Aliens

Omārs ibn al Hatabs (634.-644.g.)

2."taisnajo" kalīfs, kas valdīja no 634. līdz 644.gadam, kuru musulmaņu rakstnieki visos laikos slavinājuši kā ideālu valdītāju.

Radniecība. Muhameda znots.

Dzīvesgājums. Otrais arābu kalifs pēc Muhameda nāves.
Dzimis ap 586.gadu. Cēlies no Mekas kuraišītu elites un bija Muhameda pretinieks līdz pat 618.gadam. Pēc nostāstiem viņš tad pat esot nosliecies uz Muhameda nogalēšanu, taču viņu atrunājuši māsa Fatima (nejaukt ar Muhameda meitu Fatimu) un viņas vīrs Saīds ibn Zeids. Fatima jau bija pieņēmusi islāmu, un, kad Omārs to spiedis atteikties, tā atbildējusi ar dažu Korāna sūru deklamāciju. Omārs tūdaļ pat pieņēmis islāmu un kļuvis par Muhameda piekritēju.
Parādīja sevi kā talantīgs karavadonis Medīnas cīņās pret Meku. Līdzīgi Abu Bakram nodeva Muhamedam par vienu no sievām savu meitu.
632.gadā viņš pirmais zvērēja uzticību Abu Bakram – pirmajam no kalifiem.

Kāpšana tronī. Kļuva par kalifu 634.gadā pēc 2 gadu Abu Bakra valdīšanas. Uzticēja savu plānu realizēšanu domubiedriem, pārsvarā spīdošam karavadonim Halidam ibn al Valīdam.

Arābu iekarojumi. Šī kalifa laikā pirmā arābu iekarojumu stadija nonāca kulminācijā līdz ar Sīrijas, Irākas un Ēģiptes pakļaušanu.
Omārs nesāka karus ar Bizantiju un Persiju, taču iedvesmoja pirmo arābu iekarošanas vilni, un kā politiķis izstrādāja iespējas, lai šādi iekarojumi būtu iespējami.
Pirmajā Omāra valdīšanas gadā aktivizējās karš ar Bizantiju, jo tās imperators Iraklijs bija apjautis draudošās briesmas no arābu islāmistiem Sīrijā. Karavadonis Halids ibn al Valids sakāva galvenos bizantiešu spēkus 634.gadā pie Adžnadainas. Pēc tam devās uz Irākas fronti un ieņēma Hiras pilsētu.
Uzzinājis, ka Iraklijs komplektē jaunu armiju Damaskas aizsardzībai, Omārs pavēlēja Halidam atkal ar armiju pievērsties iekarojumiem Sīrijā un strauja marša rezultātā tas nonāca pie Damaskas.
Pēc sasanīdu persiešu ķēniņa Jazdegirda III armijas sakaušanas Irākā un to galvaspilsētas Ktēsifonas iekarošanas, Omārs Eifratas krastos 637.gadā dibināja arābu kara pilsētiņas, no kurām vēlāk izauga tādas lielas pilsētas kā Kufa un Basra.
Kad 638.gadā arābu karavadonis Abu Ubaida ieņēma Jeruzālemi, uz turieni izbrauca pats kalifs Omārs un veica lūgšanu Allaham Tempļa kalnā (Al haram al Šarif) – jūdiem un musulmaņiem svētā vietā.
Iekarotajās zemēs kristiešiem un jūdiem ļāva saglabāt reliģisko brīvību un administratīvo pārvaldi, jo pašiem arābiem trūka tādu iemaņu. Citādi ticīgie vienīgi tika aplikti ar īpašu nodokli.

Iekšpolitika. Valdīšanas laikā, tāpat kā pirmais kalifs Abu Bakrs, bieži apspriedās caur padomi (šuru), kas atbilda arābu tradīcijām un Korānam. Pēc savām rakstura īpašībām bija tiešs un agresīvs, iemantoja bezbailīga karotāja slavu. Hadisas vēsta, ka pēc ievēlēšanas par kalifu, Omārs turpinājis dzīvot visai pieticīgi, nēsājis vecu apģērbu un labotas sandales. Taču kā viens no pirmajiem ir sācis lietot titulu „Pareizticīgo Vadonis” (emira al Muminina).
Iekšpolitikā pret savu tautu bija visai stingrs. Neļāva musulmaņu karavīriem iekārtoties iekarotajās zemēs, pretī piedāvādams algu sistēmu – divanu (vēlāk ar šo terminu sāka saprast musulmaņu birokrātiju). Liela regulāra maksa tika nozīmēta Muhameda sievām un pravieša „pavadoņiem,” t.i. tiem, kas Muhamedu bija pazinuši personīgi. Tāda sistēma sekmēja elites veidošanos, pamatā no muhadžīriem un ansāriem.
635.gadā izdeva pavēli par žīdu un kristiešu izdzīšanu no Arābijas un tā tur radīja tīri islāmisku ummu.
637.gadā pēc Omāra pavēles tiek ieviests islāma kalendārs (hidžra), kurā gadu skaitīšana sākas ar 622.gadu – pravieša Muhameda bēgšanas no Mekas uz Medīnu.
640.gadā kalifs Omārs pavēlēja sākt Klinšu Kupola mošejas celtniecību Jeruzālemes Tempļa kalnā un aizliedza jaunu sinagogu un baznīcu celšanu iekarotajās teritorijās. Viņa laikā gan šī mošeja netika uzbūvēta, bet tika tikai attīrīts būvlaukums.
642.gadā Omārs nosūtīja „atpūtā” karavadoni Halidu ibn al Valīdu, kurš tai pašā gadā arī „nomira.”

Omāra nāve. Pats kalifs nomira 644.gada novembrī, kad to nodūra persietis Abu Luluahs Firozs – Basras valdnieka vergs. Torīt Omārs veica mullas funkcijas Medīnas mošejā. Pirms nāves vēl esot paspējis noteikt, lai padome (šura) izvēlētos viņa pēcteci.
Kalifu Omāru musulmaņi uzskata par dižāko no 4 pirmajiem kalifiem un viņa valdīšanas laiku dēvē par Zelta laikmetu.

Atradumi.
Omāra zobens. To (vēl arī pravieša Muhameda apmetni) kā lielu relikviju pasniedza Mekas pārvaldnieks osmaņu sultānam Selimam I Bargajam 1517.gada 17.jūlijā, atzīstot viņu par "svēto vietu kalpotāju un aizsargu." Mazais Zaļais nezina, kur tas atrodas tagad, varbūt Topkapi pils muzejā Stambulā?

Saites.
Arābu kalifi (~570.-1924.g.).