Pleskavas republika (1348.-1510.g.)
Krieviski - Псковская республика.
1348.gadā Pleskavas zemes atdalījās no Novgorodas republikas un Pleskava kļuva par neatkarīgās Pleskavas republikas galvaspilsētu.
Atkarībā no Maskavijas (1478.-?). Kad 1478.gadā Novgorodu saviem valdījumiem pievienoja Maskavas kņazs Ivans III, Pleskava palika formāli neatkarīga no Maskavas, lai gan no tā laika (ap 1480.gadu?) uz Pleskavu savus vietvalžus sāka nosūtīt Maskavija.
Livonijas ordeņa mestrs Bernhards fon der Borgs nolēma izmantot situāciju, kad Pleskavai vairs nevarēja palīdzēt Novgoroda (bija zaudējusi neatkarību) un arī Maskava (to bija aizņēmusi cīkstēšanās ar Lielās Ordas hanu Ahmadu) un mēģināja sagrābt Pleskavas valsts zemes. Borgs, kura stāvoklis ordenī bija nestabils, nolēma nostiprināt savu prestižu ar Pleskavas zemju sagrābšanu un sāka karadarbību 1480.gada janvārī.
Pleskava izrādīja vāciešiem sīvu pretestību un uzbrucējiem neizdevās ieņemt nevienu pilsētu. Jau februārī palīgā pleskaviešiem ieradās Maskavas kņaza vojevodas Andreja Nogtja-Oboļenska (Андрей Никитич Ногoть-Оболенский) vienības. Kopīgiem spēkiem viņi atsita vāciešu uzbrukumu un pārnesa karadarbību uz Livonijas teritoriju. Tomēr ordiešu uzbrukuma draudos maskaviešu vojevoda ar karaspēku tika atsaukts un mestrs Borgs nolēma, ka tā ir vēl viena iespēja. Tomēr Izborskas un Pleskavas aplenkumi bija neveiksmīgi. Tās apdzīvotās vietas, kuras livoniešiem tomēr izdevās ieņemt, tika nežēlīgi izpostītas. Piemēram Višgorodokas cietoksnis (Вышгородок) un Kobiļjas (Кобылье) pilsētiņa, kuru iedzīvotāji tika iznīcināti.
Pēc "Stāvēšanas pie Ugras" liela maskaviešu karadraudze ieradās palīgos pleskaviešiem un Livonija izrādījās katastrofas priekšā. 1481.gada sākumā apvienotie Maskavas, Pleskavas un Novgorodas spēki uzbruka Livonijai. Mestrs bēga uz Rīgu, bet Felīna, kur atradās viņa rezidence, tika aplenkta un ar lielām grūtībām atpirkās. Livonijas varas iestādes steidza sākt sarunas par pamieru un tāds tika noslēgts 1481.gada septembrī.
Pleskavas republikas gals (1510.g.). Maskavas lielkņazs Vasīlijs III turpināja sava tēva Ivana III ārpolitiku, kas bija vērsta uz apkārtējo zemju iekarošanu. Brīdī, kas Vasīlijs III kāpa tronī, Pleskavas republika un Rjazaņas kņaziste formāli vēl bija neatkarīgas valstis.
Kā pirmo Vasīlijs III nolēma pakļaut Pleskavu, kuras neatkarība tobrīd no Maskavas jau bija tikai nomināla - Maskavas kņazi nu jau vairākas desmitgades sniedza Pleskavai atbalstu cīņā pret Livoniju un Lietuvu, un bezšādas palīdzības Pleskavas republika diezin vai spētu turēties pretim "spiedienam no rietumiem." Tādejādi Maskavijas valdnieki lieliski saprata, ka Pleskava dsiezin vai spēs militāri atvairīt viņa paša pretenzijas. Tomēr Ivans III nebija turējis šo jautājumu prioritāšu sarakstā, tā atstādams to "mantojumā" savam pēctecim - dēlam.
Vasīlijs III rīkojās ātri. 1509.gadā viņš ieradās Novgorodā un izrīkojās, lai tur abrauktu arī Pleskavas vietvaldis (Maskavas lielkņaza ieliktenis) un tie Pleskavas pārstāvji, kas Vasīlijam III bija sūdzējušies par vietvaldi. Šo situāciju Vasīlijs III bija nolēmis izmantot kā formālu iegantu pilsētas pakļaušanai. Izsauktie pleskavieši ieradās Novgorodā 1510.gada sākumā. Sūdzējušos pilsētniekus apsūdzēja neticībā Maskavas kņazam un dažus no tiem Vasīlijs III pavēlēja sodīt ar nāvi. Tad Maskavas knazs pieprasīja, lai tiktu atcelta Pleskavas veče, bet pati pilsētanonāktu viņa valdījumā. Pleskavas veče nolēma pakļauties Vasīlija III prasībām - tika noņemts večes zvans un nosūtīts uz Novgorodu.
Trīs simti pašu augstdzimušāko Pleskavas ģimeņu tika nometinātas Maskavijas zemēs, bet viņiem piederošās zemes tika izdalītas Vasīlija III kalpotājiem. Tā, lūk, beidzās Pleskavas republika.
