Marss, planēta

Detaļas: 19126 skatījumi

4.planēta, skaitot no Saules. 77 miljonu km attālumā no Zemes (orbītu vistuvākajā stāvoklī).

Izpētes vēsture. Marss savu nosaukumu ieguvis no romiešu kara dieva Marsa, jo tā sarkanā krāsa asociējās ar asinīm un karu.
Antīkie pētījumi. Kā planētu to pazina un debesīs saskatīja visu seno civilizāciju astronomi un astrologi, jo tā ir saredzama ar neapbruņotu aci.
Viduslaiku pētījumi. 1416.gadā, būdams izcils astronoms, timurīdu ķēniņš Ulugbeks Samarkandā uzcēla observatoriju. Tajā zinātnieki savāca tik daudz ziņu par Marsa un Venēras kustību, kā nekad agrāk.
Vēlajos viduslaikos astronomi uzskatīja Marsu par apdzīvotu, īpaši, kad atklājās, ka uz Marsa mainās nakts un diena līdzīgi kā uz Zemes.
Jaunie laiki. Piemēram angļu astronoms Viljams Heršels (1732.–1850.g.) uzskatīja, ka Marsa atmosfēra ir līdzīga Zemes atmosfērai un arī paši marsieši varētu būt līdzīgi mums. Vācu astronomi Hieronīms Šreters (1745.–1816.g.), Vilhelms Bērs (1757.–1850.g.) un Johans Henrihs Medlers (1794.–1874.g.) šo ideju attīstīja tālāk. Viņi pat sastādīja pirmo Marsa karti, kas veselu ceturtdaļgadsimtu bija vienīgais Sarkanās planētas grafiskais attēls.
Viljams Hjūginss (1824.–1910.g.) un Hermanis Karls Fogels (1842.–1917.g.) veica spektrālo analīzi, kas parādīja, ka Marss un Zeme sastāv no vieniem un tiem pašiem elementiem. Pat Čārlzs Dārvins atzīmēja, ka starp Marsa un zemes sugām nevar būt būtiskas atšķirības. Lielais holandiešu astronoms Kristiāns Gjūgenss arī bija pārliecināts, ka marsiešiem jābūt mums līdzīgiem.

Marsa "kanāli." 1858.gadā itāļu astronoms Andželo Sekki (1818.–1878.g.) uz Marsa ieraudzīja „kanālus.” Patiesi detalizēti Marsa kanālus (canali) atklāja pazīstamais itāļu astronoms Džovanni Virdžīnio Skjaparelli (1835.–1910.g.) 1877.gadā – tas bija tievu līniju tīkls, kas it kā klāj visu planētu. Viņš tos aprakstīja un attēloja kartē kā "Marsa kanālus" (citur gan rakstīts, ka "kanāli" ieviesušies kļūdaini tulkojot no itāļu valodas uz angļu Skjaparelli sastādīto Marsa karti). Atsevišķus kanālus redzēja jau 1830.gadā Viljams Heršels, citus – Sekki, bet Skjapareli pirmais novēroja tīklu visā tā garumā.
Daži zinātnieki domāja, ka kanālus izveidojuši saprātīgi Marsa iedzīvotāji, lai ar ūdeni apgādātu sausos ekvatoriālos rajonus no polos kūstošajiem lediem. Bija pat domas, ka līnijas atstājuši lieli Marsa dzīvnieku bari. Amerikāņu astronoms Persivals Lovels (1855.–1916.g.) regulāri organizēja atbalsta kampaņas „mūsu brāļiem no Sarkanās planētas.” Būdams visai turīgs, viņš nosūtīja ekspedīciju uz Čīles Andiem, lai turienes dzidrajās debesīs ar teleskopu uzņemtu labas kvalitātes foto. Tas sekmēja Marsa izpēti.
Visi astronomi savstarpēji sacentās kanālu atklāšanā. Skjaparelli esot redzējis ne vairāk par 79 kanāliem, citi kopumā atklājuši veselus 183.
Optikai uzlabojoties ar laiku tika atklāts, ka kanāli ir līdz 60 m dziļas un dabiskas upju gultnes. Tās ir izžuvušas un savulaik nesušas ūdeni uz tagad izžuvušām jūrām.
Beigu beigās visas tā laika tehniskās iespējas tika izsmeltas. Parīzes zinātņu akadēmija izsludināja prēmiju par pirmo kontaktu ar citplanētieti, izņemot marsieti, jo viņu eksistenci uzskatīja jau bezmaz vai par pierādītu. Franču astronoms Kamils Flmarions (1842.–1925.g.) pievērsa uzmanību ar aicinājumu nodibināt ar marsiešiem telepātisku kontaktu. Šveiciešu psihologs, profesors doktors T.Flornojs paziņoja, ka tādu kontaktu ar marsiešiem ir uzņēmis. Par to viņš uzrakstīja grāmatu „Indijas uz marsiešu planētas” (Des Indes a la planete des Marsiens), ko izdeva 1899.gadā. Tajā Flornojs publicējis neticamu informāciju, kādu transa laikā par dzīvi uz Marsa sniedza viņa mēdijs Helēna Smita, ievesta transa stāvoklī. Viņa aprakstīja marsiešu tehniskos sasniegumus, sabiedrības uzbūvi, veselības aizsardzību, pārtiku, apģērbu, dabu un pat kādu īpatnu kukaini. Helēna Smita „atskaņoja” lingvistiski pilnīgu marsiešu valodu, kurai vajadzētu būt evolucionējušai tūkstošiem gadu.
1909.gadā īpaši labi veicās Marsa novērošana, jo tas atradās tuvu zemei. Speciāli tam pat uzcēla observatoriju Arizonas tuksnesī.
Vēl 20.gs. pirmajā pusē daudzi zinātnieki uzskatīja, ka uz Marsa ir daudzveidīgas dzīvības formas, piemēram biezi skujkoku meži.

Signāli no Marsa. Slavenais izgudrotājs Nikolā Tesla apgalvoja, ka 1886.gadā saņēmis radiosignālus no Marsa - vismaz viņš tā uzskatīja.
Saklausīt kādus signālus no Sarkanās planētas mēģināja arī ASV armija, kas 1924.gada augustā sarīkoja Radio klusuma dienu.

Marsa histērijas. Pēdējais spilgtais marsiešu uznāciens notika 1938.gada 31.oktobrī ASV, kad radio ēterā atskaņoja Orsona Vellesa radioraidījumu pēc Herberta Velsa 1898.gadā uzrakstītās grāmatas „Pasauļu karš.” Minhenes sarunu izgāšanās ar Vācijas un Itālijas vadoņiem cilvēkus jau bija sagatavojušas Pasaules karam. Meistarīgi un satraucoši Velss stāstīja par marsiešu invāziju, īpaši Ņūdžersijas ziemeļu daļā, ko īsteno gigantiski robotu torņi. Bija arī intervijas ar "bēgļiem." Klausītājiem sazvanoties savā starpā un salīdzinot iespaidus, tiešām radās iebrukuma ilūzija. Telefona līnijas bija pārslogotas un nedarbojās. Lai gan pārraides sākumā tika paziņots, ka tas ir stāsts, tomēr tūkstošiem ļaužu (citur minēts, ka pat 1,7 miljoni), visvairāk Ņujorkā, ņēma radio par pilnu un izraisījās panika. Daudzi metās bēgt, bet kāds dūšīgs bruņotu ļaužu pulciņš pat noturēja ūdenstorni par marsiešu trijkāji un sašāva to.
Kādu laiciņu pēcāk šo pašu radiolasījumu spāņu valodā atskaņoja Peru Limā. Kaislības tika uzkurinātas tiktāl, ka sākās ielu kaujas. Bija daudz ievainoto un 15 nogalināto. Citos avotos teikts, ka tas bijis 1949.gadā Ekvadorā.
70.gados to esot mazliet pārveidojuši - iebrukums risinājies Niagāras ūdenskrituma rajonā. Atkal panika.
1988.gadā šo pašu raidlugu atskaņoja kāda portugāļu raidstacija Bragas pilsētiņā Portugāles ziemeļos. Risinājās visai līdzīgi notikumi.
Līdz ar zinātniskās fantastikas žanra nostiprināšanos vārds "marsietis" stabili ieviesās kā citplanētiešu apzīmējums, šai ziņā neko nemainīja visi nākamie lielie kosmosa atklājumi.

Diennakts garums – 24 st. un 37 min. un 35,24409 sekundes, kas ir tikai par 2,7% vairāk nekā uz Zemes.
garš.
Marsa gads - 687 dienas.

Uzbūve. Patlaban nav nekādu ziņu, ka uz Sarkanās planētas varētu būt kādas ļoti bagātas un izdevīgas izrakteņu vietas. Ir doma, ka uz tās varētu ražot skābekli.
Planētas poli klāti ar ledu.
Uz Marsa atrodas augstākais kalns Saules sistēmā - Olimpa kalns; arī lielākā aiza Saules sistēmā - Marinera kanjons.
Marsā šobrīd nekādas novērojamas ģeoloģiskas aktivitātes nenotiek, jo, kā zinātnieki uzskata, radioaktīvā "degviela" planētas kodolā ir izdegusi, taču, ja Sarkanā planēta pārvietotos tuvāk Saulei, tektoniskās kustības paisuma spēku ietekmē varētu atjaunoties.

Marsa atmosfēra. Tā ir niecīga - plāna un dzīvībai nepiemērota, Zemei tāda ir 40 km augstumā, bez skafandra tādā dzīvot nevar. Marsa atmosfēra ir tik knapa, ka bieži raksta, ka tās nemaz nav. Tomēr konstatēts, ka tajā ir nedaudz metāna. Nav skaidrība par tā izcelsmi, vai nu tas rodas no ģeoloģiskiem objektiem, jebšu metānu rada mikrobi. Izteikta doma, ka to laikam Marss pazaudējis kādā senā katastrofā.
Marsa atmosfēra galvenokārt sastāv no CO2 (96%) ir tikai 0,15-0,2% skābekļa.

Elektromagnētiskais lauks. Vājš.

Marsa sarkanā krāsa. Ilgu laiku zinātnieki uzskatīja, ka sarkano krāsu radījis pirms miljardiem gadu plūstošais ūdens. Kopš 2004.gadā Spirit un Opportunity paņēma dažus iežu paraugus un tos izpētīja, zinātnieku domas ir mainījušās un sarkanajai krāsai ar ūdeni neesot nekā kopēja. Vainojama esot erozija, kas sākusi grauzt Marsa virsmu vēl pavisam nesenā pagātnē. Tā sasmalcinājusi Marsa sarkanos minerālus, kas tagad kā putekļu kārta klāj planētas virsmu.
Džonatans Merisons kopā ar kolēģiem no Dānijas Marsa simulācijas laboratorijas ievietoja stikla kolbā kvarca smiltis un laida pār tām vieglu vēju, kāds varētu būt uz Marsa. Viņi noskaidroja, ka ar to pietiek, lai izsauktu eroziju un 7 mēnešu laikā "nograuztu" aptuveni desmito daļu no smilšu graudiem.
Pēc tam zinātnieki pievienoja kolbas saturam pulverī saberztu magnetītu - dzelzs oksīdu, kāds ir uz Marsa virsmas. Tā rezultātā smiltis kļuva arvien sarkanākas. Kad sadrupinātās smiltis nāca kontaktā ar magnetītu, uz to no kvarca pārgāja skābekļa atomi, veidojot jaunu, izteikti sarkanu minerālu hematītu.

Pētniecības misijas. Tikai 40% pētniecības misiju ir bijušas sekmīgas. Tuvākais attālums līdz Marsam ir 77 miljoni km un līdz tam patlaban var aizlidot 2,5 gados (tagad Curiosity aizlido nepilna gada laikā?). To laikā kosmosa kuģis vispirms uzņem ātrumu Zemes orbītā, bet atceļā riņķo arī ap Sarkano planētu.
Marss nekad nav bijis draudzīgs pētniecības misijām: no 15 turp nosūtītajām amerikāņu, krievu un eiropiešu zondēm galamērķi sasniegušas tikai 5. Amerikāņi pēdējos gados visai intensīvi "tausta" Marsu, jo 10 gados turp nosūtītas 10 zondes.
1960.gads. Krievi nosūtīja uz Marsu pirmo starpplanētu zondi. Taču tā neiegāja orbītā un nokrita Klusajā okeānā. Tāds pats liktenis piemeklēja nākamo.
1960.gada 10.oktobrī krievi pirmo reizi mēģināja palaist automātisko starpplanētu staciju "1M-1" Marsa virzienā, taču nesējraķete "Zibens 8K78" (krieviski - "Молния 8К78") uzsprāga starta laukumā. Jau 1960.gada 14.oktobrī vēlreiz tika mēģināts palaist šo staciju, šoreiz ar nosaukumu "1M-2," atkal Marsa virzienā. Un atkal uzsprāga tāda paša tipa nesējraķete. Abas šīs misijas bija plānotas Marsa virsmas sasniegšanai. Skaidrs, ka krievu "Marsa programma" pēc šīm neveiksmēm tika atlikta uz ilgu laiku.
1965.gads. Amerikāņu kosmiskā zonde Mariner-4 1965.gada noraidīja uz Zemi daudz Marsa virsmas fotoattēlu. Tur slavenie Marsa kanāli izrādījās tika ēnu spēles. Kļuva skaidrs, ka Marsa virsmu klāj plakani lavas līdzenumi ar aizām un vulkāniem ziemeļu puslodē un augsti kalni dienvidu puslodē.
1969.gads. 1969.gada 5.augustā Mariner-7 3551 km attālumā aizlidoja garām Marsam, paspējis vien atsūtīt 126 fotouzņēmumus.
Mariner-9. Pirmo reizi tika nofotografēta slavenā Marsa seja.
1972.gads. Pioneer-10 un Pioneer-11. Palaisti 1972.un 1973.gados attiecīgi. Pirmie aparāti, kas pietuvojās Marsam, izejot cauri Asteroīdu joslai. Tādējādi notika pirmie tiešie planētas novērojumi.
1975.gads. Šai gadā krievi sekmīgi nosēdināja uz Marsa savu moduli. Tomēr prieki bija pāragri, jo sakari ar to piepeši pārtrūka.
1976.gads. Šis gads, bez šaubām, Marsa pētniecības ziņā dēvējams par Viking misijas gadu. Tie bija divi pirmie cilvēka knstruētie aparāti, kas veiksmīgi nosēdās uz Marsa virsmas un pildīja savu uzdevumu (atšķirībā no krievu aparāta gadu iepriekš).
Vikings-I un Vikings-II – palaisti attiecīgi 20.08.1975. un 09.09.1975.gados. Kosmiskās zondes uz Marsa nonāca 1976.gadā - nosēdās uz planētas virsmas attiecīgi 20.jūlijā un 3.septembrī. Ilgu laiku tie bija pirmie un arīdzan pēdējie cilvēku aparāti, kas veiksmīgi nosēdās uz Sarkanās planētas, kā arī veikuši ilgstošus zinātniskus pētījumus uz tās.
Nofotografēja virkni intriģējošu objektu – Marsa piramīdas un Marsa seju ("Vikings-1" viens uzņēmums 1976.gadā, kārtas Nr. A 72). Vienā no šo aparātu iegūto materiālu analīzēm pavīdēja senas dzīvības pēdas, diemžēl citi eksperimenti to vairs neapstiprināja.
XX gs. 70.gadu beigās PSRS zinātnieki izstrādāja Marsa visurgājēju "Kentaurs." Lai gan tas visumā labi tika galā ar patstāvīgu pārvietošanos sarežģītā reljefā poligona apstākļos, tomēr uz Sarkano planētu tas tā arī netika nosūtīts.
Daudzi aparāti - "Foboss," "Fobos-2," "Mars Observer," kas tika palaisti 1980.-1990.gados, izgāja no ierindas.
1989.gads. Dēmoss-2 - visnoslēpmainākā Marsa misija. 1989.gadā to, iespējams, notriecis kāds objekts, kas pacēlās no Marsa virsmas. Viss tka filmēts tiešraidē, bet filmas pēdējos kadrus krievi neienam nerāda. Glavkosmos vadītājs Semjonovs kādā no preses konferencēm, žurnālistu nokaitināts atbildēja: "To mēs Jums nerādīsim nekad, jo tas kas tur ir, vienkārši nevar būt!"
1992.gads. 1992.gadā amerikāņi uzbūvēja kuģi Mars Observer, kas izmaksāja 1 miljardu ASV dolāru. Kosmiskā zonde bija paredzēta orbitālam lidojumam ap Marsu 350 km augstumā. Tai bija jāpārraida informācija par Marsa atmosfēru un jāveic planētas virsmas ķīmiskās un fizikālās analīzes. Kad līdz sekmīgam lidojuma nobeigumam bija palikusi tikai 1 diennakts, tas pazuda. Speciālisti bija lielā nesaprašanā, jo kuģis bija apgādāts ar funkcionējošās aparatūras dublikātu sistēmu, kas arī nedarbojās. Tas bija pavisam nelāgi.
Vēlāk paklīda baumas, ka Observer esot funkcionējis normāli, bet iegūtā informācija esot bijusi tik fantastiska, ka tikusi no sabiedrības paslēpta.
Odyssey. Šī zonde uz abiem Marsa poliem pamanīja ledu.
1997.gads. Mars Pathfinder. Šis 10 kg smagais robots Marsa izpēti sāka 1997.gadā.
Oportunity & Spirit - viss kopā kā Mars Exploration Rover (2007.-2010.g.).
Divas mobilās zondes - dvīņu roveri, kas planētas izpēti sāka 2007.gadā. Spirit apklusa 2010.gadā. Opportunity vēl joprojām darbojas.
Mars Orbiter. Esot izgājusi no ierindas. Izteiktas aizdomas, ka šī zonde uzgājusi pārsteidzošas liecības par citplanētiešu eksistenci, tādēļ pieņemta oficiālā - sabojāšanās versija.
1998.gads. Mars Global Surveyor. Izlidoja 1998.gadā. 2001.gada aprīlī nofotografēja Marsa seju ar 10 reizes jaudīgāku aparatūru. Nu ir skaidrs, ka nekā tur nav - dabisks iezis.
1999.gads. Mars Polar Lander. 1999.gada robots. Ar to tika zaudēti sakari pēc tā nolaišanās Dienvidpolā, jo tā nosēšanās laikā ietriecās planētā. Šīs kļūmes dēļ tika atcelta NASA misija uz Marsu 2001.gadā.
2007.gads. Phoenix Mars Lander. 2007.gada augustā devās uz Marsu, stacionārā zonde. Tās ātrums ir 18 000 km/st., sver 300 kg un tās virsma ir 6 m plata. Tā pārvarēja 680 miljonu km attālumu un nonāca uz Sarkanās planētas ziemeļpola 2008.gada 25.maijā. Tās ātrums ieejot atmosfērā bija gandrīz 21 000 km/st. Nosēdās uz Marsa ar dzinēju un izpletņa palīdzību, lielā ātruma dēļ tas nebija vienkāršs uzdevums. Tā bija pirmā "mīkstā" nosēšanās uz Marsa kopš 1976.gada.
Nosaukums „Fēnikss” nav izvēlēts nejauši, jo simbolizē Marsa pētniecības atjaunošanu pēc iepriekšējo gadu neveiksmēm. Uz Fēniksa tika izmantoti iepriekšējai zondei izstrādātie instrumenti, kas padarīja projekta izmaksas stipri mazākas.
Galvenais tās uzdevums ir konstatēt, kas atrodas zem planētas virsmas, un zinātnieki gandrīz droši uzskata, ka tas ir sasalis ūdens. Tai bija jānosēžas ziemeļu polārās cepures rajonā, jāpaņem dažādus augsnes paraugus, pārbaudīt vai tajos nav organiski savienojumi, kas liecinātu par dzīvības esamību uz planētas. Ziemeļos tādi savienojumi varētu būt slēpti 10 cm dziļumā. Nosēšanās vieta ir izvēlēta dēļ tās līdzenuma, tur tikpat kā nav akmeņu.
Šī zonde ir pirmā, kas nonākusi Ziemeļpola rajonā (atbilstoši Grenlandei vai Aļaskas ziemeļiem uz Zemes). Zinātnieki paredz, ka ledus zem zemes slāņa varētu būt tik ciets kā cements, tādēļ zonde aprīkota ar ārkārtīgi izturīgu kausveida urbi. Tas piestiprināts 2,35 m garas mehāniskas rokas galā. Tā savāks no ledāja atdalītos gabalus un ievilks tos zondē. Zondes iekšpusē ir moderna laboratorija, kas automātiski veiks dažādo paraugu analīzes. Daļa tiks kausēti krāsnīs līdz izgaros, daļu sajauks ar ūdeni, kas paņemts no Zemes, lai redzētu kāda reakcija notiek šādos apstākļos. Roka varēs rakt līdz 1 m dziļas tranšejas.
Pirmo nedēļu ierīce pavadīs sagatavošanas darbos. Vispirms tā pārbaudīs, vai ir atvērušies Saules paneļi, iedarbināta laika apstākļu novērošanas stacija un izvērsta robota roka. Pēc tam zonde nofilmēs apkārtni, pārbaudīs mērinstrumentus un laidīs darbā urbi. Vajadzības gadījumā tas var ieurbties pusmetru dziļi.
Misija plānota 90 dienu ilga, veiksmes gadījumā to varēs paildzināt par 150 dienām. Pēc tam iestāsies ziema, stindzinošo temperatūru mērierīces droši vien nepārcietīs.
Nu jau zonde veiksmīgi piezemējusies planētas ziemeļu pola tuvumā, un atsūtījusi pirmos attēlus. Zonde strādā apvidū, kas ieguvis nosaukumu Brīnumzeme (Wonderland). Zonde izrakusi par Sniegbaltīti (Snow White) nodēvēto tranšeju 2 cm dziļumā un 30 cm garumā. Zonde izraka vairākus, domājams, ledus gabaliņus, kas izkusa pēc vairākām dienām. Tas ir pirmais pierādījums, ka uz Marsa patiesi ir ūdens ledus.
Projekts izmaksājis ap 40 miljoniem ASV dolāru.
Mars Reconnaissance Orbiter. Tas jau kopš 2006.gada riņķo ap Marsu.
ExoMars. Eiropas Marsa zonde. Palaišana sākotnēji bija plānota 2011.gadā, bet tika atlikta jau trešo reizi uz 2018.gadu.
Constellation. NASA izstrādāts plāns Marsa apgūšanai. Tā sākuma stadija varētu aizņemt vairākas desmitgades. Iecere ir nopietna, lai gan pagaidam šis plāns finanšu trūkuma rezultātā ir atlikts.
2011.gads. Fobos-Grunt. Krievu Roskosmos Marsa pavadoņa izpētes zonde tika palaista 2011.gada novembrī, taču tai neizdevās ieiet orbītā un tiek gaidīta tās nogāšanās uz Zemes.
Neskaidra Marsa pētniecības epizode. šādu sensacionālu ziņu izplatīja krievu žurāls NLO, un Mazais Zaļais nezin cik daudz tajā ir patiesības.
Kāda no amerikāņu stacijām (kura?), kas nosēdās uz Marsa, pētīja iespējamo dzīvību, taču nekādas sekmes neguva. Pēc ilgstošām pārraidēm par stacijas darbību zuda interese, līdz kādu nakti piepeši operators uz ekrāna ieraudzīja kaut kādu bresmoni, kurā tikai pēc ilgāka laika atpazina skudru! Skudra no ekrāna raudzījās 10 sekundes un tad pazuda. Drīz pēc tam kosmiskajā aparātā sākās pārraižu traucējumi, zuda kontakti, bet pēc laika atjaunojās. Skudra uz ekrāna parādījās no jauna, to esot izdevies pat nofotografēt. Amerikāņi izbijās, ka viņus varētu vainot slikti steriizēta aparāta sūtīšanā kosmosā. Enerģija aparātam jau bija beigusies un sakarus nolēma pārtraukt. Pēc diviem mēnešiem tomēr sakarus atjaunoja aparāts pats, un operatori no jauna uz ekrāna ieraudzīja skudru. Tad sakari pārtrūka, un nu jau pavisam.
2012.gads. Geila krāterī nolaidās "Zinātkāre" 2012.gada augustā.
2013.gads. 18.novembris - NASA palaida kosmisko zondi MAVEN, kas pētīja Marsa atmosfēru. Misija sekmīga.
2016.gads. Līdz šim bijušas 19 krievijas Marsa misijas, kas nav bijušas īpaši veiksmīgas.
14.martā no Baikonūras kosmodroma uz Marsu devās kopīgā Eiropas Kosmosa aģentūras un Krievijas raķete, kam uz Marsu 7 mēnešos jānogādā MP ExoMars Trace Gas Orbiter (TGO). Tā galvenais uzdevums būs izsecināt ar analīžu palīdzību vai metāns uz Marsa rodas no ģeoloģiska avota, vai tomēr to rada mikrobi. Plānots, ka 16.oktobrī satelīts virs Marsa virsmas izlaidīs nelielu piezemēšanās moduli Schiaparelli. Modulī iebūvēts dators ar algoritmiem, radars - tie tiks izmantoti, kad Marsa virsmu sasniegs rovers.
Paredzams, ka modulis ielidos marsa atmosfērā ar ātrumu 21 000 km/st. Ātrumu samazinās izšautais izpletnis. Tuvojoties planētas virsmai, tas sūtīs uz Zemi fotogrāfijas. Tikmēr TGO satelīts turpinās manevrēt ap 400 km augstā orbītā ap Marsu. Tā mērinstrumenti detalizēti pētīs Marsa atmosfēras gāzes. Īpaši zinātniekus interesēs metāns.
2017.gada 20.martā D.Tramps parakstīja likumu, kas par vienu no NASA prioritātēm noteica cilvēka pilotējamas misijas nosūtīšanu uz Marsu.
Eiropa. Programma ExoMars – meklēs uz Sarkanās planētas mikrobu pēdas.
Ekstravagantais miljardieris un izgudrotājs Īlons Masks ar atbalstītājiem fano par Marsa kolonizēšanu - viņš paziņojis, ka nomirs uz Marsa.
2018.gads. NASA zonde InSight 2018.gada 26.novembrī nosēdās uz Marsa.
2020.gads.
"Cerība." 2020.gada 20.jūlijā AAE palaida Marsa zondi "Cerība" (Hope) ar nesējraķeti H2-A no Tenegašimas Kosmosa centra Dienvidjapānā. Pēc stundas zinde veiksmīgi atdalījās no nesējraķetes. paredzams, ka tā sasniegs Marsu 2021.gada februārī, kad AAE atzīmēs septiņu emirātu valstu izveidošanas 50.gadadienu. "Cerībai" nav plānots nolaisties uz Marsa virsmas, bet gan ievirzīties orbītā ap planētu 22-44 tūkstošu km attālumā, riņķot ap to visu gadu (687 dienas). Arābiem izdevās radīt zondi 6 gadu laikā, pieaicinot amerikāņu speciālistus. Misija ir daļa no AAE lielā mērķa uzbūvēt mītni cilvēkiem uz Marsa tuvāko 100 gadu laikā.
2020.gadā bija paredzēts, ka Marsa zonde savāks paraugus un uz Zemi to nogādās cits aparāts, jo zonde atpakaļ nedosies.
2021.gads.
Februāra sākumā orbītā ap Marsu sāka riņķot divas zondes - AAE un Ķīnas. AAE zonde tika palaista 2020.gada vasarā un tā ir pirmā valsts starpplanētu misija. Izmaksājusi ap 200 miljonu ASV dolāru.
Ķīniešu zonde ieradās Marsa orbītā 2021.gada 10.februārī.
Mars 2020 Perseverance. Robots 1040 kg svarā nosēdās uz Marsa 18.februārī, kļūstot par 5.pašgājēju robotu, kas nosēdies uz marsa, kopš 1997.gada. Tas apgādāts ar robota roku, diviem lāzeriem, 23 kamerām, 2 mikrofoniem u.c. iekārtām. Tas uz Marsa meklēs fosilizētas baktērijas, kā arī vāc akmens un grunts paraugus,kas var sniegt pierādījumus par seniem mikrobiem, kas kādreiz eksistējuši uz Marsa.
Roveris tika nogādāts uz Marsa februārī kopā ar pašgājēju robotu Perseverance. Tiks izmēģināts minihelikopters Ingenuity, kas roveram bijis apakšā. Tas sver 1,8 kg, darbojas uz 4 itija baterijām, tā izgatavošana maksājusi 85 miljonus ASV dolāru. Ja lidojums izrādīsies sekmīgs, tad tas būs pavēris jaunas iespējas Marsa ainavas izpētē. Lidojums notika 19.aprīlī. Helikopters izveidots tā, lai tas varētu lidot Marsa atmosfērā, kas ir ļoti retināta. Marsa atmosfēra ir tikai 1% blīvumā no Zemes atmosfēras, bet mazāks ir pievilkšanas spēks. Aprēķināts, ka marsa helikoptera lāpstiņām jārotē 5 reizes ātrāk, lai tas spētu lidot virs marsa virsmas. Interesanti, ka pie Ingenuity piestiprināts mazs gabaliņš no auduma, kas klāja brāļu Raitu lidmašīnas spārnu 1903.gada lidojumā.
Džudžun. 2020.gada jūlijā tika sākta misija kosmiskā aparāta nolaišanā uz Marsa. No kosmodroma valsts dienvidos startēja kosmiskais aparāts Tianveņ-1, kas Marsa orbītu sasniedza jau 2021.gada februārī.
Džudžun nosaukts uguns dieva vārdā. 240 kg smags, ar 6 riteņiem. Mastā uzstādītas kameras un navigācijas ierīces 2021.gada februārī 2020.gada jūlijā palaistais kosmiskais aparāts Tianveņ-1 sasniedza Marsa orbītu. Vairāki mēneši tika veltīti tam,lai izvēlētospiemērotāko nosēšanās vietu - tā bija Utopia Planitia dēvēts plašs līdzenums. Par nolaišanāsmanevru CNSA paziņoja tad, kad tas bija veiksmīgi noticis. 17 minūtes pēc nosēšanās tika atvērti Džudžuna saules bateriju paneļi, izvērstas antenas un nosūtīts pirmais ziņojums.
Paredzēts, ka visurgājējs drīzumā sāks Sarkanās planētas izpēti ar 6 zinātniskajiem insrumentiem un tur darbosies vismaz 3 mēnešus.
Tādejādi Ķīna kļuvusi par trešo valsti (pēc ASV un neeksistējošās PSRS), kuras kosmiskajam aparātam veiksmīgi izdevies nosēsties uz Marsa. Plānotās misijas - ķīniešu Tiaņveņ.
Exo Mars roveri plāno nosūtīt uz Marsu Eiropas Kosmosa aģentūra kopā ar Krieviju. tas pievienosies roverim Perseverance.

Marsa pavadoņi. Tādi ir divi – Foboss („bailes”) un Dēmoss („šausmas”).

Marsa meteorīti. Akmeņi, kas kut kādā veidā atdalījušies no Marsa virsmas un nokrituši uz Zemes.
1. 1996.gada atradums – iespējama mikrobu atklāšana uz tā.

Ūdens uz Marsa. Par ūdeni uz Marsa zinātniekiem bija zināms jau no XX gs. 70.gadiem. Tas atrodas abu polu ledus cepurēs, ka arī, droši vien, arī daudzās vietās zem virskārtas. Pētnieki aplēsuši, ka, ja viss polu ledus izkustu, Marsu pārklātu vienmērīgs ūdens slānis 500 m biezumā. Tāpat uz Marsa varētu būt sastopams arī ūdens šķidra veidā, jo, lai gan siltākajās dienās temperatūra uz planētas nepārsniedz -20oC, sāļu klātbūtne ūdenī varētu būt pazeminājusi tā sasalšanas temperatūru.
Mūsdienās arvien vairāk zinātnieku uzskata, ka senatnē uz Marsa viļņojušies okeāni un jūras, kuros ietecējušas dienvidu puslodes kalnu upes.
Raksts. NASA zinātnieki paziņo, ka uz Marsa atklāts tekošs ūdens.

Dzīvība uz Marsa? Patlaban uz Marsa nav ūdens un dzīvošanai piemērotas atmosfēras. Taču tā nav bijis vienmēr.
Laikā, kad uz Zemes tikko veidojās dzīvība, iespējams, ka uz Marsa jau bija piemērota atmosfēra, tecēja upes un viļņojās okeāni. Tagad par to liecina fotogrāfijās redzamās izžuvušās gultnes. Var tikai minēt, kādas katastrofas rezultātā tas viss ir zudis...
Līdz šim zinātniekiem nav izdevies iegūt pārliecinošus pierādījumus par dzīvības pastāvēšanu uz Sarkanās planētas. Tomēr zināms, ka ūdens ledus veidā klāj Marsa polāros rajonus un planētas virskārtas augsne vidēji satur 2% ūdens. Nesen NASA Marsa pašgājēja "Zinātkāres" izpētītie dubļi gan varētu liecināt par mikroorganismu eksistēšanai labvēlīgu vidi uz Marsa pirms miljardiem gadiem, kad klimats uz šīs planētas bijis mitrāks un siltāks.
Pastāv arī hipotēze, ka dzīvība pie mums uz Zemes nokļuvusi no Marsa, tomēr nekādu nopietnu pierādījumu pašlaik tam nav.

Marsa kolonizēšana.
Aizlidošana uz Marsu. Patlaban cilvēku aizlidošanai uz Marsu vajadzētu apmēram 7 mēnešus laika, tie ir vairāki simti miljonu kilometru. Pašlaik tik ilgi cilvēki bezsvara stāvoklī vēl nav uzturējušies.
Lielākās grūtības lidojuma laikā - Saules vētras, risks pastāv, bet ir neliels.
Šis mērķis patlaban kļuvis par visu kosmisko lielvaru sacensības objektu. 2011.gadā Kosmosa pētniecības centrā pie Maskavas beidzās 520 dienu ilgais eksperiments, kurā 5 dažādu tautību cilvēki tika nošķirti no ārpasaules, lai noskaidrotu vai cilvēks fiziski un mentāli ir spējīgs izturēt ceļu uz Marsu, pie tam abos virzienos. Eksperiments beidzās veiksmīgi.
Lielas temperatūras svārstības. Cilvēkam uz Marsa nav piemērota temperatūra - visideālākajos apstākļos uz ekvatora Marsa vasarā dienas vidū grunts temperatūra ir +20 grādi, bet vakarā jau -70, bet naktī -90 grādu. Temperatūra uz ekvatora svārstās no +30°C pusdienlaikā līdz −80°C pusnaktī. Polu tuvumā tā var kristies līdz pat −143°C.
Neparasta gravitācija. Pavieglināts svars - cilvēks uz marsa svērs divarpus reizū mazāk nekā uz Zemes. radiācijas līmenis 80 reizes pārsniedz pieļaujamo līmeni uz Zemes. Tomēr tādas zonas ir arī uz Zemes un cilvēki itin labi spēj tur dzīvot. Cilvēks uz Marsa spētu uzturēties 2 nepieciešamos gadus, līdz Marss atkal pietuvosies Zemei un būtu izdevīgi veikt lidojumu atpakaļ.
Elpojamais skābeklis. Cilvēku dzīvības uzturēšanai nepieciešamais skābeklis aizņemtu būtisku vietu kosmosa kuģī un tā transportēšana uz Marsa veidotu lielu misijas izmaksu daļu. Taču 2022.gada augusta beigās NASA pašgājējs “Perseverance” spēra ievērojamu soli. Viens no tā instrumentiem, ko dēvē par “Mars Oxygen In-Situ Resource Utilization Experiment” jeb “MOXIE,” apliecināja spēju pārveidot oglekļa dioksīdu par elpošanai derīgu skābekli. Kopš 2021.gada februāra ierīce, kuru kontrolē Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta zinātnieki, ir iedarbināta septiņas reizes, katru reizi saražojot aptuveni sešus gramus skābekļa stundā. Tas ir līdzvērtīgs neliela koka spējām ražot skābekli uz Zemes.
Tagad “MOXIE” ir pārbaudīts dažādos apstākļos uz Marsa visos četros gadalaikos gan dienā, gan naktī. Pētnieki cer, ka instrumenta versija, kas ir aptuveni 100 reizes lielāka par “MOXIE,” varētu radīt skābekli nākamajiem astronautiem, kuri apmeklēs Sarkano planētu.
Turklāt “Perseverance” darbības blakusproduktus var izmantot arī kā raķešu degvielas sastāvdaļu, jo ir ļoti svarīgi nodrošināt, ka misija uz Marsu nebūtu vienvirziena. Raķetei būtu vajadzīgas apmēram 33 līdz 50 tonnas šķidrā skābekļa propelenta, lai aizvestu cilvēkus no Marsa atpakaļ uz Zemi.