Aliens

Orisa, Indijas pavalsts

Pavalsts Indijas austreņos.

Administratīvais centrs - Bubanešvāra.

Aplūkojamie objekti.
      Bubanešvāra. Orisas pavalsts administratīvais centrs. Bubanešvāras vecākā daļa - ievērojams Orisas senās arhitektūras (VII-XVI gs.) centrs. Savulaik saukta par "Svētnīcu pilsētu," jo savulaik tajā slējās 7000 dievnami. Līdz mūsdienām saglabājušies vairs tikai 600 (ap 500?). 

Konarka.
Konarkas Saules svētnīca. Austrumindijas spožākā pērle un augstākā mākslas virsotne - svētnīca būvēta Saules dieva Surja karietes formā. Smalki grebtās sienas rotā erotisku motīvu reljefi.

Bhitarkanika Nacionālais parks. Plaši mangrovju meži, bagāta putnu valsts, lielākā krokodilu populācija Indijā. Parka pludmales katru gadu kļūst par planētas lielāko Olive Ridley jūras bruņurupuču "dzemdību namu."

Dhauli kalni. Tajos norisinājās nežēlīga kauja starp varenajām Kalingas un Ašokas impērijām.
Raghurajpur. Mākslinieku ciems, kas specializējas palmu lapu apgleznošanā.
Chilika ezers. Pasaulē otra lielākā piekrastes lagūna. Flamingu kolonijas un Irivadas delfīni.

Puri. Viena no 4 svētākajām Indijas pilsētām. Tā jāapmeklē katram hinduistam.
      Jagannath hindu svētnīca. Orisas pavalsts "vatikāns." Celta XII gs.
      Puri pludmale. Bengālijas līča krastā.

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Indijas austrumu daļā Bengālijas līča piekrastē atrodas Orisas štats, kurš plašāk pazīstams ar Konarkā atrodošos slaveno Saules templi. Viena no šī štata īpatnībām ir tā, ka šeit dzīvo 62 dažādas etniskās grupas vai ciltis, kuras pieder pie dažādām rasēm un kultūrām. Kopā tās tiek sauktas par Adivasi. Pie tām piederīgo skaits sasniedz apmēram vienu ceturto daļu no štatā dzīvojošo iedzīvotāju skaita – gandrīz deviņus miljonus. Šīm ciltīm ir ļoti sena pagātne, par to liecina arī tas, ka daudziem hindu dieviem, arī Šivam un Kali, ir saknes šo cilšu dievībās. Lielākā daļa no šim ciltīm pēc ticības ir animisti.
Daudzas no šīm ciltīm ir samērā primitīvas un joprojām dzīvo savu noslēgtu dzīvi un izvairās no apkārtējās modernās pasaules, tādējādi saglabājot neskartu savu kultūru un parašas. Zinātnieki šīs ciltis ir samērā maz pētījuši, par to liecina arī pavisam skopā informācija globālajā tīmeklī. Salīdzinājumam, Etiopijas Omo ielejas reģiona, kurā koncentrējies lielākais cilšu skaits pasaulē, cilšu pētīšanai izveidots pat šim nolūkam speciāls institūts. Tagad uz Omo ieleju plūst tūristu straumes un arī tūrisma firmu
piedāvājums ir ļoti plašs.
Bija skaidrs, ka man noteikti būs jāmeklē kādas tūrfirmas vai gida palīdzība, jo dažu štata apgabalu apmeklēšanai vajadzības speciālas atļaujas, dažas cilšu apmešanās vietas ir ļoti grūti atrast un tās nav piejamas ar publisko transportu, dažas ciltis ir dusmīgas, niknas, ja ārzemnieki neaicināti apmeklē viņu ciematus un bez speciālām atļaujām. Cerībā, apmeklēt dažas no šīm ciltīm, devos uz Orisas štata galvaspilsētu Bubanešvāru. Neveiksmes gadījumā Orisas štats piedāvāja apskatei daudz dažādu kultūras pieminekļu un atpūtu pie Bengālijas līča. Ceļā ar vilcienu no Indijas svētās pilsētās Varansi pavadīju divas dienas. Laimīgā kārtā, vēlā pēcpusdienā pastaigājoties pa Bubanešvaru, pirmkārt, pavisam nejauši atradu ceļvedī Lonely Planet pieminēto tūrfirmas Discovertours ofisiņu, otrkārt, kāda britu ceļotāja šjā pat firmā bija pieteikusies pēc divām doties apmeklēt šīs ciltis un meklēja, kādu ar kuru dalīt ceļojuma izmaksas.
Kopējās izmaksas, ieskaitot auto īri ar šoferi, gida pakalpojumus un viesnīciņu maksas, kuras pasūtīja tūrfirma, sanāca apmēram Ls 15-20 dienā. Ceļojumā pavadītās piecas dienas bija ļoti interesantas un piedzīvojumiem bagātas. Nobraucām apmēram 1000 km pārsvarā pa maziem un ainaviskiem lauku ceļiem, vērojot apkārtējo vietējo sadzīvi.
Apmeklējām vairākus cilšu ciematus un krāšņos iknedēļas tirgus. Kādā tirgū pavisam nejauši iznāca redzēt kazu upurēšanu dieviem ar zobenu nocērtot tām galvas. Koraputas pilsētā apmeklējām interesantu muzeju par šīm ciltīm. Viesnīciņas pēc Indijas standartiem bija samēra labas. Arī ēšana mazās ēstuvītēs izmaksāja lēti no Ls 0.30 – 1.00.
Ēdieni bija garšīgi un interesanti, ka vairākās vietās tie tika pasniegti no speciāla koka lapām darinātos šķīvjos.

Kā pazīstamākās ciltis var minēt Kutia Kondh, Desia Kondh, Saura, Gadaba, Paraja un Bonda. Viena no īpatnējākām ir Bonda Poraja jeb vienkārši Bonda, paši viņi sevi sauc par Remo (tulkojumā - vīrietis). Varas pārstāvji bondas nereti dēvē arī par mežoņiem. Cilts dzīvo Malkangiri provinces kalnainajos apgabalos. Šī cilts ir viena senāk dzīvojošajām Orisas štatā un tās kopējais iedzīvotāju skaits ir apmēram tikai pieci tūkstoši. Bondi runā paši savā bondu valodā, kura pieder austrumaziātu valodu grupai.
Cilts dzīvo diezgan izolēti no pārējiem un pazīstama ar savu agresivitāti, dažreiz pat vardarbību, tāpēc viņu ciematus tūristiem neiesaka apmeklēt. Vislabāk bondus vērot, kad tie no savām kalnu apmetnēm dodas uz iknedēļas tirgiem mazos ciematiņos. Arī mēs ieradāmies kādā ciematiņā tieši tirgus dienā. Cilts vīrieši diezgan neuzkrītoši un savā nodabā teciņus paskrēja man garām. Vēlāk parādījās bondu sievietes. Ieraudzījušas mani ar foto kameru, tās ķērās pie akmeņiem, kuri tad nu lidoja uz manu pusi… Bondas tiek dēvētas arī par “naked tribe” (kailo cilti), jo tās sievietēm apģērbs ir pavisam trūcīgs. Cilts sievietes gurniem aplikušas pavisam mazu auduma strēmeli, kuru apsējušas ar auklu. Bodu sievietes rotājas ļoti bagātīgi. Ap kaklu tiek nēsāti vairāki palieli sudraba riņķi, parasti 6-8. Uz katras rokas delma gandrīz līdz pat elkonim uzviltas daudzas sudraba rokassprādzes. Kādai bondai saskaitīju pat divdesmit sprēdzes uz vienas rokas. Šādas sprādzes bagātīgā skaitā tiek apliktas arī ap kājām. Ausīs iekārti īpatnēji auskari, arī degunā rotājas kāds gredzentiņš. Visapkārt galvai tiek aptītas sīku dažādu krāsu krellīšu virtenes. Arī ap kaklu uz kailas miesas tiek aplikts dažāds daudzums šādu virteņu, kuras sniedzas līdz pat jostas vietai – tas krekla vietā. Ja paliek auksti, bondas uzmet uz pleciem kādu apmetni. Vēl interesanti, ka bondu sievietes galvai noskuj matus.
Kā novēroju, tad vecāka gadagājuma sievietēm, ap galvu aplikto kreļļu virteņu skaits ir mazāks, tādējādī noskūtā galva labāk redzama. Jāpiezīmē, ka bondām ir arī savā ziņā interesantas laulības, meitenes prec pavisam jaunākus puišus. Iemesls - lai vecumdienās tie vēl būtu spējīgi kaut ko nopenīt un viņas apgādāt ar visu nepieciešamo.
Tirgū bija ieradusies arī kāda Indijas televīzijas filmētāju grupa, kura filmēja un intervējas bondas. Par to bondām beigās tika uzsaukts vietējā ražojuma alkohols. Protams, bondas glāzītes nelietoja, bet to vietā izmantoja interesantu pudelei līdzīgu ķirbi, kuram resnākajā galā bija izgriezts caurums, lai varētu pasmelt no spainīša vai arī ieliet no pudeles. Tad šī “glāzīte” tika izmantota kā pudele - caur tievāko galu ielejot šķidrumu mutē. Karstais laiks darbojās kā “paātrinātājs” un bondu sejas pārņēma sareibis prieks…
Šīs bildes tapušas kādā pavisam nelielā miestiņā Onakadelli – tirgus dienā, bet par citām ciltīm kādu citu reizi.

Kā es tur nokļuvu.
Izmantoju Finnair akcijas piedāvājumu un iegādājos biļetes uz Indijas galvaspilsētu Deli turp un atpakaļ par Ls 300. Lai nokļūtu ar sabiedrisko transportu (vilcieni, autobusi) līdz Orisas štatam Indijas austrumu daļā jārēķinās ar vismaz 2-3 diennaktīm un apmēram astoņiem līdz divdesmit latiem, atkarībā no izvēlētā vilciena klases. Uz Orisas štatu galvaspilsētu Bubanešvāru var nokļūt arī ar lidmašīnu. Tad Bubanešvārā vai Puri pilsētā var meklēt kādu tūrfirmu. Ja vēlas vairāk piedzīvojumu, tad var doties uz Koraputas pilsētu un cilšu muzejā sarunāt kādu gidu.

Khond cilts

Turpinam žurnāla oktobra numurā iesākto stāstu par Indijas Orisas štatā dzīvojošajām ciltīm – adivasi. Kā viena no vizuāli uzmanību piesaistošākajām ir Kutia.
Khond cilts. Khond ciltīm ir vairāki atzari vai grupas, piemēram, Kutia, Dongria. Khond cilts apdzīvo Orisas štata Kutia rajonu un Khond kalnainos apgabalus un pieder pie dravīdu rases. Ar ko gan īpašu šī cilts izceļas pārējo cilšu vidū – cilts daiļā dzimuma pārstāves tetovē savas sejas. Nostāsti ir dažādi, kāpēc tā tiek darīts, populārākā versija - lai pasargātu savas sievietes no iekarotājiem. Arī kaimiņos esošajā Birmā činu tautības sievietes šādā veidā izdaiļo savas sejas, taču jaunā paaudze to vairs nedarot. Tomēr Khond šāda veida sejas izdaiļošana turpinās arī mūsdienās. Atšķirībā no iepriekš
aprakstītās bonda cilts, sastaptās Khond pārstāves bija savā ziņā ļoti kautrīgas, bet priecīgas un smaidošas. Pēc reliģiskās piederīgas Khond ir animisti un viņu pielūdzamo dievu skaits iesniedzas jau devītajā demitā. Khond runā Kui valodā, kurā runājošo skaits ir apmēram pusmiljons iedzīvotāju.
Britu okupācijas laikā deviņpadsmitā gadsimta vidū Khond ieguva bēdīgu slavu ar savu nežēlīgu un cietsirdību, upurējot cilvēkus. Tajos laikos cilvēku upurēšanas Indijā notika arī daudzviet citur, piemēram, pirms apmēram 200 gadiem slavenajā Kali templī Kalkutā katru dienu rituālos un upurēšanas nolūkos tika nogalināts kāds jauns zēns. Briti gan aizliedza šāda veida upurēšanas, taču vēl ilgu laiku Khond šāda veida “tradīcijas” piekopa slepeni. Khond upuri tika dēvēti par „Meriah”, bet pati upurēšana bija veltīta zemes auglības tālākai sekmēšanai. Par svētību zemei ar upura asinīm sējas un pļaujas laikos tika apslacīti lauki. Khond ticēja, ka tādējādi Zemes dievības būs labvēlīgas pret viņiem un tiks iegūtas labas ražas, bet dievības par to pretī pieprasa cilvēkus upurus.
Piemēram, Khond audzēja arī garšaugu kurmumu un uzskatīju, ka tā sakne neiegūs piesātināti sarkanu krāsu, ja lauks netiks apslacīts ar upura asinīm. Parasti savus upurus Khond izvēlējās no citām ciltīm. Lai upuris kļūtu derīgs upurēšanas ceremonijai, tas noteikti bija jānopērk vai arī tam jau bija jābūt piedzimušam par upuri. Piemēram, tas bija kāda jau upurētā tēva dēls vai arī paši vecāki jau sākotnēji bija izvēlējušies, ka viņu bērns būs upurējams. Parasti šādos gadījumos Khond savus upurus izvēlējās un paturēja pie sevis pat vairākus gadus pirms upurēšanas. Savus cilts pārstāvjus Khond upurēja ļoti retos gadījumos, lai gan neražas un citādi grūtākajos laikos Khond pārdeva paši savus bērnus un tad tos vēlāk izpirka atpakaļ upurēšanai. Kā kanditādi upurēšanai derēja jebkuras rases, vecuma un dzimuma pārstāvji, galvenais nosacījums bija, ka tie bija jānopērk. Lielāko daļu no nopirktajiem cilvēkiem vēl kādu laiku paturēja, pret viņiem izturējās labi, sātīgi arī ēdināja. Savukārt upurēšanai nolemtās sievietes centās iedrošināt kļūt par mātēm, līdz ar to viņu pēcnācēji jau “automātiski” kļūtu par nākamajiem upuriem. Līdz upurēšanas ceremonijai upuriem nedrīkstēja apgriezt matus, bet desmit vai divpadsmit dienas pirms tās upurim mati tika nogriezti pavisam. Upurējamai personai pirms upurēšanas vajadzēja arī kārtīgi nomazgāties. Pēc tam ar priesteri doties uz svēto „Meriah” birztalu - tādā veidā tika informētas vajadzīgās dievības. Parasti šāda veida upurēšanas festivāls ilga trīs un vairāk dienas, tā laikā norisinājās liela uzdzīve, kā arī visdažādākās un mežonīgākās orģijas. Dienu pirms upurēšanas upurus ieģērba jaunās drānās. Izvadīšana uz svēto birztalu notika svinīgā procesijā mūzikas un deju pavadībā.
Parasti šādas birztalas atradās netālu no ciematiem un tajās nedrīkstēja cirst kokus. Tad upuri tika piesieti pie kokiem un ieziesti ar eļlu, kausētu sviestu, kurkuma saknes pulveri un izrotāti ar ziediem un pielūgti visu dienu. Parasti izraisījās liela cīņa pārējo vidū, lai iegūtu kādu relikviju no upurējamā - gabaliņu kurkuma pastas, ar kuru bija iesmērēts upurējamais, kādu daļiņu no siekalām. Tika dejots apkārt pie stabiem piesietajiem upuriem, veltot zemei vārdus, “Dievs, mēs veltam Tev šo upuri, dod mums labu ražu, laiku un veselību.” Nākošajā rītā svinības palēnām sāka pierimt, lai sāktu gatavošanos upurēšanai. Upuris atkal tika ieziests ar eļļu. Katrs pieskārās kādai upura ar eļļu ieziestajai ķermeņa daļai un ar to iesmērēja savu galvu. Dažreiz lai upuris neizrādītu pretestību un neaizbēgtu, tam tika salauzti roku, citreiz arī kāju kauli, taču tas tika darīts reti. Parasti upuri notrulināja, izmantojot opiju.
Pati upurēšana katrā apgabalā notika mazliet atšķirīgi. Pati izplatītākā bija nožņaugšana. Šim nolūkam paresnam koka zaram apmēram vidū tika iecirsts un izveidota sprauga, lai to varētu uzmaukt upura kaklam.Koka m saspiežoties un pārējiem piepalīdzot, šādā veidā upuris tika nožņaugts. Tad upuri nedaudz ievainoja ar cirvi un pārējie plēsa miesu no kauliem, atstājot neskartu tikai galvu un iekšas. Dažreiz šāda upura apstrāde notika viņam vēl dzīvam esot. Citur upuris tika vilkts pa laukiem pūļa pavadībā, kur katrs, izvairoties un upura galvas un iekšām, centās nokapāt ar savu nazi kādu upura miesas gabalu, kamēr upuris tika nogalināts. Nogalinātā upura miesa ātri bija jānogādā uz ciemu pie pārējiem ciema iedzīvotājiem, kuri nepiedalījās ceremonijā. Ciema vecākais vai priesteris to sadalīja divās daļās, no kurām viena tika ziedota Zemes Dievībai, izrokot zemē bedri un to apbedījot. Pie tam prieterim miesa bija jāapbedī aizgriežoties ar muguru pret bedri un un neskatoties uz to. Otra miesas daļa tika sadalīta mazos gabaliņos, lai katras mājas galvenajam tiktu pa gabaliņam. Šo gabaliņu, katrs tad ietina lapās un apraka savā laukā, kur vēlējās iegūt labāku ražu, tādā pašā veidā kā priesteris. Trīs dienas pēc ši notikuma nedrīkstēja slaucīt māju. Citos ciemos atkal šajās trīs dienās bija jāievēro klusums, nedrīkstēja cirst malku un uzņemt svešiniekus. Upura atliekas pēc upurēšanas tika uzmanītas visu nakti un nākošajā rītā tās tika sadedzinātas sārtā kopā ar veselu aitu. Pelni tika izkaisīti laukos vai sajaukti kopā ar jaunajiem graudiem, lai pasargātu tos no insektiem.
Protams, mūsdienās cilvēku upurēšana vairs nenotiek. Tagad Khond un citu cilšu vidū izplatīta ir bifeļu upurēšana, kura notiek vienu, divas reizes gadā un tiek veltīta zemes dievietēm. Upura asinis tiek savāktas māla traukā, un stāsta, ka šajā laikā parādoties kāda dieviete un prasot dzert upura asinis.

Saites.
Indija.