Aliens

Mūžīgās atgriešanās ideja

Matērija ir mūžīga, tā neizzudīs Visumam ejot bojā. Mainīsies tikai tās eksistences formas. Jādomā, ka arī informācija ir mūžīga. Matērija ir tā, kas aizpilda Visumu, tāpat to aizpilda informācija. Abas kategorijas nav atdalāmas. Matērija ir informācijas nesēja, bet informācija ir tā, kas formē matēriju, organizē to un nosaka tās evolūciju. Informācija ir Absolūtais Nekas, bet matērija savā sākotnēja eksistences formā ir fizikālais vakuums. Tad no absolūtā Nekā rodas rotējoši lauki, kas ir primārie torsionu lauki, kas ietver kolosālu daudzumu informācijas. Šie lauki iedarbojās uz fizikālo vakuumu, kā rezultātā virtuālas elementārdaļiņas pārvēršas par reālajām elementārdaļiņām. Tāds varētu būt visticamākais Visuma dzimšanas scenārijs (tas ir golema lauciņš un viņš varēs labāk izskaidrot šo procesu). Mana pamatdoma ir tāda, ka informācija nekur nepazūd, tā tiek saglabāta īpašos laukos (varbūt to var saukt arī par hologrāfisko lauku?).
Lai arī visai nosacīti, zinātnieki runā par „iekšējo pieredzi,” sava veida „atmiņu,” kas piemīt molekulām, atomiem, elementārdaļiņām. Kā izteicies akadēmiķis A.Oparins, oglekļa atomi, kuri pabijuši dzīvas būtnēs ir „biogēni.”
Iespējams, ka teiciens „idejas lidinās gaisā” nav jāsaprot tikai pārnestā nozīmē. „Informācijas lauks,” Hologrāfiskais Visums - tā mēs šodien teiktu. Platons to sauc „Eidosu pasaule.” Jautājums, vai jaunais Visums, kurš nomainīs mūsu Visumu, būs mūsu Visuma cikla atkārtojums?

Zinātnieku domas šajā jautājumā dalās:
Pilnīgi iespējams - uzskata daži kosmologi.
Nebūt ne obligāti - iebilst citi kosmologi.

Piemēram, doktors R.Diks no Prinstonas universitātes ir pārliecināts, ka nekādu fizikālas dabas iemeslu, kuru dēļ Visuma rašanās momentā fiziskās funkcijas ikreiz būtu tādas pašas kā mūsu cikla sākuma momentā. Ja gadījumā šīs funkcijas kaut nedaudz atšķirsies, vēlāk zvaigznes nespēs sintezēt smagos elementus, arī oglekli, uz kura bāzes būvēta dzīvība. Ciklu pēc cikla Visums var rasties un iet bojā, neizšķīlis pat dzīvības dzirksteli. Šo modeli varētu nosaukt par „esības pārtrauktības” koncepciju. Esība tiek pārtraukta pat tad, ja jaunajā Visumā rodas dzīvība. Nekādas saites to nesaistītu ar iepriekšējā cikla Visumu. Akadēmiķis M.Markovs uzskata, ka singularitātes brīdī, kad Visums ir saspiests vienā punktā, notiek tā pilnīga atjaunošanās, visi pagātnes ieraksti tiek nodzēsti. Jaunais Visums neatceras savu iepriekšējo ciklu.
Pretējā uzskata piekritēji domā, ka „Visums atceras visu savu priekšvēsturi, lai cik tālu (pat bezgalīgi tālu)pagātnē tā nesniegtos.” Fizikas un matemātikas zinātņu doktors A.Čerņins ir pārliecināts, ka laiks caur singularitātēm nepārtraukti pagarinās no cikla uz ciklu.

Seno cilvēku priekšstati par laika noslēgtību, mūžīgo atgriešanos, visa esošā atkārtošanos. Jāsaka, ka pati doma par laika noslēgtību, mūžīgo atgriešanos, visa esošā atkārtošanos iespējams ir šo atmiņu atbalss(Andri arī nomoka šīs dīvainās atmiņu atbalsis). Šis priekšstats pastāvēja cilvēku apziņā ilgi pirms radās mūsdienu zinātniskas koncepcijas par cikliem, par Visuma bojāeju un atdzimšanu. Doma par laika, esības cikliskumu ierakstīta vissenākajos simbolos. Piemēram:

· Attēls, kurā pūķis kož pats savu asti. Šis simbols ir redzams daudzos senajos, svētajos tekstos.
· Noslēgtām līnijām veidots ornaments uz šamaņu rotām, kurš kā raksta akadēmiķis B.Ribakovs, izteic „laika kustības ideju.” Laika noslēgtības ideju.

Šie priekšstati ir daudz senāki nekā paši attēli. Priekšstati sakņojās pirmējā, arhaiskajā apziņā. Krievu valodā vārds время ir cēlies no senkrievu воремя un visām senajām slāvu valodām kopīgā ретмя. Indoeiropiskā sakne sanskritā „vartman” nozīmē „gramba,” „riteņa sliede.”
Doma par mūžīgo atkārtošanos, par visa esošā mūžīgo atgriešanos atrodama seno ķīniešu tekstos, kas tapuši 2.gs.pmē. Grieķu neoplatoniķis Prokls rakstīja: „Laiks nelīdzinās taisnai līnijai, kura bezgalīgi tālu turpinās abos virzienos. Tas ir ierobežots un veido loku. Laika kustība savieno beigas ar sākumu un tā notiek neskaitāmas reizes.” 4.gs.pmē. grieķu filozofs Rodas Eidēms sacīja saviem skolniekiem: „Ja ticam pītagoriešiem, tad reiz ar šo pašu nūjiņu rokās es atkal tāpat sarunāšos ar jums tieši tāpat kā tagad sēdošiem manā priekšā, un tāpat atkārtosies viss pārējais...”
Septiņus gadsimtus vēlāk kāds cits antīkais filozofs saka: „Citās Atēnās dzims cits Sokrāts un apprecēs citu Ksantipi.” Romiešu dzejnieks Vergīlijs apgalvojis, ka šajā mūžīgajā visa reiz bijušā atkārtojumā viss atkal noies savu apli, un atkal sāksies jauni kari, un atkal varenais Ahilejs dosies uz Troju.

„Jau redzētā” sajūta. Ar priekšstatu „viss ne pēdējo reizi, viss jau bijis, un būs neskaitāmas atkārtošanās...” saistīta arī kaut kāda neapzināta personīgā pieredze. Tā ir sajūta, kuru varētu saukt par „jau redzēta” sajūtu.
Droši vien daudzi zina sajūtu, kad kaut kas notiekošs šķiet pazīstams, kad liekas, ka to visu viņi ir reiz ir redzējuši, ka viss tas jau ir bijis. Dažreiz pilnīgi svešā vietā ieraugot kādu laukumu, ēku un ielu, liekas, ka tas ir „pazīstams.”
Aptaujas liecina, ka „jau redzēta” sajūta lielākā vai mazākā mēra pazīstama 75 % respondentu.
Daži piemēri. Ļevs Tolstojs jaunība kādas medības, dzīdamies pakaļa zaķim, nokrita, pārlidojis zirga galvai. Kad viņš bija piecēlies, Tolstojam šķita, ka tas ar viņu reiz bija noticis - kaut kad, ļoti sen.
Gēte braukdams no Strasburgas uz Drūzenheimu uz mirkli nonāca somnambulsikā stāvokli un pēkšņi ieraudzīja sevi it kā no malas, pavisam citā apģērbā, kādu nekad nenēsāja. Pagāja astoņi gadi un Gēte atkal brauca pa to pašu ceļu. Viņš pārsteigts ievēroja, ka apģērbies tieši tā, kā reiz viņš to bija redzējis atrazdamies neikdienišķas apziņas stāvoklī pirms astoņiem gadiem.
Šādu piemēru ir daudz. Jāteic, ka šīs un līdzīgas liecības pašās par sevi nepierāda to, ka viss atkārtojās. Diez vai vispār šādi pierādījumi var būt. Taču šīs liecības rosina pārdomas. Pie tam šīs liecības saistīdamas ar citiem faktiem un novērojumiem veido kopīgu ķēdi.
Dzejnieks Iļja Seļvinskis ideju par visa atkārtošanos formulējis dzejas valodā:

„Griežas un virmo bez gala,
Un mūžam tā virmos šis spiets.
Uz mirkli,
Kā piestājot malā,
Manu seju tas pretī sniedz.
Bet vai atomi nevar
no jauna
Savienoties kā tu un es?”

Par mūžīgās atkārtošanās ideju Gorkijs reiz pa pusei pa jokam, pa pusei nopietni teicis Blokam: „Pēc pāris miljoniem gadu, Pēterburgas pavasara drēgnā vakarā Bloks un Gorkijs atkal runās par nemirstību, sēdēdami uz soliņa Vasaras dārzā.”
20.gadsimta 20.gados ģeniālais relativitātes teorijas radītājs Alberts Einšteins konstatējis: „Pret mūžīgās atgriešanas ideju zinātne nevar izvirzīt absolūti neapgāžamus argumentus.”

Bez sākuma un beigām. Pieņemsim, ka katrs Visums reproducē, atkārto līdz tam bijušo, tādā gadījumā matērija, izvietodamas telpā, ikreiz radīs tos pašus sablīvējumus, tās pašas galaktikas, planētas, pasaules. Tas nozīmētu, ka viss, kas noticis, viss, kas notiek, un viss, kam vēl jānotiek, - ir neizzūdošs, neiznīcināms un pastāv mūžīgi. Tāpat mūžīgi pastāv visi tagad dzīvojošie un tie, kuri kādreiz dzīvoja. Pastāvīgi atkārtodamies, Visuma cikli tiem atkal un atkal atvērs durvis, ielaizdami tos pasaulē. Tā tas bijis neskaitāmas reizes.

Post criptum: Kā tad ir? Vai tiešam viss atkārtojās? Man ir šī sajūta par visa mūžīgo atkārtošanos. Varbūt arī citus reizēm pārņem sajūta, ka viss notiekošais ir kaut kā atkārtojums. Baismi fascinējoša doma- mana dzīve atkārtojas mūžīgi, bez sākuma un beigām. Bet mums taču gribas, lai ikviens notikums, mirklis būtu unikāls, vienreizējs un neatkārtojams. Taču man ir sajūta, ka viss atkārtojās, ka viss atgriežas. Un, kas zina, vai pēc miljardiem gadu mēs atkal nerunāsim par mūžīgo atgriešanos, par visa esošā atkārtošanos. Nav ne sākuma, ne beigu šai spēlei, ko saucam par dzīvi, esamību, realitāti. Kāpēc gan, lai kāds vienu un to pašu spēli nevarētu spēlēt n-tās reizes. Zinātnei nav absolūtu argumentu pret mūžīgas atgriešanās ideju - tā teicis Einšteins.