Mahno, Nestors (1889.-1934.g.)
Krieviski - Нестор Махно.
Anarhists, Ukrainas anarhistu kustības vadītājs.
Dzīvesgājums. Dzimis 1889.gadā Guļaipoļē (Ukraina, Zaporožjes apgabals). Cēlies no zemniekiem.
Beidzis baznīcas draudzes skolu.
1909.gadā par dalību teroristiskos uzbrukumos notiesāts ar 10 gadiem katorgas.
1918.gadā vairākus mēnešus pavadīja Krievijā, kur tikās ne tikai ar līdzīgi domājošajiem anarhistiem, bet arī ar lielinieku vadību, tostarp arī ar Ļeņinu.
1918.gada aprīlī no Guļaipoļes (Mahno dzimtā pilsēta) uz Taganrogu devās bruņotu cilvēku grupa ar N.Mahno priekšgalā - tā bija viena no Melnās gvardes vienībām. Melnā gvarde tika radīta pēc daudzo anarhistu vienību iniciatīvas, 1917.gada beigās tās vienības tika veidotas it visur kā Sarkanās gvardes sabiedrotā, taču vienlaicīgi arī alternatīva.
Iesākumā padomju vara nereaģēja uz melngvardiešu vienību veidošanu. Pirmkārt, nebija skaidrs notiekošā mērogs, bet otrkārt - anarhisti tolaik tika uzlūkoti kā sabiedrotie. Bez tam attieksme pret Melno gvardi bija atkarīga no lokālās situācijas.
Tomēr 1918.gada martā Viskrievijas Ārkārtas komisijā sāka celt trauksmi. Uz Maskavu no Petrogradas pārvācās padomju valdība un izrādījās, ka dažu mēnešu laikā Melnās gvardes vienību skaits bija būtiski pieaudzis. Mahnovieši bija krietni pacentušies un vairums melnās gvardes vienību bija izvietotas pie svarīgiem stratēģiskiem objektiem Maskavā.
lai gan lielinieki un mahnovieši bija vienojušies par sadarbību, pretišķības vinu starpā bija acīmredzamas. Čekā uzskatīja, ka anarhisti gatavo sacelšanos Maskavā 1918.gada 18.aprīlī un nolēma vērst pret tiem triecienu. Naktī no 11. uz 12.aprīli tika veikta anarhistu vienību atbruņošana, tomēr neapgājās arī bez bruņotām sadursmēm. Dažkārt tika izmantota pat artilērija un to darīja gan sarkanie, gan melnie. Tomēr organizētu un ilgstošu pretestību anarhisti maskavā izrādīt nespēja. Arī lielinieku amatpersonas dažkārt izturējās visai pielaidīgi, piemēram, F.Dzeržinskis piezīmēja, ka cīņa notiek nevis pret idejiskiem anarhistiem, bet gan pret kriminālistiem.
Drīzumā Melnās gvardes vienības sāka atbruņot visās lielinieku kontrolē esošajās teritorijās. Dažas vietās, piemēram, Samārā, Novočerkasā, Kurskā, Buguruslanā - melngvardieši izrādīja niknu pretestību. Reizēm anarhisti pat sagrāba kontroli apdzīvotās vietās, tiesa gan, uz neilgu laiku. Tomēr paralēli tam lielinieki pilnībā vēl nesarāva saites ar anarhistiem. N.Mahno veica lielu braucienu pa Krievijas pilsētām, bet maskavā tikās ar Ļeņinu un Trocki. 1918.gada jūnijā piedalījās Maskavas Anarhistu konferences darbā. Izskaidrojums vienkāršs - lieliniekiem Mahno bija nepieciešams cīņai pret hetmaņa P.Skoropadska valdību.
N.Mahno izdomāja tā saucamas tačankas, kas veiksmīgi spēja cīnīties pret kavalēriju.
1919.-1920.gados karojis pret baltgvardiem, petļuriešiem un Sarkano armiju. Pats sevi dēvēja par "anarhistu-komunistu."
1918.gada vasarā atgriezās Ukrainā, kur sāka komandēt vienu no partizāņu vienībām, kas cīnījas pret vāciešiem un hetmani Skoropadski. 1919.gada sākumā viņa karaspēkā bija vairāki desmiti tūkstošu kareivju, kas tobrīd bija visai iespaidīgs spēks.
1919.gada februārī mahnovieši noslēdza savienību ar Sarkanās Armijas komandieriem, jo tiem bija kopīgs ienaidnieks - ģenerāļa Antona Deņikina armija, kas grasījās pāriet uzbrukumā Donbasā. Šīs savienības laikā Mahno tika apbalvots ar Sarkanā karoga ordeni (viņš bija viens no pirmjiem, kam šis ordenis tika piešķirts).
Tomēr starp mahnoviešiem un lieliniekiem auga augumā nesaskaņas. Mahno, būdams darba zemnieku aizstāvis, bija ārkārtīgi strikti noskaņots pret pārtikas rekvizēšanas politiku. Bez tam 1919.gada maijā Mahno atbalstīja atsevišķas dumpinieku armijas izveidošanas ideju. Lielinieki nevarēja izlikties to neredzam. Tomēr attiecību saraušanas iniciators nebija Mahno, jo neuztājās pret padomju varu Ukrainā - vismaz atklāti ne.
1919.gada maijā mahnovieši ieta lielus zaudējumus kaujās pie Mariupoles un atkāpās baltgvardu spiesti - tie ielauzās Donbasā. Viens no neveiksmju iemesliem bija tas, ka mahnovieši no sarkanajiem nesaņēma aprīkojumu un munīciju.
Pēc sakāves mahnovieši Maskavā nosprieda, ka nav vairs nepieciešamības savienībai ar sarkanajiem. 1919.gada jūnijā Revolucionārās Kara padomes (Реввоенсовет) priekšsēdētājs Ļevs Trockis izsludināja sacelšanās brigādes komandieri Mahno ārpus likuma. Par iemesliem nosauca nepaklausību komadām un frontes sabrucināšanu. Pēc pāris dienāma arī Mahno paziņoja par saišu saraušanu ar lieliniekiem, ko apliecināja telegrammā uz Ļeņina vārda. Savu galveno uzdevumu Mahno joprojām redzēja cīņā pret Deņikinu. Lieliniekus viņš uzskatīja par "tomēr revolucionāriem" un taisījās kārtot attiecības ar tiem pēcāk.
Sekmīgi bija Nestora Mahno bruņoto vienību reidi Deņikina armijas aizmugurē Maskavas uzbrukuma laikā, kas bija iespējami tieši plašās nekontrolētās teritorijas dēļ. Darbībai pret mahnoviešiem "baltie" bija spiesti noņemt papildus armijas daļas no frontes. Mahno vienību darbība bija viens no iemesliem, kādēļ lielinieki spēja atvairīt Deņikina uzbrukumu Maskavai.
1920.gada rudenī, kad notika izšķirošas cīņas pret Vrangeli Krimā, padomju vara atjaunoja savienību ar mahnoviešiem.
Mahno vienību galīgā sakāve. Pēc tam, kad "baltie" Krimā tika sakauti, padomju valdība savu uzmanību pašā ciešākajā veidā vērsa pret mahnoviešiem. Pilsoņu kara gados vairākkārt "sarkanie" ar tiem bija vienojušies un tikpat daudz reižu šīs vienošanās izjuka. Nu Mahno atbalsts lieliniekiem vairs nebija neieciešams. Vairākus mēnešus mahnoviešu vienības karoja ar Sarkanās Armijas vienībām Ukrainā. 1921.gada vasaras beigās tapa skaidrs, ka iespēju turpināt šo cīņu anarhistiem nav. N.Mahno vienību atliekas tika piespiestas Rumānijas robežai - 28.augustā viņš to pārgāja un padevās rumāņu varas iestādēm.
Rumānijā. Šeit mahnoviešus sagaidīja visai nelaipni. Nācās dzīvot barakās un pusbadā. Tomēr Bukareste noraidīja padomju varas prasību izdot Mahno un viņa cīņu biedrus.
Polijā. 1922.gada aprīlī N.Mahno, sieva un vairāki domubiedri pārvācās uz Poliju, domājams, ar rumāņu atbalstu. Lai gan N.Mahno jau vairs nebija lielas politiskās nozīmes, tomēr Polijā viņš ieinteresēja daudzus. Sākumā kontaktus ar viņu mēģināja nodibināt bijušā Ukrainas Tautas republikas Direktorijas galvas Simona Petļuras pārstāvji, kas grasījās piedāvāt kopīgas frontes izveidošanu cīņai pret komunistiem. Tomēr N.Mahno petļuriešus uzskatīja par ienaidniekiem un nekādu savienību ar tiem dibināt nevēlējās - kategoriski atteicās pat runāt ar viņiem. Pēc petļuriešiem ar Mahno runāt mēģināja poļu komunisti. Un atkal neveiksme - N.Mahno atteicās no kontaktiem ar komunistiem.
Pēc neilga laika viņš un vairāki viņa domubiedri nonāca cietumā Varšavā. Poļi apsūdzēja N.Mahno par to, ka tas gatavojot sacelšanos Austreņu Galīcijā, lai to pievienotu Padomju Ukrainai. Apvainojums bija tik murgains, ka pat poļu tiesneši tam nenoticēja un anarhistus attaisnoja.
Vācijā un Francijā. Bija redzams, ka Polijā miera viņam nebūs, un 1924.gadā N.Mahno panāca atļauju izbraukšanai uz Vāciju, no tās pārvācās uz Franciju, kur arī aizvadīja savu atlikušo mūžu.
Aplūkojamie objekti.
Piemineklis Guļaipoļē. 2024.gada maijā ukraiņu varas iestādes paziņoja, ka krievu ar rqķetēm iznīcinājumši Mahno pieminekli, kas bija pilsētas neoficiāls simbols no 2009.gada.
