Osetīņi
Osetīni Gruzijā. Gruzijas teritorijā tie ieradās XVII gs. pa kalnu takām pāri Centrālajai Kaukāza kalnu grēdai no tagadējās Ziemeļosetijas teritorijas. Toreiz šo teritoriju sauca par Šidakartli – „iekšējā Kartli,” bet vārds kartli nozīmē – „gruzīnu zeme.” Gruzijas vēsturē šis rajons nekad savādāk nav ticis saukts. Rajona platība ir ap 4 500 kvkm.
Šie cilvēki meklēja darbu pie feodāļiem. Takas atrodas 3000 m augstumā un ir ejamas tikai 3 mēnešus gadā. Tādēļ daudzi osetīni apmetās gruzīnu pusē uz dzīvi. Viņi labi iedzīvojās Gruzijas ekonomikā, viņi pieņēma pareizticību.
Pirmo osetīnu skolu atvēra gruzīnu misionāri Ozdokas ciemā. Tā kā osetīni Gruzijā kļuva par pastāvīgu minoritāti, tad viņiem 1907.gadā atvēra pirmo skolu Tbilisi.
Gruzjas neatkarīgās republikas laikā no 1918.-1921.gadam Tautas Padomes sastavā 26 vietas bija atvēlētas mazākumtautībām, no kurām 2 vietas bija osetīniem.
Padomju laiku rakstībā Šidakartli jau tiek sauta par Dienvidosetiju. Tai laikā vēl neeksistēja Ziemeļosetija, bet tika saukta par Vladikaukāza guberņu. Denvidosetijas apgabalu nodibināja lielinieki pateicībā par to, ka osetīni nostājās viņu pusē. Pēc Gruzijas neatkarības zaudēšanas 1921.gada 31.oktobrī Dienvidosetija oficiāli tika noteikta par autonomo apgabalu Gruzijas sastāvā. Par tās oficiālo centru tika noteikta Chinvali pilsētiņa, bet visas vadības iestādes darbojās netālajā gruzīnu Gori pilsētā.
1922.gadā Chinvali ir tāds nacionālais sastāvs: 1436 gruzīni, 765 armēņi, 613 osetīni, 64 krievi un 1651 žīds. Kā redzams, osetīni te bija mazākumā. Tā Šidakartli tika nosaukta par Dienvidosetiju un nodibināta kā autonomais apgabals. Tajā ietilpa 40 gruzīnu ciemu ar 20 000 iedzīvotāju un tikai 1 100 osetīnu.
Ap 1927.gadu parādījās jautājums par abu Osetiju apvienošanu. Kā iniciators šai apvienošanai uzstājās Ziemeļosetijas Augstākā padome un Dienvidosetijas Augstākā padome to atbalstīja. Dīvaini, bet abiem apgabaliem bija jāapvienojas Gruzijas teritorijā. Tad apvienošanās tomēr nenotika.
Ģeogrāfiski šīs abas daļas ir nodalītas ar Kaukāza kalnu grēdu. Šī izolācija daļēji tika novērsta ar Rokas tuneļa izbūvi. To raka daudzus gadus, līdz pabeidza tikai XX gs. 70.gadu beigās.
Beslanas ķīlnieku traģēdija. 2004.gada 1.septembrī bruņota čečenu un ingušu kaujinieku grupa iebruka Ziemeļosetijas pilsētas Beslanas 1.skolā, kur tobrīd notika jaunā mācību gada atklāšanas pasākums. Par ķīlniekiem tika saņemti vairāk nekā 1100 cilvēku, to vidū 777 bērni. Kaujinieki prasīja Krievijas karaspēka izvešanu no Čečenijas.
Ķīlnieku krīzes trešajā dienā – 3.septembrī, skolas ēku ar tanku, raķešu un citu smago ieroču pielietošanu ieņēma krievu drošībnieki. Skolā notika vairāki sprādzieni, pēc kuriem tā aizdegās. Starp uzbrucējiem un čečeniem izcēlās haotiska apšaude. Operācijā tika nogalināti gandrīz visi teroristi, gāja bojā 334 ķīlnieki, no tiem 186 bērni. Vairāki simti tika ievainot vai uzskatīti par pazudušiem.
Vēl šodien nav zināmi visi notikušā apstākļi. Viens ir skaidrs – krievu bandītiskā valsts nerēķinās ne ar kādām – arī savu (osetīnu?) bērnu dzīvībām.
Rakstība. Osetīnu alfabēts un rakstība tika radīta gruzīnu alfabēta grafikā, tā mācīšanā lieli noelni ir gruzīnu akadēmiķim G.Ahvlediani. Padomju laikā pastāvēja viedoklis, ka osetīniem bijusi sava rakstība jau IX gs. – uz grieķu alfabēta pamata. Taču tam nav vēsturisku pierādījumu: nav neviena teksta šai rakstībā, nav nevienas atsauces vēsturiskos materiālos par šādu rakstību.
Osetīnu un ingušu konflkts. 1992.gadā osetīni kopā ar krieviem sagrāva un izslepkavoja ingušu Karcas ciemu. 1998.gadā šejienes zemes iedeva lietošanā izceļotājiem no Dienvidosetijas. Daļa pašreizējās Ziemeļosetijas teritorijas, ieskaitot Buras (Буро) pilsētu, tagadējo Vladikaukāzu, ir ingušiem atņemta zeme. Krievu okupanti osetīnus te nometināja vēl XIX gs. Padomju varas laikā inguši tika deportēti uz Sibīriju. Pat pēc deportācijām vēl puse Buras pilsētas un Piepilsētas rajons (Пригородный район) piederēja ingušiem.
Kad 1957.gadā ingušiem atļāva atgriezties mājās, moskovītu okupanti atgrieza no Ingušijas Buras pilsētu un Piepilsētas rajonu, to nododot osetīniem.
1992.gadā starptautu konflikts atkal eskalējās. Osetīnus atbalstīja krievu regulārā armija - aviācija, tanki, artilērija un īpašo uzdevumu vienības. Kopā ar krieviem viņi padzina neapbruņotos ingušus no Buras un Piepilsētas rajona ciemiem. Tika nogalināti simtiem ingušu, arī sievietes un bērni. Zināmi un ar faktiem pamatoti pilnīgi zvēriskuma un necilvēcības gadījumi šai konfliktā.
Šī paša konflikta laikā no 1992.gada 1.-6.novembrim osetīni kopā ar krievu armiju sagrāba vairākus simtus osetīnu ķīlnieku un turēja ieslodzītus Beslanas 1.skolas sporta zālē (tai pašā, kur vēlāk musulmaņu kaujinieki turēja ķīlā osetīnu bērnus 2004.gadā). Vairums no tiem bija sievietes un bērni. Izdzīvoja tikai nedaudzi. Vairums no tiem tika zvēriski nomocīti, nošauti, par daudziem no tiem vispār nekas vēl šodien nav zināms.
Cita tagadējās osetīnu zemes daļa agrāk piederēja kabardiešiem.
Dzanat. Senā osetīņu mitoloģijā tā ir paradīze, ziedošs dārzs, kas atrodas aizkapa pasaules vidū, apjosts ar zelta-akmeņu sienu un akmens vārtiem. Vārti vērušies ar aizkapa valstības valdnieka Barastira gribu.
Osetīņu literatūra. Osetīnu literatūras klasiķi - K.Hetagurovs, S.Gadijevs, E.Britajevs.
