Aliens

Nolaupīšanas viduslaikos

Folklora. Viduslaiku leģendās, teiksmās un pasakās par fejā un elfiem stāstīts, ka šīs būtnes no citpasaules visai bieži nolaupījušas cilvēkus un nogādājuši viņus savā pasaulē- citpasaulē un vēlāk atvedušas atpakaļ uz Zemes. Pie tam šajos nostātos figurē tāds fenomens kā laika nobīde. Paralēle ar mūsdienu NLO nolaupīšanas gadījumiem ir nepārprotama un nav šaubu, ka citplanētieši šo nodarbi ir piekopuši gadu tūkstošiem. Par to jau mēs Seno astronautu pēdu meklētāji nenogurstoši visu laiku runājam. Cilvēki, kurus bija nolaupījušas savādās būtnes, kas bagātīgi figurē viduslaiku folklorā(fejas, elfi, gnomi, silfi u.c.)stāstīja, ka viņus pēkšņi ietinusi migla un, ka viņu dzirdējuši brīnumskaistu mūziku, kas laupījusi viņiem samaņu. Gan tolaik, gan tagad šie notikumi šķiet mīklaini, ja noliedzam, kategoriski noliedzam citplanētiešu lomu šajos notikumos.
Teiksmas vēsta, ka fejas bieži nolaupījušas sievietes, lai tās fejām palīdzētu dzemdībās. Fejas nolaupīja arī vīriešus, lai ar to spermu apaugļotu savas sievietes. Dažas sievietes nolaupīja, lai viņas ar savu krūti barotu elfu bērnus.
Īru pasakas vēsta, ka fejas nolaupījušas bērnus kopā ar mātēm.
Kādā īru pasakā stāstīts par kādu topošo māti, kura gatavojās dzemdībām. Viņas vīrs devies uz pilsētu pēc vecmātes. Atpakaļceļā noticis kaut kas negaidīts:
„...kad viņi devās cauri kādai vietai..., viņš dzirdēja troksni, it kā putnu bars lidotu pa gaisu viņam virsu. Tas nāca viņiem tieši pretī, bet, kad tas lidoja viņiem pāri, vīrs uzmeta gaisā saini ar naglām. Viņš bija nikns un sauca: „Kaut jūs velns parautu!”
Tikko viņš šos vārdus bija izrunājis, kaut kas ar troksni nokrita viņa zirga priekšā. Vīrs pagriezās, nokāpa un ieraudzīja pats savu sievu, kuru bija atstājis mājās.”
Atgriezies mājās vīrs bija vēl vairāk pārsteigts, uzzinot, ka viņa prombūtnes laikā sieva esot nomirusi. Vīrs savai sievai un vecmātei pavēlējis paslēpties šķūni, bet pats gājis mājā. Mājinieki bija no tiesas pārsteigti, redzot vīru ar mēslu dakšām pienākam pie šķietami mirušās sievas gultas, neizrādot nekādas skumjas. Tālāk: „...piegāja pie gultas un iedūra ar dakšām tam, kas tur gulēja, tad būtne, kas tur gulēja, uzlēca un kā zibens izšāvās caur logu.” Pēc šīs dīvainās pārbaudes sievai piedzimis vesels bērns un būtnes ne no šīs pasaules viņu vairs nekad neapciemoja.
Kāds nostāsts no Lejassaksijas dienvidiem vēsta par ceturtās pakāpes tuvo kontaktu viduslaikos: „Kāda sieviete gulēja gultā. Pēkšņi izdzisa gaisma. Te viņa dzirdēja, ka atvērās durvis. Aši izlēkusi no gultas, viņa atkal iededza gaismu. Viņa ieraudzīja rūķi ar lielu galvu, kas jau bija paņēmis viņas jaundzimušo bērnu un tā vietā šūpulī ielicis kaut kādu savādu rūķi. Sieviete sacēla troksni, un bērnu izdevās rūķim atņemt. Nakts apmeklētājs pazuda atkal neizskaidrojamā veidā, bet svešo mazo būtni atstāja šūpulī. Sievietei bija pietiekoši daudz piena, un viņa aiz līdzcietības gribēja pabarot arī mazo rūķi. Taču tas krūti neņēma un drīz vien nomira.”
Šajā nostāsta ir paralēles ar mūsu laiku NLO nolaupīšanas liecībām. Jo arī mūsu laikos citplanētieši nolaupa bērnus: sieviete guļ gultā, nodziest gaisma un istabā paradās rūķim līdzīga lielgalvaina būtne, kura viņas bērnu apmaina pret hibrīdbūtni un neizskaidrojuma veidā pazūd.
XV gadsimta beigās Vācijā noticis ārkārtējs gadījums. Kādā naktī birģermeistara radiniece Elza Fārthena pazudusi no savas guļamistabas. Neviens neko dīvainu nebija ne redzējis, ne dzirdējis, tikai kāda no kalponēm nakts vidū ieraudzījusi, ka no viņas kundzes istabas durvju apakšas spīd spilgta gaisma. Kalpone tam neesot pievērsusi uzmanību. No rīta izrādījies, ka guļamistabas durvis ir aizslēgtas no iekšpuses, bet, kad tās uzlauztas, telpā neviena neesot bijis! Sākusies panika. Elzas radinieki un kalpi pārmeklējuši visu apkārtni, taču meiteni nekur nav atraduši. Elza Fārthena bija pazudusi uz divām dienām, bet trešajā negaidīti un nevienam nemanot uzradās savā guļamistabā. Kad Elzai izstāstīja, ka viņa nav bijusi mājās divas dienas, jauniete atteicās tam noticēt — meitene bija pārliecināta, ka laidusies miegā un pamodusies nākamajā rītā. Vēlāk gan viņa atcerējās, ka sapnī redzējusi spilgtu gaismu, nesaprotamas sejas un neko vairāk…(www.eniostudija.lv)

Olu čaumalu brūvējums. Īru tautas pasakā stāstīts par to, ka misis Salivenai bijušas aizdomas, ka viņas bērnu elfi nozaguši un vietā ielikuši savējo. Pamats šādam izdomām bija, jo vienā naktī viņas veselīgais, zilacainais puisītis bija sarāvies čokurā un nepārtraukti raudājis. Turklāt puisēna seja bija kļuvusi vecīgsnēja un augums - kauli un āda. Tomēr kopumā ieliktenis atgādinājis viņas pašas dēlu. Kaimiņi, mierinādami nelaimīgo sievieti, apgalvoja, ka viņas bērnu nolaupījuši sīkaliņas(elfi)un vietā ielikuši savējo.
Sieviete nezināja, ko darīt, lai gan kaimiņi neskopojās ar padomiem, kā atdabūt bērnu. Ieteiktie paņēmieni bija ļoti nežēlīgi: cept sīkaliņu bērnu dzīvu uz restēm, iekniebt viņa degunu nokaitētās knaiblēs, izmest viņu sniegā ceļa malā un citi tikpat nežēlīgi paņēmieni.
Tāpēc viņa griezusies pie palīdzības pie kādas ļoti viedīgas sievietes, kas bija pazīstama ar vārdu Elīna Lī (Pelēkā Elīna). Šī sieviete, kas bija apveltīta ar spējām, misis Salivenai devusi šādu padomu: „Uzlieciet uz uguns lielu katlu ar ūdeni, lai tas vārās kā traks, paņemiet duci nule dētu olu, sasitiet tās, čaumalas paturiet, bet pārējo aizmetiet projām; tad iesviediet čaumalas verdošā ūdenī, un jūs drīz vien zināsiet, vai tas ir jūsu bērns vai nav. Ja tas nav jūsējais, paņemiet nokaitētu krāsns biguli un ieduriet to viņam rīklē, un jums nebūs ar viņu daudz klapatu, to es jums apsolu.”
Salivena pārnākusi mājās, darīja visu, kā bija teikusi Elīna. Elfu ieliktenis to visu vērojis un, kad Salivena sasitusi čaumalas, iemetusi tās verdošajā ūdenī, ierunājies veca vīra balsī: „Ko tu dari, māmiņ?”
Salivenai ,dzirdot bērnu ierunājamies veca vīra balsī, uzreiz bija skaidrs, ka viņš nav cilvēku dzimuma un viņa, iemetot biguli ugunī, pavisam mierīgi atbildējusi: „Es brūvēju dēls.”
Elfu mazulis uzdevis nākamo jautājumu: „Un ko tu brūvē, māmiņ?”
Tā kā bigulis bija liels un tas nebija pietiekami nokaitēts, misis Salivenai nācās turpināt sarunu.
„Tu gribi zināt, ko es brūvēju, mans dēls?”- viņa jautājusi.
„Jā, māmiņ, ko tu brūvē,” atbildējis elfs.
Un Salivena atbildējusi: „Olu čaumalas, mans dēls.”
Izdzirdot to, elfu mazulis, strauji uzsliedamies sēdus un sasizdams rokas, pārsteigtā balsī iebrēcies: „Ko! Pusotra tūkstoša gadus dzīvoju šai pasaulē un nekad neesmu dzirdējis, ka tiktu brūvētas olu čaumalas!”
Bigulis bija pietiekami nokaitēts un sieviete, to izvilkusi no uguns, metās pie šūpuļa, taču kāja kaut kā paslīdējusi un viņa pakritusi visā garumā uz grīdas. Salivena ātri uztrausies kājās un steigusies pie šūpuļa, lai elfu ielikteni iemestu katlā ar verdošu ūdeni. Kad pienākusi pie šūpuļa, tajā saldā miegā gulējis viņas bērns un „viņa vaibsti bija tik mierīgi, it kā nekas viņu nebūtu traucējis atdusā, un sartā mutīte elpoja liegi un vienmērīgi.”

Bērns gados. Šajā velsiešu pasakā stāstīts, ka pirms daudziem gadsimtiem Lanvabonas draudzē, Glemorgenas austrumu robežu tuvumā, kāda fermā dzīvojusi jauna atraitne ar mazu dēlu. Zēns bija trīs gadus vecs un vārds viņam bija Grifs. Šo draudzi bija apsēduši veseli elfu bari(dēvēti arī par Māšu svētības pārstāvjiem). Šīs elfas bija slavenas ar savu neglītumu un savām ļaunajām izdarībām. Īpaši tām prieku sagādāja divas nodarbes - ar dziesmām un mūziku ievilināt cilvēku līdz kaklam purvā un izzagt bērnus no šūpuļiem. Šī iemesla dēļ atraitne īpaši uzmanīja savu dēlu, jo apzinājās briesmas.
Tomēr tā liktenīgā ļaunā diena pienāca. Atraitne Grifam vārījusi putriņu, kad pēkšņi kūti atskanēja vaidi un kunksti, it kā lopiņš ciestu lielas sāpes vai mirtu nost. Sieviete ātri noņēma putras katlu no uguns un metās uz kūti, taču ar lopiem vis bija kārtībā, govis gan bija satrauktas un žvadzinājušas ķēdes. Atgriezusies virtuvē sieviete redzēja, ka dēls ir pazudis. Visur izmeklējusies, bet velti. Vakarā, kad atraitne, pagalam piekususi pēc nesekmīgajiem meklējumiem visas dienas garumā, bija apsēdusies istabā, aiz durvīm atskanēja kāds troksnis. Sieviete pacēla galvu un ieraudzīja mazu cilvēciņu, kas cieši skatījās viņā. Tas teicis - Māt! Taču atraitne saprata, ka tas nav viņa bērns, kaut gan tas izskatījās līdzīgs Grifam. Tomēr viņa iesauca zēnu iekšā (jo viņa nevēlējās izdarīt liktenīgu kļūdu) un pabaroja viņu ar Grifam gatavoto putru. Taču viņai bija aizdomas, ka elfi ir nolaupījuši viņas dēlu. Šis aizdomas apstiprināja divi apstākļi, ko atraitne laikam ejot bija ievērojusi:
• zēns neauga lielāks;
• jo dienas viņš kļuva neglītāks.
Galu galā sieviete izlēma meklēt palīdzību pie Kastelinosas Gudrā vīra. Tas uzklausījis atraitni, deva tai sekojošu padomu: „Rīt tieši pusdienas laikā paņem vistas olu un pārgriez to vidū pušu. Vienu pusi aizmet projām, bet otru paturi kreisajā rokā, un ar labo kulsti tās saturu un maisi no vienas puses uz otru. Lai puika redz to, tikai tīšuprāt necenties pievērst viņa uzmanību. Es ceru, ka viņš apjautāsies, ko tu dari. Ja viņš jautā, atbildi, ka tu sit kulteni pļāvējiem, un, ja viņš ko atbildēs, tad šo viņa atbildi gribu dzirdēt.”
Sieviete nākamajā dienā darīja tā kā Gudrais vīrs bija mācījis. Mazais elfu ieliktenis vērojis, kā atraitne aizmetusi pusi olu čaumalas un kulstījusi atlikumu olu čaumalā. Viņš jautāja atraitnei: „Māt, ko tu sit tai olu čaumalā?”
Atraitne, joprojām kuldama olu kulteni čaumalā, atbildēja: „Es situ kulteni pļāvējiem, puisīt.”
Elfu ieliktenis par atbildi noskaitījis sekojošu pantiņu:
„Esmu redzējis zīli, pirms ozols tas kļuva,
Esmu redzējis olu, pirms tā tapa vista,
Bet neesmu redzējis, ka pļāvējiem druvā
Kāds olas čaumalā kulteni sistu.”
Sieviete tās pašas dienas pēcpusdienā aizsteidzās pie Gudrā vīra un pastāstīja visu, kas bija noticis olu kulteņa kulšanas čaumalā laikā. Kastelinosas Gudrajam vīram vairs nebija šaubu, ka mazulis ir elfu ieliktenis. „Ja viņš ir redzējis zīli, pirms no tā izaug ozols, viņam jābūt vismaz trīssimt gadus vecam,” vīrs teica. Tālāk viņš atraitnei deva norādījumus tālākai rīcībai. Sievietei pēc četrām diennaktīm, pilnmēnesī ir jāiet uz vietu, kur ceļi krustojās aiz brasla un tur viņai jānoslēpjas tā, ka viņa visu var redzēt, bet viņu pašu neviens nevar redzēt. Gudrais vīrs vēl piekodināja, ka, lai notiktu kas notikdams, viņa nekāda gadījumā nedrīkst pamest slēptuvi, pretējā gadījumā viņa dēlu zaudēs uz visiem laikiem.
Ceturtajā naktī sieviete, satraukta un baiļu pilna, devās uz Gudra vīra norādīto vietu. Viņa paslēpās aiz liela un platlapaina krūma, kas auga pakalnītē aiz upes brasla un gaidīja, kas notiks. Pēc kāda laika aiz uzkalna ierējās lapsa, pēc tam atkal ilgāku laika sprīdi bija kluss, un tad atkal klusumu pārtrauca pūces brēciens netālu no upes. Tad pusnakts klusumā atskanēja tikko dzirdamas mūzikas skaņas. Tur skanēja vijoles, arfas un smalkas balstiņas, kas no tālienes tuvojās upes braslam. Mūzika bija aijājoša un iemidzinoša un atraitnei vajadzēja kauties ar uzmācīgo miegu. Galu galā atraitne ieraudzīja pa ceļu no ziemeļu puses soļojām mazus, sīkus vīriņus sarkanās kokvilnas cepurēs un sievietes zilos un zaļos svārkos. Tā viņi, dejodami un nesdami saulessargus vai stīgu instrumentus, pagāja garām atraitnei. Elfu gājienā bija simtiem šo sikaliņu. Paša gājiena vidū starp četriem elfiem sieviete ieraudzīja savu dēlu Grifu, garāku par elfiem.
Atraitne jau gribēja mesties gājiena vidū un glābt savu dēlu. Par laimi iebrēcās pūce un sieviete atminējās Gudrā vīra brīdinājumu, un vēl vairāk sarāvās čokurā aiz krūma. Pagaidījusi, kamēr viss bars elfu, dziedot un spēlējot mūziku, pagaist dienvidu virzienā, atraitne atstājusi slēpni un atgriezusies mājās.
No rīta sievietei nācās nopulēties, slēpjot savu riebumu pret punduri un tēlojot mīlošu māti, pasniegt brokastis. Pēc tam atraitne naskā solī steidzās pie Gudrā vīra.
Tas jau sēdēja uz vaļņa, gaidot sievieti. Viņš, noklausījies sievietes stāstu un saņēmis atbildes uz saviem divdesmit vienu jautājumu, sniedza sekojošu instrukciju. Lai atraitne apstaigājot visu draudzi un dabūjot melnu vistu. Tad vista jānokauj un neplūkta jāuzliek uz lēzenas bļodas cepties, pēc tam jāaizbāž visas šķirbas un plaisas mājā, atstājot caurumu jumtā, lai dūmi varētu iziet ārā. Punduris drīkst redzēt, ko sieviete dara, bet nav jācenšas pievērst viņa uzmanība, arī pašai nav jāseko pundura uzvedībai. Tikai tad, kad vista ir griežama uz otru pusi un izcepusies tiktāl, ka spalvas ir nokritušas uz bļodas, tad gan var uzmest aci pundurim.
Nākamajā dienā atraitne steidzās meklēt melnu vistu, taču starp savām raibajām vistām neatrada nevienu melnu. Turpmākās divas dienas viņa nodevās melnās vistas meklējumiem, izstaigājot visu draudzi no ziemeļiem uz dienvidiem. Pēc vēl divas dienas pagāja atraitnei izstaigājot draudzi no austrumiem uz rietumiem. Nekur viņa neatrada melnu vistu.
Bija palikusi tikai viena ferma, kur atraitne nebija bijusi. Kad sieviete tur ieradās, viņa ieraudzīja putnu kopēju skraidām mājā iekšā un ārā ar tukšu sietiņu. Skriedama iekšā sieviete pārsedza priekšautu pār sietiņu, it kā gribētu tajā kaut ko noturēt, bet ieskrējusi iekšā mājā apmetusi sietiņu otrādi, it kā izgāžot ārā uz grīdas.
Atraitne, to redzot, bija ļoti pārsteigta un jautāja, ko viņa dara. Saimniece atbildējusi, ka mēģinot māja ienest kādu mazumiņu saules gaismas, bet tas nekādi viņai neizdodas. Viņa atdotu melnu vistu tam, kas spētu to izdarīt.
Atraitne iegājusi mājā un atrāvusi visus aizvirtņus, visā māja uzreiz pielija ar gaismu. Pēc tam, dabūjusi melnu vistu, steidzās uz mājām.
Pārnākusi mājās, atraitne darīja tā, ka Gudrais vīrs bija mācījis. Viņa nokāva vistu, nenoplūktu to lēzenā bļodā uzlika uz uguns cepties. Visu to viņa darīja, pilnībā pārliecināta, ka elfu ieliktenis viņu vēro ar acīm, sīvām kā mežāboli. Taču viņai nebija laika paskatīties uz punduri, tik ļoti bija pārņemta ar to, kas notika ar vistu. Kad uz bļodas nokrita pēdējā spalva, ārpusē pēkšņi atskanēja mūzikas skaņas, līdzīgas tām, kuras sieviete bija dzirdējusi noslēpusies netālu no krustceles. Atraitne palūkojās apkārt un redzēja, ka ukrītis ir pazudis. Tad viņa izdzirdēja sava dēla balsi kaut kur ārpusē. Sieviete atrāva vaļā durvis un tur nu viņas dēls pagalmā stāvēja, augumā kļuvis garāks, vājš, tāds kādu viņa bija redzējusi tajā pilnmēness pusnaktī elfu gājiena vidū. Māte jautājusi, kur viņš tik ilgi bija pazudis. Zēns bija manāmi pārsteigts par šādu jautājumu: „Vai tad tas bija tik ilgi, māt? Es tikai pastāvēju kādu brītiņu, lai paklausītos mūzikā.” Šajā un citos līdzīgos stāstos parādās laika nobīdes fenomens, kas ir saistīts ar NLO cilvēku Nolaupīšanas fenomenu. Arī mūsdienās nolaupītie savās liecībās piemin laika nobīdes fenomenu.

Tams Lins (skotu pasaka). Grāfa meita Dženeta, uzģērbusi zaļo mēteli un sapinusi dzeltenos matus, bija izgājusi pastaigā uz lapotajiem Kārterhogas mežiem. Viņa kāda izcirtumā, kur auga mežrozes un baltkātainie zilie sniegpulkstenīši, pastiepa roku, lai noplūktu baltu rozi, kad uz takas parādījās jauns vīrietis.
„Kā tu uzdrīksties plūkt Kārterhogas rozes un staigāt šeit bez manas atļaujas?”- viņš uzrunāja Dženeti. Meitene taisnojusies, ka viņa jau neko sliktu nav darījusi. Jauneklis paskaidrojis, ka viņa pienākumos ietilpst sargāt šos mežus un uzmanīt, lai neviens nepiederošs netraucē to mieru. Viņš pasmaidījis un noplūcis sarkanu rozi, pasniedza to meitenei.
Dženete, paņēmusi rozi, vaicājusi, kas viņš ir. Jauneklis atbildējis, ka viņu sauc Tams Lins. To dzirdot, meitene izbijusies, jo aptvēra, ka sastapusies ar elfu bruņinieku. Tams Lins, redzēdams meitenes izbīli, nomierināja, teikdams, lai nebaidoties, ka, lai gan ļaudis viņu saucot par elfu bruņinieku, viņš tomēr ir dzimis kā mirstīgs cilvēks.
Un Tams Lins izstāstīja Dženetai, ka viņa vecāki miruši, kad viņš vēl bija bērns un audzināt viņu uzņēmās vectēvs, Roksbergas grāfs. Kādu dienu viņš ar vectēvu bija devies medībās uz Kārterhogas mežiem, pēkšņi no ziemeļiem uzbrāzis salts dīvains vējš, kas pūta cauri ik lapai.Tams Lins jutis, ka viņam nāk virsu miegs un viņš tālu atpalicis no saviem biedriem, un galu galā nokritis no zirga. Atmodies viņš elfu zemē. Izrādījās, ka elfu karaliene jaunekli nolaupījusi, kamēr viņš gulējis. Kopš tā laika viņš atrodoties elfu karalienes varā. Dienu jāsargā Kārterhogas meži, bet naktī jāatgriežas elfu zemē.
Meitene jautājusi, vai nav iespējams kaut kāda veidā tikt vaļā no elfu karalienes burvestības.
Jauneklis atbildējis, ka viņu no burvestības atbrīvot un atgriezt pie cilvēkiem esot iespējams tikai pilnmēness naktī, jo tad zemes virsā parādās visi elfi.
Meitenei jādara sekojošais. Viņai ap pusnakti jānostājas krustcelēs un jāgaida, kad ies garam elfu bari. Pirmos divus elfu barus viņa, lai laižot garām, viņš būšot trešajā uz sniegbalta zirga. Tad, lai Dženeta viņu noraujot no zirga un apskaujot cik stipri spēj. Un pats galvenais, lai kādas burvestības elfi neizmantotu, viņa viņu nekāda gadījumā nedrīkst atlaist vaļā.
Tajā pašā naktī pulksten divpadsmitos Dženeta jau bija krustcelēs, paslēpusies ērkšķu dzīvžoga ēna. Kad vējš atnesa tālu iemauktu šķindas, meitene saprata, ka elfi tuvojās.
Garām pajāja pirmais elfu bars kopā ar karalieni, garām pajāja otrais bars. Tuvojās trešais elfu bars un tajā Dženete ieraudzīja baltā zirgā jājam Tamu Linu. Viņam ap galvu bija aplikta zelta stīpa, kas vizēja Mēness gaisma. Meitene izskrēja no ērkšķu dzīvžoga ēnas un satvēra Tama Lina zirga pvadu, novilka jaunekli zemē un cieši apskāvusi turēja.
Elfi to pamanījuši un sacēluši trauksmi, saukdami- Tams Lins ir nolaupīts! Karaliene pievērsa savas pārdabiski skaistās acis Dženetei un jauneklim, kuru viņa turēja cieši apskautu. Karaliene nekavējoties lika lietā savas burvestības, liekot Tamam Linam meitenes apskāvienos samazināties un sarauties un pārvērsties par zvīņainu ķirzaku. Tad karaliene jaunekli pārvērta par aukstu un glumu čūsku, kuru meitene sagrāba cieši savās rokās, kad tā apvijās ap viņa kaklu. Tad elfu karaliene jaunekli pārvērtusi par sarkani kvēlojošu dzelzs stieni meitenes rokās. Tas stipri dedzinājis un sāpju asaras ritēja pār meitenes vaigiem, taču viņa neatlaida vaļā Tamu Linu. Viņa to turēja cieši.
Elfu karaliene redzēja, ka mirstīgas sievietes mīlestība ir stiprāka par viņas burvestībām un ir atņēmusi viņai Tamu Linu uz visiem laikiem. Karaliene atbūra jaunekli agrākajā izskatā. Tams Lins meitenes rokās bija kails kā tikko dzimis. Dženeta viņa kailumu apsedza ar savu zaļo mēteli. Elfu karaliene ar visu savu elfu svītu devās prom, savukārt Tams Lins satvēra meitenes apsvilušo roku un abi devās uz Dženetas tēva pili.

Vēsturiskās hronikas. Viduslaiku vēstures hronikās atrodamas ziņas, ka Franku valsts karaļa Pipina laikā (marjodoms - 741.-751., karalis - 751.-768.g.) gaisa gari silfi nolaupījuši cilvēkus un savos gaisa kuģos nogādājuši savā pasaulē - Magonijā. Silfi nolaupītajiem cilvēkiem rādījuši savas pilsētas un atklājuši arī citas savas dzīves jomas. Pēc tam silfi nolaupītos cilvēkus nogādājuši daudzās Eiropas pilsētās, lai viņi pastāstītu par redzēto un piedzīvoto citiem. Taču māņticīgie tā laika Eiropas cilvēki nolaupīto stāstiem nav ticējuši un kā burvjus un raganas sadedzināja sārtos.
Ļoti plašu materiālu par citpasauļu būtņu veiktajām cilvēku nolaupīšanām apkopojis franču abats M. de Vilārs darbā de Gabalis „Discourse,” kas sarakstīts 1670. gadā. Tā cienījamais abats raksta:”...Lai kliedētu cilvēku sliktās domas, kādas tiem bija par silfu nevainīgo bruņojumu, tie nolēma nolaupīt dažādus cilvēkus, parādīt tiem savas skaistās sievietes, savu valsti, savu valdīšanas formu, un tad tos nolaist zemē dažādās vietās pasaulē... Tauta, redzot, ka cilvēki nolaidās zemē, saskrēja no visām pusēm, turēja viņus par burvjiem, kuri izkāpuši no saviem lidaparātiem, lai saindētu puķes un avotus, un saniknoti veda nevainīgos nāvē. Grūti iedomāties, cik daudzi no viņiem šai zemē gājuši bojā ugunī un ūdenī."
Šajā hronikā abats Vilārs apraksta kādu gadījumu par četriem silfu nolaupītajiem cilvēkiem, kuri kā par brīnumu netika sodīti ar nāvi: "Starp citu, reiz netālu no Lionas trīs vīrieši un viena sieviete redzēti izkāpjam no šiem gaisakuģiem: visa pilsēta sapulcējās ap viņiem un sauca: "Tie ir burvji, tos sūta Beneventas hercogs Grimoalds, Kārļa ienaidnieks, lai izpostītu franku valsti!" Četri nevainīgie taisnojās, ka viņi paši esot no šās zemes, ka viņus nesen nolaupījuši savādi ļaudis, kuri viņiem parādījuši nedzirdētus brīnumus un lūguši pastāstīt citiem. Ietiepīgie lionieši neklausījās viņu taisnošanos un jau grasījās viņus mest ugunī, kad taisnīgais Agobārs, Lionas bīskaps, kurš kā mūks šeit bija guvis lielu cieņu, atsteidzās uz troksni, noklausījās tautas apsūdzību un apsūdzēto aizstāvēšanos un nopietni izlēma, ka abām grupām nav taisnība. Tā nav taisnība, ka šie cilvēki ir nolaidušies no gaisa, un neiespējami ir tas, ko viņi stāsta esam redzējuši. Ļaudis sava labā tēva Agobāra runām noticēja vairāk nekā savām acīm, nomierinājās, četrus silfu vēstnešus palaida atkal brīvībā un ar apmierinājumu lasīja dokumentu, kurā Agobārs savus vārdus apstiprina, un četru liecinieku liecība ir veltīga. Tomēr tie, kuri bija izbēguši nāvei, pretēji aizliegumam savus piedzīvojumus stāstīja tālāk. Šādā veidā radušās visas feju pasakas."

Avoti.
Lars A. Fišingers „Dievu laiki.”
„Lielbritānijas salu tautu pasakas un teikas.”
www.eniostudija.lv

Saites.
Nolaupīšanas.