Melnās jūras nezvērs
- Detaļas
- 4144 skatījumi
Liecības.
Grieķi. Jau sengrieķu kuģotāji nostāstos vēsta, ka Ponta Euksīnā (Melnajā jūrā) dzīvojot kāds briesmonis. Par to rakstījis arī Hērodots. Kustonis esot bijis tumšs, gandrīz vai melns, ar lielu ķermeni, krēpēm līdzīgu seksti un garu gaļīgu asti. Tam bija milzīgas ķepas ar nagiem, sarkanas kvēlojošas acis un milzīga rīkle. tajā izvietojās asi un gari zobi vairākās rindās, pēc formas tie līdzinājās haizivs zobiem.
Briesmonis esot peldējis pa ūdens virsmu krietni ātrāk nekā spējuši tā laika grieķu burukuģi. Tāpat grieķu jūrnieki stāstīja par tā milzīgajiem izmēriem - ap 30 m. Tā saceltie viļņi esot bijuši salīdzināmi ar stipras vētras viļņiem.
Turki. Krimas tatāru leģendās minētas jūrasčūskas, kas lien krastā un rij viņu aitas.
Turku hronikās vēstīts, ka jūrā dzīvo milzīgas čūskas. 16.-18.gs. turku kuģu kapteiņi, kuru kuģi vagoja jūru starp Stambulu, Krimu un Azovu, šausmās stāstīja par Melnās jūras čūsku, kas reizēm sekojusi nelieliem kuģiem. Kapteiņi par to ziņojuši sultāna ierēdņiem.
Krievi. Vēl ilgi pirms krievu ienākšanas Krimā savos sirojumos to esot redzējuši arī Donas kazaki, kas atspoguļots viņu pasakās.
Pēc tam, kad Krievijas impērija sagrāba Krimu, ar briesmoņiem nācās iepazīties arī krievu kara jūrniekiem, kas dienēja admirāļa Fjodora Ušakova flotē. 1828.gadā Eipatorijas ierēdnis ziņoja augstākstāvošām instancēm, ka pagastā parādījusies milzu čūska ar tādām kā krēpēm un zaķa galvu. Čūska uzbrukusi aitām un izsūkusi tām asinis.
Cita liecība no tā paša gada nāk no Kerčas pussalas. Liecinieks: "Vienrocis čabans [aitu gans] pamanīja zem krūma kaut ko spīdošu, līdzīgu lietus nopulētam auna galvaskausam. Vienkārši tāpat, aiz neko darīt viņš iesita ar nūju pa šo galvaskausu. Un pēkšņi notika neticamais. Notika it kā sprādziens bez skaņas, uzlidoja ar saknēm izrauts ērkšķu krūms, pacēlās dūmu mākulis."
Viena no liecībām nāk no 1915.gada, kad pilnā sparā plosījās Pirmais pasaules karš. reiz vācu zemūdene uzpeldēja pie Krimas krastiem izvēdināt nodalījumus un uzlādēt akumulatorus. Kapteinis Ginters Profners stāvēja uz komandtiltiņa un no turienes ne vairāk kā divu kabeļtauvu attālumā ieraudzīja šausmīgu lielu radījumu, kas gandrīz bez skaņas šķēla viļņus. Nakts bija gaiša mēness apspīdēta un kapteinis labi varēja aplūkot briesmoni binoklī. Bija doma to sašaut no zemūdenes lielgabaliem, taču to viņš nerealizēja un steigšus lika iegremdēties.
XX gs. sākumā tikšanās ar šiem briesmoņiem nemaz netika uztvertas kā kaut kas neparasts. Piemēram 1916.gadā iznākušajā izziņas grāmatā "Melnās jūras Kaukāza piekraste" visai parasti cita starpā pieminēta milzīgas čūskas parādīšanās Šahas upes grīvā tagadējā Krasnodaras apgabalā Krievijā.
Padomju laikā. XX gs. 20.gados Krimas piekrastē gigantisku briesmoni ir redzējuši vairāk kā 20 aculiecinieki. Taču nekādu īpašu sensāciju tas nezin kādēļ neizsauca. Taču viss mainījās tad, kad Koktebeles ciemā parādījās dzejnieki Vsevolods Ivanovs un Maksimiliāns Vološins. Pēc viņu stāstiem žurnālisti metās iztaujāt vietējos zvejniekus un atrada vairak kā 20 lieciniekus, kas bija satikuši neparastu radību jūrā pie Koktebeles, Karadaga vai citos Krimas austrumu piekrastes līčos.
Maksimiliāns Vološins bija liecinieks tam kā 1921.gadā Karadags rajonā ieradās vesela sarkanarmiešu rota ar mērķi iznīcināt Melnās jūras briesmoni, jo vietējie iedzīvotāji nevarēja zvejot baidoties no briesmoņa uzbrukumiem. Visai ilgstoši sarkanarmieši bez jēgas klimtuši gar krastu, bet briesmonis uz strelku tā arī neieradās. Par šo akciju uzrakstīja vietējā avīze. Vološins avīzes izgriezumu nosūtīja savam draugam Mihailam Bulgakovam, kas pēc šo notikumu motīviem uzrakstīja savu stāstu "Liktenīgās olas" (Роковые яйца).
Dzejnieks Vsevolods Ivanovs satikās ar "pūķi" 1952.gada maijā: "Es devos no Koktebeles uz Karadagu, uz Serdolika līci pameklēt jaunus akmentiņus savai kolekcijai. Kā reizīti, tieši līča vidū 50 m no krasta es pamanīju lielu akmeni 10-12 m apkārtmērā, apaugušu ar brūnu ūdenszāli. Es pamanīju, ka "akmens" acīmredzami novirzās pa labi. Tātad tas ir liels ūdenszāļu kumšķis. Uzkūpinājis pīpīti, es sāku kumšķi novērot. Tas sāka zaudēt apaļo formu, pagarinājās. Bet pēc tam... Pēc tam "kumšķis" izritinājās. Izstiepās. Un viļņveidīgām kustībām devās uz kreiso līča pusi. Briesmonis bija ļoti liels, kādus metrus 25-30. Piepeši tas pacēla virs ūdens galvu. Tā, izplestu roku lielumā, bija līdzīga čūskas galvai."
(Zīm. Briesmoņa satikšanas vietas: 1-pirms Otrā Pasaules kara, 2-pēc otrā Pasaules kara, pēc E.Šņukova, L.Mitina, V.Cemko, 1994.g.)
1961.gada maijā čūsku ieraudzīja uzreiz trīs vietējie iedzīvotāji: zvejnieks M.Kondratjevs, sanatorijas "Krimas piejūra" ("Кримское приморе") direktors A.Možaiskis un sanatorijas galvenais grāmatvedis V.Vostokovs. No rīta tie ar kuteri devās jūrā copēt. Atbraucot no Karadagas biostacijas piestātnes, viņi pagrieza Zelta vārtu (zīmīga klints vārtu formā jūrā pie Jaltas) virzienā. 300 m attāluma no krasta makšķernieki ieraudzīja zem ūdens brūnu pleķi un nolēma piepeldēt tam tuvāk un palūkot. Kad līdz tam bija palikuši kādi 50 m, tie ar šausmām 3 m dziļumā pamanīja milzīgu čūskas galvu apmēram 1 m lielumā. Tās augšēja daļa bija īsas brūnas vilnas apaugusi, čūskas ķermeni klāja lielas raga plātnes. Galvas augšdaļā bija redzamas mazas ačeles, kuru skatiens makšķerniekiem iedzina šausmas.
Pirmais attapās M.Kondratjevs. Viņš apgrieza kuteri un pēc iespējas ātrāk ar to devās piestātnes virzienā. Briesmonis vairākas minūtes dzinās pakaļ kugītim, taču kad līdz krastam palika 100 m, tas apgriezās un aizpeldēja jūrā. Kuteris pilnā šusē ietriecās piekrastes pludmales smiltīs un makšķernieki kliedzot laida ļekas uz biostaciju.
15 gadus Krimas iedzīvotāja Tamāra Zilbermane nestāstīja par savu tikšanos ar briesmoni 1988.gada augustā. Tai dienā sieviete devās pie jūras paelpot tās dziedinošo gaisu. Diena bija apmākusies, Tamāra piesēda uz betona bluķa-viļņgrieža. Krastā neviena nebija. Tālāk viņa pati: "No ūdens, apmēram 400 m no krasta, tumša silueta veidā no ūdens iznira galva, līdzīgi kā čūskai, uz taisni stāvoša kakla, izmēros kā aitai. Kakls bija plakans, kā zirgam vai žirafei, mazliet sašaurinājās uz augšu un bija apmēram metru garš. Radījums bija brūngani melnā krāsā ar mazizteiktu tumši zaļu nokrāsu. Mani mati sacēlās stāvus no šausmām."
Mūsdienās. 1990.gada 18.augustā briesmoni redzēja A.Kudrjavcevs - gleznotājs no Maskavas. Viņš bija devies naktī pamakšķerēt piestātnē pie ciema Plaņerskoje. Piepeši viņs sajuta uz sevis kādu skatamies tā, ka asinis dzīslās sastingušas. Ieskatījies jūrā, mākslinieks tumsā pamanījis divas gailošas acis apmēram 2 m augstuma no ūdens virsmas. Vairākas minūtes viņš lūkojies šais acīs, tad atģidies un šausmās aizbēdzis.
1992.gada 12.augustā Feodosijas izpildkomitejas darbinieks V.Beļskis nolēma atsvaidzināties nopeldoties Kīk-Atlamas līcīša austrumu krastā. Aizpeldējis pavisam netālu no krasta, viņš 30 m attāluma ieraudzīja briesmīgu galvu, kas tuvojās. Pārbijies Beļskis peldēja uz krastu. Izlēcis krastā viņš atskatījās un ieraudzīja, ka tikai dažus soļus aiz muguras ūdenī bija redzama briesmoņa galva. Tā acis bija mazas un sarkanas, pa pelēkajām krēpēm tecēja ūdens. Briesmoņa ķermenis bija kaula plātnītēm klāts.
Materiālas dabas liecības.
Aizkostie delfīni. 1990.gadu vidū tika uzieti vairāki (divi?) nogalināti Melnās jūras delfīni. Tas pat izsauca zināmu paniku Krimas piekrastē. Karadagas rezervāta direktors Pjotrs Simoņenko pastāstīja Krimas avīzei par1990.gada 7.decembra atradumu zvejnieku tīklos: "Tīkls, kas bija ielaists Melnās jūras rāju ķeršanai, izrādījās sabojāts. Kad satvēra aiz aprautās malas, izvilka delfīnu - Melnās jūras afalīnu 230 cm garumā, tā aste bija iepinusies tīklā, bet vēders izkosts ar vienu kampienu. Kodiena platums pa loka malu bija ap metru. Pa kodiena loka malu delfīnā bija skaidri redzamas zobu pēdas. Zoba izmērs bija 40 cm. Attālums starp zobu pēdām bija 15-20 centimetru. Pvisam lokā bija 16 zobu pēdas. Delfīna vēders bija izkosts ar ribām tā, ka skaidri bija redzams mugurkauls."
1991.gada pavasarī zvejnieki praktiski tai pašā vietā atrada vēl vienu izkropļotu delfīnu. Tagad tas bija azovkas pasugas īpatnis pusotra metra garumā. Speciālistu viedoklis ir tāds, ka neviens no pazīstamajiem Melnās jūras iemītniekiem nepēj nodarīt tādus ievainojumus.
(Zīm. P.Simeņkovs, Ģeoloģijas žurnāls Nr.1., 1994.g.)
Briesmoņa ola. Tā uzieta krievu cara Nikolaja I inspirētas ekspedīcijas laikā Karadagā. 12 kg svarā. Tikusi pāršķelta un tapis redzama galva ar seksti - domājams, "pūķa" bērneļa aizmetnis. Domājams, tagad atrodas Hersonas muzejā.
Astes skelets. Milzīgas astes skelets ar bruņu struktūru uziets netālu no atrastās olas. Iespējams, ka gigantiskā ķirzaka spējusi nomest asti. Domājams, tagad atrodas Hersonas muzejā.
Jūračūskas āda. XX gs. 20.gados jūrasčūskas bieži rāpušās krastā un plosījušas vietējo tatāru aitas. Reiz tādu jūrasčūsku esot nošāvis izsauktais sarkanarmiešu vads. Āda nodīrāta un nodota glabāšanā vietējam muzejam. Muzejs ar visu ādu nodedzis Otra pasaules kara gados.
Pētniecība.
Ir bijuši mēginājumi izpētīt noslēpumaino plēsoņu. Noslēpumainais radījums, kas biedējis zvejniekus, ieinteresējis krievu caru Nikolaju I. Tas pavēlējis, lai viņam ziņotu par visu, kas konstatēts šā neradījuma sakarā: "Vai nebūtu laiks zinātnieku kungiem patiesīgi izzināt šī dzīvnieka dabu?"
Uz Krimu devās Zinātņu akadēmijas ekspedīcija. Tā kā visbiežāk briesmonis tika manīts Karadaga rajonā, tad meklējumi pārsvarā norisa tai vietā. Rezultātā uzieta "pūķa" ola 12 kg svarā un gigantisks astes skelets ar bruņām.
Tad 1853.gadā sākās Krimas karš un "pūķis" visiem piemirsās. Atradumi nonāca Hersonas muzejā, kur tie varētu būt vēl šodien.
Hipotēzes.
Melnajā jūrā 100 m dziļuma sākas sērūdeņraža zona. Domā, ka šai vidē varētu norisināties kādas īpašas mutācijas.
Saites.
Ūdens briesmoņi.