Aliens

Montikjaras brīnums

Atrašanās vieta. Itālija, Lombardijas province, 10 km uz dienvidiem no Brešijas.
Apraksts. Pirmā Dievmātes parādīšanās šeit notika 1947.gada sākumā, kad jaunā apteksne Pjerīna Džilli simnīcas kapelā ieraudzīja Jaunavu violetā tērpā, kad tā levitēja virs altāra. Mistiskā sieviete raudāja. No viņas krūtīm rēgojās trīs zobeni, aču asinis nemaz nepilēja. Parādība klusi murminajusi: „Lūgšana, upuris, grēku izpirkšana.”
Pjerīna no redzētā bija pagalam apjukusi, taču parādība atkārtojās 1947.gada 13.jūlijā. Šoreiz sieviete bija tērpta baltā, no krutīm rēgojās vairs ne zobeni, bet gan trijas rozes – balta, sarkana un dzeltena. Pārbaidījusies Pjerīna tomŗ radusi sevi drosmi pajautāt – „Kas jūs esat?,” uz ko parādība pasmaidījusi un teikusi: „Esmu Jēzus māte un māte visiem... Es gribu, lai 13.jūlijs kļūtu par noslēpumainās rozes dienu.” Tad parādība lēnām izgaisa.
Šī pārsteidzošā parādība no jauna parādījās 22.oktobrī, kā arī 16.un 22.novembrī, āc kā Jaunava svinīgi pavēstīja, ka ieradīsies atkal 8.decebra pusdenlaikā, taču ne vairs slimnīcas kapelā, bet gan tuvējā ciemata baznīcā.
Par Pjerīnas piedz’vojumu drī vien tapa zināms visā Lombardijā. Tādējādi 8.decembrī mazpilsētā ieradās vairāki tūkstoši svētceļnieku, tā ka Pjerīnai baznīcā bija burtiski jāiespraucas. Viņa sāka lūgties kopā ar pārējiem, līdz pēkšņi iesaucās – „O, Madonna!”. Iestājās kapa klusums, taču neviens cits parādību neredzēja.
Kā vēlāk tika atstāstīts, Pjerīna redzējusi Dievmāti uz stāvām sniegbaltām kāpnēm un atkal ar tādām pat trim rozēm. Jaunava, noslēpumaini smaidot, sacījusi: „Esmu bezgrēcīgā Jaunava Marija , dieva dēla Jēzus māte.” Viņa kāpusi lejā pa sniegbaltajām kāpnēm un Pjerīnai sacījusi: „Gribu, lai mani šeit, Montikjari, sauc par noslēpumaino rozi.” Jau esot pašā kāpņu lejasgalā, viņa teikusi: „Tas, kas lūdzas un lej nožēlas asaras uz šī ķieģeļu bruģa, iegūs sev debesu ganu un saņems no manas mātes sirds rūpes un svētību.”
Pjeīnu vieni uzlūkoja kā svēto, bet citi apsmēja, bet no 1947.gada 8.decembra Montikjari baznīca kļuva par svētceļojumu mērķi.
1966.gada 17.aprīlī Pjerīna atradās netālajā Fontanellā ( 3 km no Montikjari ) pie avota viņu atkal apmeklēja noslēpumainā parādība. Jaunava lika Pjerīna trīs reizes noskūpstīt kāpnes no augšas uz leju, bet kreisā pusē, blakus apakšējam pakāpienam, novietot krucifiksu Tadējādi visiem slimajiem, ņemot ūdeni no avota, jālūdz Jēzum izveseļošanās un jāskūpsta krucifikss. Pjerīna tā arī izdarīja.
1966.gada 13.maijā, 11.40 no rīta, kad Pjerīna kopā ar kādiem 20 cilvēkiem lūdzās pe tā paša avota, Jaunava parādījās atkal. Klātesošajiem tā izteica vēlējumu: „Es gribu, lai šeit būtu ērta ūdenskrātuve, un lai tajā dziedinātos slimie.”
Pjerīna jautāja: „Kā mumsto nosaukt?”
„Par Žēlības avotu”,- Jaunava atbildēja.
„Ko Jūs vēlaties, kas lai šeit notiktu?”
„Slimo izdziedēšanās”, - sacīja Jaunava un izgaisa.
1966.gada 8.jūnijā pusdienā pie avota lūdzās vairāk kā 100 cilvēku. Pēc 15.00 ieradās Pjerīna. Viņa aicināja tos kopā nolūgties. Īsi pēc lūgšanas aizsakuma viņa iesaucās: „Palūkojiet debesīs!” Šoreis desmitiem cilvēku ebesīs ieraudzīja baltu Jaunavu, kas levitēja ne pārāk augstu virs avota. Tai atkal bija trijas rozes, tā palūdza pagatavot dievmaizītes no tuvējā lauka labības graudiem. Tās viņa vēlēja nogādāt Fatimā 13.oktobrī.
Kad jaunavajau vēlējās aiziet, Pjerīna lūdza to uzkavēties, un izklāstīja tai draudzes vajadzības. Jaunaa pagrizās un uzmanīgi uzklausīja lūgumus.
Tā paša gada 6.augustā pusdienlaikā lūdzās pie avota ap 300 ļaudīm. Pjerīna ieradās ap 14.30 un aicināja uz lūgšanu. Pavisam drīz viņa paziņoja: „Mūsu Kundze ir šeit!” Iestājās klusums, un visi vēroa kā Pjerīa sarunājās ar neredzamo būtni. Viņa jautāja, ko darīt ar pagatavotajām dievmaizītē, uz ko „nslēpumainā roze” atbildēja, ka tas vajagot nosūtīt mīļotajam dēlam, pāvestam Pāvilam, lai arī tas pārliecinātos par viņas eksistenci. Bet no atlikušā materiāla vajagot izcept maizītes un izdalīt visiem Montikjari, lai visi atcerētos viņas parādīšanos.
No tā laika Jaunava šeit vairs nav rādījusies. Ticīgie šeit lūdzas un gaida.