Aliens

Minska

Baltkrieviski - Минск.
Baltkrievijas galvaspilsēta.

Vēsture. 1920.gada oktobra sākumā Minsku atkal ieņēma poļi. Tas notika spēcīga poļu pretuzbrukuma laikā, kad pie Varšavas tika aplenktas un pilnīgi sakautas M.Tuhačevska komadētās armijas - tā sauktais "Vislas brīnums." Pēc šīs Minskas ieņemšanas poļi un sarkankrievi noslēdza pamieru.
II Pasaules karā (1941.-1945.g.). Minsku vācieši bumboja jau no pirmās kara dienas, pilsēta dega. Cerību pilsētas aizstāvjiem deva vecie nocietinājumi uz rieteņiem no pilsētas - tā saucamās Staļina aizsardzības līnijas daļa.
2. un 3. tanku grupas komandieri Guderiāns un Kots lauzās Maskavas virzienā un abi saņēma pavēli, ka galvenais uzbrukuma mērķis ir Minska. Kots nedaudz paburkšķēja un pagrieza savus tanku spēkus Minskas virzienā, bet Guderiāns pret pilsētu nosūtīja tikai daļu savu tanku, bet ar galvenajiem spēkiem turpināja virzīties uz austreņiem. Tomēr kotam ieņemt Minsku uzreiz triecienā neizdevās. Viena no vācu divīzijām gan izlauzās Staļina līnias pārtraukumā, bet krievi tai pretuzbruka un apturēja - tās priekšējās daļas pat nokļuva aplenkumā. Pārējām Kota armijas daļām nācās smagās kaujās lauzt Staļina līnijas pretestību, ko vācieši arī veiksmīgi izdarīja divās dienās.
Baltkrievijas PSR galvaspilsētu Minsku vācieši ieņēma piektajā vācu-krievu kara dienā, t.i. - 1941.gada 27.jūnijā (vai tomēr 28.?).  Pilsētas krišana bija īsts šoks Sarkanās Armijas komandieriem. Aplenkumā uz rieteņiem no Minskas palika 270 000 krievpadomju armijas karavīru un virsnieku, kuru pretestība tika likvidēta divu nedēļu laikā. Šāda sakāve bija liels trieciens Sarkanās Armijas reputācijai - tika apcietināts Rieteņu armijas virspavēlnieks Dmitrijs Pavlovs, frontes štāba priekšnieks Vladimirs Kļimovskis, 4.armijas komadieris Aleksandrs Korobkovs un vēl citi. Tos atzina par vainīgiem un nošāva.
Majora Vasečkina tanka pastaiga. 1941.gada 27.jūnijā majora Vasečkina (Васечкин) komandētais krievu tanks T-28 izsauca nekārtības nu jau okupētajā Minskā. Šīs dienas notikumus jau pēc kara pastāstīja Dmitrijs Maļko (Дмитрий Малько), vecākais seržants kara laikā un šī tanka vadītājs-mehāniķis. Saskaņā ar viņa stāstīto, tanka ekipāža savķusies gluži nejauši - atkāpšanās laikā kolonna, kurā tanks atradies, tika zem vācu aviācijas uzbrukuma un tanks tika bojāts. Maļko esot ņēmies to salabot, taču tādēļ bezcerīgi atpalicis no savas vienības - pievienojies citai. Jaunajā vienībā tanka vadītājs saticis ļaudis, ar kuriem kopā pēcāk devies reidā pa vācu okupēto Minsku. Tie bijuši: majors Vasečkins (viņa vārdu tā arī nav izdevies precizēt) un artilērijas kursanti Nikolajs Pedans (Николай Педан), Aleksandrs Račickis (Александр Рачицкий), Fjodors Naumovs (Федор Наумов). Tanka T-28 ekipāža saņēma uzdevumu izvilkt no purva T-26 tankus. Spriežot pēc visa, šis bijis steigā dots uzdevums un majora Vasečkina komandētā ekipāža šos tankus tā arī neatrada. No rīta pēc nakšņošanas mežā tankisti atskārta, kas visapkārt jau ir vācieši. Nolēma lauzties pie savējiem cauri Minskai, noliktavā iekrāva lādiņus un patronas.
Tanks Minskā parādījās 1941.gada 3.jūlijā un krietni pārsteidza vāciešus. Vasečkina komandetais tanks nevis vienkārši brauca cauri pilsētai, bet gan grāva ceļā pagadījušos vācu tehniku - Maļko apgalvo, ka viņi iznīcinājuši kādu desmitu vācu tanku un bruņutransportieru, 14 kravas mašīnas, lielgabalus. Izrauties no Minskas sarkankrieviem gan neizdevās, jo viņu tanks tika sašauts. Pats Dmitrijs Maļko guva ievainojumu, bet spēja izkļūt no pilsētas. Nikolajs Pedans krita gūstā, izdzīvoja un 1945.gadā tika atbrīvots. Tieši viņš arī bija tas, kas bija piedāvājis izlauzties cauri Minskai. Minskas iedzīvotāji izglāba un nogādāja pie partizāņiem Fjodoru Naumovu - viņš vēlāk pastāstīja, kur tika apglabāts majors Vasečkins. Visu šo notikumu savos memuāros izklāstīja D.Maļko, publicēti tie tika vien 1986.gadā.
1942.gadā no 30.augusta līdz 2.septembrim, kas pasludināja Baltkrievijas baznīcu par autokefālu. Tā sagatavošanā aktīvi piedalījās okupācijas varas orgāni. Mogiļovas un Mstislavas arhibīskaps Filofejs ierosināja nosūtīt apsveikuma telegrammu "vadonim Ādolfam Hitleram" ar pateicību par "Baltkrievijas atbrīvošanu no bezdievjiem lieliniekiem" un ar "iespējami ātrākas uzvaras" novēlējumu. 
Krievi atkal ieņēma Minsku 1944.gada 3.jūlijā operācijas "Bagrations" rezultātā.

Aplūkojamie objekti. Minskas centrs ir ar ģeometriski pareiziem bulvāriem, pompozām un simetriskām celtnēm, sterili tīrām ielām.
Vecpilsēta.

Sv.Simeona un Helēnas katoļu baznīca. Neatkarības laukumā. Tā tiek saukta arī par Sarkano baznīcu sarkano ķieģeļu dēļ. Ārpusē eņģeļa stacija, pie kuras pretLukašenko nemieru laika tika liktas bojāgājušo fotogrāfijas un ziedi.

Katedrāle.
Uzvaras un Neatkarības prospekti. Uz tiem katra ēka ir kā arhitektūras piemineklis - Staļina laika celtnes.
Asaru sala.
Novogrudakas pilsdrupas.
Kārļa Marksa iela. Visglaunākā Minskas iela. Vens no glaunākajiem Minskas restorāniem - Cafe de Paris.

Minskas mošeja. Tika uzcelta 1890.gadā, bet tika sagrauta padomju laikā. Ar Turcijas palīdzību laikā no 2014.-2016.gadam tā tika atjaunota. 

Saites.
Baltkrievija.