Meri, Lenarts (~1994.g.)
Igaunijas Republikas prezidents ap 1994.gadu.
Ļoti lielā mērā tieši viņa drosmei, izlēmībai un asajam prātam varam pateikties, ka Baltijas valstīm izdevās veiksmīgi izsprukt no brūkošās PSRS drupām. 1991. gada janvārī, kad latvieši un lietuvieši stāvējā barikādēs, Lenarts Meri Tallinā slepus tikās ar toreizējo Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu. Abi vienojās − ja PSRS brūk, tad Igaunija atzīst neatkarīgo Krieviju, bet Krievija − Igauniju. Pāris mēnešus vēlāk, 1991.gada augusta puča brīdī, tieši tā arī notika − Igaunija bija pirmā valsts pasaulē, kas atzina neatkarīgo Krieviju, bet Krievija ar Jeļcinu priekšgalā bija pirmā valsts, kas atzina Igaunijas un pārējo Baltijas valstu atjaunoto neatkarību.
Meri, protams, saprata, ka ar to nepietiks, viņš paņēma aiz rokas Latvijas un Lietuvas ārlietu ministrus un pa galvu, pa kaklu aiznesās uz mazo Īslandi, kur Meri personīgais draugs, īslandiešu ārlietu ministrs Hanibalsons jau bija gatavs parakstīt Baltijas valstu oficiālo neatkarības atzīšanu. Lielā mērā pateicoties šai drosmīgai un tālredzīgai rīcībai, starptautiskā diplomātija bija nolikta notikuša fakta priekšā − Baltijas valstis bija atguvušas neatkarību.
Meri saprata, ka nākotne blakus Krievijai nekad nebūs droša, tādēļ visus deviņdesmitos gadus nelaida garām nevienu iespēju uzsvērt, ka Baltijas valstis ir jāuzņem Eiropas Savienībā un NATO. Neskaitāmās, ļoti iespaidīgās, spoža rakstnieka talanta caurstrāvotās runās šī tēma bija galvenais motīvs. Šodien mēs varam būt pateicīgi, ka, lielā mērā tieši Meri neatlaidīgo pūliņu rezultātā, pār mums ir NATO vairogs, kas neļauj Putina „zaļajiem vīriņiem” atkal saplosīt mūsu brīvību kā tas notiek Ukrainā.
Saites.
Igaunija.
