Norvēģijas karaļi (?-patlaban)
Hārfargu dinastija (860.-?). Dinastijas dibinātājs un valsts apvienotājs bija Haralds I Skaistmatis (Harfagr - Skaistmatis).
Haralds I Skaistmatis (882.-930.g.).
Haralda I panāktā valsts apvienošana nebija noturīga. Nākamajos valdīšanas gados viņš valsti sadalīja valdījumos saviem dēliem, par galveno konungu nozīmējot vienu no tiem - Eiriku Asinscirvis.
Eiriks Asinscirvis.
Pēc Rodsrūda domām nozīmīgais Jarlsbergas kuģa atklājums liecina par vietas nozīmi vīkingu laikmetā – “vairākās augstienēs apkārt Jarlsbergas muižas atrodas lielāki un mazāki laivu kapi, tie itkā norāda uz šo vietu, kā centrālo punktu.” Varētu pat būt, ka šeit atradies vīkingu ķēniņa Bjorna Kuģotāja, Haralda I Skaistmaša dēla kaps. Pēc Snorres Sturlusona sāgās vēstītā Bjorna brālis Ēriks Asinscirvis ap 934.gadu viņu nogalināja pie Sema ciemata, netālu no Jarlsbergas.
Eiriks Asiņainā Āva.
Hakons Labais (X gs. 2.puse).
Ulavs Trigvesons.
Ulavs Svētais.
Olavs Haraldsons Svētais (?-1030.g.).
Radniecība. Dēls – Magnuss Labais.
Dzīvesgājums. 1028.gadā Norvēģijā ieradās Knuts Lielais ar 1400 laivām. Tauta to apsveica kā savu ķēniņu. Olavs ar savu 4 gadus veco dēlu Magnusu bēga no Norvēģijas uz Gardarīki pie lielkņaza Jaroslava un Ingejerdas.
1029.gadā Olavs atgriezās Norvēģijā, lai to atkarotu, taču 1030.gadā krita kaujā pie Stiklestādes.
Laikā no 1030.-1450.gadam Norvēģijas karaļi patstāvīgi kanonizēja svētos un patstāvīgi nozīmēja bīskapus, kas ļoti nepatika Vatikānam.
Knuds Lielais (1030.-1035.g.).
Olafs II (???-???).
Olafa II Saules krusts. (Solkors) dzeltens krusts, kas atradās sarkanā aplī. Savukārt Vidkuna Kvislinga partijas "Nacionālā savienība" nozīmītē šis apļveida krusts atainots ērgļa nagos, tādā veidā radot līdzību ar Trešā Reiha simboliku. Jāatzīmē, ka šāda simbola intepretācija tika izmantota arī NS sapulcēs.
Hardeknuds (1035.-1042.g.).
Magnuss (1042.-?).
Haralds III Skarbais (1046.-1066.g.).
Harald III Hardrad.
Radniecība. Sieva – Jaroslava Gudrā meita.
Dzīvesgājums. Norvēģijas ķēniņš no 1046.-1066.g.
Vairākus gadus atradās dienestā Bizantijā vīkingu karadraudzes priekšgalā.
Ilgāku laiku dzīvojis arī Jaroslava Gudrā galmā Kijevā.
Kļuvis par karali 1046.gadā, mēģināja pakļaut Dāniju.
Organizēja neveiksmīgo karagājienu uz Angliju 1066.gadā, kad arī gāja bojā kaujā ar anglosakšu karali Haroldu II kaujā pie Jorkas. Šis karagājiens tiek uzskatīts par vīkingu laiku beigām Eiropā.
Hokons IV Vecais (1217.-1263.g.).
Haakon den Gamle.
Norvēģijas karalis no 1217. līdz 1263.gadam, kura valdīšanaas laikā viduslaiku Norvēģija sasniedza vislielāko varenību.
Radniecība. Tēvs - Hokons III Sverresons, tā ārlaulības dēls.
Dzīvesgājums. Dzimis 1204.gadā.
Viņu kā Hokona III ārlaulības dēlu adoptēja un uzaudzināja karalis Inga II Bordarsons. Pēc tā nāves Hokons IV tika pasludināts par karali, bet par reģentu - jarls Skule Bordarsons.
1239.gadā Skule pieņēma karaļa titulu un atklāti uzstājās pret Hokonu IV, taču 1240.gadā cieta sakāvi. Līdz ar jarla Skules dumpja apspiešanu Norvēģijas vēsturē beidzās ilgstošs pilsoņu kara periods.
Balstoties uz kalpojošo zemes īpašnieku muižniecību, Hokons IV nostiprināja karaļa varu. Viņa valdīšanas laikā tika izdota virkne likumu, tai skaitā likums par troņmantošanu, uzcelti vairāki cietokšņi, 1250.gadā noslēgts pirmais tirdzniecības līgums ar Lībeku un 1251.gadā līgums ar Novgorodu par robežattiecību noregulējumu sāmu (somu) zemēs.
1262.gadā altings atzina Hokona IV varu pār Īslandi.
1263.gadā Hokons IV devās karagājienā uz Skotiju.
Magnuss Ēriksons (1316.(dz?)-1374.g.).
Zviedru-norvēģu karalis. Skatīt sadaļā „Zviedru karaļi.”
Margareta (1353.(dz?)-1412.g.).
Dāņu-zviedru-norvēģu karaliene. Skatīt sadaļā „Zviedru karaļi.”
Dānijas karaļi Norvēģijā (1450.-1814.g.). 1450.gadā Norvēģiju iekaroja katoļu Dānija un norvēģu karaļu sarakstā ir pārtraukums - šo lomu pildīja Dānijas karaļi, no kuriem pēdējais - Frederiks VI kā Napoleona sabiedrotais zaudēja Norvēģiju 1814.gadā Vīnes kongresa rezultātā - tā tika Zviedrijai.
Kristiāns III. Magnuss dzimis 1540.gada 26.augustā kā Dānijas un Norvēģijas karaļa Kristiana III un Saksijas–Lauenburgas princeses Dorotejas dēls.
Frederiks II (1559.-1588.g.).
Kristiāns IV.
Frederiks III (1648.-1670.g.).
Kristiāns V.
Frederiks IV (1699.-1730.g.).
Kristiāns VII.
Frederiks VI (1808.-1814.g.).
Zviedrijas karaļi Norvēģijā (1814.-1905.g.). Šai laikā pastāvēja Zviedrijas-Norvēģijas ūnija un norvēģiem pašiem savu karaļu nebija. Skatīt šķirklī Zviedrijas karaļi.
Osa – ķēniņiene.
Hābsburgu dinastija (1905.-patlaban).
Hokons VII (1905.-1957.g.).
Olafs V (?-1991.g.).
Dzīvesgājums. Būdams vēl kroņprincis, viņš 1928.gadā kļuva par olimpisko čempionu burāšanā.
Avoti.
"Norvēģu ķēniņu sāgas." Sarakstījis Snorre Sturlusons XIII gadsimta sākumā.
Saites.
Norvēģija.
