Mākslīgie bloki, Lielās piramīdas
- Detaļas
- 2162 skatījumi
Izteikta doma, ka Lielāspiramīdas kaļķakmens bloki, kas veido galveno būvmateriālu masu celtnē, ir mākslīgas izcelsmes.
Kaļķakmens. Džeimss Boviks jau 1877.gadā rakstīja, ka kāds arhitekts uzskata, ka Lielās piramīdas kaļķakmens bloki veidoti mākslīgi no pise.
Mūsdienās domu par būvbloku mākslīgo izcelsmi no jauna izvirzīja Džozefs Davidovics. Kopā ar Margi Morisu viņš 1988.gadā publicēja grāmatu „Piramīdas: atrisinātais noslēpums.” Līdzīgas domas bija paustas arī Mustafas Gadallas „Piramīdu ceļvedī.” Viņi šo materiālu nosauc par ģeopolimēru betonu, jo tā cietēšanas laikā noris procesi, kuri līdzinās dabiskajiem mineralizācijas procesiem parastas temperatūras un spiediena apstākļos. Tādā betonā ir jābūt saistvielai – matricai, kas nodrošina tā cietēšanu.
Piramīdu celtnieki ieguva būvmateriālu, samaisot krama un mālainas zemes cementu ar saberztu gliemežvāku kaļķi tāpat kā mūsdienās iegūst mākslīgo marmoru, pievienojot parastu kaļķi polimēru javā.
Kā pierādījumus par labu savai teorijai Gadalla min, ka Piramīdas kaļķakmens nav tas pats kas Gīzas atradnēs un ka ēģiptieši faraona dzīves laikā nebūtu spējuši ar vara instrumentiem izcirst tik daudz kaļķakmens bloku. Taču kā viens, tā arī otrs tomēr nav taisnība. Lielās piramīdas iekša salikta no dzeltenīga kaļķakmens, kuru ieguva Gīzas plato. Šis iezis samērā labi padodas apstrādei, jo tam ir „vājās zonas” un slāņi.
Baltais kaļķakmens, ar kuru apšuva piramīdas, tika iegūts atradnē pie Mokatamas kalniem (Džebeļ Mohatam – arābu val.) otrā Nīlas krastā. To no zemes varēja izdabūt tikai pa tuneļiem. Daži no tiem iet 45 m dziļumā.
Granīts tika izmantots vien tikai dažās Lielās piramīdas vietās, piemēram, Valdnieka kamerā un Atslodzes kameru pārsegumiem. To ieguva Asuānā.
Ģeologs Roberts Šohs uzskata, ka bluķi tomēr ir dabiskas izcelsmes.
Argumenti par labu mākslīgo bloku teorijai.
Ceolītu vai ceolītiem līdzīgu minerālu eksistence. Tie ir alumīnija silikāti, kuri, pateicoties sava kristāliskā režģa uzbūves īpatnībām, spēj uzkrāt savos tukšumos abpusēji apmaināmus katjonus (Na+, K+, Ca+) un ūdens molekulas. Dabā tie sastopami vulkāniskos iežos un augsnē. Domā, ka šai gadījumā ceolīti veidojas no Nīlas dūņām (alumīnija silikātu avots) un sodas (sārmu avots no sāļajiem ezeriem) apkārtējās vides temperatūrā no 30–70 grādiem. Kā papildviela lietotais kaļķis izrāda labvēlīgu iedarbību pateicoties savam māla komponentam. As saturošie minerāli kalpo kā katalizatori.
Piramīdu bloki pēc sava ķīmiskā sastāva atšķiras no vietējā kaļķakmens. Piramīdu bloki satur mazāk Ca CO3, taču vairāk Al2O3, SiO2 un sārmus. Tādējādi tie vairāk līdzinās ģeopolimērbetonam.
Kaļķakmens šķembas, kas tika izmantotas kā komponenti, izrāda pārakmeņošanās tendenci. Tās satur tā saucamos nummulītus, vienšūņu diskveida atliekas, kuri nogulsnējas horizontāli. Piramīdu blokos tie izkārtojas pilnīgi haotiski.
Izejvielas – kaļķis, Nīlas dūņas, soda un As saturošie minerāli atrodami jebkurā daudzumā. Šo bloku liešana un ražošana tika pārtraukta tad, kad Sinajā izbeidzās minerālu krājumi.
Tehnoloģija – lieto celtniecības bloku izgatavošanai bija zināma tais laikos. Par to liecina desmitiem tūkstošu uzieto „lietā akmens” rezervuāru, lai gan to mineroloģija nav izpētīta. Lietoto materiālu attiecības noteica empīriskā ceļā.
Bloku precizitāte, kas tika konstatēta ar fotografiskās projicēšanas metodi, ļauj secināt, ka bloki netika apstrādāti mehāniski, bet gan atlieti formās.
Koka formas. Bloki tika atlieti koka formās un tas tika ievests no Libānas. Kokapstrāde tai laikā bija augstā līmeni, par ko liecina kuģubūve.
Nehomogēnisms. Piramīdu blokos novērojami horizontāli pārrāvumi: blīvumu starpība, dažādu komponentu klātbūtne, gaisa poras, viļņveidīgas virsmas. Tās ir īpašības, kas raksturīgas lējumiem.
Neparastā stiprība. Tāda tā ir salīdzinot ar mūsdienu celtniecības materiāliem.
Laboratoriskās pārbaudes. Tās apstiprina materiāla mākslīgo izcelsmi.
Stenfordas pētniecības institūta pētījumi. Kad institūta pētnieki ar elektromagnētiskajiem viļņiem mēģināja atklāt tukšumus Hefrēna piramīdā, to eksperiments cieta neveiksmi. Viļņus absorbēja piramīdas bloki, jo tajos bija paaugstināts mitrums. Aprēķini liecināja, ka tie satur 350 miljonus litru ūdens, kas atbilst 9–12 % no piramīdas masas. Tas vairāk atbilst betona blīvumam, nekā kaļķakmenim Gīzas plato apkārtnē.
Argumenti pret šo teoriju:
Katram betonam ir nepieciešama saistviela. Ceolīto saistvielas matricu līdz šim ir aprakstījis tikai Davidovics, bet citi autori, kuru rīcībā arī ir daudz paraugu, līdzīgas minerālās fāzes nav konstatējuši.
Kaļķakmens ķīmiskais sastāvs nevar kalpot par argumentu. Centrāleiropā un Ziemeļāfrikā kaļķakmens, kurš „piesārņots” ar Al2O3, SiO2 un sārmiem ir drīzāk norma nekā izņēmums.
Raktuvju izpētes rezultātā konstatēts, ka pārakmeņojušies nummulīti ne vienmēr iežos novietoti horizontāli. Tas ir tā gan ēģiptiešu gan arī itāļu raktuvēs.
Pārtraukumi bloku struktūrā izskaidrojami ar saraušanās-nosēšanās procesiem. Bez tam pirmīdas blokos ir stratigrāfiskas detaļas tādā veidā, kā tās atsedz raktuvēs.
Noskaidrots, ka bijusi celtniecības java, pārsvarā no ģipša, bet arī hidraulisko kaļķi atgādinoša.
Davidovics pārlieku optimistiski lūkojas uz ģeopolimēra izveidošanos Ēģiptes klimatiskajos apstākļos. Viņš norāda, ka bloki sacietē 12–24 st. 20oC temperatūrā un 1–2 st., ja ir 60oC. Laboratorijas apstākļos svarīgu lomu spēlē spiediena faktors: tiek nosaukti lielumi starp 0,1 un 1,5 MPa uz 1 mm izstrādājuma biezuma. Ja vidējais bloka biezums ir 0,7 m, tad būtu nepieciešamas 12 st. apstrāde zem spiediena.
Saites.
Lielā piramīda.
