Pāli kanons
Pali ‘ti’, ‘trpi’ + ‘pitaka’, "grozs," sanskr. त्रिपिटक, Tipitaka; ķīn. 三藏, Saņ Čzjan; jap 三藏, Sandzo.
Budisma dogmātiskās grāmatas.
Apraksts. Tas sastāv no 29 sējumiem, kopapjomā ap 10 000 lapaspušu (ievērojami pārsniedz Bībeles apjomu).
Viss kanons sadalīts 3 daļās, ko sauc par pitakām ("grozi").
Teravādas skolas pamatā ir Pāli kanons. Ne tikai teravādas, visas Tripitakas daļas ir autoritatīvas arī mahajānas budismā.
Pāli kanona tekstu sastādīšana un klasifikācija tika uzsākta I budisma sanāksmes (sangiti) laikā, ap 477.g.pmē. Tripitakas rakstītā forma sākotnēji tika pierakstīta (uz palmu lapām – alu) karaļa Vatthugamini Abhaja (101.-77.g.pmē.) laikā Alu-Viharā, Matalā pie Kandi Šrilankas salā IV sangiti laikā. Tripitakas tekstu beidzamā kvalifikācija norisa VI sangiti laikā no 1954. līdz 1956.gadam. Nav šaubu, ka kanona pāli variants balstīts pašu indiešu tradīcijā. Ir vērā ņemamas liecības, ka jau III gs.pmē. senajā Indijā bija kanoniskie sacerējumi, iespējams, kodols tam kopsavilkumam, kas pēcāk tika rakstiski piefiksēts pāli. Tomēr jautājums par šā hipotētiskā agrīnā budisma apkopojuma adekvātuma līmeni ar kanona pāli variantu joprojām ir budoloģijas spraigu diskusiju objekts. Lieta tāda, ka dotajā brīdī (2006.g.) atklātībā nākušas atsevišķas kanona daļas no dažādām skolām, rakstītas gan sanskritā, kā arī tādā budistu sanskrita hibrīdā, kurā vairāki zinātnieki sliecas saskatīt par Pāli kanonu agrākas tradīcijas atspoguļojumu. Un beidzot, vesela agrīnajā budisma apkopojumā ietilpstoša pieminekļu rinda, kas saglabājušies ķīniešu un tibetiešu valodu tulkojumos. Mūsdienu Tripitaka sastāv no trim daļām: Vinaja pitaka, Sutra pitaka un Abhidharma pitaka, kuras katra savukārt sastāv no daudzām sutrām.
1. Vinaja pitaka – (sanskr. pali - विनय, Vinay pitaka. Vinaja – burtiski, disciplīna, noteikums; tibetiski Djolva, burtiski – "noteikumu grozs"). Vinaja – „uzvedība,” „pienācīga uzvedība” - disciplināru un tikumisku noteikumu apkopojums, pamatā satur materiālu par budistu baznīcas kopienu - adeptu uzvedības noteikumus un budistu kopienas organizācijas noteikumus. Vinaja pitaka tomēr neaprobežojas ar noteikumu uzskaitījumu, tajā ietilpst arī katra noteikuma izcelšanās vēsture, precīzs apraksts, kā Buda Šakjamuni izlēma lielas un daudzveidīgas garīgās kopienas kopējās harmonijas saglabāšanas jautājumu. Pētnieki uzskata, ka lielākā daļa Vinaja pitaka ietilpstošie sacerējumi sastādīti ne ātrāk par III gs.pmē, tas ir maksimums divus gadsimtus pirms sākotnējās rakstiskās fiksācijas. Kutodo pagodu kompleksā Birmā Vinaja pitaka aizņem 111 marmora lapas (no 730 marmora stēlām, izvietotas platformā trijos kvadrātos, kompleksā ietilpst pavisam 1460 akmens lapas). Rodoties jauniem budisma novirzieniem, veidojās jauni pitakas varianti, atbilstoši šiem novirzieniem.
2. Suta pitaka – (pali Sutta pitaka, sutra – „diegs”; tibetiski – Dode, "sutru grozs") – tekstu kopojums, kurā izklāstītas galvenās budisma dogmas. Sastāvošs no vairāk kā 10 000 sutrām, vai traktātiem, Budas vārdi, ko sarakstījuši Budas tuvākie skolnieki viņa četrdesmit piecu gadu ilgajā mācības skolotāja darbības laikā, kā arī papildu vairāku citu Sanghas locekļu gathas. Sutra pitaka veido kanona plašāko daļu, Kutodo kompleksā tai atvēlētas 410 lapas. Šai pitakā izklāsts notiek dialogu - budas sarunu formā, pavisam te ir 123 dialogi. Šais dialogos izklāstīti prātojumi visos budisma pasaules uzskata jautājumos.
Sutra ir kanona „zinātniskās” literatūras pamatveids. Sutra izveidojusies saistībā ar jauno mūku apmācības praksi, un iekšēji vērstajām paskaidrojošajām mācībām. Sutra tiek noformēta kā stāstījums par pārrunām, vai mācībām, kuras Buda pasniedza savos nebeidzamajos klejojumos (no šejienes sākuma formula: „Tā es dzirdēju”). Šī pēctecības piesaiste skolotājam, kā arī raksturīgā dialoga rakstura forma pielīdzina sutras, neskatoties uz stilistiskām atšķirībām, senajām upanišadām.
Sutru kompozicionālā uzbūve ir ļoti vienkārša un vienveidīga – Buda sarunājas vai nu ar viņu pavadošiem mūkiem, vai ar apmešanās vietu iedzīvotājiem. Sarunas laikā viņš apmāca sarunas biedru; apmācība var būt īsa, bet nereti pāraug garā sprediķī. Ja Budas sarunu biedrs nav mūks, tad uzklausījis pamācības, viņš tūdaļ nolemj kļūt par Budas sekotāju (vai kā mūks, vai kā pasaulīgais budists). Kā vienveidīga ir sutru uzbūve, tā vienveidīgs arī to stils. Šā stila īpatnību, piepildītu ar atkārtojumiem un formulām, nosaka gan tekstu mutiskās nodošanas tradīcijas, gan sutru svinīgās deklamēšanas prakses tradīcija.
Neraugoties uz stila un kompozicionālās shēmas pastāvības, sutras nav ordināras. Tās var būt prozas sacerējumi, proza var mīties ar dzeju, visdažādākajā iespējamā garumā un daudzumā, vēsts var tikt pateikta ar dažām frāzēm, gan risināta kā daudzveidīgs stāsts, utt.
Mūsdienu budoloģijā Sutra pitakas tiek kvalificēta reliģiski doktrinārā līmenī, kas ļauj rekonstruēt agrīnā budisma doktrīnu, ar ko tās principiāli atšķiras no trešās kanona daļas – Abhidharma pitaku, kas jau ir teorētiski filozofiska rakstura piemineklis.
3. Abidarma pitaka (burtiski, "augšējais grozs," tibetiski – Ngon „budisma doktrīnu saturošais grozs”), vai „augstākie likumi” – budisma mācības galveno dogmu izklāsts sholastiskā manierē (tāpat tiek saukta par sattapakarana – „septiņi traktāti”).
Abidarma pitaka parādījās pēc sanghas šķelšanās II budistu sanāksmē.
Pieņemts, ka katrai no agrīnajām budistu skolām bijusi sava Abhidharma pitaka, taču vienīgi Sarvastivadas un Theravadas skolas teksti iekļuvuši kanonisko tekstu izlasē. Abhidharma pitaka ir ļoti lielā cieņā Dienvidaustrumāzijas budismā, īpaši Birmā. Abidarma pitaka sevī nesatur loģisku sistemātiskumu, jo satur tekstus, kas paredzēti kalpot kā meditācijas pamats. Abidarma pitaku sastāda ētikas, psiholoģijas un epistemoloģijas (izziņas teorija) jautājumi. Tajā nav prezentēti Budas izteicieni, bet viņa mācekļu un slavenu zinātnieku budisma skatījums. Abidarma pitaku ne visas skolas iekļauj savos kanoniskajos tekstos, piemēram, mahasanhiki. Citas skolas Abidarma pitaka iekļāvuši vairākas Sutra pitakas sutras.
Budisma mācība Abidarma pitakā un abidarmas literatūrā atšķiras no pārējā kanona ar lielāku sarežģītību teksta izklāstā. Tas izskaidrojams ar to, ka adresāts nav vienkāršais klausītājs, bet sagatavots zinātnieks. Šīs metodes specifiskumu nosaka akadēmiskais izklāsts, veltīts indukcijas, analīzes un sintēzes līdzekļiem, interese par definīcijām. Tas vairs nav sprediķis, bet apkārtējas un cilvēka iekšējās pasaules apraksts. Pie akadēmiskās literatūras pieder arī pamatteksta komentāri, un vēlāk sarakstītie mācību darbi. Jogačari nereti sauca Abidarma pitaku par savu sacerējumi, neatkarīgi no tās satura, Mahajanisti sauc par Abidarma pitaku daudzus savus tekstus, ieskaitot pradžņa - paramitas sutras; Ķīnā un Tibetā pie Abidarma pitakas pieskaita „Briljanta sutru.” Abidarma pitaka ir neaizstājama budisma augstākās filozofijas, psiholoģijas un metafizikas apgūšanā.
Par Abidarmas tekstu pamatu uzskata Teravadas skolas septiņas grāmatas (Pāli kanons), kas saglabājušās pāli valodā, un Savrastivadas (sanskrita kanons), septiņas grāmatas, kas diemžēl saglabājušās tikai ķīniešu un tibetiešu tulkojumos un nozīmīgi ietekmējušas budisma filozofijas attīstību. Īpaši nozīmīgs ir Vasubandas „Abhidharmagoša” - Abidarmas enciklopēdija.
Bez šīm budisma kanona 3 daļām (pitakām) tajā uzņemtas arī poēmas, kas sastāda 5 grāmatu lielu krājumu - Suta-Nipata. kanonā uzņemtas arī džatakas, kas ir stāsti par budas 550 iepriekšējām pārdzimšanām. faktiski džatakās sakopotas tautas senās teikas, fabulas, pasakas, mīklas.
Budisma agrīno sludinātāju izteicienus un sprediķus vairāku gadsmitu laikā budistu mūki atstāstīja no mutes mutē. nav šaubu, ka mutvārdu atstāstījumu gaitā izdarīti pārgrozījumi un papildinājumi, un tāpēc budisma mācība, kas izklāstīta Pāli kanonā, ir budisma sludinātāju vairāku paaudžu jaunrades produkts.
Raksti.
Četru Pāli sūtru fragmentu apkopojums.
Saites.
Budisms un budisti.
