Osmans ibn Afāns (644.-656.g.)
3. "taisnajo"kalīfs, kas valdīja no 644. līdz 656.gadam.
Radniecība. Piederēja pie Omeiju klana. Muhameda znots, pēc kārtas bija precējies ar divām viņa meitām – Kultumu un Rakiji.
Dzīvesgājums. Trešais arābu kalifs pēc Muhameda nāves.
Ietekmīgas Umaijas kuraišītu dzimtas pārstāvis no Mekas - muhadžīrs.
Pēc 2.kalifa Omāra nāves 644.gada novembrī „Muhameda pavadoņu” vecajo padome (šura) ar Ali ibn Abu Talibu, Osmanu ibn Afānu, Zubairu un Sādu ibn Abi Vakasu par nākamo – 3.kalifu, izvēlēja Osmanu ibn Afānu. Un atkal Ali tika apiets.
Ārpolitika. Turpināja iepriekšējo kalifu islāmiskos iekarošanas karus un paplašināja kalifāta robežas. Ielauzās Ziemeļāfrikas vidienē no Ēģiptes pilsētas Fustatas. Ieņēma bizantiešu Tripoli/Tarabulusu (tagadējā Lībijas galvaspilsēta). Nodibināta jauna kalifāta province – Ifrīķija, Ziemeļāfrikas centrālā daļa.
Ieņēma Horasānas pilsētu Irānas ZR un Herātas pilsētu. Arābu musulmaņi mēģināja savus valdījumus aizbīdīt līdz pat Oksas (Amudarjas) upei.
644.gadā sagrāba Armēnijas teritoriju.
644.gadā arābi jau veica uzbrukumus dienvidos – Indijas subkontinenta Beludžistānā un Sindā.
Iekšpolitika. Vadīja kalifātu apspriežoties ar šuru, daļēji tamdēļ, lai iegūtu „apietā” Ali atbalstu. Bija visai spējīgs administrators, tomēr vēsturiski viņu uzskata par mazāk efektīvu valdnieku, nekā iepriekšējie divi kalifi. Viņa spītīgā nevēlēšanās iedalīt saviem karavadoņiem un turīgajiem sekotājiem zemes iekarotajās teritorijās. Liela neapmierinātība bija ar to, ka Osmans izdalīja amatus radiniekiem, starp kuriem bija arī Muvaija (slavenā Muhameda ienaidnieka Abu Sufiāna dēls). Klejojošie arābi-beduīni izrādīja neapmierinātību ar šī kalifa personiskās varas pastiprināšanos. Šāds koruptīvs vadības stils 650.gadā izraisīja neapmierinātību arābu kareivju garnizonos un lielāku atbalstu sāka iegūt Ali ibn Abu Talibs, kas gan saglabāja uzticību Osmanam.
Būdams muhadžīrs, viņš mazāk rēķinājās ar Medīnas ansāriem.
Rakstiski lika fiksēt Korāna gala versiju – tādu to pazīstam arī šodien. Ar šo zīmīgo darbu kalifs Osmans iegājis vēsturē un tas dzēš viņa sliktos valdīšanas darbus.
Saskaņā ar hadisām Omārs 651.gadā kādā no Medīnas akām pazaudēja „pravieša Muhameda gredzenu” un tas esot bijis par iemelu 10 gadu ilgam neveiksmju periodam arābu vēsturē.
Omāra nāve. 655.gadā notika sacelšanās pret Osmana koruptīvo valdīšanu Ēģiptē un Irākā. 656.gadā bruņots grupējums no Fustatas (Ēģiptē) devās uz Medīnu ar prasībām kalīfam Osmanam un aplenca tā rezidenci. Omārs atteicās pakļauties dumpiniekiem un tie sturmēja viņa pili, bet pašu kalīfu nogalināja. Hadisas stāsta, ka kalifs nogalināts lasot Korānu.
Saites.
Arābu kalīfi (~570.-1924.g.).
