Mandeburungi
- Detaļas
- 3352 skatījumi
Mande burung – „džungļu, meža cilvēks” (garo val.).
Tā Sniega cilvēku sauc Indijas ziemeļos, Garo apgabala kalnos, Indijas ZA pavalstī Megalajā, Butānas un Bangladešas robežu tuvumā.
Neskatoties uz to, ka Indija ir ārkārtīgi blīvi apdzīvota valsts, arī šeit sastopamas būtnes, kas varētu piederēt Sniega cilvēku šlakai. Agrāk madeburungus cilvēki sastapuši krietni biežāk. Ilgdzīvotāji atceras, ka Sniega cilvēki, īpaši ziemas mēnešos, nākuši lejā pa kalnu nogāzēm barības meklējumos.
Garo apgabala mandeburungi. Indijā tāds rajons ir Garo apgabalā, Indijas ZA pavalstī Megalajā, Butānas un Bangladešas robežu tuvumā. Cilvēki jau izsenis stāsta par novērotajiem mandeburungiem pakalnu dienvidu, austreņu un rieteņu nogāzēs.
Vietējais iedzīvotājs Nebilsons Sangma ne tikai redzējis mandeburungus medību laikā, bet pat uzgājis to midzeni, kas, pēc mednieka vārdiem, bijis līdzīgs ļoti primitīvai zaru būdai. "Pārvarējuši pirmo šoku, mans brālis un es novērojām šo mataino radījumu trīs dienas pēc kārtas."
Milzis ar vāli. XX gs. 90.gados indiešu mežacirtēji novērojuši veselus 3 m garu gaiša apmatojuma klātu divkājainu būtni, kas ar iespaidīgu izmēru koka vāli atgaiņājās no zīloņa un ēda sulīgu palmu lapu viduci. Viens no ierēdņiem, kas mēģināja precizēt šo un arī citas liecības, Songsakas dabas parka teritorijā uzgāja 60 cm garu humanoīda pēdu nospiedumu. Par tik milzīgu augumu humanoīdiem "sniega cilveku" sakarā gan ziņo visai reti, tādejādi šis varbūt nemaz nav klasisks mandeburunga gadījums, bet gan, iespējams, izdzīvojis gigantopiteks vai vispār - Citpasauļu radība.
Sniega cilvēka uzbrukums Pakistānā. 2003.gada sākumā 20 gadu vecais Radžu no Haripūras (Pakistāna) kalnu ciema pastāstīja žurnālistiem, ka viņam uzbrucis "sniega cilvēks." Interesanti, ka tas noticis pašā ciemā. Izgājis no mājas, Radžu izdzirdējis savādas skaņas krūmos. Piepeši no tiem parādījies "kaut kāds radījums 1,20 augumā, klāts ar biezu melnu spalvu, un uzrūca man." Lai gan mandeburungs nebijis liela auguma, tomēr spēcīgs. Tas uzbrucis Radžam un saskrāpējis to. Puisis ar bļāvienu meties atpakaļ mājā. Kliedzienu sadzirdējis 47 gadu vecais tēvocis Muhameds Šafi, kas ieradās notikuma vietā ar visiem saviem mājiniekiem.
Mandeburungam nav patikusi tāda radikāla skaitliskā spēka samēra izmaiņa, un viņš, uzrūcis cilvēkiem, noslēpās dārzā. Pakistāņi savukārt mierā nelikās, un lākturu gaismā ņēmās dārzu pārmeklēt. Tas lika mandeburungam, griezīgi un spalgi kliedzot, pamest šo vietu.
Dipu Maraka liecība. Viens no mandeburungu redzējušajiem ir parasts mežsargs Dipu Maraks, kas pats kvēli tic šā reliktā hominīda eksistencei. 2003.gadā viņš trīs dienas pēc kārtas satika "džungļu cilvēku" - Garo apgabala Rietumu pakalnos. Radījums bija klāts ar tumši pelēku apmatojumu un garumā veselus 3 m! Mežsargs savācis radījuma vilnas kumšķus un nodevis tos BBC korespondentam. D.Maraks uzskata, ka 300 kg smagais radījums ir augēdājs - uzturā lieto augļus saknes un dažus augus.
Vietējās varas iestādes 2008.gadā sākušas pārbaudīt vietējo zemnieku sniegtās ziņas par dīvaino radījumu. Tas esot milzīgs un spalvains cilvēks. Apspalvojums – melni brūngans. Kāds no lieciniekiem redzējis veselu ģimeni 30-40 m attālumā, vācot kokus mežā – divu lielos un divus mazuļus.
Vietējā tūrisma aģentūra A’chik apgalvo, ka tās rīcībā ir daudz radījumu pēdu nospiedumu fotogrāfiju, kā arī vilnas paraugi no to migas, ko tie grasoties nosūtīt DNS analīzei. Aģentūra plānojot atklāt tūrisma maršrutu ar nosaukumu „Noķer briesmoni.” Līdzīgos meklējumos iepriekš mande burunga vietā tika uziets Kāpņu ūdenskrituma (vairāk kā 1000 m augsts un viens no visgarākajiem Dienvidāzijā) kā arī stalaktītu alu komplekss. Tiek uzskatīts, ka Mande burung ir Himalaju jetija līdzenumu radinieks.
Pēdējās mandeburungu sastapšanas Garo kalnos:
- Andol Chiring Silkigrā, Dienvidu garo kalnos, Megalajā - 1997.gada 15.novembrī;
- Jabatramā dienvidu Garo kalnos, Megalajā - 1999.gada 18.janvārī;
- netālu no Nokrekas Valsts dabas parka, rieteņu Gao kalnos, Megalajā - 2002.gada 23., 24. un 25.janvārī;
- Nokrekas Valsts dabas parkā, rieteņu Garo kalnos, Megalajā - 2002.gada 10.martā;
- Mandalgrē, netālu no Nokrekas Valsts dabas parka, rieteņu Garo kalnos - 2003.gada 13.jūnijā;
- Rongrigitimā, dienvidu Garo kalnos, Magalajā - 2005.gada jūlijā;
- netālu no Nokrekas Valsts dabas parka - 2006.gada februārī;
- Adokgras ciemā, austreņu Garo kalnos (Asamas pierobežā) - 2006.gada augustā;
- Durabandas un Rongchekgres apkaimē - 2007.gada aprīlī.
Vilnas analīze. 2008.gada vasarā britu zinātnieki vēl nebija nonākuši pie skaidrības tajos vilnas paraugos, ko bija saņēmuši no mežsarga Maraka.
Analīzi Oksfordbruksas Universitatē veica pazīstama primatoloģe Anna Nekarisa un mikroskopu speciālists Džons Velss. Hipotētiskā "sniega cilvēka" mata attēlu palielināja 200 reizes un salīdzināja ar universitātes primatoloģijas katedrā un Dabas vēstures muzejā esošo datu bāzi, kur līdziniekus tā arī neatrada. Tādejādi tika izslēgta apmatojuma piederība visiem zināmajiem šī apgabala dzīvniekiem: "Mēs tagad droši zinām, ka šis apmatojums nepieder aziātiskajam melnajam lācim, tas nepieder mežacūkai un nav arī līdzīgs dažādu makaku pērtiķu vilnai. Šis apmatojums ir mīkla. Tāpat es varu apstiprināt, ka, ja šie mati patiesi pieder jetijiem, tad viņiem, tāpat kā cilvēkiem, tie ir skaldāmi." Līdz ar to abi zinātnieki neizslēdz iespēju, ka mati pieder kādam līdz šim nepazīstamam primātam, lai gan savos secinājumos ir piesardzīgi.
Atliek nu tikai gaidīt DNS analīžu rezultātus!
Cilvēkveidīgo pērtiķu speciālists Iens Redmonds izteicies, ka šie vilnas paraugi ir "satricinoši līdzīgi" tiem paraugiem, ko savācis Everesta iekarotājs sers Edmonds Hilarijs - tiem esot vienādi ornamenti.
Indiešu leģendas par vanariem. Saskaņā ar indiešu "Rāmajanu" un "Mahābharatu" Indijas mežos ir mitusi kāda saprātīga pērtiķcilvēku cilts, kas, iespējams, varētu būt tie paši mūsdienu mandeburungi. Sīkāk par to esejā Vanaras.
Saites.
Sniega cilvēks.
