecību, lai mēs būtu droši un pārliecināti, ka noteikti iemantosim Kristus valstības lielo godību, taču vispirms mums Kristus dēļ nāksies nest krustu, kaunu, nabadzību, nicinājumu un dažādas ciešanas. Tādēļ ir tik svarīgi, lai mūs neuzveiktu nepacietība vai neticība un mēs nezaudētu cerību uz nākamo godību, kas būs tik liela, ka pat eņģeļi vēlas tajā ielūkoties.
Otrkārt, pravieši mums rāda daudzus izcilus piemērus un pieredzi pirmā baušļa pildīšanā, meistarīgi attēlojot to gan vārdos, gan piemēros, lai ar lielu spēku mudinātu mūs dzīvot un palikt dievbijībā un ticībā. Jo viss, kas praviešu grāmatās sacīts papildus Kristus valstības pravietojumam, ir vienīgi piemērs un apliecinājums tam, cik stingri un bargi Dievs prasa ievērot pirmo bausli; jo lasīt vai dzirdēt praviešu vārdus nav nekas cits, kā dzirdēt Dieva draudus un mierinājumus. Viņš draud bezdievjiem, kuri ir lepni un pārdroši, un, ja draudi nepalīdz, piemeklē vainīgos ar sodiem, mēri, dārdzību un karu, līdz tie ir pilnīgi iznīcināti. Tā Dievs īsteno savus draudus, kas pievienoti pirmajam bauslim. Turpretī dievbijīgos Viņš mierina visās bēdās, kādas tiem nākas pieredzēt; pie tiem Viņš nāk ar padomu un palīdzību, ar dažādiem brīnumiem un zīmēm, stādamies pretī velna un pasaules varai un īstenodams pirmajā bauslī izteiktos mierinājuma vārdus.
Pravieši uzcītīgi un bagātīgi kalpo mums ar šādiem pasludinājumiem un piemēriem. Tādēļ mums nav jāskaišas, nedz pašiem jākrīt grēkā, redzot, cik lepni un pārgalvīgi bezdievji nicina Dieva vārdu, neņemdami vērā Dieva draudus, itin kā pats Dievs būtu gluži nekas. Jo praviešu grāmatās redzam, ka nevienam no tiem, kuri nav ievērojuši Dieva draudu vārdus, tomēr nav klājies labi, savu sodu ir saņēmuši pat šīs pasaules visvarenākie ķēniņi un ķeizari, paši izglītotākie un svētākie ļaudis. Savukārt neviens no tiem, kuri paļāvušies uz Dieva apsolījumiem un mierinājumu, nav ticis atstāts pat tad, ja tas bijis visnožēlojamākais nabaga grēcinieks un ubags, jā, pat zivs norītais Jona. To sludinādami, pravieši mums pierāda, ka Dievs rūpējas, lai tiktu ievērots Viņa pirmais bauslis. Viņš grib būt žēlīgs Tēvs nabadzīgajiem un ticīgajiem, un neviens no tiem Viņam nav pārāk necils vai nicināts. Turpretī bezdievjiem un lepnajiem Viņš ir bargs tiesnesis; neviens nav pārāk liels, varens, gudrs, nedz svēts, lai Dievs viņu nevarētu sodīt vienalga, vai tas būtu ķeizars, pāvests, turks vai pats velns.
Un tieši šo lietu dēļ mums šajos laikos ir īpaši derīgi un nepieciešami lasīt mīļo praviešu vārdus, lai šajos piemēros un pasludinājumos smeltos mierinājumu un stiprinājumu, stādamies pretī nolādētās pasaules neskaitāmajiem, neizsakāmajiem un lai Dievs dod! pēdējiem kārdinājumiem.
Jo turks uzskata mūsu Kungu Jēzu Kristu līdz ar visu Viņa valstību par tīro nieku salīdzinājumā ar pašiem turkiem un viņu Muhamedu! Arī mūsu pašu vidū un pāvestībā nabaga mīļais Evaņģēlijs un Dieva vārds pieredz tādu pašu nicinājumu jo tas tiek uzskatīts par kādu mazsvarīgu lietu, salīdzinot ar cilvēku likumu un svētuma brīnišķīgo spožumu un bagātību! Cik pārdroši rīkojas dažādi sektanti, epikūrieši un citi viņiem līdzīgie, kas ar savām augstprātīgajām iedomām pretojas Svētajiem Rakstiem! Cik rupji un mežonīgi tie dzīvo, sekodami katrs savām iegribām, pretodamies skaidrajai patiesībai, kas mums ir atklājusies. Visu to redzot, šķiet, ka varbūt Dievu un Kristu tiešām var neņemt vērā, nemaz nerunājot par to, ka vajadzētu ievērot Dieva pirmā baušļa stingrās prasības.
Bet nepārsteidzies, vai gan tu domā, ka pravieši ar saviem stāstiem un sprediķiem varētu mums melot un mūs krāpt? Savulaik ir gājuši bojā vēl lielāki un varenāki ķēniņi, arī vēl briesmīgāki nelieši; tāpat arī šie no sava soda neizbēgs. Un ir bijuši vēl trūcīgāki un nožēlojamāki cilvēki, kam Dievs ir brīnišķīgi palīdzējis; tad jau arī mūs Viņš nepametīs nelaimē. Viņi nav pirmie, kas lepojas un dižojas; mēs, savukārt, neesam pirmie, kas cieš un tiek mocīti. Redzi, tā praviešu grāmatas nāk mums par labu un to lasīšana nes augļus.
Mēs arī labi saprotam, kādēļ šajās grāmatās draudu un nosodījuma ir vairāk, nekā mierinājuma un apsolījumu: bezdievju arvien ir vairāk nekā dievbijīgu cilvēku. Tādēļ biežāk ir nepieciešams mācīt bauslību nekā apsolījumus, jo bezdievji jau tāpat jūtas pārāk droši. Viņi veikli prot attiecināt mierinājumu un apsolījumus uz sevi, turpretī draudus un sodu uz citiem; turklāt tie nekādi nav pārliecināmi atteikties no šādas aplamas izpratnes un nepamatotām cerībām. Jo viņi saka: Pax et securitas - mums ir miers un drošība ( 1.Tes. 5:3 ). Pie tā viņi paliek, droši iedami pazušanā, kā Sv.Pāvils šai pašā vietā saka: "Pēkšņi pār viņiem nāks posts."
Elkdievība jūdu vidū
Tālāk, tā kā pravieši tik bieži sūdzas par elkdievību, ir svarīgi zināt, kā elkdievība izpaudusies jūdu vidū. Jo pie mums, pāvestības varā, daudzi glaimo sev, domādami, ka viņi gan nav elku kalpi, kādi bijuši Israēla bērni. Tādēļ arī viņi daudz neņem vērā praviešu vārdus it īpaši šajā lietā domādami, ka tajos izteiktais nosodījums elkdievībai uz viņiem nekādā ziņā neattiecas. Viņi ir pārāk šķīsti un svēti, lai kāds drīkstētu teikt, ka viņi nododas elku kalpībai; tiem šķiet smieklīga iedoma, ka viņiem būtu jābīstas no draudiem un lāstiem, kas nosoda elkdievību. Tāpat rīkojās Israēla tauta, tā vienkārši negribēja ticēt, ka būtu kalpojusi elkiem; jūdi pat uzskatīja praviešu draudus par meliem un nolādēja praviešus kā ķecerus. Israēla bērni nebija tik neprātīgi, ka pielūgtu koka un akmens tēlus, it īpaši ķēniņi, valdnieki, priesteri un pravieši, kas tomēr visvairāk nodevās elku kalpībai. Viņu elkdievība bija tāda, ka tie atstāja novārtā dievkalpojumu, kas bija iedibināts un Dieva pavēlēts Jeruzālemē (un citur, kur Dievs to gribēja redzēt notiekam) un bez Dieva pavēles, paši pēc saviem ieskatiem izdomāja, iedibināja un iesaistīja jaunas vietas, dievkalpojuma veidus, laikus un personas. Mozus viņiem to bija stingri aizliedzis, īpaši 5. Mozus grāmatā (12: 4 8); viņš arvien norādīja uz vietu, ko pats Dievs izvēlējies par savu mājvietu. Tātad šī neīstā dievbijība bija jūdu kalpošana elkiem; bet viņiem tā šķita skaista un vērtīga. Jūdi paļāvās uz savu dievbijību, itin kā visu būtu paveikuši vislabākajā veidā, lai gan visa viņu kalpošana bija viena vienīga nepaklausība, atkrišana no Dieva un Viņa pavēles.
Tā 1. Ķēniņu grāmatā ( 12:28 ) lasām, ka Jerobeāms ne tikai lika darināt divus zelta teļus, bet pavēlēja šajā elku pielūgšanai paredzētajā vietā sludināt un sacīt ļaudīm tādus vārdus: "Tas ir par tālu, lai ietu uz Jeruzālemi; lūk, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveduši no Ēģiptes zemes!" ( 1.Ķēn. 12:28 ) Viņš saka nevis: Redzi, Israēl, tas ir tavs teļš, bet: tas ir tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes atzīstot, ka Israēla Dievs ir patiesais Dievs, kas izvedis tautu no Ēģiptes; un tomēr nevajagot steigties uz Jeruzalemi: Dievu varot atrast arī šeit, Danā un Bētelē, pie zelta teļiem. Tādējādi tika izteikts uzskats, ka zelta teļa priekšā var upurēt un kalpot Dievam gluži tikpat labi, kā Jeruzalemē zelta šķirsta priekšā. Redzi, tā jūdi atteicās no dievkalpojuma, noliegdami Dievu, kas bija pavēlējis šādu dievkalpojumu, itin kā Viņš nebūtu devis nekādu pavēli.
Tā jūdi paļāvās uz saviem darbiem un dievbijību, nevis tikai un vienīgi uz Dievu. Šīs savas dievbijības dēļ tie piepildīja visu zemi ar elku kalpošanu, kas tika piekopta uz katra kalna, visās ielejās, zem visiem kokiem. Jūdi cēla altārus, upurēja un kvēpināja; darīdami visas šīs lietas, viņi gribēja kalpot Israēla Dievam. Kas sacīja ko citu, tas tika saukts par ķeceri un viltus pravieti. Taču elkdievība ir tieši tas, ka cilvēki, paši savas dievbijības vadīti, bez Dieva pavēles izdomā jaunus kalpošanas veidus. Jo Dievs negrib, lai mēs Viņu mācām un paši izdomājam, kā mums vajadzētu Viņam kalpot. Viņš pats grib mūs mācīt un Viņa vārdam ir jābūt tam, kas mums dod gaismu un mūs vada. Bez Dieva vārda viss ir tikai elkdievība un meli, lai cik dievbijīgi un skaisti izskatītos visi mūsu darbi. Par to jau daudzkārt esam rakstījuši.
Elku kalpi kristiešu vidū
No tā visa varam spriest, ka arī mūsu, kristiešu vidū elku kalpi ir visi tie, kuri izdomājuši jaunus dievkalpojuma veidus un turas pie šādiem izdomājumiem, kas radīti bez Dieva pavēles un nāk no mūsu pašu dievbijības jeb ( kā mēdz sacīt ) labajiem nodomiem; uz šādiem cilvēkiem patiesi attiecas visi praviešu lāsti, kas teikti elku kalpiem. Jo viņu paļāvība ir vērsta uz pašizraudzītiem darbiem, nevis tikai uz Jēzu Kristu. Šādus ļaudis pravieši sauc par laulības pārkāpējām, kam nepietiek ar savu vīru, Kristu, tādēļ tās skrien pakaļ citiem. Viņi izturas tā, it kā Kristus mums nevarētu palīdzēt bez mūsu pašu darbiem un ieguldījuma, it kā Viņš vēl nebūtu mūs atpestījis, un arī mums pašiem vajadzētu ko paveikt savas pestīšanas labā. Bet mēs taču zinām, ka paši neko neesam darījuši. Viņš ir miris par mums, uzņemdamies mūsu grēkus un nesdams tos pie krusta, ne tikai pirms pasaule būtu varējusi ko tādu iedomāties, bet pirms vēl mēs bijām dzimuši. Israēla bērni tāpat, turklāt vēl nespēja darīt itin neko, lai Ēģipte un faraons saņemtu sodu un lai, mirstot ēģiptiešu pirmdzimtajiem, tiktu atbrīvoti no svešinieku varas; to Dievs paveica viens pats, un jūdi šai darbā nedeva itin nekādu ieguldījumu.
Jā mūsu elku kalpi saka: Israēla bērni ar savu pašizdomāto dievkalpojumu kalpoja elkiem, nevis patiesajam Dievam; turpretī mēs savās baznīcās kalpojam savam vienīgajam Kungam Jēzum Kristum, jo neviena elka nepazīstam. Atbilde: to pašu sacīja arī Israēla bērni. Tie visi vienā balsī apgalvoja, ka viņu kalpošana veltīta patiesajam Dievam, un negribēja pieļaut, ka kāds tos sauktu par elku kalpiem. Šai ziņā jūdi bija vēl daudz dedzīgāki par mūsu garīdzniekiem; šādu apvainojumu dēļ viņi vajāja un nonāvēja visus īstos praviešus. Jo tie patiesi negribēja ne dzirdēt par elkiem, kā skaidri rāda vēstures liecības.
Jo Soģu grāmatā lasām, ka Mihas māte, kad dēls no tās bija paņēmis tūkstoš un simt sudraba gabalu, un atkal tos viņai atdevis, teica: "Esi, mans dēls, Tā Kunga svētīts! ..Es svētīdama šo naudu no savas rokas esmu veltījusi Tam Kungam sava dēla labā, lai darinātu grieztu tēlu un lietu attēlu." ( Soģu 17:2 ) Te tu skaidri dzirdi, ka Mihas māte runā par patieso Dievu, kam veltījusi šo sudrabu, lai tiktu darināts elka tēls. Jo viņa saka nevis: šo sudrabu esmu veltījusi elkam, bet Tam Kungam; šajā visiem jūdiem zināmajā vārdā tika saukts vienīgi patiesais Dievs. Gluži tāpat rīkojas turki, kuri savu kalpošanu veltī patiesajam Dievam, kas radījis debesis un zemi. To pašu dara jūdi, tatāri un tagad visi neticīgie. Un tomēr tā visa ir tikai kalpošana elkiem.
Tāpat arī izcilais vīrs Gideons, kas atbildēja uz Israēla bērnu vēlēšanos darīt viņu un viņa bērnus par ķēniņiem, sacīja: "Es negribu būt jūsu ķēniņš, un arī mans dēls nevaldīs pār jums; Tas Kungs [patiesais Dievs] ir jūsu ķēniņš." ( Soģu 8:23 ) Tomēr ņēma Israēla bērnu dārglietas un darināja no tām priesteru tērpus, savā dievbijībā vēlēdamies noturēt dievkalpojumus šai pašā pilsētā. Vēl Raksti saka, ka tur viss Israēls piekopis elku kalpību, kuras dēļ Gideons gājis bojā līdz ar visu savu namu. Bet šis izcilais, svētais vīrs taču bija vēlējies kalpot nevis kādam elkam, bet īstajam, vienīgajam Dievam, kuru viņš arī apliecinājis kā vienīgo Kungu, sacīdams: "Tas Kungs ir jūsu ķēniņš." Viņš nepārprotami dod godu tikai Dievam, un Viņu vien grib likt godāt arī savai tautai. Un iepriekš esam dzirdējuši, ka arī ķēniņš Jerobeāms savus zelta teļus nosauc nevis par elkiem, bet par Israēla Dievu, kas izvedis tautu no Ēģiptes par patieso, vienīgo Dievu; jo no Ēģiptes israēliešus nebija izvedis kāds elks, un Jerobeāma nodoms nebūt nebija pielūgt elkus. Taču, kā 1.Ķēniņu grāmatā 12:26, 27 sacīts, viņš baidījās, ka tauta atgriezīsies pie Jūdas ķēniņa, ja dievkalpojumiem būs jānotiek tikai Jeruzalemē ( 1.Ķēn. 12:28 ); tādēļ arī Jerobeāms iedibināja savu dievkalpojumu, lai paturētu ļaudis savā tuvumā. To darīdams, viņš tomēr domāja, ka arī šādi varēs kalpot patiesajam Dievam, kura mājvieta bija Jeruzalemē, un, ka nav nepieciešams kalpot Viņam vienīgi tur.
Un vai gan te vajadzīgs daudz vārdu? Pats Dievs apliecina, ka Israēla bērni ir gribējuši kalpot nevis elkiem, bet vienīgi Viņam. Jo Hozejas grāmatā Dievs pats saka: "Tad tanī dienā, saka Tas Kungs, tu Mani sauksi: mans vīrs, un nesauksi Mani vairs: mans Bāls. Jo Es gribu piespiest viņas muti un lūpas nekad vairs nelietot Bāla dievību vārdus, tā ka lai neviens tos nekad vairs neatcerētos." ( Hoz. 2:18,19 ) Te nu ir jāatzīst, ka Izraēla bērni ar savu dievkalpojumu ir vēlējušies kalpot nevis elkiem, bet patiesajam, vienīgajam Dievam kā šeit, Hozejas grāmatā, Dievs skaidri saka: "Tu Mani vairs nesauksi: mans Bāls." Bet Bālam Izraēla tautā tika veltīts viskrāšņākais dievkalpojums, kas arī bija ļoti izplatīts. Un tomēr tā bija viena vienīga elku kalpošana, kaut gan izraēlieši domāja, ka šādi kalpo patiesajam Dievam.
Tādēļ mūsu garīdzniekiem neko nepalīdz apgalvojums, ka tie savās baznīcās un klosteros kalpo nevis kādam elkam, bet vienīgi Dievam, mūsu patiesajam Kungam. Jo šeit tu dzirdi, ka nepietiek tikai sacīt: es to daru Dievam par godu; es domāju par patieso Dievu; es gribu kalpot tikai vienīgajam Dievam jo visi elku kalpi domā un saka tieši tāpat. No mūsu nodomiem un vēlmēm šādas lietas nav atkarīgas, citādi arī tie, kuri nonāvēja apustuļus un kristiešus, būtu saucami par Dieva kalpiem; jo arī viņi ( kā Kristus Jņ. 16:2 saka ) ar šādiem darbiem ir gribējuši kalpot Dievam. Un Sv.Pāvils Vēstulē romiešiem ( 10:2 ) apliecina jūdiem, ka tie deg par Dievu; tāpat arī Apustuļu darbos ( 26:7 ) sacīts, ka viņi dienu un nakti kalpo Dievam, cerēdami iemantot apsolīto pestīšanu.
Bet ikvienam jāraugās, lai viņš varētu būt pārliecināts, ka viņa dievkalpojums ir iedibināts un pavēlēts Dieva vārdā, nevis radies no viņa paša dievbijības vai labajiem nodomiem. Jo tam, kas piekopj tādu kalpošanu Dievam, kurai nav paša dieva liecības, ir jāzina, ka viņš kalpo nevis patiesajam Dievam, bet paša cilvēka radītam elkam, tas ir, savām iedomām un aplamajām domām. Tā ir kalpošana pašam velnam, un pret šādu elku kalpu vēršas visu praviešu vārdi. Jo Dievs nekad nav gribējis, lai kalpojam Viņam tā, kā paši esam iedomājušies, radīdami savu īpašu dievkalpojumu bez Viņa pavēles un Vārda. Jo ir tikai viens Dievs, kas savā Vārdā pavēlējis un iedibinājis dažādas kārtas un kalpošanas veidus, kādos Viņš grib, lai Viņam kalpojam.
Pie tā arī vēlamies palikt, nenovērsdamies no šā ceļa ne pa labi, ne pa kreisi, nedarīdami ne vairāk, ne mazāk, ne sliktāk, ne labāk. Citādi elku kalpošanai nekad nebūs gala, un neviens nevarēs izšķirt, kas ir patiesa kalpošana Dievam, kas elku kalpība. Jo arī visi elku kalpi domā, ka ir kalpojuši patiesajam Dievam, un visi lieto Viņa vārdu. Šim Vienīgajam Dievam lai ir slava un pateicība, caur Jēzu Kristu, Viņa Dēlu un mūsu Kungu. Viņš lai slavēts mūžībā, Āmen.
No vācu valodas tulkojusi Gundega Dumpe.
Pārbublicējums no "Latvijas Luterānis," 16.06.2001.
Saites.
Mārtiņš Luters (1483.-1546.g.).
