Maoru Plūdu stāsts
Jaunzēlandes pamatiedzīvotāju maoru stāsts ir par Mau, par to, kā viņš atnesa no pazemes uguni. Maoru mīts stāsta, ka Mau deviņpadsmit reizes devies uz pazemi pie savas vecmātes, uguns dievietes, pēc uguns, bet viņš vienmēr to pa ceļam uz virszemi apdzēsa.
Pēdēja reizē notika sekojošais: „Tad beidzot Mahuikas pacietība bija izsīkusi. Pazemes liesmas nodrebināja māju, un Mau bija jālaužas cauri milzīgam karstumam un dūmiem, kas vēlās no mājas logiem un durvīm. Mahuikas acis tumsā uzliesmoja kā zibens. Viņa paķēra pēdējo kājas nagu un svieda ar to Mau. Tas netrāpīja, bet nokrita zemē ar tādu troksni kā pērkona dārdi, un liesmu aizkars vēja ātrumā tuvojās Mau, kas deva kājām ziņu un skrēja, cik ātri vien spēja, taču liesmas viņam aiz muguras rūca kā tanivha. Mau pārvērtās par vanagu un lidoja prom ar plašiem spārnu vēzieniem, tomēr, liesmas viņu panāca. Mau juta, kā karstums apsvilina viņa spalvas, un līdz pat šai baltai dienai var redzēt, ka toreiz liesmu skartās vanaga spalvas ir brūnas.
Mau priekšā gadījās dīķis, un viņš spārnus sakļāvis, metās ūdenī, tomēr, tas tūlīt sakarsa. Mau neveikli pērās dīķa dibenā. Sāka kļūt karsti. Pēc dažiem mirkļiem ūdens jau vārījās, un Mau atkal pacēlās spārnos. Gaiss bija liesmu pilns. Dega mežs, un liesmas sniedzās līdz pat debesīm.
Šķita, ka visai pasaulei draud bojāeja no uguns. Tad Mau atcerējās dievus, par kuriem bija uzzinājis Tamas mājās. Viņš piesauca tos, un dievi pamanīja, ka zeme ir briesmās. Viņi sūtīja lietu, īstu lietus gāzmu, kas metās virsū liesmām, nolīdzināja to mēles un izlauzās cauri uguns sienai. Kāda skarba balss šausmās iesaucās. Mahuika atradās pašā liesmu vidū, un, kad pagriezusies skrēja atpakaļ uz mājām, viņai sāka zust spēki. Uguns aprima un pārvērtās mazās, šaudīgās liesmiņas, kas pēkšņi kļuva par tvaika mutuļiem. Pēdējo uguni Mahuika iesvieda mežā, un tas pasargāja un izglāba uguni cilvēkbērniem. Uguns bija iemesta korķa kokā un sarkankokā.
Galu galā no šā Mau nedarba radās liels labums, jo cilvēki iemācijās berzēt šo koku gabaliņus vienu pret otru un iegūt uguni, un tā viņi allaž var pasaukt palīgā Mahuikas uguns bērnus.”
------------------------------------
Jaunzēlandes maoru folklorā tiek stāstīts par priesteri, kas lūdzies par izglābšanos no Lielajām debesu uguns liesmām - tās draudējušas sadedzināt vēl nenobriedušo un jauno pasauli. Viņa lūgsnas tikušas sadzirdētas un sākušies milzīgi plūdi. Tie nodzēsuši uguni, bet noslaucījuši no zemes virsas reiz brīnišķīgu ķēniņvalsti un gāja bojā lielākā daļa tās iedzīvotāju.
Pašus Plūdus maori sauca par Te-tai-o-rua-tapi par godu varonim Rua-Tapi. Viņš bija leģendārais meistars no Aviaki (nogrimusī zeme), kas iemācīja maoru senčiem kokgriešanas mākslu.
Pēc Haiviki nogrimšanas Rua no jūras dibena pacēlis Tuamotu arhipelāgu, bet Radīšanas dieve Rua-Papa pacēla Taiti.
Zeme, kurā aug Svētais koks, tiek aprakstīta kā paradīze, tajā radusies cilvēce, un no kurienes tie izplatījušies pa visu pasauli. Tie pameta savu dzimteni, kad tā nogrima jūras dzelmē un pārvērtās par mirušo valstību (tā pat uzskata arī havajieši).
