Aliens

Mohendžodaras kodolkatastrofa

Tīmeklī un dažādās "alternatīvās vēstures" grāmatās izplatīts mīts par to, ka Mohendžodaras senpilsētā šodeines Pakistānas teritorijā antīkos laikos noticis atomsprādziens.

Nāve. Neparasti, bet pilsētas tuvumā pētnieki nav uzgājuši nevienu kapsētu, kas ir gandrīz vai neticami, jo pilsēta eksistēja kādus 1500 gadus. Tās nedaudzās cilvēku atliekas, kuras tomēr izdevās uziet, atrada tieši uz ielas. Tie bija visi – vīrieši, sievietes un bērni – nāve bija tos vienā mirklī pārsteigusi tais vietās, kur tos tagad atrada. Nekādas vardarbības pēdas, nekādas cirstas vai grieztas brūces netika atrastas. Bija skaidrs, ka Mohendžodara bija kritusi par upuri kādai pēkšņai katastrofai.
Versijas tika izvirzītas daudz:
1) epidēmija;
2) iebrukums;
3) plūdi. Tektonisku nobīžu rezultātā Inda mainīja gultni un noslīcināja pilsētu. Tomēr ūdens stihijas pēdas uzietas netika;
4) zemestrīce;
5) ugunsgrēks;
6) kultūras pagrimums. Tomēr tas nav pēkšņs process;
7) citplanētiešu iejaukšanās – atomsprādziens? Tika atminēta senā indiešu folklora, kas bija pilna dažādu pārdabisku notikumu;
8) „melnie zibeņi” - fizikāli-ķīmiski procesi atmosfērā. Noteiktos apstākļos varot izveidoties gaisā kaut kādas spīdošas sfēras, sauktas par „melnajiem zibeņiem,” kas var pat sprāgt un izdalīt indīgas gāzes. Tādus sprādzienus var pavadīt augsta temperatūra. Šī hipotēze it kā izskaidrojot „melnos akmeņus” un skeletus ielās. Zinātne to neatzīst.

Atomkatastrofa? Senindiešu „Dzaena grāmatā” stāstīts, ka ārpuszemes radījumi atlidojuši metāla kuģī. Iesākumā viesi mierīgi dzīvojuši līdzās vietējiem, taču pēc tam Atnācēju vidū cēlās nesaskaņas. Tie sadalījās un daļa no viņiem pārcēlās uz dzīvi citā pilsētā. Taču pat tas nepalīdzēja – attiecības vēl vairāk saasinājās. Rezultātā Atnācēju vadonis pavēlēja vērst pret „atkritēju” pilsētu „milzīgu gaismas šķēpu.” Tas sasniedzis mērķi, sadedzināja iedzīvotājus, sagrāva ēkas. Tie, kas atgriezās sagrautajā pilsētā, vēlāk saslima un mira. Bet Atnācēju vadonis savāca visus savus karotājus, viņu sievas un bērnus, iekāpa kuģi un aizlidoja.
Ir pētnieki, kas šai leģendā redz līdzību ar Mohendžodaru.
1979.gadā anglis Deivids Devenports un itālis Etore Vinčenti atrada šai versijai pierādījumu. Viņi nosūtīja tā dēvētos „melnos akmeņus” (ar tiem bija nosētas pilsētas ielas) uz Romas universitāti un Valsts padomes pētniecības laboratoriju (Itālija). Analīžu rezultāti kļuva par sensāciju. Izrādījās, ka „melnie akmeņi” nav nekas cits kā māla trauku lauskas, kas sakusušas 1400-1600 grādu temperatūrā, bet pēc tam sacietējušas.
Bez tam bija jau zināms, ka Mohendžodaras centrs saglabājies daudz sliktāk par nomalēm. Taču tikai Dēvenports un Vinčenti saistīja šo faktu ar sprādzienu. Tieši tādēļ arheologiem nav izdevies atrast cilvēkus pilsētas centrā, jo tie gluži vienkārši ir iztvaikojuši.
Protams, oficiālā zinātne šo hipotēzi uzņēma naidīgi, taču arī atspēkot nav varējusi. Tā ka versija dzīvo un pastāv vēl šodien. 

Mohendžodara - aizvēstures Hirošima. Vairāki pētnieki (Deivids Hetčers Čaildress, Deivids Devenports u.c.) par Mohendžodaras (un Hārapas) bojāejas cēloni uzskata aizvēsturisku kodolkatastrofas izraisītu ugunsgrēku. Indijā dzimušais itāļu zinātnieks Deivids Devenports apgalvo: "Mohendžodara, viena no vecākajām pilsētām pasaulē, iznīcināta atomsprādzienā."
Daudzas paziīmes Mohendžodarā liecina par pēkšņas un varenas iedarbības izraisītiem postījumiem - tie ir cieši saistīti ar augstas temperatūras iedarbību:
1. Kilometra radiusā no pilsētas centra atrasti akmens sakusumi. Nomalēs eksplozijas sekas bija vājākas.
2. Arheologi pilsētas centrā atraduši tūkstošiem māla traukus, kas bija sakusuši melnās pikās. Tatad tie bija pakļauti augstas temperatūras iedarbībai (D.Devenports aprēķinājis 2000 grādus).
3. Daudzas ēkas iznīcinājis kodolsprādziena triecienvilnis, kas naca no augšas.
4. Atrastie skeleti bija līdz nepazīšanai sakropļoti. Bieži tie gulēja roku rokā uz zemes - it kā saspiesti plakani. Ar Geigera skaitītāju izmērītais radioaktīvais starojums 20 reižu pārsniedzis normālo līmeni. Mērījumu rezultāti bija līdzīgi tiem, kas konstatēti mirušajiem Hirošimā un Nagasakā.

Bojāgajušo skaits Mohendžodaras pilsētā tiek lēsts uz 30 000 cilvēku. Kodolsprādziens cilvēkus pārsteidza negaidīti. Profesors M.Dmitrijevs konstatēja: "No skeletu stāvokļa redzams, ka pirms nāves cilvēki mierīgi staigājuši pa pilsētas ielām." Kas gan radīja tādu pekles karstumu? Tas nebija vulkāna izvirdums, jo nekur netika atrasta ne lava, ne vulkāniskie pelni.
H.Verners Zahmans secina: "Viss minētais norāda uz to, ka šajā vietā zeme burtiski kvēlojusi un Mohendžodaro drupās pārvērtusi varena eksplozija, pie tam iedzīvotāji tikuši nogalināti dažu sekunžu laikā."
Lars A.Fišingers izdara tādu pašu secinājumu: "Drausmīgie skeletu sakropļojumi noteikti radušies no kāda dievu ieroča."

---------------------------------------

Mohendžodara - aizvēstures Hirošima?

Hipotēze

Vairāki t.s. alternatīvie pētnieki (Deivids Hetčers Čaildress, Deivids Devenports, u.c.) par Mohendžodaras (un Hārapas) bojāejas cēloni uzskata aizvēsturisku kodolkatastrofas izraisītu ugunsgrēku. Indijā dzimušais itāļu rakstnieks Deivids Devenports apgalvo: "Mohendžodara, viena no vecākajām pilsētām pasaulē, iznīcināta atomsprādzienā."

Pēc šo un citu autoru pārliecības, daudzas pazīmes Mohendžodarā liecina par pēkšņas un varenas iedarbības izraisītiem postījumiem - tie ir cieši saistīti ar augstas temperatūras iedarbību:
1. Pašā pilsētas centrā arheologi atraduši tūkstošiem melnās pikās sakusušu māla trauku. Kilometra radiusā no centra atrasti akmens sakusumi, stiklā pārvērtušies ķieģeļi un pat sienas. Nomalēs eksplozijas sekas bija vājākas. D.Devenports aprēķinājis, ka epicentrā temperatūrai vajadzēja sasniegt visamaz 2000 grādu pēc Celsija skalas.
2. Daudzas ēkas iznīcinājis no augšas nācis kodolsprādziena triecienvilnis.
3. Skeleti, kuri, kā raksta Filips Kopēns, izrakumiem sasniedzot ielas līmeni, atrasti it visur pilsētā, bija līdz nepazīšanai sakropļoti. Bieži tie gulēja roku rokā uz zemes - it kā saspiesti plakani. Elēna Loida grāmatā "Voices from Legendary Times: We are a Bridge Between Past and Future" nosauc atrasto skeletu skaitu 30 000. Izskatījās tā, it kā nebūtu bijis neviena, kas varētu apbedīt mirušos.
4. Padomju pētnieku ar Geigera skaitītāju izmērītais radioaktīvais starojums, kā minēts Aleksandra Gorbovska 1966.gada izdotajā grāmatā “Riddles of Ancient History,” 50 reižu pārsniedzis normālo līmeni. Mērījumu rezultāti bijuši līdzīgi tiem, kas konstatēti mirušajiem Hirošimā un Nagasaki.

Kas gan varēja radīt tādu pekles karstumu? Tas nebija vulkāna izvirdums, jo nekur netika atrasta ne lava, ne vulkāniskie pelni.

H.Verners Zahmans secina: "Viss minētais norāda uz to, ka šajā vietā zeme burtiski kvēlojusi un Mohendžodaru drupās pārvērtusi varena eksplozija, pie tam iedzīvotāji tikuši nogalināti dažu sekunžu laikā."

Lars A.Fišingers izdara tādu pašu secinājumu: "Drausmīgie skeletu sakropļojumi noteikti radušies no kāda dievu ieroča."

Kritika

Mahābhāratas ziņas. Pētot, kurš pirmais izteicis hipotēzi par senindiešu eposā it kā aprakstīto Indas ielejas civilizācijas pilsētu Mohedžodaras un Hārapas iznīcināšanu ar atomieročiem, Džeisons Kolavito, brošūras "Ancient Atom Bombs: Fact, Fraud, and the Myth of Prehistoric Nuclear Warfare" autors, nonāca pie Aliens.lv lasītājiem jau pazīstamā (sk. aliens.lv, 20.01.2013. Dievu vēstnesis Ērihs fon Dēnikens) darba - divu franču ezotēriķu Ž.Beržjē un L.Pauela 1959.gadā izdotās grāmatas „Burvju rīts.” Francūžu sniegto citātu grāmatā "Dievu rati" (Chariots of the Gods) 1969.gadā, savukārt, pārpublicēja Ērihs for Dēnikens un no viņa tālāk daudzi citi vēlākie alternatīvo vēstures versiju autori. Par nelaimi pēdējiem, Kolavito, strādājot ar Mahabhāratas tulkojumu, noskaidroja, ka Beržjē un Pauels bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem sakompilējuši un izrediģējuši atbilstoši savām vajadzībām dažādus Mahābhāratas fragmentus, bet dēnikeni un čaildresi "Burvju rīta" viltojumu akli kopējuši, nepacenšoties pārbaudīt citātu atbilstību pirmavotam.

Materiālās liecības. Ja, runājot par iespējamā kodolsprādziena pierādījumiem, atsauces uz Mahābhāratu jāizņem kā nederīgas, tad kā ir ar materiālajām liecībām, kuras pilsētā it kā pamanījuši alternatīvo teoriju izvirzītāji?

Vispirms jāatzīmē, ka Mohendžodarā, kura aizņem aptuveni 250 hektāru lielu laukumu, nav atrodams nekāds sprādziena epicentrs, kā nereti tiek apgalvots. Pretēji tam - daudzas māla un dubļu ķieģeļu ēkas un aku šahtu torņi saglabājušies līdz pat 15 pēdu (5 metru) augstumam. Salīdzinājumam vērts aplūkot, kā pēc kodolsprādziena izskatījās Hirosima.

Nav arī nekāda vitrifikācijas epicentra un neviens Mohendžodaras apmeklētājs gribēdams neatradīs stiklā pārvērtušos ķieģeļus vai akmeņus, par kuriem stāsta Devenports. Toties, varam pieļaut, ka vitrifikācijas leģenda cēlusies no podnieka krāsnīs un to apkārtnē atrastajiem glazētās keramikas lausku sakusumiem, kādi pilsētu arheoloģiski pētot patiešām atrasti. Mohendžodaras glazētā keramika ir viena no senākajām antīkajā pasaulē. Devenporta atomsprādziena versiju savā 1985.gadā publicētajā rakstā par jaunākajiem pētījumiem Mohendžodarā piemin arī M.Jansens, kurš norāda, ka rakstnieks šādi interpretējis lielo daudzumu apdedzināto māla lausku, kas atrastas atsevišķā Citadeles teritorijā, kur vēlās Hārapas kultūras laikā intensīvi strādājuši podnieki.

Jautājumu par pilsētā atrastajiem skeletiem mēs jau plaši aplūkojām, runājot par āriešu iebrukuma hipotēzi. Nav īsti saprotams, kā iespējams, nepārkāpjot labākā gadījumā naivu izdomu, bet sliktākajā - apzinātas melošanas peļņas gūšanas nolūkos robežu, balstoties uz dažiem (apmēram 40), atsevišķos gadījumos pat simtiem gadu laikā atdalītiem mirstīgo atlieku atradumiem, uzbūvēt "dokumentālu" stāstu par visā pilsētā uz ielām guļošiem desmitiem tūkstošu līķu...

Attiecībā uz palielināto radiācijas līmeni, kas vietām esot konstatēts Mohendžodarā, jāsaka, ka tas vispār nav uzlūkojams par nopietnu argumentu, jo neviens no arheologiem, kas pētījis šo seno pilsētu nekad nav darbojies ar Geigera skaitītāju. Un arī paši šī apgalvojuma izteicēji nav norādījuši avotu, ar konkrētu atsauci, kur šo informāciju smēlušies (mistiskos "padomju" pētniekus atļausimies vērā neņemt). Turklāt, ja arī šeit pirms 4000 gadiem patiešām būtu uzsprāgusi atombumba, tad šādā veidā to nevarētu noteikt. Hirosimā, piemēram, jau 60 gadus pēc sprādziena radiācijas līmenis bija atgriezies normas robežās.