Aliens

Minhauzens, Gotfrīda Augusta Birgera darbs

Gustavs Dorē, zīmējot Minhauzena krūšu tēlu, radīja arī viņa ģērboni, kuru rotā uzraksts - "Melos ir patiesība" (Mendace veritas).

Gotfrīds Augusts Birgers
No vācu valodas tulkoja Ērika Lāse, 1970

Minhauzens
Wunderbare Reisen zu Wasser und zu Lande: Feldzüge und lustige Abenteuer des Freiherrn von Münchhausen

1786

Barona fon Minhauzena brīniš­ķīgie ceļojumi un piedzīvojumi uz ūdens un uz sauszemes, par kuriem viņš mēdza stāstīt savu draugu pulkā pie pudeles vīna.

KĀDS PIEDZĪVOJUMIEM BAGĀTS CEĻOJMS

Savu ceļojumu uz Krieviju es uzsāku ziemas vidū, jo gluži pareizi secināju, ka beidzot ari bez gaužām gādīgo un augsti godājamo valsts pārstāvju īpašiem izdevumiem sals un sniegs būs izlabojis Vācijas ziemeļapvidu, Polijas, Kurzemes un Vidzemes ceļus, kas pēc visu ceļotāju aprakstītiem esot vēl nožēlojamāki par tiem, kas ved uz pašu Tikumības templi.
Ceļojumā es devos jāšus, jo šāds pārvietošanās veids ir pats ērtākais, protams, ja zirgs un jātnieks ir savu uzdevumu augstumos. Tad nav jābai­dās, ka varētu izraisīties jebkāda vārdu maiņa goda jautājumos ar labi audzinātu pasta meistaru vai arī būtu jāļauj slāpēs tvīkstošam vedējam sevi vazāt no kroga uz krogu. Nebiju necik silti ģērbies un, jo tālāk uz ziemeļiem, jo jūtamāk to manīju.
Tad nu varam iedomāties, ka tik barga laika, visnelabvelīgākajā kli­mata joslā jutās kāds nabaga vecs vīrs, kurš Polijā, nevarīgi drebināda­mies, gulēja uz klaja lauka, kam pāri brāzās ziemeļaustrumu vējš, — nabadziņam nebija tikpat kā nekā, ar ko apsegt kailumu.
Man sametās no visas sirds žēl šā cilvēka, un, lai gan pats biju sasalis ragā, tomēr uzmetu viņam savu mēteli. Pēkšņi no debesu augstumiem atskanēja balss, kas, šo mīlestības darbu it īpaši izceldama, man uzsauca: «Velns ar ārā, mans dēls, tas taps tev atlīdzināts!»
Es nepievērsu tam uzmanību un jāju mierīgi tālāk, līdz mani ceļā pārsteidza tumsa. Ne miņas no kāda ciema. Visa apkārtne zem sniega segas un ne zīmes no ceļa vai kādām pēdām, Ilgas jāšanas nogurdināts, beidzot nokāpu no zirga un piesēju to pie smaila mietiņa kas slejās laukā no kupenas. Drošības labad iežmiedzu padusē pa pistolei un atgūlos turpat netālu sniegā un iekritu tik veselīgā miegā, .ka pamodos tikai tad, kad bija jau gaiša diena. Liels bija mans izbrīns, .kad ieraudzīju ka guļu kapsētā, pašā ciema vidū! Sākumā nespēju attapties, un skatījos kur ir zirgs, līdz izdzirdu to kaut kur virs galvas zviedzam. Pavēros uz augšu un redzu: tas karājas piesiets pie baznīcas torņa gaiļa. Man tūdaļ viss kļuva skaidrs. Proti, ciems pa nakti bijis sniegā pilnīgi ieputināts, bet laiks mainījies, un, sniegam kūstot, es pamazām vien, pamazām gluži nemanot esmu nolaidies lejā; tas, ko pa tumsu biju noturējis .par mietiņu un kam piesējis zirgu, nu atklājās par baznīcas torņa smaili.
Daudz negudrodams, paņēmu vienu no savām pistolēm un izšāvu uz iemauktiem, tādējādi atkal laimīgi atguvu savu zirgu un varēju turpināt ceļu.
Turpmāk viss gāja labi, līdz nonācu Krievijā, kur nav parasts ziemā ceļot jāšus. Esmu allaž uzticīgs savam principam — piemēroties vietējiem ;apstākļiem un parašām, tāpēc paņēmu tur mazas, vieglas vienjūga kannas un priecīgu prātu braucu prom uz Sankt-Pēterburgu.
Nevaru vairs lāgā pateikt, vai tas notika Igaunijā vai arī apvidū starp Nartfu un Ņevu, bet tik daudz gan atceros, ka baismīga meža vidū pēkšņi ieraudzīju šausmīga izskata vilku ar vislielāko ziemas izsalkuma un rijī­bas ātrumu dzenamies man pakaļ. Vilks drīz vien mani panāca, un nebija gluži nekādas iespējas paglābties no viņa. Ilgi negudrodams, nometos ka­manās garšļaukus uz vēdera un ļāvu zirgam mūsu abu labā pilnīgu vaļu. Tūlīt ari notika tas, ko es gan nojautu, bet uz ko nebiju uzdrošinājies ne cerēt. Vilks nelikās ne zinis par tādu sīku vienību kā es, bet, pārlēcis man pāri, nikni metās virsū zirgam, vienā grābienā noplēsa un aprija visu pakaļgalu nabaga dzīvniekam, kas aiz bailēm un sāpēm sāka` skriet vēl ātrāk. Šādi pats palicis nepamanīts un laimīgi izsprucis sveikā» es paslepen paglūnēju un ar šausmām ieraudzīju, ka vilks gandrīz visā garumā ieēdies manā zirgā iekšā. Tikko tas bija tur īsti pamatīgi iespraucies, tā es nekavēdamies izmantoju izdevību un pamatīgi sadevu viņam ar pā­tagu. Negaidītais uzbrukums, turklāt vēl šādā ietērpā, nobiedēja zvēru ne pa jokam — viņš joza, cik spēka, uz priekšu, zirga līķis atlobījās un nokrita — ko jūs domājiet! — zirga vietā aizjūgā joņoja vilks! Es savukārt nemitējos viņam uzdot ar pātagu, un tā mēs aulekšiem, gluži pretēji, nekā bijām gaidījuši, sveiki un veseli ieradāmies Sankt-Pēterburgā par lielu pārsteigumu visiem iedzīvotājiem.
Es negribu jūs, mani kungi, garlaikot ar tērgāšanu par Krievzemes lieliskās galvaspilsētas pārvaldīšanas formu, mākslu, zinātni un citām savdabībām, vēl jo mazāk jūs aizkavēt ar valodām par augstākās sabiedrī­bas intrigām, jautrām dēkām un parašām, kad namamāte sagaida viesi ar šņabja glāzi un buču. Es tiecos drīzāk jūsu uzmanību saistīt kaut kam lielākam un cildenākam, proti, zirgiem un suņiem, ar kuriem vienmēr esmu bijis draugos, tad vēl lapsām, vilkiem un lāčiem, kuri, tāpat kā arī citi medījumi, Krievijā ir tik lielā pārpilnībā kā nevienā citā pasaules malā.
Tā kā pagāja zināms laiks, iekams mani paguva ieskaitīt armijā, man atlika vairāki brīvi mēneši, kurus, tāpat kā naudu, varēju šķiest pēc pati­kas un vēlēšanās visdižciltīgākajā veidā. Daža laba nakts tika aizvadīta kāršu spēlē un ne mazums nakšu, pildot un saskandinot kausus. Aukstais klimats un tautas ierašas ierādījušas Krievijā pudelei sabiedriskās izpriecās nesalīdzināmi izcilāku vietu nekā mūsu lietišķajā Vācijā, tāpēc man bieži vien gadījās tur sastapt cilvēkus, kurus cildenajā dzeršanas mākslā varēja saukt par īstiem virtuoziem. Taču, redzot kādu ģenerāli ar sirmu bārdu un kapara sarkanu seju — viņš ēda ar mums pie viena galda —, visi pārējie šķita nožēlojami neprašas.
Vecais kungs kādā kaujā ar turkiem bija zaudējis galvaskausa virs­pusi un tāpēc, tiklīdz sabiedrībā uzradās kāds svešinieks, sirsnīgā vien­kāršībā atvainojās, ka viņam jāpaturot pie galda cepure galvā. Viņš mēdza maltītes laikā iztukšot vairākas pudeles degvīna un parasti nobeigt ar pudeli araka vai arī, raugoties pēc apstākļiem, vairākkārt atkārtot visu procedūru no jauna, un tomēr nekad nevarēja manīt, ka viņš būtu ap­reibis. Jūs nespējat to saprast? Mani kungi, es neņemu to ļaunā: arī mana saprašana nesniedzās tik tālu. Ilgi nevarēju tikt gudrs, kā tas iespējams, kamēr gluži nejauši tiku pie skaidrības.
Ģenerālis laiku pa laikam mēdza platmali pacilāt. To es biju jau bieži ievērojis, taču nepievērsu tam uzmanību. Bija taču saprotams, ka viņam piere metās karsta, un ne mazāk saprotams, ka tādās reizēs viņš atvēsina galvu. Bet reiz es manīju, ka, paceldams platmali, viņš paceļ arī pie tās piestiprinātu sidraba plāksni, kas kalpoja paura kaula vietā, un, paceļot to, kā viegls mākonītis gaisā uzvirmoja visu baudīto stipro dzērienu tvaiks. Noslēpums bija gluži negaidot atklāts. Es to pateicu pāris labiem draugiem, un, tā kā tas notika tieši vakarā, tad uzņēmos pierādīt sava ap­galvojuma pareizību ar kādu mēģinājumu. Es nostājos ar savu pīpi ģenerālim aizmugurē un tobrīd, kad viņš pacēla cepuri, aizdedzināju ar papīra gabaliņu garaiņus, kas pacēlās gaisā; acīm pavērās tiklab neparasts, kā arī valdzinošs skats. Biju vienā mirklī augšup virmojošos tvaikus virs mūsu varoņa galvas pārvērtis uguns stabā, un tie tvaiki, kas vēl bija aizķērušies gar cepures malām, liecās spožu, zilu liesmu krāšņā oreolā — tik žilbinošā, kāds nebija nekad apmirdzējis pat visizcilāko svēto galvas. Mans eksperiments nevarēja palikt ģenerālim apslēpts, taču par to viņš ne drusku nedusmojās, gluži otrādi, viņš atļāva vēl vienu otru reizi atkārtot eksperimentu, kas viņam piešķīra varen cildenu izskatu.

MEDNIEKU STĀSTI

Es nekavēšos lieki pie daža laba jautra notikuma, kas atgadījās tam­līdzīgos apstākļos, jo esmu nodomājis apstāties vēl pie dažādiem med­nieku stāstiem, kas man liekas neparastāki un saistošāki.
Jūs, protams, varat iedomāties, mani kungi, ka es allaž mīļu prātu uzturējos tādu krietnu draugu sabiedrībā, kas prata pienācīgi novērtēt plašo, neierobežoto meža klajumu priekšrocības. Tiklab šāda veida izklai­dēšanās dažādība, kā ari nepieredzētā laime, kas mani nepameta, lai ari ko uzsāku, vēl šobaltdien visu toreiz notikušo pārvērš vispatīkamākās atmiņās.
Kādu rītu ieraudzīju pa savas guļamistabas logu, ka lielais dīķis, kas atradās netālu, ir no vienas vietas kā nosēts ar meža pīlēm. Paķēris not kakta savu bisi, pa kaklu pa galvu metos pa kāpnēm lejā, turklāt tik strauji, ka ieskrēju ar pieri stenderē. Dzirksteles pašķīda gar acīm, bet tas mani neaizkavēja ne uz brīdi.
Drīz vien atrados šāviena attālumā, bet, tiklīdz piemetu bisi pie pleca, tā ar sašutumu pamanīju — nupat notikušajā spējā triecienā no bises» laktiņas nokritis krams. Ko lai dara? Laiku zaudēt nedrīkstēja. Par laimi, man iekrita prātā, kas nupat bija gadījies ar manām acīm. Tātad es uzvilku gaili, notēmēju uz meža pīlēm un iezvēlu sev ar dūri pa aci. Spējā bel­zienā man atkal izsprāga pietiekami daudz dzirksteļu — atskanēja šāviens,, un es biju trāpījis pieciem pāriem pīļu — četriem brūnkaklu un vienam lauču pārim.
īsti vīrišķīgai rīcībai allaž par pamatu ir attapība. Ja tā ne vienreiz vien līdzējusi laimīgi tikt galā ar grūtībām karavīriem un jūrniekiem, tad,, jāsaka, arī medniekiem tai jāpateicas tikpat bieži par savu veiksmi.
Tā reiz kādā ezerā, pie kura biju nokļuvis savās medību gaitās, re­dzēju peldam vairākus desmitus meža pīļu, bet pārāk tālu izklaidus citu no cita, lai varētu cerēt ar vienu šāvienu nolikt vairāk par vienu pašu; un, par nelaimi, pēdējais lādiņš jau bija stobrā. Es labprāt būtu gribējis iegūt tās visas, jo tuvākajā laikā biju nodomājis aicināt ciemos krietnu pulku labu draugu un paziņu.
Te atcerējos, ka somā man atlicis vēl gabaliņš speķa. To es piestipri­nāju pie samērā garas suņa pavadas, ko vēl atšķetināju, tādējādi paga­rinot vēl vismaz reizes četras. Tad pats paslēpos piekrastes niedrēs, izmetu ūdenī speķa kumosiņu un ar patiku noskatījos, kā mudīgi piepeldēja tuvākā pīle un speķi norija. Pirmajai drīz vien sekoja visas pārējās, jo, tā kā glumais kumosiņš pie pavediena ar steigu nesagremots otrā galā atkal iznāca laukā, tad to aprija nākošā un atkal nākošā. Vārdu sakot, speķa gabaliņš izceļoja visām pīlēm, cik to bija, cauri-, no pavediena nenotrūk­stot. Tā nu tās visas bija kā krelles uz diega savērtas. Sevī priecādamies, izvilku tās malā, apmetu auklu reizes piecas ap pleciem un vidu un devos atpakaļceļā uz mājām.
Līdz mājām bija vēl labs gabals, ko iet, bet tik daudzu pīļu smagums lika sevi krietni vien manīt, tāpēc man sāka mesties žēl, ka esmu paķēris vairāk nekā vajadzēja. Toreiz man palīdzēja kāds gadījums, kas sākumā mani ne mazums mulsināja. Pīles, proti, vēl bija visas dzīvas un, attapušās no pirmā izbīļa, sāka spēcīgi vēcināt spārnus un kopā ar mani celties gaisā. Viens otrs līdzīgos apstākļos nezinātu padoma. Taču es izmantoju gadījumu savā labā un airēju ar svārku šēzēm pa gaisu uz sava mājokļa pusi.
Kad atrados jau virs savas mājas un vajadzēja padomāt, kā bez bries­mām tikt lejā, es apgriezu citai pēc citas visām pīlēm kaklus un tādējādi viegli un pamazām slīdēju lejā un tieši caur manas mājas skursteni no­kļuvu pavardā, kur, par laimi, vēl nebija iekurta uguns, — par lielām izbailēm un pārsteigumu manam pavāram.
Kaut kas līdzīgs man reiz gadījās arī ar irbju baru.
Biju izgājis laukā, lai izmēģinātu jaunu bisi, un jau visu nelielo skrošu krājumu izniekojis, kad pēkšņi gluži negaidot man no kāju apakšas uzspurdza vesels bars irbju. Vēlēšanās redzēt dažas no tām vakarā uz sava galda izraisīja ideju, kuru arī jūs, mani kungi — ticiet man —, vajadzības gadījumā varat likt lietā.
Tiklīdz biju noskatījis, kur irbes apmetušās, es aši pielādēju bisi, izlietodams skrošu vietā lādējamo koku, kam, cik nu tādā steigā paguvu, augšējo galu mazliet noasināju. Tad piezagos irbēm tuvāk klāt un, tiklīdz tās pacēlās gaisā, nospiedu gaili un sagādāju sev patīkamu pārsteigumu vērot, kā mans lādējamais koks ar septiņām irbēm, kas droši vien nespējā vien nobrīnīties, ka tik agri jau atrodas vienkopus uz iesma, gabaliņu tālāk no manis pamazām nolaidās zemē. Kā jau teicu, vajag dzīvē mācēt vienmēr tikt ar visu galā.
Kādā citā reizē varenā Krievijas mežā es uzdūros brīnum skaistai, melnai lapsai. Būtu gaužām žēl tās vērtīgo kažoku sabojāt ar lodes vai skrošu šāviņa caurumiem. Lapsa kūmiņš stāvēja cieši klāt pie kāda koka. Viens mirklis, un es jau biju izņēmis no bises lodi, tās vietā ielādēju pa­matīgu naglu, izšāvu un trāpīju tik meistarīgi, ka pienagloju lapsas asti pie koka. Tad devos pie zvēra, paņēmu savu mednieka nazi un pārbraucu ar to krustām pār purnu, tad apstrādāju to ar pātagu un dabūju no skaistā kažoka laukā tik pamatīgi, ka prieks bija šādu brīnumu redzēt.
Laimīgs gadījums un nejaušība bieži palīdz kļūdu izlabot. Par to es dabūju pārliecināties drīz pēc šī notikuma, kad dziļa meža vidū ieraudzīju slājam meža cūku un tai pa priekšu sivēnu. Mana lode netrāpīja. Sivēns tecēja uz priekšu viens pats, bet meža cūka palika nekustīgi stāvam kā pienaglota. Kad papētīju tuvāk, atklāju, ka tā ir akla meža cūka, kas bija turējusi zobos sava sivēna astīti, lai tas pildītu bērna pienākumu un vadātu viņu. Mana lode bija izskrējusi starp abiem un pārrāvusi šo vadāmo saitīti, kuras vienu galu vecā meža cūka joprojām turēja iekostu zobos. Tā kā vedējs pārstāja to vilkt uz priekšu, tā palika stāvam. Tad nu es satvēru atlikušo sivēna astes galiņu un bez grūtībām un pretestības aiz­vedu veco, nevarīgo dzīvnieku uz mājām.
Lai arī cik briesmīgas ir meža cūkas, taču meža kuiļi ir drausmīgāki un bīstamāki. Reiz es satiku vienu mežā, kad, par nelaimi, nebiju saga­tavojies ne uzbrukt, ne aizstāvēties. Tikko paguvu pasprukt aiz kāda koka, kad niknais zvērs, cik spēka, metās man virsū no sāniem. Bet viņa ilkņi tik dziji ietriecās kokā, ka viņš nespēja uzreiz ne tos laukā dabūt, ne arī mesties man vēlreiz virsū.
Hahā, es nodomāju, nu tu man esi rokā! Aši paķēru akmeni un tik cieši iedzinu viņa ilkņus kokā, ka nu tas nekādi vairs nevarēja tikt prom. Tā nu zvēram vajadzēja pagaidīt, kamēr no tuvējā ciema dabūšu šurp ratiņus un virves, lai to dzīvu un veselu aizgādātu mājās, kas man arī lieliski izdevās.
Nav šaubu, ka jums, mani kungi, gadījies dzirdēt par mednieku un strēlnieku svēto aizgādni Hubertu, kā arī par stalto briedi, ko viņš reiz sastapis mežā un kas starp ragiem nesis svēto krustu. Svētajam Hubertam esmu katru gadu labā kompānijā nesis savu ziedojumu un briedi droši vien savas tūkstoš reizes redzējis attēlotu baznīcās, kā arī izšūtu viņa bruņinieku ģerboņos, tāpēc, būdams īstens mednieks, nevaru uzņemties uz savas sirdsapziņas un apliecināt ar savu godu, vai šādi krusta brieži bijuši tikai senos laikos vai sastopami vēl šobaltdien. Bet ļaujiet man pa­stāstīt, ko esmu redzējis pats savām acīm. Reiz, kad biju iztērējis visu līdzpaņemto munīciju, gluži negaidot man ceļā nostājās visstaltākais brie­dis, kāds vien jebkad pasaulē redzēts. Viņš raudzījās man tik paļāvīgi acīs, it kā zinātu labāk par mani pašu, ka man patronu soma ir tukša. Daudz neprātodams, es pielādēju bisi ar pulveri, pa virsu uzbēru sauju ķiršu kauliņu, kurus, cik vien ātri spēju, biju izlobījis no ogām. Un tā izšāvu pilnu lādiņu tieši pierē starp ragiem. Šāviens gan briedi apdul­lināja — viņš grīļojās —, tomēr deva kājām ziņu.
Vienu vai divus gadus vēlāk man gadījās būt medībās tai pašā mežā, un, paskat tik, pēkšņi parādās stalts briedis ar pilnīgi izaugušu vairāk nekā desmit pēdu lielu ķiršu koku ragu starpā!
Tūdaļ atausa atmiņā mans iepriekšējo gadu piedzīvojums. Uzskatīju briedi kā sen iegūtu un apzīmētu īpašumu un ar vienu šāvienu nogāzu zemē, līdz ar to tiku reizē pie cepeša un ķiršu mērces, jo koks bija pār­pilns ar tik garšīgām ogām, kādas savu mūžu man nebija gadījies baudīt.
Kurš tad nu var apgalvot, vai kāds aizrautīgs mednieks no svētajiem vīriem — uz medībām nasks abats vai bīskaps — nav līdzīgā veidā ar šāviņu svētajam Huberta briedim starp ragiem iedēstījis krustu?
Grūtā brīdī, kad jāizšķiras par kaut ko vai neko, kas brašam mednie­kam var ne vienreiz vien gadīties, viņš labāk ķeras pie nezin kādiem līdzekļiem, izmēģina visu, nekā palaiž garām retu izdevību. Esmu pats dažu labu reizi piedzīvojis šādu neapskaužamu likteņa izaicinājumu.
Ko jūs, piemēram, teiksiet par šādu notikumu?
Tas notika Polijā, mežā, kad jau dzisa dienas gaisma un man bija izbeidzies šaujamais pulveris. Ceļā uz mājām man uzbruka baismīgs lācis ieplestu rīkli, sagatavojies mani uzreiz aprīt. Veltīgi steigā pārmeklēju visas kabatas, gribēdams atrast pulveri vai svinu. Neatradu nekā cita kā vien divus bises krama gabalus, ko parasti mēdz visādam gadījumam ņemt līdzi. Vienu es, no visa spēka atvēzējies, iemetu tieši pašā nezvēra atplestajā rīklē. Tas šim lāgā vis nepatika, un, pagriezies pa kreisi riņķī apkārt, viņš dzīrās lobt prom, un es nu varēju ar otru krama gabalu laist pa pakaļvārtiem. Viss norisinājās lieliski un brīnumaini vienkārši. Krams ne vien ielingoja iekšā, bet sasitās kopā ar otru tā, ka izšķīlās uguns un ar varenu brīkšķi saspridzināja lāci. Kaut arī es šoreiz tiku cauri ar veselu ādu, tomēr otrreiz vairs nevēlētos šādu manevru atkārtot — ielaisties darīšanās ar lāci bez jebkādiem cita veida aizsardzības līdzekļiem.
Zināmā mērā to var uzskatīt par likteni, ka mežonīgākie un bīsta­mākie zvēri man uzbruka tieši tad, kad nebiju spējīgs dot pienācīgu pretsparu; tā vien šķita, ka instinkts viņiem pačukstētu par manu ne­varību.
Tā, piemēram, reiz biju tieši noskrūvējis no kramenīcas akmeni, lai to paslīpētu, kad pēkšņi, baismīgi rēkdams, man metās virsū nevis lācis, bet īsts briesmonis. Vienīgais, ko es ātrumā paguvu, bija aši uzrāpties kokā, lai tur sagatavotos aizsardzībai. Par nelaimi, rāpjoties augšā, man izkrita nazis, ko nupat biju lietojis, un man nebija nekā ar ko pievilkt skrūvi, kas jau tāpat bija grūti pagriežama. Lejā pie koka stāvēja lācis, katru acumirkli varēja sagaidīt, ka tas mēģinās mani dabūt zemē.
Ar sitienu izšķilt dzirkstis no acīm, kā to biju reiz darījis, es vairs lāgā negribēju, jo, nerunājot nemaz par citiem apstākļiem, kas tam stājās ceļā, pēc šī eksperimenta man sākās neciešamas sāpes acīs, kas vēl nebija īsti rimušas.
Ar skumjām noraudzījos uz nazi, kas lejā bija durteniski iestidzis sniegā, taču ilgu pilnie skatieni nelīdzēja ne par matu. Beidzot iešāvās prātā doma — tikpat laimīga, cik neparasta. Es notēmēju ūdens strūklu, par kuras trūkumu izbaiļu brīdī nekad nevaram žēloties, tieši uz naža spalu. Briesmīgais sals, kas todien valdīja, ūdens strūklu tūdaļ sasaldēja, vienā mirklī izveidojot lāsteku, kas sniedzās no naža līdz koka apakšē­jiem zariem. Tad satvēru spala pagarinājumu un bez lielām grūtībām, bet ļoti piesardzīgi uzvilku nazi augšā. Tikko biju paguvis ar to pieskrū­vēt kramu, kad Pekaiņa kungs jau sāka svempties augšā.
Nudien, es nodomāju, jābūt tik saprātīgam kā lācim, lai ar tādu precizitāti varētu aprēķināt laiku, un saņēmu ciemiņu ar tik sirsnīgiem apsveikuma šāvieniem, ka viņam uz mūžu pārgāja patika kāpt kokos.
Gluži tāpat kādu citu reizi man pēkšņi uzbruka baismīgs vilks un no tik maza attāluma, ka man neatlika nekas cits kā gluži instinktīvi iegrūst atplestajā rīklē dūri. Tieši savas drošības labad es grūdu dūri arvien tālāk un tālāk, līdz roka sniedzās iekšā līdz plecam. Bet ko nu? Nevaru apgalvot, ka šādā neērtā situācijā es justos īpaši labi. Iedomājieties tikai — deguns pret degunu ar vilku!
Mēs neapveltījām viens otru ar diezin cik maigiem skatieniem.
Būtu es izvilcis roku atpakaļ, tad zvērs ar vēl lielāku niknumu saplo­sītu mani gabalos — tas bija skaidri un nepārprotami lasāms viņa zalgojo­šās acīs. īsi sakot, es satvēru viņu aiz iekšām, iemaucu ārpusi uz iekšu,, kā to mēdz darīt ar cimdu, nosviedu zemē un pametu guļam.
Šādu joku es tomēr neuzdrīkstējos atkārtot ar traku suni, kas drīz vien pēc šī notikuma man uzbruka vienā no Sankt-Pēterburgas šaurajām ieliņām. Liec kājas pār pleciem! — es nodomāju. Lai ātrāk varētu paskriet, nometu mēteli un kā plēsts iemuku mājā. Mēteli vēlāk liku kal­potājam ienest un iekārt skapī pie citām drēbēm.
Nākamajā dienā es ne pa jokam pārbijos, izdzirdis Johana negantu brēkšanu:
— Dieviņ tētiņ, barona kungs, jūsu mētelis ir traks!
Ar vienu lēcienu biju pie skapja un ieraudzīju visas savas drēbes izsvaidītas un saplosītas. Kalpotājs bija trāpījis naglai uz galvas, apgal­vodams, ka mētelis ir traks. Es pats vēl ierados īstā laikā, lai noskatītos, kā tas, uzbrucis vienam no maniem skaistajiem svētku tērpiem, bez žē­lastības to pluinīja un raustīja.

DIVI SUŅI UN VIENS ZIRGS

Visos šajos gadījumos, godājamie kungi, kuros man gan izdevās laimīgi, bet ar lielām grūtībām izsprukt sveikam, palīdzēja nejaušība, ko es ar attapību un drosmi pratu izmantot savā labā. Kā jau tas ikvienam zināms, visas šīs īpašības vienkop veido veiksmīgo mednieku, jūras braucēju un karavīru. Taču tas būtu gaužām nepiesardzīgs, peļams med­nieks, admirālis vai ģenerālis, kurš, vienmēr paļaudamies vienīgi uz nejaušību vai savu laimīgo zvaigzni, nerūpētos par savas amata prasmes pilnveidošanu un nenodrošinātos ar līdzekļiem, kas sekmētu panākumus.
Mani šāds pārmetums neskar ne mazākā mērā, jo esmu vienmēr bijis slavens gan ar savu zirgu, suņu un ieroču izcilajām īpašībām, kā ari neredzētu prasmi ar visu to apieties, tāpēc varu pelnīti lepoties, ka mana vārda slava ilgi neapdzisīs mežos, laukos un pļavās.
Manos nodomos nav sīkumos stāstīt par saviem zirgu un suņu staļļiem vai arī aprakstīt savu ieroču kambari, kā to mēdz darīt suņu, staļļu un medību junkuri, taču divi suņi, man kalpodami, tik ļoti izcēlās, ka es tos nekad neaizmirsīšu, tādēļ, izmantojot gadījumu, gribu kaut īsumā pieminēt.
Viens bija putnu suns — tik nenogurdināms, tik uzmanīgs, tik pie­sardzīgs, ka ikviens, kas to redzēja, mani apskauda. Es varēju suni nodar­bināt tiklab dienā, kā naktī: nakts laikā piekāru viņam pie astes lukturi un tad medīju tāpat vai pat vēl labāk nekā gaišā dienas laikā.
Reiz — tas notika drīz pēc tam, kad biju apprecējies — sieva izteica vēlēšanos piedalīties medībās. Es jāju pa priekšu, lai kaut kam izsekotu, un nepagāja necik ilgs laiks, kad suns jau bija nostājies pie irbju bara — vairākiem simtiem putnu. Es gaidu un gaidu savu sievu, kas kopā ar manu leitnantu un zirgu puisi bija izjājusi tūlīt pēc manis, bet neviens nav ne redzams, ne dzirdams. Beidzot mani sagrābj nemiers, es griežos atpakaļ un apmēram pusceļā dzirdu tādu kā žēlabainu smilkstoņu. Likās — tepat kaut kur tuvumā, bet, cik tālu acis sniedz, nav manāma neviena dzīva dvēsele.
Es nolēcu no zirga, pieplaku ar ausi pie zemes un tagad sapratu ne vien to, ka vaimanas atskanēja no apakšzemes, bet arī skaidri pazinu savas sievas, leitnanta un zirgu puiša balsis. Reizē ievēroju arī, ka netālu atradās akmeņogļu raktuves atvere, un diemžēl nu vairs nebija šaubu, ka mana nabaga sieva un viņas pavadoņi ir tur iebrukuši.
Aulekšiem nesos uz tuvējo ciemu pēc ogļračiem, kam pēc ilga un mokoša darba izdevās izvilkt nelaimīgos no deviņdesmit asu dziļas šahtas.
Vispirms izvilka zirgu puisi, tad viņa zirgu, pēc tam leitnantu, tad viņa zirgu, pēc tam manu sievu un, visbeidzot, viņas turku naidenieku. Vispārsteidzošākais visā šai notikumā bija tas, ka cilvēki un zirgi šai baismīgajā kritienā bija tikuši tikpat kā sveikā cauri, ja neskaita vienu otru zilumu, bet toties viņi bija pārdzīvojuši šausmīgas izbailes. Par me­dībām tagad, kā jūs to varat iedomāties, vairs nebija, ko gudrot, un man šķiet, es nekļūdīšos teikdams, ka jūs šī stāsta laikā esat aizmirsuši manu suni, tāpēc neņemiet ļaunā, ka arī es vairs to neatcerējos.
Dienesta pienākumi mani aicināja nākamajā rītā doties ceļojumā, no kura atgriezos pēc divām nedēļām. Bija pagājušas tikai pāris stundu, kad es sāku taujāt pēc Diānas. Neviens nebija par viņu licies zinis; mani kalpotāji nodomājuši, ka viņa aizskrējusi man līdzi, un nu man par lielām sirdssāpēm kucīte nebija nekur atrodama.
Tad man iešāvās prātā — un ja nu suns vēl joprojām gaida pie irbēm? Cerības un bailes mani dzīšus aizdzina turp, un — paskat tik, kāds prieks! — suns stāvēja vēl tai pašā vietā, kur biju to pirms četrpadsmit dienām pametis!
— Ņem! — es uzsaucu, Diāna metās uz priekšu, un es notriecu ar vienu šāvienu divdesmit piecas irbes. Bet nabaga dzīvnieks tikko spēja atvil­kties līdz manīm, tik izsalcis un nonīcis tas bija. Lai varētu suni dabūt līdzi uz mājām, man vajadzēja to uzcelt zirgā, un jūs varat man ticēt, ka es ar lielu prieku pacietu šīs neērtības.
Pēc vairāku dienu labas kopšanas suns bija atkal tikpat možs un ņirgts kā senāk, un pēc dažām nedēļām tas līdzēja man atrisināt mīklu, ar ko viens pats es droši vien nemūžam nebūtu ticis galā.
Proti, es veselas divas dienas džinos pakaļ vienam zaķim. Mans suns to arvien no jauna uzdzina man virsū, bet pie šaušanas kā netiku, tā netiku. Burvestībām ticēt nav manā dabā, pārāk daudz brīnumaina gadī­jies pieredzēt, taču šoreiz visa mana gudrība bija izsmelta. Beidzot tomēr zaķis nonāca man pa šāvienam. Viņš nogāzās, un, kā jūs domājat, ko es atklāju? Četras kājas zaķim bija pavēderē un četras uz muguras. Tiklīdz divi apakšējie pāri bija noguruši, tā zaķis kā veikls peldētājs, kurš prot peldēt tiklab uz vēdera kā uz muguras, apsviedās augšpēdu, un abi jaunie kāju pāri to nesa ar vēl lielāku jaudu uz priekšu.
Nekad man nav gadījies vairs sastapt šāda veida zaķi, un arī šo es dabūju rokā tikai tāpēc, ka manam sunim piemita tik neparasti izcilas īpašības. Tas pacēlās pāri visai savai sugai tik lielā mērā, ka es, daudz negudrodams, piešķirtu tam Vienīgā nosaukumu, ja nebijis mana kurta, kas tam šo godu apstrīdēja.
Šunelis nebija tik daudz ievērojams ar savu izskatu kā neparasto spēju ātri skriet. Ja godājamie kungi būtu to redzējuši, tad — nešaubos ne mirkli — nevarētu beigt to apbrīnot un nemaz nejustos pārsteigti, ka tik ļoti biju to iemīļojis un tik bieži devos ar to medībās. Tas skrēja tik ātri un tik bieži un ilgi man kalpoja, ka bija nodeldējis kājas līdz pašam vēderam un suņa pēdējā mūža posmā varēju to izmantot vienīgi kā āpšu suni — pēdu meklētāju; šo pienākumu tas veica vēl dažu labu gadu.
Savā laikā, vēl tad, kad tas bija kurts — starp citu, tā bija kucīte —, tas dzinās pakaļ zaķim, kas man likās neparasti resns. Man sametās žēl manas kucītes, jo tā bija grūsna un tomēr centās skriet tikpat ātri kā pa­rasti. Tikai pa ļoti lielu gabalu es spēju tai jāšus sekot. Pēkšņi izdzirdu riešanu — it kā vaukšķētu vesels bars suņu, bet tik maigi un vārgi, ka netiku gudrs, ko tas varētu nozīmēt. Bet, kad tiku tuvāk, ieraudzīju zilus brīnumus.
Zaķene bija jožot apbērnojusies, un arī manai kucītei bija atskrējuši kucēni — un, proti, tikpat daudz zaķēnu, cik kucēnu. Zaķēni bija instin­ktīvi laiduši vaļā ļekas un kucēni ne vien dzinušies pakaļ, bet arī tos noķēruši. Tā es šajās medībās tiku uzreiz pie sešiem zaķiem un suņiem, kaut medības biju uzsācis ar vienu pašu suni.
Šo izcilo kucīti atceros ar tādu pašu patiku kā vareno lietuviešu zirgu, kas nebija ar naudu samaksājams. Pie tā es tiku nejauša gadījuma pēc, kas deva man iespēju parādīt savu jāšanas prasmi un sagādāt sev diezgan krietnu slavu. Proti, es reiz viesojos dižajā grāfa Pržobovska muižā Lie­tuvā un biju palicis zālē dāmu sabiedrībā sēžam pie tases tējas, kamēr kungi nogāja pagalmā, lai apskatītu jaunu tīrasiņu zirgu, kas nupat kā bija atvests no zirgaudzētavas. Pēkšņi atskanēja palīgā sauciens.
Es steidzos pa kāpnēm lejā un ieraudzīju zirgu tik nevaldāmi trako­jam, ka neviens neuzdrīkstējās tam tuvoties vai lēkt mugurā.
Visapņēmīgākie jātnieki stāvēja apmulsuši un satriekti. Apjukums un raizes atspoguļojās visu sejās, kad es ar vienu lēcienu biju zirgam mugurā un to, šādi pārsteigdams, ne vien izbiedēju, bet, pielietodams savu izcilo jāšanas prasmi, arī panācu pilnīgu paklausību un mieru.
Lai to demonstrētu dāmām vēl labāk un aiztaupītu tām nevajadzīgu satraukumu, es, sēdēdams uz zirga, piespiedu to lēkšus ielēkt pa vienu no atvērtajiem logiem zālē, kur notika tējas dzeršana. Te es vairākkārt ap­jāju aplī gan soļos, gan rikšiem, gan aulekšiem, beidzot uzjāju pat uz galda un šeit miniatūrā jauki nodemonstrēju visu jāšanas skolas augstāko klasi, par ko dāmas bija sevišķi sajūsminātas. Mans kumeļš visu paveica tik apbrīnojami veikli, ka nesaplēsa nevienu kannu, ne tasīti. Notikums pacēla manu prestižu dāmu un grāfa kunga acīs tik augstu, ka viņš ar pa­rasto pieklājību lūdza mani pieņemt jauno zirgu par dāvanu un, jājot ar to, iekarot karagājienā pret turkiem, kas bija grāfa Miniha vadībā drī­zumā paredzams, uzvaru un slavu.
Nevaru iedomāties vēl patīkamāku dāvanu par šo, kas man pareģoja krietnus panākumus karalaukā. Tik pakļāvīgs, drosmīgs un ugunīgs zirgs, reizē jērs un Bucefals, — tam vajadzēja man ik brīdi atgādināt par braša karotāja pienākumiem un apbrīnojamiem Aleksandra varoņdarbiem, kā­dus viņš savā jaunībā paveicis karalaukā.
Šķiet, ka mēs, starp citu, arī tāpēc devāmies karagājienā, lai no jauna celtu godā krievu ieroču slavu, kas bija dabūjusi mazliet ciest cara Pētera vadītajā kaujā pie Prutas. Tas mums arī izdevās labāk par labu ar dažādiem gan grūtību pārpilniem, toties slavas vainagotiem karagā­jieniem tā lielā karavadoņa vadībā, kuru esmu jau iepriekš pieminējis.
Pieticība neļauj padotajiem lepoties ar lieliem panākumiem un uzva­rām, slava parasti tiek vadoņiem, lai arī kādas būtu to cilvēciskās īpašī­bas, un pat gluži aplam ar to apveltī karaļus un karalienes, kas nekad nav oduši pulvera dūmus — ja nu vienīgi manevros —, nekad nav kāju spē­ruši karalaukā, ne redzējuši karaspēku kaujas gatavībā, tikai goda sardzes maiņu.
Tāpēc es neko īpaši nepretendēju uz slavu, kas gūta mūsu lielākajās sadursmēs ar ienaidnieku. Mēs visi pildījām savu pienākumu, kas patriotu, karavīru, īsi sakot, goda vīru valodā aptver ļoti plašu jēdzienu, jēdzienu ar svarīgu saturu un nozīmi, kaut arī lielam baram dīkdieņu politikāņu par to ir visai neskaidrs priekšstats. Tā kā man bija pakļauts viens huzāru korpuss, tad es veicu dažādus pasākumus, kur vajadzēja paļauties vienīgi uz paša attapību un drosmi. Šeit gūtos panākumus, man šķiet, varu ar pilnām tiesībām ieskaitīt savā un to brašo biedru kontā, kurus vedu pretī uzvarām un iekarojumiem.
Reiz, kad mēs ietriecām turkus Očakovā, avangardam bija ko turēt. Mans ugunīgais kumeļš mani gandrīz ierāva pašā elles peklē. Es stāvēju stipri attālā priekšējā postenī, kad pamanīju tuvojamies ienaidnieku, ko bija apņēmis vesels putekļu mākonis, kas nejāva man noteikt ne viņu īsto skaitu, ne arī nojaust viņu tālāko rīcību.
Doties pašam tādā putekļu aizsegā būtu bijis tīrais sīkums, taču nelī­dzētu man nenieka un netuvinātu arī mērķim, kura dēļ biju izsūtīts uz priekšu. Tāpēc liku labajam un kreisajam flangam izvērsties izklaidus uz abiem spārniem un sacelt cik vien iespējams vairāk putekļu. Pats es devos tieši virsū ienaidniekam, lai to papētītu no lielāka tuvuma. Tas man izde­vās, jo ienaidnieks turējās pretī tikai tik ilgi, kamēr bailes no maniem flangu vīriem lika viņam nekārtībā atkāpties. Tagad bija pienācis īstais laiks drosmīgi doties uzbrukumā. Mēs izklīdinājām viņus pilnīgi, sakāvām uz nebēdu un iedzinām ne vien cietoksnī, bet vēl tam cauri — daudz tālāk, nekā mēs bijām cerējuši un gaidījuši.
Kā jūs zināt, mans kumeļš bija nepieredzēti ātrs, tāpēc, dzenoties pa­kaļ, es biju pirmais un, redzot, ka ienaidnieks pa pretējiem vārtiem atkal izlingo laukā, uzskatīju par prātīgāku palikt tirgus laukumā un tur dot pavēli pūst taurē un visus sapulcināt. Es pieturēju zirgu, bet varat iedo­māties, kungi, manu izbrīnu, kad neredzēju ne vien taurētājus, bet arī no saviem huzāriem nekur tuvumā nevienas dzīvas dvēseles.
Varbūt viņi auļo pa citām ielām? Kur viņi varēja palikt? — es gud­roju. Lai vai kā, es spriedu, nekur tālu viņi nevarēja būt un droši vien drīz mani panāks. Tā apsvērdams, es piejāju ar savu smagi elsojošo zirgu pie akas tirgus laukumā un ļāvu, lai tas padzeras. Zirgs dzēra aizgūtnēm — tik negausīgi, ka šķita, slāpes nav dzesējamas. Taču nekāda brīnuma tur nebija, jo, kad es pametu acis atpakaļ, meklēdams, kur palikuši mani ļaudis, tad jūs gan, mani kungi, nevarat iedomāties, ko es ieraudzīju. Na­baga dzīvniekam visa pakaļpuse, krusti un gūžas bija pazuduši — kā nebijuši, kā ar nazi nogriezti! Tāpēc arī ūdens pakaļpusē plūda tikpat aši ārā, kā pa priekšgalu iekšā, bet zirgam no tā nekas ne tika, ne arī to atsvaidzināja.
Kā tas varēja gadīties, palika man neatminama mīkla, līdz no gluži pretējas puses aulekšiem atsteidzās mans zirgu puisis un lādēdamies, lai­mes vēlēdams, izstāstīja man sekojošo.
Kad es esot kopā ar bēgošo ienaidnieku drūzmu spraucies cietoksnī, pēkšņi laists lejup aizsargrežģis un ar to kā ar cirvi tikusi nocirsta mana zirga pakaļpuse. Vispirms šī pati pieminētā pakaļdaļa, uz nebēdu sperdama, pastrādājusi posta darbus starp ienaidnieku karotājiem, kas gluži kā bez prāta lauzušies noslēgtajos vārtos, pēc tam uzvarētāja gaitā devusies uz tuvējo pļavu, kur es to droši vien vēl tagad atradīšot.
Es tūlīt griezu apkārt, un tā zirga puse, kas man vēl bija atlikusi, neticami ātros auļos aiznesa mani uz pļavu. Jutos neizsakāmi priecīgs, te ieraudzījis otru zirga pusi, un, kad sapratu, ka abas mana zirga puses ir dzīvot spējīgas, liku tūlīt pat atsaukt mūsu pulka kalēju. Tas, ilgi negudrodams, sadiedza abas puses ar jaunām lauru koka atvasēm, kas tieši tobrīd gadījās pie rokas. Brūce laimīgi sadzija, bet gadījās kaut kas tāds, kas var gadīties vienīgi tik slavenam zirgam. Proti, atvases izlaida saknes zirgā, sāka augt augšup un izliecās pār mani kā lapene, tāpēc vēlāk ne vienreiz vien iznāca doties goda pilnā ceļā, jājot savu, kā arī sava rumaka lauru ēnā.
Tikai garāmejot vēl pieminēšu kādu citu kļūmīti, kas gadījās pēc visa šī notikuma. Es biju tik neatlaidīgi, tik ilgi un tik nenogurdināmi ienaidnieku kapājis, ka mana roka neviļus joprojām atdarināja ciršanas kustību arī vēl tad, kad ienaidnieks jau sen bija aiz visiem kalniem.
Lai neapdraudētu ne par šo, ne par to pats sevi vai savējos, kas pienāca man pārāk tuvu, man neatlika nekas cits kā savas astoņas dienas turēt roku apsaitētu un pakārtu kaklā — tieši tā, it kā tā man būtu pusē no­cirsta.

JĀŠANA UZ LIELGABALLODES, CEĻOJUMS UZ MĒNESI UN CITI NEPARASTI NOTIKUMI

Jūs varat ticēt, mani kungi, ka cilvēks, kas nebaidās jāt uz tāda zirga kā manējais, ir spējīgs uz vēl citādiem jāšanas meistarstiķiem, kas varbūt varētu likties mazliet pārspīlēti.
Mēs tolaik aplencām kādu pilsētu — es vairs neatceros, kuru —, un feldmaršalam bija gluži neiedomājami svarīgi dabūt ziņas par stāvokli cietoksnī. Likās ārkārtīgi grūti, pat neiespējami izlauzties cauri visiem priekšposteņiem, sardzēm un nocietinājumiem, nebija arī neviena šim uzdevumam piemērota cilvēka, ar kura palīdzību varētu cerēt uz laimīgu panākumu.
Drosmes un uzcītības degsmē es, jāatzīstas, mazliet arī pārsteidzos, kad nostājos līdzās vienam no lielākajiem lielgabaliem, no kura tobrīd gatavojās raidīt šāvienu uz cietoksni. Ar rāvienu uzlēcu uz lodes, nolēmis šādi iekļūt cietoksnī. Taču, kad biju apmēram pusceļu tā uz lodes pa gaisu lidojis, mani sāka mākt diezgan vērā ņemami apsvērumi. «Hm,» es do­māju, «iekšā jau nu tu tiksi, bet kā vēlāk izkulsies atkal laukā? Un kas tevi var sagaidīt cietoksnī? Tevi tūlīt pat noturēs par spiegu un pakārs tuvā­kajās karātavās. No tādas goda parādīšanas es gan labāk gribētu turēties tālāk.»
Pēc šādām un tamlīdzīgām pārdomām es aši izlēmu un, izmantojis laimīgu gadījumu, kad dažus soļus nostāk kāda lielgaballode, izšauta no cietokšņa, lidoja uz mūsu nometni, pārlēcu uz šo un, kaut arī uzdevumu neizpildījis, ierados sveiks un vesels atpakaļ pie saviem mīļajiem.
Tikpat veikls un prasmīgs lēcējs bija arī mans zirgs. Ne grāvji, ne žogi nebija man par kavēkli, jājot tikai un vienīgi pa taisnāko ceļu uz priekšu. Reiz sāku dzīties pakaļ zaķim, kas skrēja šķērsām pāri kara ceļam. Kāda kariete, kurā sēdēja divas skaistas dāmas, brauca pa šo ceļu un atradās nu starp mani un zaķi. Mans zirgs tik zibenīgi un veikli izlēca cauri karietei, kuras logi bija vaļā, ka es tikko paguvu pacelt platmali un lūgt, lai dāmas atvaino šādu patvaļu.
Kādā citā reizē es dzīros lēkt pāri slapūksnim, kas man sākumā neli­kās tik plats kā tad, kad atrodos pašā lēciena vidū. Gaisā balansēdams, es pagriezos atpakaļ uz turieni, no kurienes biju sācis, lai ieskrietos, kā nākas. Tomēr, kā par spīti, arī otrreiz nebiju pareizi aprēķinājis un pa mazu gabaliņu no otra krasta krišus iekritu līdz kaklam staignājā. Te nu man neglābjami būtu pienācis gals, ja mani neizglābtu roku spēks — es ieķēros pats savā bizē un izvilku sevi līdz ar visu zirgu, ko biju cieši iežmiedzis starp ceļgaliem.
Par spīti manai lielajai drosmei un attapībai, par spīti vēja ātrumam, kāds bija man un manam zirgam, veiklībai un spēkam, karā ar turkiem man vis neveicās tā, kā es to būtu vēlējies. Man pat gadījās tāda nelaime, ka, pārspēka pieliekts, tiku saņemts gūstā. Jā, un tad vēl pats ļaunākais, kaut arī turkiem parasts gājiens, — mani pārdeva verdzībā.
Tādējādi pazemotam man bija uzdots darbs — ne vien sūri grūts, bet arī visai neparasts un apnicīgs. Proti, man vajadzēja ik rītus izdzīt ganībās sultāna bites, tur tās augu dienu ganīt un pievakarē atkal sadzīt atpakaļ stropos.
Kādā vakarā pamanīju, ka trūkst vienas bites, bet tūdaļ arī ieraudzīju, ka tai uzbrukuši divi lāči, kas, tīkodami bitītes medu, grasās to saplosīt. Man rokā nebija cita ieroča kā vienīgi sidraba cirvis, kas ir sultāna dārz­nieku un laukstrādnieku pazīšanas zīme, tāpēc sviedu ar to pašu uz abiem laupītājiem ar nolūku tos aizbaidīt. Un tiešām, nabaga bitīte uzreiz kļuva brīva, bet nelaimīgā kārtā biju pārāk spēcīgi atvēzējies — cirvis uzlidoja gaisā, cēlās arvien augstāk un augstāk, kamēr nokrita uz Mēness.
Kā lai dabūju to atkal rokā? Kur lai zemes virsū tieku pie tik augstām kāpnēm?
Un tad man iešāvās prātā, ka turku pupas augot varen ātri un apbrī­nojami augstu. To pašu brīdi iestādīju šādu pupu, kas patiešām sāka augt, auga un beidzot apvijās ap Mēness ragu. Tad nu vienā mierā kāpu augšā, kur arī laimīgi nonācu. Tomēr atrast sidraba cirvi apvidū, kur visas lietas laistas kā tīrs sidrabs, nebija viegls darbs; beidzot es to atradu uz kādas pelavu un salmu kaudzes.
Grasījos doties atpakaļceļā, bet — ak vai! — tikmēr saulē pupa bija tik ļoti izkaltusi, ka par laišanos zemē nebija ko domāt. Ko nu darīt?
Noviju no salmiem iespējami garāku virvi, piestiprināju to pie Mē­ness raga un tad laidos pa virvi lejā. Ar labo roku turējos, cik vien cieši varēju, kreisajā biju krampjaini satvēris cirvīti. Tiklīdz biju kādu lomu nošļūcis, tā nekavējoties nocirtu lieko galu virs sevis nost un piesēju klāt lej galā — tā man izdevās nolaisties krietnu gabalu. Tomēr nemitīgā cir­šana un saistīšana virvei par labu nenāca un līdz sultāna muižai arī vēl bija krietns gabals.
Atrados vēl dažas jūdzes augstu mākoņos, kad mana virve pēkšņi pār­trūka un es tik spēji nogāzos uz mīļās dieva zemītes, ka biju pagalam apdullis. Krītot no tik liela augstuma, mana auguma svars iesita zemē bedri — savas deviņas asis dziļu. Pamazām gan atguvos, bet netiku gudrs, kā lai izraušos no turienes atkal laukā. Taču ko tikai cilvēks nelaimē neizmēģina! Es izraku ar nagiem, kas man bija auguši četrdesmit gadus, kaut ko līdzīgu kāpnēm un pa tām laimīgi izrāpos laukā.
Pēc tik rūgtas mācības nu biju gudrāks un ar lielāku izmaņu tiku vaļā no lāčiem, kas tīkoja līst pie manām bitēm un stropiem. Es notriepu ar medu kādu ratu dīseli un pats naktī, netālu paslēpies, nolikos uz auss. Notika tā, kā jau biju paredzējis. Milzīgs lācis, ko bija pievilinājusi medus smarža, pienāca klāt un ņēmās tik aizrautīgi laizīt dīseles galu, ka ielaizīja to rīklē, kuņģī un vēderā — un pa otru galu tā iznāca atkal laukā. Tiklīdz viņš bija sevi kārtīgi uzlaizījis uz dīseles virsū, es pieskrēju un uzbāzu dīseles galā garu tapu, tā nogriezdams kārumniekam atpakaļceļu, un paturēju šādi līdz nākamajam rītam. Lielsultāns, kam gadījās te pastaigā­ties, aiz smiekliem gandrīz vai galu dabūja.
Drīz vien pēc šā notikuma krievi salīga ar turkiem mieru, un mani kopā ar citiem kara gūstekņiem aizsūtīja uz Sankt-Pēterburgu. Es tagad pametu dienestu armijā un aizbraucu no Krievijas — tas notika lielās sazvērestības laikā, kad ķeizars vēl gulēja šūpulī un kopā ar māti un tēvu, Braunšveigas hercogu feldmaršalu fon Minihu un daudziem citiem tika izsūtīts uz Sibīriju.
Toreiz visā Eiropā valdīja ārkārtīgi barga ziema, jādomā, ka ari sauli bija ķēris sals, jo kopš tā laika līdz pat šai dienai viņa vēl vārguļo.
Tāpēc atceļā uz dzimteni pārcietu stipri lielākas grūtības nekā tad, kad devos uz Krieviju.
Mans lietuviešu zirgs bija palicis Turcijā, tāpēc vajadzēja braukt ar pasta zirgiem. Reiz, kad man gadījās kulties pa šauru ceļu, kas no abām pusēm bija norobežots ar augstu ērkšķu žogu, es mudināju pastnieku pūst ragā, lai uz šī šaurā ceļa nesaskrietos ar kādu pretī braucēju. Puisis pielika ragu pie lūpām un pūta, cik spēka, taču visas pūles bija veltas. Ne skaņa nenāca laukā; tas nebija prātam aptverams un izvērtās par īstu nelaimi, jo drīz vien mums virsū uzdrāzās pretī braucoši rati, no kuriem nekādi nebija iespējams izvairīties.
Kaut arī tā, es tomēr tūlīt izlēcu no pasta karietes laukā un vispirms izjūdzu zirgus. Pēc tam pacēlu karieti ar visiem četriem riteņiem un saiņiem sev uz pleciem un pārlēcu ar to pāri grāvim un apmēram deviņas pēdas augstajam dzīvžogam uz tīrumu, kas, ņemot vērā karietes smagumu, nebija nekāds joks. Pēc tam pārlēcis atpakaļ — svešajai karietei garām —, es atkal biju uz ceļa. Tad steidzos pie mūsu zirgiem, paķēru katru savā padusē un, tāpat kā iepriekš, proti, ar divkāršu lēcienu turp un atpakaļ, dabūju ari tos prom, liku no jauna iejūgt un laimīgi nokļuvām iebrauca­majā vietā.
Vēl es varētu piebilst, ka viens no zirgiem — tāds dūšīgs, ne vecāks par četriem gadiem — gandrīz vai sagādāja man lielas nepatikšanas, jo, kad es otrreiz lēcu pāri žogam, kumeļš šņākdams un spārdīdamies pretojās tik straujai darbībai. Bet ar to es ātri tiku galā — iebāzu viņa pakaļkājas svārku kabatā.
Iebraucamā vietā mēs pēc šī starpgadījuma atvilkām elpu. Vedējs uzkarināja savu pasta ragu uz naglas pie pavarda, es apsēdos tam iepretī.
Un nu paklausieties, godājamie kungi, kas notika! Negaidot atska­nēja: «Teng, teng, tereng, teng!»
Mēs iepletām acis un pēkšņi sapratām, kāpēc važonis nebija varējis papūst ragā. Skaņas bija ragā iesalušas un sāka plūst tagad; pamazām atkusdamas, gaišas un dzidras tās pacēlās gaisā, parādīdamas pienācīgu godu važonim, jo šis krietnais cilvēks iepriecēja mūs ilgāku laika sprīdi ar brīnum jaukām melodijām, ragu pie mutes pat nepielikdams. Mēs noklausījāmies «Prūšu maršu», «Bez mīlestības un bez vīna», «Kad es ar savu bērīti», «Vakar vakarā, kad brālēns Mihels atnāca…» un vēl dau­dzas citas ziņģes, pat vakara dziesmu «Nu klusē visi meži…».
Ar šo tad beidzās viss skaņu atkušanas joks, tāpat kā es beidzu savu stāstu par ceļojumu Krievijā.
Gadās ceļotāji, kas reizēm ir spējīgi apgalvot daudz tāda, kas, no­pietni apsverot, ar īstenību nesaskan. Tāpēc nav nekāds brīnums, ja lasī­tājs vai klausītājs sliecas mazliet uz neticību. Ja nu gadītos arī manu lasītāju vidū tādi, kas apšaubītu teiktā patiesīgumu, tad man atliek viņus tikai no sirds nožēlot un lūgt labāk paiet sānis, iekams es sāku stāstīt par savām dēkām uz jūras, kas ir vēl brīnumainākas, bet tikpat patiesas.

PIRMĀ JŪRAS DĒKA

Mana mūža pats pirmais ceļojums — labu laiku pirms jums zināmā brauciena pa Krievzemi — bija ceļojums pa jūru.
Jau tanī vecumā, kad vēl galvenais darbs ir ganīt zosis — tā vismaz bieži mēdza jokot mans tēvocis, huzāru pulkvedis, ar vismelnāko bārdu, kādu vien man gadījies redzēt — un vēl nebija īsti nosakāms, vai baltā pūka uz mana zoda ir zosu dūnas vai bārdas asni, visas manas sirds ilgas un sapņi bija vienas vienīgas alkas pēc ceļojumiem.
Ņemot vērā to, ka jau mans tēvs labu tiesu savu jaunības gadu pavadījis ceļojumos un vienu otru ziemas vakaru īsināja ar patiesiem un neizpušķotiem nostāstiem par savām dēkām, no kurām dažas es jums var­būt vēl pastāstīšu, tad manu tieksmi uz ceļojumiem var tikpat labi iz­skaidrot par iedzimtu, kā arī par ietekmētu.
Lai vai kā, es izmantoju jebkuru izdevīgu un arī neizdevīgu gadījumu, lai izlūgtos vai izkarotu tiesības apmierināt savas neremdināmās alkas redzēt pasauli; taču viss veltīgi.
Ja man reizēm arī izdevās tēva pretestības mūri izlauzt kādu robu, tad māte un tante devās vēl spēcīgākā pretuzbrukumā — un pāris acu­mirkļos viss viltīgos apsvērumos iekarotais bija atkal zaudēts. Beidzot izgadījās tā, ka mūs apciemoja kāds no mātes radiniekiem. Drīz vien es kļuvu viņa mīlulis; viņš bieži teica, ka es esot jauks, brašs zēns un viņš darīšot visu iespējamo, lai palīdzētu man piepildīt manas karstākās ilgas. Viņa pārliecināšanas spējas bija ietekmīgākas par manējām, un pēc ne­skaitāmiem iebildumiem un pret iebildumiem, apsvērumiem un atspēkoju­miem, man par lielu prieku, nolēma, ka es viņu pavadīšu ceļojumā uz Ceilonu, kur mans tēvocis daudzus gadus bijis gubernators.
Mēs pacēlām buras un devāmies ceļā no Amsterdamas ar visai svarī­giem Holandes štatu uzdevumiem. Ja neņem vērā kādu ļoti spēcīgu vētru, mūsu ceļojumā nekādu sevišķu notikumu nebija. Šī vētra man tomēr tās brīnumaino seku dēļ dažos vārdos jāpiemin. Vētra sākās tai laikā, kad bijām noenkurojušies pie kādas salas, lai uzņemtu malku un ūdeni, un pieņēmās ar tādu spēku, ka izrāva ar visām saknēm no zemes lielu dau­dzumu varen resnus un garus kokus un aiztrieca pa gaisu. Kaut arī daži no šiem kokiem bija simtiem centneru smagi, tie lielā augstuma dēļ — jo uzlingoja vismaz savas piecas jūdzes virs zemes — izskatījās kā niecī­gas putnu spalviņas, kas reizēm lidinās gaisā.
Tiklīdz orkāns aprima, katrs koks nokrita stateniski atpakaļ savā vietā un tūdaļ atkal izlaida saknes, tāpēc nebija manāmas tikpat kā nekā­das postījuma sekas. Vienīgais izņēmums bija pats lielākais koks. Tieši tad, kad vētras mežonīgais spēks to izrāva no zemes, uz tā zariem sēdēja kāds vīrs ar savu sievu un vāca nost gurķus, jo šai pasaules daļā šie jau­kie dārzāji aug uz kokiem. Cienījamais laulātais pāris devās ceļojumā pa gaisu tikpat rāmi un pacietīgi kā Blanšāra auns, bet abu svara dēļ koks novirzījās tiklab no savas iepriekšējās vietas, kā arī nonāca lejā horizon­tālā stāvoklī. Sagadījās tā, ka augsti godājamais salas vadonis, tāpat kā lielais vairums tās iedzīvotāju, plosoties vētrai, izgāja no savas mītnes, jo baidījās, ka ēka sabrūkot varētu viņu aprakt zem drupām, un tieši brīdī, kad viņš grasījās atgriezties caur dārzu atpakaļ, koks gāzās zemē un, par laimi, viņu uz vietas nosita.
Par laimi? Jā gan, par laimi! Jo, godājamie kungi, šis vadonis, lai man atļauts teikt, bija visnelietīgākais tirāns un salas iedzīvotāji, pat viņa mīluļi, bija visnelaimīgākie radījumi zem Mēness. Viņa noliktavās pārti­kas līdzekļi sapuva, kamēr pavalstnieki, kuriem tos vajadzēja sagādāt, lai rautu kur raudami, cieta badu.
Salai nebija iemesla baidīties ne no kādiem ārējiem ienaidniekiem, tomēr viņš iesauca karaklausībā katru jaunu puisi un, pats savām rokām iekaustījis tos varoņos, laiku pa laikam savu kolekciju pārdeva tam kai­miņu valdniekam, kurš solīja prāvāku maksu, tā palielinādams ar jauniem miljoniem tos gliemežvāku miljonus, kurus bija mantojis no tēva.
Mums stāstīja, ka šādus nedzirdētus principus salas vadonis aizguvis savā ceļojumā uz ziemeļiem. Lai arī cik lielas mūsu patriotiskās jūtas, mēs neuzdrīkstējāmies šo apgalvojumu apstrīdēt jau tāpēc vien, ka salas iedzīvotājiem «ceļojums uz ziemeļiem» varēja tiklab nozīmēt ceļojumu uz Kanāriju salām, kā izpriecas braucienu uz Grenlandi, bet tuvāku paskaid­rojumu mēs dažādu iemeslu dēļ negribējām prasīt.
Aiz pateicības par pakalpojumu, ko gurķu vācēji, kaut arī sagadīša­nās pēc, bija izdarījuši salas iedzīvotājiem, tos iecēla atbrīvotajā salas vadoņa tronī. Gan abi gaisā parautie sava lidojuma laikā bija bijuši tik tuvā saskarē ar pasaules spīdekli, ka zaudējuši acu gaismu un vēl daļu iekšējas gaismas, bet, kaut arī tā, tas netraucēja viņus valdīt tik slavē­jami, ka neviens nekoda gurķī — to es vēlāk dabūju zināt —, neizteicis vēlējumu: «Dievs, palīdzi mūsu vadonim!»
Izlabojuši kuģi, kas vētras laikā bija dabūjis krietni ciest, atvadījā­mies no jaunā monarha un viņa laulātās draudzenes un ar samērā labu ceļa vēju pēc pusotra mēneša nonācām Ceilonā.
Bija pagājušas apmēram divas nedēļas pēc mūsu ierašanās, kad gu­bernatora vecākais dēls uzaicināja mani doties kopā ar viņu medībās; šo priekšlikumu pieņēmu ar prieku.
Mans draugs bija spēcīgs liela auguma vīrs, pieradis pie vietējā klimata tveices, taču es drīz vien, kaut arī centos kustības ierobežot, ļoti noguru un tad, kad iekļuvām mežā, biju atpalicis no viņa lielu gabalu.
Grasījos apsēsties un atpūsties kādas straujas upes krastā, jo šī upe jau ilgāku laiku saistīja manu uzmanību, kad pēkšņi izdzirdu uz ceļa, pa kuru biju nācis, neparastu troksni. Atskatījos un sastingu — man tieši virsū nāca milzu liels lauva un nepārprotami lika saprast, ka visužēlīgi nodomājis pabrokastot ar manām nabaga miesām, neizlūdzoties uz to nekādu īpašu atļauju.
Mana bise bija pielādēta ar skrotīm zaķu šaušanai. Ilgām pārdomām neatlika laika, turklāt biju pagalam apmulsis, tomēr nolēmu uz zvēru iz­šaut, cerībā to aizbaidīt, varbūt arī ievainot. Taču pārbīlī pat nenogaidīju, kamēr lauva nonāks man pa šāvienam, un tāpēc sakaitināju zvēru, un tas kā plēsts metās man virsū. Vairāk paklausīdams instinktam nekā saprā­tam, es mēģināju neiespējamo — glābties bēgot. Pagriezos un — vēl tagad ikreiz, to iedomājot, man pārskrien karsts pār kauliem — pāris soļu attā­lumā stāv šausminošs krokodils un, baismīgi iepletis rīkli, grasās mani aprīt.
Iedomājieties, godājamie, kāds drausmīgs stāvoklis! Aizmugurē — lauva, pretī — krokodils, pa kreisi — strauji mutuļojoša upe, pa labi — bezdibens, kurā — to es vēlāk dabūju zināt — mita visindīgākās čūskas.
Pagalam apjucis, un to šādā situācijā nevarētu ne Herkulesam ņemt ļaunā, es nogāzos gar zemi. Jebkura sakarīga doma, uz ko vēl biju spējīgs, riņķoja vienīgi ap baismīgām gaidām, ka nupat, nupat mani sakamps niknā zvēra zobi vai nagi jeb es ieniršu krokodila rīklē.
Nepagāja ne mirklis, kad izdzirdu spēcīgas, bet svešādas skaņas. Bei­dzot uzdrīkstējos pacelt galvu un paskatīties visapkārt, un ko, jūs domā­jat, es ieraudzīju? Man par neizsakāmu prieku atklājās, ka lauva spējā triecienā — tai pašā brīdī, kad nokritu — bija pārlēcis man pāri un ielingojis krokodilam tieši rīklē. Tagad nu viena zvēra galva bija iesprūdusi otra zvēra rīklē un abi darīja, ko spēja, lai tiktu viens no otra vaļā.
Īstā brīdī uzšāvos kājās, izrāvu savu mednieka dunci un ar vienu cirtienu nocirtu lauvas galvu, tā ka ķermenis novēlās man pie kājām. Pēc tam ar bises laidni iestūmu galvu vēl dziļāk nezvēra rīklē, kam nu gribot negribot vajadzēja nosmakt.
Drīz pēc tam, kad biju izcīnijis šo sla­vas vainagoto uzvaru pār diviem drausmī­giem ienaidniekiem, ieradās mans draugs, lai paraudzītos, kāpēc esmu atpalicis.
Pēc savstarpējiem laimes vēlējumiem mēs izmērījām krokodilu un konstatējām, ka tas ir tieši četrdesmit Parīzes pēdas un septiņas collas garš.
Tiklīdz bijām izstāstījuši gubernato­ram šo neparasto piedzīvojumu, viņš izsū­tīja ratus ar vairākiem kalpotājiem un lika atvest abus beigtos zvērus. Kāds vie­tējais meistars pagatavoja no lauvas ādas tabakas makus, ar dažiem no tiem es ap­laimoju vairākus paziņas Ceilonā. Pārējos, atgriezies Holandē, atdāvināju birģermeis­tariem, kas grasījās man pretī pasniegt tūkstoš dukātu lielu apbalvojumu, ko tikai ar lielām grūtībām izdevās atvairīt.
Krokodils tika izbāzts, kā to parasti mēdz darīt, un kļuva par vienu no lielākajiem retumiem Amsterdamas muzejā, kur ekskursantu vadītājs kat­ram apmeklētājam, iepazīstinot ar muzeju, stāsta visu notikumu. To darot, viņš protams šo to piedzejo, kas stipri vien ir pretrunā ar patiesību. Tā,, piemēram, viņš stāsta, ka lauva izsprucis krokodilam cauri un nupat kā gatavojies aizlaisties pa pakaļdurvīm, kad msjē, visā pasaulē slavenais barons (tā viņš mēdz mani godāt), esot nocirtis lauvai galvu, tiklīdz tā parādījusies, un līdz ar galvu trīs pēdas no krokodila astes. Krokodils — tā reizēm šis vējgrābslis tērgā —, pazaudējis asti, nav palicis vienaldzīgs,, apsviedies un, izrāvis msjē no rokām medību dunci, norijis to tik alkatīgi,, ka tas izdūries nezvēram tieši cauri sirdij, un tad tas bijis uz vietas beigts.
Man nav jums jāstāsta, godājamie kungi, cik nepatīkama ir šī nelieša nekaunība. Cilvēki, kas mani nepazīst, tiek mūsu skepticisma pilnajā laik­metā ar šādiem rokām taustāmiem meliem pamudināti šaubīties par ma­niem patiesajiem varoņdarbiem, un tas spēj cildenu goda vīru ne pa jokam aizvainot un apbēdināt.

OTRĀ JŪRAS DĒKA

1776.gadā Portsmutā es uzkāpu uz pirmā ranga angļu kara kuģa, kas, apbruņots ar simts lielgabaliem, veda tūkstoš četrsimt vīru uz Zie­meļameriku. Es varētu te pie reizes pastāstīt daudz ko no tā, ko piedzīvoju Anglijā, bet atlikšu to uz citu reizi. Taču vienu notikumu, kas man likās gaužām amizants, es uz ātru roku pastāstīšu. Man uzsmaidīja laime, un es varēju noskatīties, kā greznajā svētku karietē karalis ar lielu pompu brauca uz parlamentu. Kučieris ar neiedomājami respektablu bārdu, kurā rūpīgi bija izcirpts Anglijas ģerbonis, majestātiski sēdēja uz bukas un skaidri un mākslinieciski ar pātagu izplīkšķināja «Georg Rex».[1]
Runājot par mūsu jūras ceļojumu, jāteic, ka nekas īpašs neatgadījās, līdz nokļuvām apmēram trīssimt jūdžu attālu no Sankt-Lorences upes. Te kuģis ar nevaldāmu triecienu uzgrūdās pret kaut ko tādu, ko mēs noturē­jām par klinti. Tomēr, izmetot rokas loti, mēs pat piecsimt asu dziļumā vēl nesniedzām līdz dibenam. Taču pārsteidzošākais un pilnīgi neizpro­tams bija tas, ka pazaudējām stūri, bugsprits pārlūza vidū pušu un visi masti pāršķēlās no augšas līdz lejai, bet divi pārlidoja pāri bortam.
Kāds nabaga puisis, kas tieši patlaban bija nodarbināts, piestiprinot galveno buru, aizlidoja vismaz jūdzes trīs prom no kuģa un tikai tad iekrita ūdenī. Savu dzīvību viņam izdevās izglābt vienīgi tāpēc, ka, lidojot pa gaisu, satvēra aiz astes ziemeļu zosi, kas ne vien mazināja kritiena spēku ūdenī, bet arī deva izdevību uz tās muguras vai, pareizāk, iedobē starp kaklu un spārniem tik ilgi peldēt nopakaļ, kamēr beidzot viņu varēja uzņemt uz klāja.
Par grūdiena lielo spēku var spriest arī pēc tā, ka visi, kas atradās tai brīdī uz starpklāja, tika pasviesti pret griestiem. Mana galva ar to pašu ietriecās pilnīgi kuņģī iekšā, un pagāja vairāki mēneši, iekams tā atguva savu dabisko stāvokli.
Mēs neviens vēl nebijām attapušies no neaprakstāma apmulsuma un izbrīnās, kad pēkšņi, parādoties milzu valim, kas, sildīdamies saulītē ūdens virspusē, bija iesnaudies, viss kļuva skaidrs. Nezvērs, šausmīgi pārskaities, ka mūsu kuģis iztraucējis viņam diendusu, ne vien sadra­gāja ar asti galeriju un daļu augšējā klāja, bet pēkšņi sagrāba zobos galveno enkuru, kam tauva bija, kā parasti, aptīta ap stūri, un aizrāva mūsu kuģi vismaz sešdesmit jūdžu prom, rēķinot sešas jūdzes stundā.
Dievs vien zina, kurp mēs būtu aizvilkti, ja laimīgā kārtā nepārtrūktu enkura tauva un valis nepazaudētu mūs, bet mēs savukārt enkuru.
Kad pēc pusgada mēs stūrējām atpakaļ uz Eiropu, tad uzdūrāmies dažu jūdžu attālumā no tās pašas vietas uz tā paša vaļa, kas gulēja beigts uz ūdens un, bez pārspīlējuma, bija vismaz pusjūdzi garš. Protams, uz kuģa varējām paņemt tikai mazu daļu no tik liela dzīvnieka, tāpēc nolai­dām ūdenī laivas, ar grūtībām nogriezām tam galvu un, par lielu prieku, atradām nevien mūsu enkuru, bet ari vairāk nekā četrdesmit asu tauvas, kas bija iesprūduši tam kreisajā pusē kādā caurā zobā.
Tas bija vienīgais ievērības cienīgs gadījums šai ceļojuma posmā.
Bet pag! Gandrīz aizmirsu pastāstīt par kādu kļūmīgu notikumu. Proti, kad valis pirmo reizi traucās ar kuģi prom, kuģis dabūja sūci un ūdens plūda iekšā tik spēji, ka visi mūsu sūkņi nevarētu mūs ne pus­stundu paglābt no grimšanas. Par laimi, es pirmais to atklāju. Caurums bija prāvs — aptuveni pēdu diametrā. Es visādi izmēģinājos caurumu aizbāzt — veltīgi! Beidzot tomēr izglābu skaisto kuģi un visai lielo apkalpi, jo man iešāvās prātā vislaimīgākā ideja pasaulē. Kaut ari caurums bija tik liels, es to paguvu piepildīt ar sava auguma smagāko galu, nenovelkot bikses, un tā pietiktu ari tad, ja caurums būtu daudz lielāks. Jūs, mani kungi, nebrīnīsities, ja teikšu, ka es tiklab no mātes, kā arī no tēva puses esmu cēlies no holandiešu, vismaz vestfāliešu sen­čiem. Situācija, kamēr es sēdēju šai ietvarā, bija pavēsa, taču drīz vien mani no tā paglāba kuģa galdnieka māka.

TREŠĀ JŪRAS DĒKA

Reiz man draudēja nopietnas briesmas aiziet bojā Vidusjūrā. Kādā vasaras pēcpusdienā peldējos netālu no Marseļas tīkamajā jūrā, kad pamanīju lielu zivi, kas plati ieplestu rīkli milzīgā ātrumā šāvās man virsū. Laiku nedrīkstēja zaudēt, izvairīties no tās arī nebija nekādas iespējas. Ne mirkli nekavējoties, es sarāvos cik vien iespējams mazāks, pievilku ceļgalus un piespiedu rokas sev klāt. Šādā stāvoklī iespruku caur žokļiem taisnā ceļā kuņģī iekšā. Te, kā jau to var iedomāties, es pavadīju kādu laiku pilnīgā tumsā, toties tīkamā siltuma atmosfērā. Droši vien laiku pa laikam es sagādāju zivij vēdergraizes un tā būtu bijusi priecīga no manis atbrīvoties. Telpas bija pietiekami, tāpēc palēkdamies un dancodams, kūleņodams un griezdamies es to varen kaitināju.
Taču, liekas, nekas viņu tā nesatrauca kā zibenīgās kustības, kad es, kājas piecirzdams, mēģināju atveidot skotu deju. Viņa neganti iebrēcās un gandrīz stāvus līdz pusei pacēlās laukā no ūdens. Bet ar to pašu tā piesaistīja kāda garām braucoša itāliešu tirdzniecības kuģa apkalpes uz­manību un nedaudz mirkļos bija ar harpūnām pieveikta.
Kad zivs bija pacelta uz klāja, dzirdēju vīrus apspriežamies, kā labāk zivi uzšķērst, lai iegūtu iespējami vairāk eļļas. Itāliešu valodu es sapratu, tāpēc mani sagrāba bailes, ka viņu naži var pie reizes uzšķērst ari mani. Nostājos pašā kuņģa viducī, kur vietas atliktu vairāk nekā ducim cilvēku, jo domāju, ka procedūra sāksies vai nu vienā vai otrā zivs galā. Manas bailes drīz pagaisa, jo viņi sāka ar pavēderes uzšķēršanu.
Tiklīdz pamanīju gaismas atspulgu, tā iebrēcos pilnā rīklē, cik patī­kami būtu tikties ar godājamiem kungiem, ja tie mani atbrīvotu no nepa­tīkamā stāvokļa, kādā esmu gandrīz noslāpis.
Nav iespējams aprakstīt izbrīnu šo cilvēku sejās, kad viņi izdzirda zivs vēderā atskanam cilvēka balsi. Pārsteigums pieauga vēl lielāks, kad viņi ieraudzīja visā augumā izsoļojam laukā kailu cilvēku.
Es izstāstīju viņiem visu notikušo tā, kā izstāstīju nupat jums, par ko viņi nevarēja vien no brīnumiem attapties.
Pēc tam kad biju mazliet iestiprinājies un ielēcis jūrā, lai noskalotos, aizpeldēju pie savām drēbēm, kas atradās turpat krastmalā, kā atstātas. Pēc aptuveniem aprēķiniem nezvēra vēderā biju iespundēts apmēram trīs un pus stundas.

CETURTĀ JŪRAS DĒKA

Tais laikos, kad vēl biju dienestā Turcijā, es bieži vien izklaidējos, vizinādamies izpriecu jahtā Marmora jūrā, no kurienes pavērās lielisks stāsts uz visu Konstantinopoli, arī lielvezīra pilī. Kādā rītā, priecādamies par debesu skaistumu un dzidrumu, es pamanīju gaisā kādu apaļu priekš­metu — tik lielu kā biljarda bumba —, no kura nokarājās vēl kāds cits priekšmets. Žigli paķēru savu labāko un garāko tālu tēmējošo bisi, bez kuras, ja vien iespējams, nekur nesperu ne soli, pielādēju un izšāvu uz apaļo priekšmetu gaisā. Taču bez panākumiem. Atkārtoju šāvienu ar divām lodēm, taču atkal nekā. Tikai trešais šāviens ar četrām vai piecām lodēm izsita vienā pusē caurumu un dabūja savādo priekšmetu lejā.
Vai varat iedomāties manu izbrīnu, kad apmēram divas asis attālu no manas barkas nolaidās ūdenī jauki apzeltīta kariete, piestiprināta pie milzīga apmēra balona, lielāka par visvarenākā torņa kupolu. Karietē sēdēja kāds vīrs, un turpat bija redzama arī puse no aitas, kā liekas, ceptas. Tiklīdz biju kaut cik attapies, es kopā ar saviem ļaudīm ielencu dīvaino grupu ciešā lokā.
Svešajam, kas izskatījās pēc francūža — kas viņš arī tiešām bija —, no katras kabatas nokarājās vairākas krāšņas pulksteņu ķēdes ar brelokiem, uz kuriem, man šķiet, bija ievēla-Apiu dāmu un kungu attēli. Katrā pogcaurumā viņam karājās pa zelta medaļai, vismaz savu simts dukātu vērtībā, un katru pirkstu greznoja dārgs briljanta gredzens. Svārku ka­batas bija bāztin piebāztas ar smagiem zelta naudas makiem, kas viņu vilkšus vilka pie zemes.
Dieviņ tētiņ, es nodomāju, tas nu gan laikam ir krietni kalpojis cilvēces labā, ja cildenie kungi un dāmas gluži pretēji savai skopulīgajai dabai tā apbēruši viņu ar dāvanām.
Lai nu kā, bet svešais pēc kritiena jutās tik nelāgi, ka tikko bija spējīgs bilst kādu vārdu. Pēc brīža viņš atguvās un pastāstīja: — Lai izgudrotu šādu braucamo pa gaisu, man nebija ne pietiekamu zināšanu, ne saprāta, toties jo vairāk nekā nepieciešams gaisa akrobāta un virves dejotāja pārdrošības, lai tanī iekāptu un vairākkārt paceltos gaisā. Pirms kādām septiņām vai astoņām dienām — dienu skaits man sajucis — es pacēlos ar to Anglijā virs Koj^velas raga, paņemdams līdzi aitu, lai daudzu tūkstošu skatītāju acu priekšā tur augšā izdarītu visādus trikus. Par nelaimi, minūtes desmit pēc manas pacelšanās vējš mainīja virzienu un neaiznesa vis mani uz Ekseteru, kur biju nodomājis atkal nolaisties, bet uz jūru, virs kuras, šķiet, esmu visu laiku neiedomājamā augstumā lidinājies.
Labi vien bija, ka nepaguvu izdarīt savus trikus ar aitu, jo trešajā dienā, kuģojot pa gaisu, biju tik neganti izsalcis, ka gribot negribot vaja­dzēja aitu nokaut. Toreiz biju pacēlies bezgala augstu virs Mēness un vēl pēc sešpadsmit stundu ilgas lidināšanās augšup beidzot nonācu tik tuvu Saulei, ka apsvilināju uzacis; tad nokauto aitu, iepriekš novilcis tai ādu, novietoju tai pusē, kur saule visvairāk cepināja, citiem vārdiem sakot, tur, kur balons nemeta ēnu, un tādējādi apmēram trīsceturtdaļstundas laikā aita bija izcepusies gatava. No šī cepeša vien arī visu laiku pārtiku.
To pateicis, svešais dziļi ievilka elpu un likās iegrimis apkārtnes vērošanā. Kad es viņam pateicu, ka ēkas tur tālumā ir Konstantinopoles valdnieka pilis, viņš jutās varen pārsteigts, jo bija domājis, ka atrodas pavisam kaut kur citur.
— Mans lidojums ieilga tāpēc, — viņš paskaidroja, — ka pārtrūka kāda virve; tā bija piestiprināta balonā pie vārstuļa, ar vārstuļa palīdzību varēja izlaist no balona viegli aizdedzināmo gaisu. Ja uz balonu nebūtu izšauts un tas nebūtu dabūjis caurumus, tad es droši vien kā Muhameds lidinātos starp debesīm un zemi līdz pastardienai.
Karieti viņš pēc tam augstsirdīgi iedāvāja manam bocmanim, kas aizmugurē stāvēja pie stūres. Cepeti iemeta jūrā. Bet par gaisa balonu jāsaka — to mana šaušana bija tiktāl sapostījusi, ka, zemē krītot, tas sašķīda lupatu lēverēs.

PIEKTĀ JŪRAS DĒKA

Tā kā mums, godājamie kungi, ir pietiekami daudz laika iztukšot vēl vienu pudeli, tad izstāstīšu jums kādu citu gaužām neparastu noti­kumu, kāds man atgadījās dažus mēnešus pirms pēdējā ceļojuma atpakaļ uz Eiropu.
Lielvezīrs, kuram mani ieteica Romas, Krievijas un ari Francijas vēst­nieki, uzticēja man Lielkairā kādu ļoti svarīgu misiju, kam tai pašā reizē vajadzēja uz mūžīgiem laikiem palikt noslēpumā.
Ar lielu pompu un milzīgas svītas pavadībā es devos turp pa zemes ceļu. Pa ceļam man radās izdevība palielināt kalpotāju skaitu ar vairā­kiem visai noderīgiem puišiem. Tikko biju attālinājies dažas jūdzes no Konstantinopoles, ievēroju kādu neliela, sīka auguma vīreli, kas milzīgā ātrumā joza šķērsām pāri laukam, kaut arī viņam pie katras kājas bija piesieta savas piecdesmit mārciņas smaga svina bumba. Pārsteigts par redzēto, es viņam uzsaucu:
— Uz kurieni, uz kurieni, draugs, tik ātri steidzies? Un kāpēc tīšu­prāt apgrūtini sevi ar tādu smagumu?
— Kopš pusstundas kā skrienu no Vīnes, kur līdz šim kalpoju dižcil­tīgiem kungiem un šodien no viņiem šķīros. Esmu nodomājis doties uz Konstantinopoli un tur iesaistīties darbā. Ar smagumu pie kājām gribēju drusku samazināt ātrumu, pēc kura tagad vairs nav jādzenas, jo, kā mēdza sacīt mans skolotājs: «Kas dzīvo mēreni, dzīvo ilgi.»
Brašais skrējējs man iepatika, pajautāju, vai viņš varbūt negribētu kalpot pie manis, un viņš bija tūdaļ ar mieru.
Mēs devāmies tālāk, pamezdami aiz sevis dažu labu pilsētu, dažu labu valsti.
Netālu no ceļa ieraudzījām zaļā mauriņā kādu nekustīgi guļam, šķita, ka viņš ir aizmidzis. Tā tas tomēr nebija — viņš tikai turēja ausi pie zemes piespiestu, it kā vēlētos noklausīties, kas notiek pašā elles peklē.
— Ko tu tur, draugs, klausies?
— Laiku kavēdams, klausos, kā zāle aug.
— Un vai vari sadzirdēt?
— Kā nieku.
— Tad nāc manā dienesta, draugs, kas zina, ko pie reizes vēl vajadzēs noklausīties!
Puisis pielēca kājās un sekoja man.
Gabaliņu tālāk ievēroju uz pakalna stāvam mednieku un skrotējam tukšā gaisā.
— Labu veiksmi, mednieka kungs! Bet uz ko tu šauj? Es redzu vienīgi zilas debesis.
— Ak, es tikai izmēģinu savu jauno bisi. Strasburgas katedrāles torņa galā bija uztupies zvirbulis, to es nupat nošāvu.
Katrs, kas zina, cik ļoti cienu dižciltīgo mednieka un strēlnieka amata prasmi, nejutīsies pārsteigts, ka apkritu izcilajam šāvējam ap kaklu. Protams, es darīju visu, lai dabūtu viņu savā dienestā.
Mēs devāmies tālāk cauri dažai labai pilsētai, dažai labai valstij, kamēr beidzot nonācām pie Libānas kalniem. Tur milzīga ciedru meža malā stāvēja plecīgs, spēcīgs vīrs un vilka virvi, ko bija apmetis apkārt visam mežam.
— Ko tu, draugs, tur velc? — es jautāju spēcīgajam puisietim.
— Ak, man uzdeva sagādāt būvkokus, bet esmu aizmirsis mājā cirvi. Tagad jāizlīdzas, kā var.
To sakot, vīrs manu acu priekšā ar rāvienu nogāza visu mežu, kas auga aptuveni kvadrātjūdzes platībā, tik viegli, it kā tas būtu klēpis niedru. Nav grūti iedomāties, ko es darīju. Es nebūtu palaidis spēkavīru vaļā arī tad, ja tas man maksātu visu manu sūtņa algu.
Kad pēc tam beidzot nokļuvu ēģiptiešu zemē, sacēlās neganta vētra un es baidījos, ka mani ar visiem aizjūgiem, zirgiem un svītu nesagrābj un neaiznes pa gaisu. Ceļa kreisajā pusē stāvēja rindā septiņas vējdzirna­vas, kuru spārni griezās ap savu asi tādā ātrumā kā visčaklāko vērpēju ratiņu vārpstas. Netālu pa labi stāvēja varena apmēra cilvēks un ar rādī­tājpirkstu turēja aizspiestu labo nāsi. Tiklīdz milzis ievēroja mūsu postu un redzēja, cik nožēlojami vētra mūs rausta un pluinī, viņš izdarīja puspagriezienu, nostājās mums tieši pretī un tik godbijīgi, cepuri noceldams, mani sveicināja — kā musketieris savu pulkvedi.
Pēkšņi gaiss aprima, ka nebija manāma ne mazākā vēsmiņa, un visas septiņas vējdzirnavas apstājās.
Pārsteigts par šādu parādību, kas likās pretrunā ar visiem dabas likumiem, es uzsaucu tam velna zellim:
— Vai dzirdi? Kas te notiek, vai tevi nelabais apsēdis jeb tu pats esi sātana dzimuma?
— Lūdzu piedošanu, jūsu ekselence, — šis man atteica. — Es tikai gādāju par nelielu vēju sava kunga vējdzirnavām; bet, lai vējš visas sep­tiņas neapgāztu, vajadzēja vienu nāsi aizspiest.
Velna pulveris! — es klusībā nodomāju. Tas var noderēt, kad no­nākšu mājās un pietrūks elpas izstāstīt visas brīnumainās dēkas, ko esmu piedzīvojis gan uz sauszemes, gan uz jūras!
Mēs drīz vien vienojāmies. Vēj pūtis pameta savas dzirnavas, kur bi­jušas, un sekoja man.
Tikmēr bija jau īstais laiks ierasties Lielkairā. Tiklīdz biju tur kā pienākas izpildījis savu uzdevumu, man radās vēlēšanās atlaist visu nekam nevajadzīgo svītu, atstājot tikai no jauna pieņemtos visnoderīgā­kos cilvēkus, lai kopā ar tiem kā vienkārša privātpersona dotos atpa­kaļceļā.
Laiks pieturējās jauks, un slavenā Nīlas upe bija neaprakstāmi val­dzinoša, tāpēc padevos kārdinājumam un, noīrējis barku, turpināju ceļu līdz Aleksandri]`ai pa ūdeni. Viss veicās labāk par labu līdz trešajai ceļo­juma dienai.
Jums, godājamie kungi, būs droši vien jau gadījies dzirdēt par gads­kārtējiem Nīlas plūdiem. Kā jau teikts, trešajā dienā ūdens Nīlā sāka ne­prātīgi celties, un nākamajā dienā visa apkārtne, kur vien acis met, jūdzēm tālu bija pārplūdusi.
Piektajā dienā pēc saulrieta mana barka pēkšņi kaut kur ieķērās — nodomāju, ka meldros vai krūmājos. Tiklīdz atausa rīta gaisma, redzēju, ka man visapkārt ir mandeles — nogatavojušās, lieliskas.
Kad bijām izmetuši rokas loti, konstatēju, ka līgojamies vismaz seš­desmit pēdu virs zemes un lāgā netikām ne uz priekšu, ne atpakaļ. Apmē­ram ap astoņiem vai deviņiem, cik varēju spriest pēc saules, pēkšņi sa­cēlās spēcīgs vējš, kas mūsu barku sagāza pilnīgi uz sāniem. Tajā sasmēlās ūdens, tā nogrima, un, kā jūs tūlīt dabūsiet zināt, man ilgu laiku nebija par to ne miņas, ne ziņas.
Laimīgā kārtā mēs visi, proti, astoņi vīri un divi pusaudži, izglābā­mies tādējādi, ka pieķērāmies pie kokiem, kuru zari bija pietiekami stipri, lai noturētu mūs, bet ne tik stipri, lai noturētu mūsu barkas svaru. Šādā situācijā mums pagāja trīs dienas, un iztikām vienīgi no mandelēm. Katram skaidrs, ka dzeramā mums netrūka.
Mūsu neveiksmes divdesmit otrajā dienā ūdens tikpat strauji nokri­tās, kā bija uzplūdis, un divdesmit sestajā mēs atkal varējām nostāties uz cietas zemes. Pirmais tīkamais priekšmets, ko mūsu acis skatīja, bija — barka. Tā atradās apmēram divsimt asu atstatumā no vietas, kur bija no­grimusi. Izžāvējuši saulē visu, kas no mūsu kuģa krājumiem varētu būt noderīgs, mēs posāmies, lai tiktu no jauna uz pazaudētā ceļa. Pēc visprecīzākiem aprēķiniem konstatēju, ka mēs esam aizdzīti savas simts piec­desmit jūdzes tālu prom — pāri dārziem, dzīvžogiem un brikšņiem.
Nedēļas laikā sasniedzām upi, kas atkal rāmi plūda savā gultnē, un pastāstījām par piedzīvoto kādam bejam. Tas ļoti laipni palīdzēja mums visās mūsu vajadzībās un nodeva mūsu tālākajam ceļam vienu no savām barkām. Apmēram pēc sešām dienām nonācām Aleksandri jā, kur iekā­pām kuģī, kas devās uz Konstantinopoli.
Sultāns mani visai labvēlīgi pieņēma, un man tika piešķirts tas gods redzēt viņa harēmu, kur viņa augstībai labpatika pašam mani ievest.

SESTĀ JŪRAS DĒKA

Pēc ceļojuma uz Ēģipti sultāns nezināja kā mani godāt, kā cildināt. Viņa augstība nemaz vairs nevarēja bez manis iztikt, un ik mīļu dienu es tiku aicināts gan pusdienās, gan vakariņās. Lai nu kā, mani kungi, bet viens kas tiesa — turku sultānam ir vissmalkākais galds no visiem vald­nieku galdiem zemes virsū. Bet tas attiecināms tikai uz ēdieniem, ne uz dzērieniem, jo, kā jums zināms, Muhameda likums aizliedz ticīgajiem lie­tot vīnu. Tāpēc oficiālajās viesībās uz malku laba vīna nav ko cerēt.
Kā jau allaž, tas, kas nenotiek atklāti, notiek slepeni, un, par spīti aizliegumam, dažs labs turks zina tikpat labi kā cienījamākais vācu prelāts, cik labi garšo glāze teicama vīna. Tā tas bija arī ar viņa majes­tāti Turcijā.
Pie svinību galda, kur parasti piedalījās arī turku ģenerālsuperintendants, proti, Muftijs, kas pirms maltītes skaitīja lūgšanu «Visu acis», bet pēc maltītes «Gratias»[2], ne ar pušplēstu vārdu netika pieminēts vīns. Taču pēc pusdienas parasti viņa augstības kabinetā bija nolikta prāva pudele vīna.
Reiz sultāns deva man slepus draudzīgu mājienu sekot viņam kabi­netā. Kad mēs tur bijām ieslēgušies, viņš sameklēja kādā skapītī pudeli un teica:
— Minhauzen, es zinu, jūs, kristīgie, protat cienīt malku laba vīna. Man ir saglabājusies pudele tāda tokajieša, kādu jums savu mūžu nebūs gadījies nobaudīt.
To sacīdams, viņa augstība ielēja man un sev pa glāzītei, un mēs sa­skandinājām.
— Nu, ko teiksiet? Vai nav smalka manta?
— Vīnam nav nekādas vainas, jūsu augstība, — es atbildēju. — Bet ar jūsu atļauju man jāsaka, ka Vīnē pie godājamā nelaiķa imperatora Kārļa Sestā esmu dzēris krietni vien labāku. Vilks ar ārā, to jūsu augstī­bai vajadzētu nogaršot!
— Labais draugs, Minhauzen, lai arī kā es jūs cienu, tomēr nespēju ticēt, ka varētu būt vēl labāks tokajietis, jo šo es reiz dabūju no ungāru muižnieka, kurš tikai ar izmisīgu piespiešanos šķīrās no pudeles.
— Blēņas, jūsu augstība! Starp tokajieti un tokajieti ir milzīga atšķi­rība. Ungāru muižnieki nemēdz būt pārāk izšķērdīgi. Saderam, ka stundas laikā pagādāšu jums tieši no valdnieka pagrabiem pudeli tokajieša, kas garšos pavisam citādi!
— Minhauzen, man šķiet, jūs melšat niekus!
— Es nemelšu. Stundas laikā apņemos no imperatora pagraba Vīnē atgādāt šurp pudeli tokajieša, un tas tik būs vīns, nevis šāda te susla!
— Minhauzen, Minhauzen! Jūs smejaties par mani, un tas man ne­patīk. Esmu jūs iepazinis gan kā cilvēku, kas cieši turas pie patiesības, taču patlaban man gandrīz vai jāsāk domāt, ka jūs pūšat pīlītes.
— Ko tad vairāk, jūsu augstība? Atliek tikai pārbaudīt! Ja es savu solījumu neizpildīšu — esmu jebkādas plātīšanās niknākais ienaidnieks—, tad jūsu varā, augstība, lai ripo mana galva. Taču mana galva nav nekāds izēsts ķirbis. Ko jūs liksiet pretī?
— Lai iet! Turu jūs pie vārda. Ja ar pulksteņa sitienu tieši četros vīna pudele nebūs te, tad bez žēlastības jums būs jāsamaksā ar savu galvu, jo es sevi muļķot neļaušu, pat labākajiem draugiem ne. Ja izdarīsat, kā solāt, tad varat ņemt no mana mantu kambara tik daudz zelta, sidraba, pērļu un dārgakmeņu, cik visspēcīgākais vīrs spēj aiznest.
— Tas man patīk! — Es biju ar mieru, palūdzu tūlīt pat tinti un spalvu un uzrakstīju karalienei valdniecei Marijai Terēzai šādu zīmīti:
«Jūsu majestāte kā vienīgā neapstrīdāmā mantiniece neapšaubami no godājamā nelaiķa tēva kunga starp citu būsiet mantojusi viņa vīna pagrabu. Vai es drīkstētu ar šīs zīmītes pasniedzēja starpniecību izlūgties pudeli tā tokajieša, kādu bieži tiku pie Jūsu tēva kunga dzēris? Tikai gan no labākā, jo ir noslēgtas derības! Ar prieku pakalpošu Jums atkal, kā vien varēšu, palieku Jūsu …» — un tā tālāk.
Zīmīti tūdaļ nodevu savam Skrējējam, pat nepaguvis ielikt aploksnē, jo bija jau piecas minūtes pāri trijiem. Skrējējs, ilgi negudrojot, atsprā­dzēja no kājām svina bumbas un laidās prom uz Vīni.
Pēc tam mēs kopā ar sultānu, gaidot uz labāku malku, izdzērām pudeli tukšu. Pulkstenis nosita ceturtdaļstundu, tad pusi, tad bez ceturkšņa četri, bet no Skrējēja ne vēsts. Atzīstos, ka man pamazām sāka mesties karsts, jo tā vien šķita, ka viņa augstība laiku pa laikam pamet acis uz zvana auklu, lai ataicinātu bendi. Man gan vēl deva atļauju izmest kādu līkumu dārzā, lai ieelpotu svaigu gaisu, taču pa pēdām jau sekoja divi pakalpīgi gari, kas nenolaida no manis acu.
Kad pulksteņa rādītājs bija nostājies uz piecdesmit piektās minūtes, es steigšus aizsūtīju vēl pēc Dzirdētāja un Strēlnieka. To pašu brīdi abi bija klāt. Dzirdētājs garšļaukus pieplaka pie zemes, lai paklausītos, vai Skrējējs beidzot netuvojās. Man par lielām izbailēm viņš ziņoja, ka tas āžgalva kaut kur, krietni patālu no šejienes, guļot aizmidzis dziļā miegā krācot, ka ne aizklausīties. Tas vēl līdz galam nebija pateikts, kad mans brašais Strēlnieks jau bija augšā uz augstas terases un, paslējies vēl uz pirkstgaliem, lai paraudzītos tālumā, izsaucās:
— Lai visi svētie stāv man klāt! Slinkumpūznis guļ izstiepies zem kāda ozola netālu no Belgradas, un līdzās tam pudele. Nu pagaidi tik! Gan es tev pakutināšu papēžus … — Un viņš tūdaļ piemeta pie pleca savu Kuhenreitera bisi un izšāva pilnu lādiņu koka lapotnē. Uz gulētāja nobira zīļu, zaru un lapu krusa, pamodināja šo; šis satrūkās, ka gandrīz aizgulējies, un tad tik veicīgi lika kājas pār pleciem, ka ieradās ar pu­deli un Marijas Terēzes pašrocīgi rakstītu zīmīti pie sultāna kabineta dur­vīm piecdesmit deviņas un pusi minūtes pirms četriem. Tā tik bija līk­smība! Ha, cik kāri viņa augstība iekampa gardo vīnu!
— Minhauzen, — viņš sacīja, — neņemiet ļaunā, bet es šo pudeli paturēšu sev vien. Jums Vīnē ir labāki sakari nekā man. Gan dabūsiet sev citu.
Tā noteicis, viņš ieslēdza pudeli skapītī, iebāza atslēgu kabatā un pie­zvanīja, lai pasauc mantzini. Ai, dievišķīgās sidraba zvaniņa skaņas!
— Man tagad jānorēķinās ar jums par derībām, — viņš sacīja. — Izsniedziet manam draugam Minhauzenam, — tā viņš uzrunāja mant­zini, — no mantu kambara tik, cik viņa spēcīgākais kalps spēj aiznest.
Mantzinis palocījās tik zemu, ka viņa deguns atdūrās pret grīdu, bet man sultāns sirsnīgi paspieda roku, un mēs draudzīgi šķīrāmies.
Varat iedomāties, mani kungi, ka es lieki nekavējos izmantot doto atļauju — atsaucu savu Stiprinieku ar visu viņa garo kaņepāju virvi un devos mantu kambarī. Šaubos, vai tas, ko mans Stiprinieks tur pameta pēc tam, kad bija sasējis nastu, spētu jūs iekārdināt. Kātoju ar savu gu­vumu tiešā ceļā uz ostu, konfiscēju tur vislielāko preču kuģi, kāds vien bija dabūjams, un ar pienācīgu kravu un visiem saviem kalpotājiem pilnās burās steidzos prom, lai aizgādātu mantu drošībā, iekams nav kas atgadījies.
Notika tieši tas, no kā biju baidījies. Mantzinis, pametis durvis un logus vaļā — īstenībā nebija jau arī vairs nekādas īpašas vajadzības tās slēgt ciet —, pa galvu pa kaklu jozis prom pie sultāna un ziņojis, kādos apmēros bija izmantojis viņa atļauju.
Sultāns tikpat kā no plaukta nokritis. Un kā tad citādi — drīz vien viņu sagrāba nožēla par savu pārsteidzību. Viņš tūlīt pat deva pavēli lieladmirālim mesties man pakaļ ar visu floti un darīt man zināmu, ka tā mēs neesot derējuši.
Un nebiju paguvis tikt prom selgā ne divas jūdzes, kad pamanīju visu turku karafloti pilnās burās laižamies man pakaļ, un jāatzīstas, ka mana galva, kas tikko bija droši nostiprināta, sāka atkal ļodzīties.
Tobrīd man līdzās nostājās Vēj pūtis.
— Lai jūsu ekselence neuztraucas!
Viņš nostājās kuģa pakaļgalā tā, ka viena nāss bija pavērsta pret turku floti, otra uz mūsu burām, un tad uzpūta tādu vēju, ka turku flote ar salauztiem mastiem, takelāžu un saplosītām burām tika aizdzīta atpakaļ ostā, un mans kuģis dažās stundās sasniedza Itāliju.
Jāsaka tomēr, ka no iegūtās mantas man tika visai maz. Itālijā taču nabadzības posts ir tik liels, ka tur ubago, kur vien pagadās, bet policija neder nekam, un, nudien, varbūt tāpēc, ka esmu pārāk labsirdīgs, lielāko tiesu atdevu ubagiem uz ielām. Atlikumu ceļā uz Romu svētītajā Loreto klajumā man atņēma laupītāju banda. Domāju, ka sirdsapziņa šiem kungiem pārāk lielas raizes nedarīja — viņu guvums vēl joprojām bija tik prāvs, ka būtu pieticis arī ar vienu tūkstošo daļu, lai visai šai godāja­mai sabiedrībai, kā arī viņu mantiniekiem un mantinieku mantiniekiem nopirktu atlaides pat no pirmajām un labākajām rokām Romā par visiem pagātnē pastrādātajiem un nākotnē gaidāmajiem grēkiem.
Bet nu gan, godājamie kungi, būtu tā kā laiks likties uz auss. Saldu dusu!

SEPTĪTĀ JŪRAS DĒKA

Pabeidzis stāstīt iepriekšējo dēku, barons nebija vairs aizkavējams, bet tiešām piecēlās un lieliskā omā devās prom. Taču aiziedams viņš apsolīja pie pirmās izdevības pastāstīt vienu otru neparastu gadījumu un sava tēva piedzīvojumus, uz kuriem klausītāji gaidīja ar lielu nepacietību.
Kad ikviens bija savā veidā izteicies par nule dzirdēto, kāds no klāt­esošiem, barona draugs, kas bija viņu pavadījis ceļojumā uz Turciju, pie­metināja, ka netālu no Konstantinopoles atrodoties milzum liels lielgabals, kam barons Tots savos nupat iznākušajos memuāros veltījot izcilu vērību. Cik atceros, tad viņš tur stāsta šādi:
«Netālu no pilsētas, augstāk par citadeli, turki bija slavenās Simoisas upes krastā uzstādījuši varenu lielgabalu. Lielgabals bija izliets no skaidra vara un spēja izšaut marmora lodi — vismaz savas tūkstoš un simts mār­ciņas smagumā. Man radās nepārvarama vēlēšanās izšaut no šī ieroča, lai darbībā to pienācīgi novērtētu. Ļaužu pūlis ap mani trīcēja un drebēja, jo bija pārliecināts, ka pēc šāviena tiklab pils, kā visa pilsēta sagrūs un sabruks. Beidzot bailes nedaudz aprima un es saņēmu atļauju izšaut. Sim nolūkam vajadzēja ne mazāk par trīssimt trīsdesmit mārciņām pulvera un lodi, kas, kā jau teicu, sver tūkstoš un simts mārciņu. Kad pienāca lielgabalnieks ar degli, pūlis, kas bija mani ielencis, atkāpās, cik tālu vien bija iespējams. Tikai ar lielām pūlēm man izdevās nomierināt pašā, kurš atsteidzās norūpējies, ka tikai nedraudētu kādas briesmas. Pat lielgabal­niekam, kam vajadzēja klausīt maniem norādījumiem, aiz bailēm drebēja sirds. Es nostājos savā vietā mūra nocietinājumā aiz lielgabala, devu zīmi un sajutu grūdienu kā zemestrīces laikā. Trīssimt asu attālumā lode sasprāga trīs daļās, tās uzlidoja virs jūras šauruma un, atsizdamās pret ūdeni, atlēca pret kalniem pāri pretī un sakūla šaurumā ūdeni vienās putās.»
Šāds, mani kungi, cik atceros, ir barona Tota vēstījums par pasaules lielāko lielgabalu. Kad mēs ar fon Minhauzena kungu ieradāmies minē­tajā apvidū, mums stāstīja par barona Tota paveikto šāvienu kā par iz­cilas drosmes paraugu. Mans labvēlis, kurš neparko nespēja samierināties ar domu, ka francūzis būtu viņu kaut kādā ziņā pārspējis, pacēla lielga­balu uz pleciem, nobalansēja to horizontāli, ielēca ar visu jūrā un pār­peldēja uz pretējo krastu. Par nelaimi, no turienes viņš mēģināja lielga­balu atmest atpakaļ agrākajā vietā. Es saku — par nelaimi! Jo tas izslī­dēja no rokām tieši tad, kad viņš bija atvēzējies metienam. Tāpēc lielga­bals iekrita šauruma vidū, kur tas guļ vēl šobaltdien un gulēs droši vien līdz pastardienai.
Tas, mani kungi, ir īstais iemesls, kāpēc barona kungs ar sultānu sagāja naidā. Notikums ar mantu kambari, ko barons minēja par ieganstu sultāna nelabvēlībai, bija sen aizmirsts, jo sultānam jau bija pietiekami ienākumu, lai drīz vien savu mantu kambari piepildītu no jauna. Un ba­rona kungs, paklausīdams sultāna ielūgumam, taču bija atkal Turcijā un, ko var zināt, būtu vēl tagad tur, ja slavenā lielgabala zaudējums nebūtu nežēlīgo turku tik traki nokaitinājis, ka viņš deva neatceļamu pavēli baronam nocirst galvu.
Taču viena no sultāna sievām, par kuras mīluli barons bija kļuvis, ne vien laikus darīja viņam zināmu asinskāro nodomu, bet arī paslēpa viņu savā istabā, kamēr virsnieks, kam šī eksekūcija bija uzdota, ar sa­viem palīgiem viņu visur meklēja. Nākamajā naktī mēs paglābāmies uz kuģa, kas grasījās pacelt buras, lai dotos uz Venēciju, un tā mums izdevās laimīgi izsprukt.
Barons nemēdz labprāt atcerēties šo notikumu, jo tas beidzās ar neveiksmi un turklāt viņš pats atradās par mata tiesu no nāves. Taču notikušais ne mazākā mērā nedara viņam kaunu, tāpēc es reizēm, kad viņa nav klāt, to pastāstu.
Tātad, godājamie kungi, jūs nu zināt visu par baronu fon Minhau­zena kungu, un, cerams, jums neradīsies ne mazākās šaubas par viņa patiesīgumu.

CEĻOJUMS UZ GIBRALTĀRU

Pats par sevi saprotams, ka baronam katrā izdevīgā gadījumā atgā­dināja viņa solījumu pastāstīt vēl kādu no savām pamācošajām un aiz­raujošajām dēkām, tomēr ilgāku laiku visa lūgšanās bija velta. Viņam bija teicama īpašība neko nedarīt pretēji savam noskaņojumam un vēl teicamāka — nekādos apstākļos neatkāpties no šī principa.
Beidzot tomēr pienāca ilgi gaidītais vakars, kad par atbildi draugu lūgumam barona sejā paplaiksnījās jautrs smaids, kas nepārprotami lie­cināja, ka viņš jūtas pacilātā omā un draugu cerības piepildīsies. Visi apklusa un saspringti klausījās, ne acu no viņa nenovērsdami, un Minhauzens, ērti nosēdies uz mīksti popētā dīvāna, sāka stāstīt:
— Pēdējās Gibriltāra ielenkšanas laikā es devos ar floti, kas veda pārtiku un ko komandēja lords Rodnejs, uz šo cietoksni, lai apciemotu savu seno draugu ģenerāli Elio, kurš ar izcilu prasmi cietokšņu aizstāvē­šanā bija plucis mūžam nevīstošus laurus.
Tiklīdz pirmais prieka vilnis, kāds parasti veciem draugiem satieko­ties uzbrāzmo, bija mazliet aprimis, es apstaigāju ģenerāļa pavadībā cietoksni, lai iepazītos ar aplenkuma stāvokli un pasākumiem, kādus veic ienaidnieks, gatavodams uzbrukumu. Man bija līdzi Londonā pirkts lielisks spoguļteleskops. Ar tā palīdzību konstatēju, ka ienaidnieks pat­laban grasās šaut šurp ar trīsdesmit sešu mārciņu smagu bumbu. Es to pateicu ģenerālim, viņš arī paskatījās teleskopā un atzina manu pie­ņēmumu par pareizu.
Ar viņa atļauju liku nekavējoties no tuvākās baterijas atgādāt četr­desmit astoņas mārciņas smaga lādiņa lielgabalu un notēmēju ar to tik precīzi — kas attiecas uz artilēriju, tad bez lielīšanās varu teikt, ka nezinu, kas spētu man stāties līdzās —, ka biju drošs: mērķī trāpīšu.
Pēc tam ne acu nenolaidu no ienaidnieka, līdz pamanīju, ka tas tu­vina degli lielgabala aizdedzei; tai pašā brīdī arī es devu zīmi šaut. Aptu­veni ceļa vidū abas lodes ar drausmīgu spēku sadūrās, bet šīs sadursmes iedarbība bija apbrīnojama. Ienaidnieka lode atsprāga atpakaļ tik spēji, ka norāva galvu ne vien tam, kurš bija to izšāvis, bet atšķēla galvas vēl sešpadsmitiem, kas tai šķērsoja ceļu lidojumā gar Āfrikas krastu. Bet, iekams lode bija nonākusi bar­baru zemē, tā noslaucīja galvenos mastus trim kuģiem, kas stāvēja rindiņā cits aiz cita ostā, un tad aizšāvās vēl savas divdesmit angļu zemes iekšienē, beigās ielauzdama kā­das zemnieku mājas jumtu un večiņai, kas tur gulēja vaļēju muti, izsitot dažus atlikušos zobus, un, beidzot, iesprūda nabaga sievietes kaklā. Viņas vīrs, kas drīz pēc tam pārnāca mājās, mēģināja lodi izvilkt, taču tas nebija iespējams, tāpēc viņš, ilgi negudrodams, iedzina lodi ar veseri kuņģī, no kurienes tā pēc kāda laika dabiskā veidā iznāca laukā.
Mūsu lode bija spoži pakalpojusi — tā ne vien aiztrieca nupat aprakstītā veidā atpakaļ otru, bet saskaņā ar manu nodomu turpināja ceļu, nocēla lielgabalu, kas nule vēl tika iz­mantots pret mums, no lafetes un ar tādu sparu ietriecās kāda kuģa kravas telpā, ka izsita kuģim dibenu. Kuģī ieplūda ūdens, un tas nogrima ar tūkstoš spāņu matrožiem un prāvu skaitu kareivju, kas uz tā atradās.
Tas, protams, bija ārkārtējs varoņdarbs. Taču es nekādā gadījumā nedomāju, ka tas būtu vienīgi mans nopelns. Nav, protams, noliedzams, ka atklājuma gods pienākas manai at­tapībai, taču sava teikšana te bija arī gadījumam. Proti, es vēlāk atklāju, ka mūsu četrdesmit astoņas mārciņas smagā lode aiz pārska­tīšanās bija uzsēdināta uz divkāršas pulvera porcijas, tāpēc arī kļūst saprotama šī negaidītā iedarbība, galvenokārt uz atpakaļ attriekto ienaidnieka lodi.
Ģenerālis Elio piedāvāja man par šo izcilo pakalpojumu virsnieka pakāpi, taču es tādu piedāvājumu noraidīju un apmierinājos ar viņa pateicību, ko viņš tai pašā vakarā pie galda, visiem virsniekiem klāt esot, goddevīgi izteica.
Pēc kādām trim nedēļām man radās reta izdevība vēlreiz pakalpot angļiem.
Es pārģērbos par katoļu mācītāju, pulksten vienos naktī klusiņām izzagos no cietokšņa un, izspraucies cauri ienaidnieka līnijām, laimīgi, nonācu tieši viņu nometnē. Tur es iegāju teltī, kur patlaban grāfs Artuā kopā ar armijas virspavēlnieku un daudziem citiem augstiem virsniekiem apsprieda plānu, kā nākamajā rītā uzbrukt un ieņemt cietoksni. Mani sar­gāja mans tērps. Neviens mani neizraidīja, un es varēju netraucēti no­klausīties visu, kas tika pārrunāts.
Beidzot viņi devās gulēt, un es ievēroju, ka visa nometne, pat sarg­kareivji iegrimuši dziļā miegā. Ilgi neprātodams, ķēros pie darba: nocēlu no lafetēm visus viņu lielgabalus — vairāk nekā trīssimt gabalu, sākot ar četrdesmit astoņu un beidzot ar divdesmit četru mārciņu kalibriem — un ielingoju trīs jūdzes tālu jūrā. Man nebija gluži neviena palīga, tāpēc šis bija grūtākais no visiem jebkad paveiktajiem darbiem, izņemot vienu, kuru, kā dzirdu, man prom esot, viens no maniem paziņām uzskatījis par vajadzīgu pastāstīt — kā es ar milzīgo, barona Tota aprakstīto turku liel­gabalu peldēju uz Jāras pretējo krastu.
Tiklīdz biju ticis ar to galā, aizstiepu visas lafetes un ratus nometnes vidū, bet, lai ratu rīboņa nesaceltu kājās aizmigušos, es tos nesu pa di­viem iežmiedzis padusē. Krietns kalns pacēlās — ne mazāks par Gibral­tāra klinti. Tad ar dzelzs gabalu, ko nolauzu no četrdesmit astoņu mār­ciņu kalibra lielgabala, izšķīlu uguni, piesitot to pie oļa, kas atradās div­desmit pēdas zem zemes kādā vēl arābu celtā mūrī, aizdedzināju degli un pēc tam visu lielo kaudzi. Aizmirsu jums pateikt, ka virsū biju uz­krāvis vēl visus ratus ar kara pārtikas krājumiem.
Visu, kas aizdegas vieglāk, biju ar gudru ziņu palicis apakšā, un tā vienā mirklī viss dega gaišās liesmās. Lai nerastos nekādas aizdomas, es biju pats pirmais, kas sacēla trauksmi.
Kā jūs varat iedomāties, visa nometne nevarēja vien beigt brīnīties; vispārīgs lēmums bija tāds, ka sargi bijuši uzpirkti un drausmīgajā arti­lērijas iznīcināšanā piedalījušies septiņi vai astoņi pulki.
Drinkvotera kungs, aprakstīdams savā vēsturē šo slaveno aplen­kuma stāvokli, piemin lielo zaudējumu, ko ienaidniekam sagādājis uguns­grēks, kas izcēlies nometnē, bet ne mazākā mērā nespēj izskaidrot tā cēloni. Un kā viņš to arī būtu varējis, jo es taču neatklāju notikumu ne­vienam pašam, arī ģenerālim Elio ne, kaut gan ar tai naktī paveikto biju izglābis Gibraltāru.
Grāfs Artuā pārbīlī aizbēga kopā ar visiem savējiem; kā viņš sāka skriet, tā skrēja divas nedēļas vienā stiepienā, kamēr sasniedza Parīzi. Arī izbailes, kas viņus sagrāba drausmīgajā ugunsgrēkā, bija tik lielas, ka veselus trīs mēnešus viņi nebija spējīgi norīt neviena malka kāda atspirdzinājuma un pārtika vienīgi no svaiga gaisa.
Apmēram divus mēnešus pēc tam, kad biju aplenktajiem izdarījis šo pakalpojumu, es kādu rītu sēdēju kopā ar ģenerāli Elio pie brokastu galda, kad pēkšņi kāda bumba — jo man bija pietrūcis laika viņu mortīras aizsviest nopakaļ lielgabaliem — ielidoja istabā un nokrita uz galda. Ģenerālis, tāpat kā to būtu darījis jebkurš, to pašu brīdi izgāja no ista­bas, bet es satvēru bumbu, iekams tā paguva sprāgt, un aiznesu to pašā klints smailē. No šejienes ieraudzīju, ka jūras krastā uz kāda pakalna, ne­tālu no ienaidnieka nometnes, sapulcējies ļaužu bars, taču ar neapbruņotu aci nespēju saskatīt, kas tur notiek. Tad ņēmu palīgā tālskatu un atklāju, ka ienaidnieku rokās krituši divi mūsu virsnieki, viens ģenerālis un otrs pulkvedis, ar kuriem biju pavadījis kopā iepriekšējo vakaru un kuri pus­naktī bija iezagušies spāņu nometnē spiegot; tagad nu viņus grasījās pakārt.
Attālums bija pārāk liels, lai varētu bumbu aizsviest ar roku. Par laimi, es atcerējos, ka man kabatā ir linga, ko savā laikā Dāvids lietderīgi izmantojis cīņā ar milzi Goliātu. Es ieliku bumbu lingā un triektin ietriecu bara vidū. Tiklīdz bumba nokrita, tā arī sprāga un nogalināja visus apkārtstāvošos, tikai ne abus angļu virsniekus, kuri, par laimi, tieši tobrīd tika uzrauti augšā. Tikmēr viena bumbas šķemba atsitās pret karātavu pa­matni, un karātavas sabruka. Tiklīdz abi mūsu draugi sajuta zem kājām cietu pamatu, tūlīt sāka lūkoties pēc negaidītās katastrofas cēloņa un, redzēdami, ka sargiem, bendēm un visiem pārējiem uznākusi vēlēšanās doties nāvē pirms viņiem abiem, atbrīvoja viens otru no traucējošām virvēm, skriešus metās uz jūras malu, ielēca kādā spāņu laivā un pie­spieda divus, kas tur sēdēja, airēt uz vienu no mūsu kuģiem.
Kādu brīdi vēlāk, tieši tad, kad es stāstīju par to ģenerālim Elio, viņi laimīgi ieradās, un pēc apsveikumiem un laimes vēlējumiem mēs līksmi un pacilāti nosvinējām šo neparasto dienu.
Es noprotu, mani kungi, redzu no jūsu acīm, ka jūs vēlaties zināt, kā esmu ticis pie tik dārgas mantas kā iepriekš pieminētā linga. Lai notiek! Lietas apstākļi ir šādi. Jums jāzina, ka esmu cēlies no Urija sievas, ar kuru Dāvidam bija tuvas attiecības. Taču ar laika, tā jau tas reizēm mēdz notikt, viņa majestāte manāmi atsala pret grāfieni — par grāfieni viņa tika iecelta pirmajā gada ceturksnī pēc vīra nāves.
Reiz viņiem gadījās sastrīdēties par kādu sevišķi svarīgu jautājumu, proti, par to vietu, kur uzbūvēts Noasa šķirsts, un to, kur tas pēc ūdens­plūdiem piestājies krastā. Manam ciltstēvam uznāca vēlēšanās spīdēt ar lielu senatnes pazīšanu, bet grāfiene bija vēstures pētīšanas biedrības priekšsēdētāja. Turklāt Dāvidam vēl piemita daudzu lielu vīru vājība — viņš necieta nekādu pretī runāšanu, bet viņai savukārt, kā jau sava dzi­muma pārstāvei, gribējās vienmēr un visur paturēt virsroku, vārdu sa­kot — sekoja šķiršanās.
Grāfiene bija bieži dzirdējusi viņu pieminam šo lingu un par to ru­nājām kā par lielu dārgumu, tāpēc uzskatīja par lietderīgu paņemt to līdz — droši vien par piemiņu. Bet vēl viņa nebija tikusi pāri Dāvida val­stu robežām, kad lingas zudums bija pamanīts un viņai sāka dzīties pakaļ ne mazāk par sešiem ķēniņa miesassargiem. Grāfiene tomēr neapjuka, bet tik veikli laida darbā līdzpaņemto ieroci, ka nolika gar zemi vienu no vajātājiem, kas, jādomā, ar savu uzcītību cerēja izcelties un bija aizstei­dzies pārējiem priekšā, un tas notika tieši tai vietā, kur arī Goliāts bija dabūjis savu nāvējošo triecienu.
Kad pārējie redzēja savu biedru beigtu nogāžamies gar zemi, viņi pēc garām un saprātīgām pārrunām nolēma, ka būs labāk, ja šo nepare­dzēto apstākli vispirms darīs zināmu augstajai priekšniecībai, bet grāfiene savukārt nolēma, ka būs labāk ar nomainītiem zirgiem turpināt ceļojumu uz Ēģipti, kur viņai galmā bija ļoti ietekmīgi draugi.
Man vajadzēja jau laikus jums pateikt, ka grāfiene aizejot paņēma līdzi vienu no dēliem, savu mīluli.
Šim dēlam viņa ar īpašu noteikumu testamentā bija novēlējusi sla­veno lingu, un samērā tiešā līnijā no šī dēla lingu beidzot mantoju es.
Viens no lingas īpašniekiem, mans vecvecvectēvs, kurš dzīvoja aptu­veni pirms divsimt piecdesmit gadiem, iepazinās kāda Anglijas apciemo­juma laikā ar dzejnieku, vārdā Šekspīru. Šis dzejnieks reizēm aizņēmās lingu un nogalināja ar to tik daudz medījuma, ka tikai ar lielām grūtībām pa­glābās no likteņa, kāds piemeklēja manus divus draugus Gibraltārā. Na­baga vīru iemeta cietumā, un manam sencim izdevās viņu atbrīvot pavi­sam neparastā veidā.
Karaliene Elizabete, kas tolaik valdīja, bija pēdējos gados, kā jūs zi­nāt, apnikusi pati sev. Apģērbšanās, izģērbšanās, ēšana, dzeršana un vēl šis tas, ko nav vērts pieminēt, padarīja viņai dzīvi par neciešamu slogu. Mans sencis sagādāja viņai iespēju to visu pēc pašas ieskatiem vai nu veikt ar, vai bez vietnieku palīdzības. Un, kā jūs domājat, ko viņš izlū­dzās sev par šo vienreizējo maģiskās mākslas meistarstiķi? Brīvību Šek­spīram! Ne uz ko vairāk karaliene nespēja viņu pierunāt. Goda vīrs bija lielo dzejnieku tā iemīļojis, ka būtu labprāt atdevis daļu no sava mūža dienām, ja vien varētu ar to pagarināt drauga mūžu.
Bet man jums, godājamie kungi, gan jāteic, ka karalienes Elizabetes metode — iztikt pilnīgi bez pārtikas, lai arī cik oriģināla, viņas pavalst­niekos nekādu lielu atsaucību neguva, vismazāk pie tā saucamajiem bīfīteriem — liellopu gaļas ēdējiem. Viņa arī pati nepārdzīvoja savu jaun­ievedumu ilgāk par astoņarpus gadiem.
Mans tēvs, no kura biju šo lingu īsi pirms ceļojuma uz Gibraltāru mantojis, pastāstīja man dīvainu anekdoti, kuru arī viņa draugi bieži dzirdējuši un par kuras patiesīgumu nešaubīsies neviens, kas pazina cienījamo, veco vīru.
«Savu ceļojumu laikā,» viņš stāstīja, «es ilgāku laiku uzturējos An­glijā un reiz netālu no Harvičas pastaigājos gar jūras krastu. Pēkšņi man metās virsū briesmīgi nikns jūras zirgs. Man nebija nekā cita klāt kā vien linga, ar ko es iemetu divus oļus nezvēram tik trāpīgi pa galvu, ka ar katru šim izsitu pa acij. Tad uzrausos tam negantniekam uz muguras un iedzinu viņu jūrā, jo reizē ar redzi tas bija zaudējis visu savu mežo­nību un kļuvis rāmāks par rāmu. Lingu ieliku viņam mutē kā iemauktus un jāju pa okeānu kā vēja spārniem.
Nepagāja ne trīs stundas, kad bijām sasnieguši pretējo krastu, un tas tomēr ir savas trīsdesmit jūras jūdžu liels ceļa gabals. Tur es par sep­tiņsimt dukātiem pārdevu jūras zirgu «Trīs kausu» saimniekam, kurš to rādīja kā ārkārtīgi retu dzīvnieku un nopelnīja smuku naudiņu. Bifonā vēl tagad redzams tā attēls.
Lai arī cik neparasts bija mans ceļošanas veids, tomēr jāatzīst, ka vērojumi un atklājumi, kurus tai laikā izdarīju, bija vēl neparastāki.
Dzīvnieks, kura mugurā es sēdēju, nevis peldēja, bet rikšoja ar neti­camu ātrumu pa jūras dibenu, dzīdams sev pa priekšu miljoniem zivju, no kurām daudzas pilnīgi atšķīrās no parastajām. Dažām galva atradās ķermeņa vidus daļā, citām astes galā. Citas, sasēdušās prāvā pulciņā, dziedāja neizsakāmi skanīgas dziesmas, vēl citas cēla tieši no ūdens krāšņas, caurspīdīgas ēkas, ap kurām slējās greznas kolonnas, bet kolon­nās viļņveidīgi burvīgās krāsās zaigoja kāda viela, ko varētu noturēt par skaistu, liesmojošu uguni.
Starp citu, man iznāca šķērsot kalnu grēdu — vismaz tikpat augstu kā Alpu kalni. Gar klintīm bija redzami daždažādu sugu lieli koki. Uz tiem auga omāri, vēži, austeres, arī robainās gliemenes, jūras gliemeži un tā joprojām, no kuriem reizēm viens pats varētu piepildīt kravas ratus, bet mazākā pārvietošanai būtu krietni jāpapūlas pieredzējušam nastu nesē­jam. Viss, ko jūra mēdz izskalot malā un kas dabūjams mūsu tirgos, ir tikai nožēlojami atkritumi, ko ūdens notriecis no zariem, apmēram tas pats, kas sīkie, nederīgie augļi, ko vējš notrauc no kokiem.
Vislabākā raža, likās, bija omāru kokiem, bet vēžu un austeru koki toties bija vislielākie. Mazie jūras gliemeži auga tādiem kā krūmiem, kas patstāvīgi pletās ap austeru kokiem un stīgoja ap tiem augšup kā efejas ap ozoliem.
Ievēroju arī kāda nogrimuša kuģa visai neparastu iedarbību. Tas, man šķiet, bija uzgrūdies klints smailei trīs asis zem ūdens virsmas un grimstot apgāzies. Gāzdamies uzbrāzies kādam lielam omāru kokam un notraucis vairākus omārus, kas uzkrituši lejāk augošam vēžu kokam. Jādomā, ka tas bija noticis pavasarī, kad omāri bijuši vēl jauni, tie pā­rojušies ar vēžiem un radījuši vēl nebijušus augļus, kam līdzība ar abām sugām.
Mēģināju vienu šādu dabas retumu paņemt līdzi, bet tas bija pārāk ap­grūtinoši, jo mans kumeļš negribēja lāgā stāvēt, turklāt biju jau pusi ceļa paveicis un atrados līdzenumā vismaz piecsimt asu zem jūras līmeņa, kur pamazām sāku izjust neērtības gaisa trūkuma dēļ.
Arī citu apsvērumu dēļ mans stāvoklis nebija visai apskaužams. Laiku pa laikam ceļu šķērsoja liela izmēra zivis, pēc kuru atplestajām rīklēm varēju noprast, ka tām nav iebildumu mūs abus aprīt. Mana nabaga Rosinante bija akla un, vienīgi to piesardzīgi vadot, man izdevās izvairīties no alkatīgo cilvēknīdēju naidīgajiem nolūkiem. Es mudināju kumeļu pielikt soli, lai, cik vien aši iespējams, tiktu uz sauszemes.»
Ar to, godājamie kungi, beidzās mana tēva stāstījums, ko man at­sauca atmiņā slavenā linga, kas pēc tam, kad ilgu laiku bija glabāta mūsu ģimenē un izdarījusi tai daudzus svarīgus pakalpojumus, šķiet, dabūja krietni ciest jūras zirga mutē, lietota par iemauktiem. Es paguvu izmantot to tikai vienu vienīgu reizi, par kuru jums stāstīju — kad aizsū­tīju spāņiem viņu nesprāgušo bumbu atpakaļ, tā izglābdams divus savus draugus no karātavām. Šai cildenajā pasākumā mana linga, kas jau iepriekš bija drusku ietrunējusi, izjuka pavisam. Tās lielākā daļa aizli­doja kopā ar bumbu, bet atlikušais mazais gabaliņš, kas palika man rokā, novietots mūsu ģimenes arhīvā, kur to kopā ar vairākām citām ievēroja­mām senlietām glabā mūžīgai piemiņai.
Drīz pēc tam es no jauna pametu Gibraltāru un atgriezos Anglijā. Tur man atgadījās viena no nepārspējamākām dēkām visā manā mūžā.
Man vajadzēja doties uz Vopingu[3], lai paskatītos, kā iekrauj kuģī dažādas mantas, kuras sūtīju draugiem uz Hamburgu; kad biju ar to ticis galā, devos atpakaļ cauri Tauera kuģu piestātnei. Bija dienas vidus, es jutos ļoti noguris, un saule cepināja tik neciešami, ka ielīdu vienā no lielgabaliem, lai tur mazliet atpūstos. Tikko biju tur iekšā, tā arī iegrimu dziļā miegā. Bija tieši ceturtais jūnijs — Anglijas karaļa dzimšanas diena, un pulksten vienos par godu šiem svētkiem tika šauts no visiem lielga­baliem. Tie bija pielādēti jau no rīta, un, tā kā neviens nevarēja iedo­māties, ka esmu tur, tad mani aizšāva pāri namiem upes pretējā krastā kāda rentnieka pagalmā starp Bermondseju un Deptfordu. Te es nokritu uz kādas lielas siena kaudzes un, kā jau tas viegli saprotams, pēc tik smaga trieciena tā arī nepamodies paliku guļam. Apmēram trīs mēnešus vēlāk siena cenas stipri cēlās un rentnieks, cerēdams gūt krietnu peļņu, nolēma savus krājumus pārdot. Kaudze, uz kuras es gulēju, bija pagalmā lielākā — tajā bija vismaz piecsimt vezumu. To tad arī sāka iekraut. Mani pamodināja troksnis, ko sacēla cilvēki, pielikuši pie kaudzes kāpnes un grasīdamies rausties augšā. Vēl pa pusei aizmidzis un lāgā neapzināda­mies, kur atrodos, es dzīros skriet prom un nobrāzos lejā tieši virsū siena īpašniekam. Man pašam kritienā nenotika nekas ļauns, toties rentniekam gan — viņš palika guļam beigts, jo netīšām biju lauzis viņam sprandu. Sev par lielu mierinājumu vēlāk dabūju zināt, ka tas bijis negants augļo­tājs, kurš savu tīrumu ražu glabājis tikmēr, kamēr cenas sakāpušas iespē­jami augstas, tad pārdevis ar pārmērīgu peļņu, tāpēc ierāvēja liktenīgā nāve bija viņam taisnīgs sods un ļaudīm īsta labdarība.
Jums, mani kungi, nebūs grūti iedomāties, ka biju ļoti pārsteigts, kad pilnīgi atguvos un pēc ilgas gudrošanas beidzot sasaistīju domas ar tām, ar kurām biju pirms trim mēnešiem aizmidzis, kā arī manu Londo­nas draugu izbrīnu, kad es pēc ilgas, veltīgas meklēšanas pēkšņi atkal uzrados.
Tagad nu iedzersim kādu glāzīti, un pēc tam es jums pastāstīšu vēl dažas no manām jūras dēkām.

ASTOTĀ JŪRAS DĒKA

Jūs, protams, būsiet dzirdējuši par kapteiņa Fipsa — tagadējā lorda Malgreiva — pēdējo ziemeļu pētniecības ceļojumu.
Es pavadīju kapteini nevis kā virsnieks, bet kā draugs. Tā kā mēs bijām jau sasnieguši diezgan augstu ziemeļu platuma grādu, es paņēmu savu teleskopu, ar ko esmu jūs jau iepazīstinājis savā stāstā par ceļojumu uz Gibraltāru, un vēroju visu, kas atradās mūsu apkaimē. Jo jāpiebilst, ka esmu allaž uzskatījis par lietderīgu laiku pa, laikam pievērst uzmanību tuvākajai apkārtnei, it īpaši ceļojumu laikā.
Apmēram pusjūdzes attālumā peldēja leduskalns, augstumā ievēro­jami pārsniegdams mūsu mastus; uz tā es saskatīju divus baltus lāčus, kas, manuprāt, saķērušies nikni cīnījās.
Tūlīt pat paķēru bisi un devos uz leduskalnu, bet, kad biju nonācis kalna virsotnē, man pavērās neiedomājami grūts un bīstams ceļš. Bieži vajadzēja lēkt pāri drausmīgiem bezdibeņiem, un citur atkal ledus bija tik gluds kā spogulis, tāpēc es īstenībā nedarīju neko citu kā vien kritu un atkal rausos augšā. Kad beidzot biju ticis šāviena attālumā no lāčiem, sapratu, ka tie nevis kaujas, bet rotaļājas.
Jau sāku apsvērt, cik varētu maksāt to ādas — katrs bija tik liels kā labi barots vērsis —, bet to pašu brīdi, kad grasījos piemest pie pleca bisi, man paslīdēja labā kāja, es nogāzos atmuguriski un spējā triecienā uz nepilnu pusstundu zaudēju samaņu. Varat iedomāties, cik ļoti pār­steigts jutos, kad attapies sapratu, ka viens no augstāk minētajiem ne­zvēriem bija apvērsis mani ar seju uz leju un satvēris manu jauno ādas bikšu jostu. Mana auguma augšdaļa bija iespiesta zem lāča vēdera, bet kājas rēgojās izslietas uz priekšu.
Dievs vien zina, kurp briesmonis būtu mani aizstiepis; bet es izvilku savu kabatas nazi — šo pašu, ko te redzat —, satvēru lāča pakaļkāju un nošņāpu tai trīs pirkstus. Lācis mani tūdaļ palaida vaļā un neganti ierē­cās. Es pacēlu bisi un, kad tas metās bēgt, izšāvu — lācis nokrita beigts. Šāviens bija gan uz mūžīgiem laikiem iemidzinājis vienu no šiem asinskā­rajiem dzīvniekiem, bet pamodinājis vairākus tūkstošus citu, ar kuriem te bija pilna apkārtne pusjūdzes tālumā. Nu tie visi taisnā ceļā brāzās man virsū.
Laiku nedrīkstēja zaudēt — es biju vai nu zudis, vai ari glābts, ja iešautos prātā kāda laba doma. Doma radās. Apmēram pusi laika, kāds vajadzīgs izveicīgam medniekam, lai nodīrātu zaķi, es novilku beigtajam lācim kažoku, ievīstījos tanī un pabāzu galvu zem viņa galvas. Tikko biju ticis ar to galā, ap mani jau sapulcējās viss bars. Man metās gan karsts, gan auksts manā kažokā. Bet viltība bija izdevusies labāk par labu. Lāči pienāca pie manis cits pēc cita, apostīja mani un, likās, uzskatīja mani par vienu no saviem pekainajiem brāļiem. Es ari patiešām tāds izskatī­jos — tikai mazāks, bet daži jaunie lāči nebija neko lielāki par mani.
Kad tie visi bija apostījuši mani un savu šīs zemes gaitas izbeigušo biedru, likās, mūsu vidū radās laba, draudzīga saprašanās; man pat iz­devās samērā ticami atdarināt viņu kustības — lāči mani pārspēja vie­nīgi rūkšanā, rēkšanā un tuvcīņā. Kaut arī izskatā biju tik ļoti līdzīgs lāčiem, tomēr joprojām biju cilvēks! Tāpēc sāku apsvērt, kā varētu vis­izdevīgāk izmantot uzticību, kas bija radusies starp dzīvniekiem un mani.
Biju reiz dzirdējis kādu vecu feldšeri stāstam, ka ievainojums mugur­kaulā nogalina vienā mirklī. Nolēmu šādu apgalvojumu pārbaudīt. Pa­ņēmu atkal rokā nazi un iegrūdu to lielākajam lācim sprandā starp ple­ciem. Katrā ziņā tas bija pārdrošs solis, un es pats biju nobijies ne pa jokam. Jo skaidrāks par skaidru: ja zvērs paliks dzīvs, tad no manis ne­paliks ne miņas.
Taču mēģinājums izdevās, lācis nokrita pie manām kājām beigts — pat neiepīkstējies. Tagad nolēmu tādā pašā veidā tikt galā arī ar visiem pārējiem, un tas nemaz nebija grūti, jo, lai gan tie redzēja savējos krītam pa labi un pa kreisi, tiem neradās ne mazākās aizdomas. Lāči nedomāja ne par citu krišanas cēloni, ne par tās sekām, un tā bija laime tiklab vi­ņiem, kā arī man.
Redzot tos visus guļam sev pie kājām, es jutos kā Simsons pēc uzva­ras pār tūkstošiem ienaidnieku.
Nerunāšu gari — es atgriezos pie kuģa un izlūdzos sev divas trešās daļas no apkalpes, kam vajadzēja man palīdzēt novilkt lāčiem ādas un aiznest uz kuģi šķiņķus. īsā laikā tas bija padarīts un kuģis piekrauts stāvgrūdām pilns. Kas palika pāri, to iemetām ūdenī, kaut gan nešaubos, ka, prasmīgi iesālīts, tas būtu garšojis tikpat labi kā šķiņķi.
Tiklīdz mēs atgriezāmies, es nosūtīju kapteiņa vārdā vairākus šķiņ­ķus admiralitātes lordiem un valsts mantu kambaru lordiem, dažus lord­mēram un Londonas pilsētas padomei, kādus arī tirdzniecības organizā­cijām un pārējos maniem tuvākajiem draugiem. No visām pusēm mani apbēra siltiem pateicības vārdiem, bet pilsētas padome atbildēja uz manu dāvanu pavisam izcilā veidā, proti, ar ielūgumu ik gadus lordmēra ievēlē­šanas dienā piedalīties rātsnamā rīkotajās pusdienās.
Lāčādas es aizsūtīju Krievijas ķeizarienei — kažokiem viņas ma­jestātei un visam galmam. Valdniece man pateicās pašrocīgi rakstītā vēstulē, kuru viņa man atsūtīja ar ārkārtēju sūtni un kurā lūdza mani dalīties ar viņu godā valkāt valdnieka kroni. Bet, tā kā mani nekad nav sevišķi vilinājis ķeizara tronis, es sevišķi izmeklētos izteicienos atteicos no viņas majestātes piedāvātās labvēlības. Tam pašam sūtnim, kas atveda man ķeizariskās augstības rakstu, bija uzdots pagaidīt, lai aizvestu ma­jestātei atpakaļ manu atbildi. Otra vēstule, kuru es drīz vien pēc tam saņēmu, pārliecināja mani par viņas jūtu lielo spēku un gara cildenumu. Ķeizarienes pēdējās saslimšanas cēlonis, kā viņai — maigajai dvēselei — sarunā ar kņazu Dolgorukiju bija labpaticies izteikties, esot bijusi vienīgi mana cietsirdība.
Nevaru saprast, ko dāmas manī atrod, bet ķeizariene nav vienīgā sieviešu dzimtas pārstāve, kas sniedz man no troņa pretī roku.
Ir ļaudis, kas izplatījuši ļaunas baumas, it kā kapteinis Fipss neesot savā ceļojumā tik tālu ticis, kā to būtu varējis. Uzskatu par savu pienā­kumu viņu aizstāvēt. Mūsu kuģis bija uz īsti laba ceļa, līdz es to pārkrāvu ar tik milzīgu daudzumu lāčādu un šķiņķu, ka būtu bijis neprāts mēģināt tālāk doties, jo mēs tikko bijām spējīgi būrāt pret kaut cik spēcīgāku vēju, nemaz nerunājot par leduskalniem, kas sablīvējušies augstākos pla­tuma grādos.
Kapteinis ne vienu reizi vien ir pukojies, ka viņam neesot nekāda nopelna pie tās dienas slavas, ko viņš uzsvērti dēvē par lāčādu dienu. Turklāt viņš ne mazums mani apskauž par šo uzvaru un cenšas kā vien prazdams mazināt manus nopelnus. Mums vairākkārt gadījušās domstar­pības šai jautājumā, un vēl joprojām mūsu attiecības ir mazliet saspī­lētas.
Starp citu, viņš apgalvo, ka es esot lāčus piekrāpis, jo ietinies vienā viņu kažokādā; viņš esot gribējis iet nemaskējies, un lāči tikpat būtu viņu noturējuši par savējo.
Tas nu, protams, ir jautājums, ko es uzskatu par pārāk delikātu un aizskarošu, lai cilvēks, kurš ciena labu uzvedību, par to uzdrīkstētos strī­dēties ar kādu un vismazāk jau ar aristokrātu.

Devītā jūras dēka

Kādā citā ceļojumā pa jūru es braucu kopā ar kapteini Hamiltonu. Mūsu ceļš veda uz Austrumindiju. Man līdzi bija putnu suns, kurš, es to varu apgalvot vārda vistiešākajā nozīmē, nebija ar zeltu atsverams, jo tas nekad nelika man vilties.
Reiz, kad mēs pēc visprecīzākajiem aprēķiniem, kādi vien iespējami, bijām vēl vismaz trīssimt jūdžu tālu no krasta, mans suns, saslējis ausis, sāka paklusi riet. Gandrīz veselu stundu es to ar izbrīnu vēroju un pastāstīju par šo apstākli kapteinim un visiem kuģa virsniekiem, un apgalvoju, ka mums jābūt tuvu zemei, jo mans suns saož medījumu.
Tas izraisīja vispārējus smieklus, kas gan ne drusku nemainīja manas labās domas par suni.
Pēc garākiem strīdiem par un pret es beigu beigās skaidri pateicu, ka vairāk uzticos sava Treija degunam nekā visu jūrnieku acīm uz klāja, un drosmīgi ieteicu saderēt uz simts ginejām — summu, kas man bija paredzēta šim ceļojumam —, ka pusstundas laikā mēs tiksim pie medī­juma.
Kapteinis, gaužām labsirdīgs cilvēks, sāka no jauna smieties un lūdza Krauforda kungam, mūsu kuģa ārstam, pārbaudīt manu pulsu. Ārsts, to iz­darījis, paziņoja, ka es esot pilnīgi vesels. Pēc tam abi ņēmās sačukstēties, bet sarunas lielāko daļu es sapratu.
— Viņš nav īsti pie pilna prāta, — apgalvoja kapteinis. — Es nebūtu godīgs, ja pieņemtu derības.
— Esmu gluži pretējās domās, — iebilda ārsts. — Viņam nekait ne­kas, viņš tikai vairāk uzticas sava suņa ožai nekā visu kuģu virsnieku skaidrajam prātam. Zaudēt jau nu viņš zaudēs katrā ziņā, bet to viņš ir pelnījis.
— Un tomēr šādas derības, — kapteinis palika pie savām domām, — būtu samērā negodīga izrīcība. Taču jo patīkamāk, ja es pēc tam viņam atdošu naudu atpakaļ.
Pa sarunas laiku Treijs, tāpat kā iepriekš, bija palicis stāvam un uzglūnam medījumam, tā vēl lieku reizi apstiprinādams manas domas. Es piedāvāju derības otrreiz — tagad tās tika pieņemtas.Tikko paguva izšķirt mūsu rokas, kad daži matroži, kas kuģa pakaļ­galā piestiprinātā laivā zvejoja, nogalināja milzum lielu haizivi, kuru tū­līt uzvilka uz borta. Zivi uzšķērda, un paskat — dzīvnieka kuņģī atradām ne mazāk par sešiem pāriem dzīvu irbju."
Nabaga radījumi bija jau tik ilgi atradušies šādā situācijā, ka kāda irbe sēdēja uz piecām olām, no kurām viena bija izperēta tieši tobrīd, kad haizivs tika uzšķērsta.
Mazo putnēnu mēs uzaudzējām kopā ar kaķēniem, kas bija piedzi­muši īsu brīdi iepriekš. Kaķe to iemīļoja tāpat kā savus četrkājainos bērnus un katrreiz aizkustinoši uztraucās, ja irbīte aizlidoja kur tālāk un tūlīt pat neatgriezās. Pārējo putnu vidū bija četras irbju mātes, no kurām parasti viena vai vairākas perēja, tāpēc visā ceļojuma laikā kapteiņa pus­dienu galdā netrūka medījuma. Nabaga Treijam es liku aiz pateicības par simts ginejām, kuras biju ar viņa palīdzību vinnējis, katru dienu pa­sniegt visus kauliņus un reizēm arī veselu putnu.

DESMITĀ JŪRAS DĒKA

Esmu jums, godājamie kungi, jau stāstījis par nelielu ceļojumu uz Mēnesi, lai dabūtu rokā savu sidraba cirvi. Vēlāk es vēlreiz tur nonācu daudz patīkamākā veidā un paliku pietiekami ilgi, lai pamatīgi iepazītos ar visdažādākām parādībām, kuras aprakstīšu jums tik sīki, cik man to atļaus atmiņa.
Kāds mans attāls radinieks bija ieņēmis galvā, ka jābūt ļaudīm augumā līdzīgiem tiem, kādus Gulivers sastapis Brobdingnagas karaļvalstī.
Lai tos sameklētu, viņš devās ekspedīcijā un lūdza, lai es viņu pa­vadu. Man jāsaka, es nekad nebiju šo stāstu uzskatījis par kaut ko vairāk kā tikai labu pasaku un tikpat maz ticēju Brobdingnagai kā Eldorado, bet, lai vai kā, mans radinieks bija iecēlis mani par savu mantinieku, un tātad arī es jutu pret viņu zināmu pienākumu.
Mēs nonācām laimīgi līdz Dienvidjūrai, nesastapuši nekā tāda, ko būtu vērts pieminēt, ja nu — tad dažus lidojošus vīriešus un sievietes, kas gaisā dejoja menuetu vai arī veica sarežģītus lēcienus un vēl tamlī­dzīgus sīkumus.
Astoņpadsmitajā dienā, kad mēs bijām pabraukuši garām Otaheiti salai, pēkšņs orkāns pacēla mūsu kuģi vismaz savas tūkstoš jūdzes virs ūdens līmeņa un noturēja šādā augstumā krietni ilgi. Beidzot spēcīgs vējš piepūta mūsu buras, un tagad mēs šāvāmies uz priekšu ar neticamu āt­rumu. Pusotra mēneša bijām ceļojuši virs mākoņiem, kad pamanījām Zemi — lielu, apaļu un spožu, līdzīgu mirdzošai salai. Mēs ieslīdējām ērtā ostā, izkāpām malā un redzējām, ka Zeme ir apdzīvota. Lejā zem mums mēs saskatījām citu Zemi ar pilsētām, kokiem, kalniem, upēm, ezeriem un visu citu, kas, jādomā, bija tā pasaule, ko bijām pametuši.
Uz Mēness — jo zaigojošā sala, kur bijām piestājuši, bija Mēness — mēs redzējām liela auguma būtnes, kas jāja uz trijgalvainām lijām. Lai jums rastos pareizs priekšstats par šo putnu lielumu, pietiek, ja pateikšu, ka attālums no viena spārna gala līdz otram ir sešas reizes garāks par garāko buru tauvu uz mūsu kuģa.
Tāpat kā mēs savā pasaulē jājam uz zirgiem, tā Mēness iedzīvotāji lido apkārt uz šiem putniem.
Turienes karalis tieši tai reizē karoja ar Sauli. Viņš man piedāvāja virsnieka vietu, bet es atteicos no goda, ko viņa majestāte man novēlēja.
Viss šai pasaulē ir pārmērīgi liels — parasta muša, piemēram, nav daudz mazāka par mūsu aitu. Visvairāk izmantotie ieroči Mēness iedzīvo­tāju vidū ir rutki, kurus lieto kā metamos šķēpus un kuri nogalina uz vietas visus tos, kam trāpa. Vairogi viņiem ir izgatavoti no sēnēm, un, kad rutku laiks pagājis, tad to vietā stājas sparģeļi.
Man gadījās šeit redzēt ari Suņa zvaigznes iezemiešus, kurus viņu tirgotāju gars pavedina uz tamlīdzīgiem sirojumiem. Sejas tiem ir kā lie­liem buldogiem. Acis atrodas abpus deguna gala, vai pareizāk, deguna apakšējās daļas. Viņiem nav plakstiņu, bet, gulēt ejot, viņi apsedz acis ar mēli. Parasti viņu garums ir divdesmit pēdas, bet Mēness iedzīvotāji ne­viens nav mazāks par trīsdesmit sešām pēdām. Šos radījumus sauc ne­parastā vārdā — nevis par cilvēkiem, bet vārītājiem, jo, tāpat kā mēs, tie gatavo ēdienus uz uguns.
Starp citu, ēšanas process aizņem viņiem ļoti maz laika, jo viņi paver tikai kreisos sānus un iebāž visu devu uzreiz kuņģī, tad sānus atkal aiz­ver, līdz paiet atkal viens mēnesis. Tādējādi viņiem visā gada laikā nav vairāk par divpadsmit ēdienreizēm — iekārtojums, kas ikvienam, ja vien tas nav baudkārs rijējs, jāatzīst par labāku nekā mūsu.
Uz Mēness viss aug kokos, bet atkarībā no augļiem, kas uz tiem aug, šie koki savā starpā ir ļoti atšķirīgi — tiklab lieluma ziņā, kā arī lapu veidojumā. Tie, uz kuriem aug vārītāji, tātad cilvēki, ir nesalīdzi­nāmi skaistāki par pārējiem; šiem kokiem ir lieli, taisni zari, lapas miesas krāsā un augļi ir rieksti ar sevišķi cietām čaumalām un vismaz sešas pēdas gari. Kad tie ir nogatavojušies, ko var noprast pēc tā, kā izmainās to krāsa, tos rūpīgi novāc un glabā tik ilgi, cik uzskata par nepieciešamu. Ja rieksta kodolus grib atdzīvināt, tad riekstus iemet katlā ar verdošu ūdeni — čaumalas pēc dažām stundām atveras un dzīvā radība izlec laukā.
Šo būtņu gars jau no laika gala, vēl iekams tās uzrodas pasaulē, no­lemts un pakļauts kādam noteiktam uzdevumam. No vienas čaumalas iz­lobās karavīrs, no citas filozofs, vēl no citas — dieva vārdu zinātājs, ju­rists, fermers, zemnieks un tā joprojām, un katrs tūlīt pat sāk pilnībā iz­kopt sava amata prasmi, ko līdz šim zinājis tikai teorētiski. Ļoti grūti pēc čaumalas ārējā izskata noteikt, kas tanī slēpjas, taču manā laikā kāds zinātnieks varen sparīgi apgalvoja, ka zinot šo noslēpumu. Tomēr uz viņu daudz neklausījās, uzskatīja viņu par neglābjami slimu.
Kad Mēness iedzīvotāji kļūst veci, viņi nemirst, bet izgaist, izkūp kā dūmi.
Dzert viņiem nav nekādas vajadzības, jo ķermeņi šķidrumu neizdala, vienīgi izelpojot. Tiem uz katras rokas tikai pa vienam pirkstam, ar ko tie var visu darīt tikpat labi un vēl labāk nekā mēs, kam bez īkšķa ir vēl veseli četri pirksti.
Galva tiem atrodas zem labās rokas, un, kad viņi dodas ceļojumā vai arī uzsāk darbu, kas prasa spējas kustības, tad parasti atstāj to mājā, jo paprasīt galvai padomu var, vienalga, cik tālu paši no tās atrastos. Tāpat Mēness dižciltīgie iedzīvotāji, kad vēlas uzzināt, kas notiek vienkāršajā tautā, nemēdz turp doties. Viņi paliek mājā, īstenībā, mājā paliek viss augums, bet vajadzīgās ziņas dabūt aizsūta tikai galvu vienu pašu, kas vienmēr un visur var palikt nepazīta un pēc sava īpašnieka vēlēšanās atgriezties ar iegūto informāciju.
Vīnogu sēkliņas uz Mēness ir pilnīgi līdzīgas mūsu krusai, un es esmu cieši pārliecināts, ka tad, kad vētra uz Mēness notriec vīnogas no kātiem, sēkliņas krīt uz mūsu zemes kā krusa. Man liekas arī, ka šī parādība dažiem vīntirgotājiem ir jau sen zināma, jo man ne reizi vien gadījies vīns, kas liekas pagatavots no krusas graudiņiem un garšo gluži tāpat kā Mēness vīns.
Gandrīz aizmirsu pastāstīt par kādu visai neparastu apstākli. Vēders ļaudīm uz Mēness kalpo tam pašam nolūkam kā mums ceļa somas — viņi tanī sabāž iekšā visu, kas nepieciešams, un, tāpat kā kuņģi, atver un aizver pēc vajadzības, jo tādas liekas kravas kā zarnu, aknu, sirds viņiem nav.
Acis viņi var pēc patikas izņemt un atkal ielikt un tikpat labi ar tām redzēt — vai nu tās ir pierē, vai tiek turētas rokā. Ja gadās vienu sabojāt vai pazaudēt, tad var aizņemties vai nopirkt citu un izlietot tāpat kā sa­vējo. Tāpēc uz Mēness ik uz soļa sastopami cilvēki, kas tirgojas ar acīm; un šai vienīgajā gadījumā iedzīvotājiem piemīt savs untums — reizēm ir modē zaļas, reizēm dzeltenas acis.
Ir tiesa, tas viss izklausās savādi, bet katrs, kuram rodas kaut vai mazākās šaubas, var pats doties uz Mēness un pārliecināties, ka esmu palicis patiesībai tik uzticīgs, kā reti kāds cits ceļotājs.

CEĻOJUMS PA PASAULI UN CITAS IEVĒRĪBAS CIENĪGAS DĒKAS

Spriežot pēc jūsu acīm, šķiet, ka drīzāk es noguršu stāstot savas dzīves neparastos piedzīvojumus nekā jūs — manī klausoties. Jūsu laipnā uzmanība man glaimo tik ļoti, ka nespēju vēl beigt ar stāstu par ceļojumu uz Mēnesi, kā biju nodomājis.
Tātad uzklausiet, ja vēlaties, vēl kādu notikumu, kas ticamības ziņā līdzīgs iepriekšējiem, bet savdabībā un pārsteidzošo brīnumu apjomā to, iespējams, pat pārspēj.
Braidona Sicīlijas ceļojuma apraksts, ko biju izlasījis ar lielu patiku, izraisīja manī vēlēšanos apmeklēt Etnas kalnu. Ceļā uz turieni man nekas sevišķs neatgadījās. Es saku «man», jo dažam labam daudz kas būtu licies apbrīnojams, pārsteidzošs, un, lai līdzsvarotu ceļojuma izdevumus, tāds sāktu sīki un smalki klāstīt notikumus, kas manā izpratnē ir tik ikdienišķi un parasti, ka ar tiem neuzdrīkstos pārbaudīt neviena godīga cilvēka pa­cietību.
Kādā rītā iznācu no būdas kalna pakājē, cieši apņēmies izpētīt un apsekot slavenā cepļa iekšieni, kaut ari tas maksātu dzīvību. Pēc trīs stundu gara, nogurdinoša gājiena atrados kalna smailē. Tieši toreiz kalns trakoja un bija trakojis jau trīs nedēļas. Kāds tas šādos apstākļos izskatās, par to jau ir tik daudz runāts, ka pat tad, ja to varētu tā aprakstīt, ka jūs spētu visu iztēloties, esmu katrā ziņā nokavējis, un, ja, kā drīkstu apgal­vot pēc pieredzes, to nespējat, tad būs labāk, ja nezaudēšu laiku, tiek­damies pēc neiespējamā un bojādams jūsu labo omu.
Es apgāju trīs reizes apkārt krāterim — iedomājieties to kā milzu pil­tuvi — un, kad pārliecinājos, ka ar to neko gudrāks netikšu, aši izlēmu un ielēcu iekšā. Tikko biju to izdarījis, kad uzreiz atrados sasodīti tveicīgā sutinātavā, kur manas nabaga miesas gan cildenās, gan mazāk cildenās daļas tika pamatīgi iedauzītas un apsvilinātas ar sarkankvēlojošām oglēm, kas vienā laidā šāvās uz augšu.
Bet, lai ari cik sparīgi ogles sprāga augšup, tomēr mana auguma svars, ar kādu tas grima lejup, bija ievērojami lielāks, un es diezgan ātri lai­mīgā veidā nonācu lejā. Pats pirmais, ko atguvies ievēroju, bija nejēdzīga dārdoņa, dimdoņa, klaigāšana un lādēšanās, kas mani apņēma no visām pusēm. Es atvēru acis un — ko tu neteiksi! — biju Vulkāna un viņa vienacaino milžu sabiedrībā.
Šie kungi, kurus biju savā gudrajā prātā jau sen ieskaitījis melu un iedomu pasaulē, kopš trim nedēļām ķildojās par kārtību un pakļautību, ar ko arī izskaidrojamas trauksmainās jukas zemes virsū. Mana parādīšanās tūdaļ nodibināja mieru un saprašanos.
Vulkāns nekavējoties aizklinkāja pie skapja un sameklēja plāksterus un ziedes, kurus pats arī uzlika un uzzieda, un vienā mirklī manas brūces bija sadziedētas. Viņš ari lika galdā cienastu, pudeli nektāra un gardus vīnus, kādus mēdz baudīt tikai dievi un dievietes.
Tiklīdz biju drusku atguvies, viņš mani iepazīstināja ar savu laulāto draudzeni un viņai pavēlēja gādāt par visām nepieciešamām ērtībām, kādas prasa mans stāvoklis. Skaistā un gaumīgi iekārtotā istaba, kurā viņa mani ieveda, ērtais dīvāns, uz kura viņa mani nosēdināja, dievišķī­gais valdzinājums, ko izstaroja visa viņas būtība, jūtīgās sirds maigums — tas viss nav iekļaujams nekādos valodas izteiksmes līdzekļos, un, jau do­mājot vien par to, man apreibst galva.
Vulkāns man ļoti sīki aprakstīja Etnu. Viņš sacīja, ka tas neesot nekas cits kā pelni, kas, izmesti no viņa ēzes, sakrājušies par kalnu, ka viņam bieži vajagot sodīt savus ļaudis un tad viņš dusmās sviežot tiem ar sarkani kvēlojošām oglēm, ko tie ļoti veikli atsitot un uzsviežot virs­zemē, lai tās netrāpītos vairs viņam rokās.
— Mūsu domstarpības reizēm ilgst vairākus mēnešus, un parādības, ko tās izraisa virszemē, jūs, mirstīgie, liekas, saucat par izvirdumiem. Arī Vezuva kalns ir viena no manām darbnīcām, uz kuru ved vismaz trīssimt piecdesmit jūdžu garš ceļš zem jūras, līdzīgas nesaskaņas izraisa arī tur tādus pašus izvirdumus.
Ja man patika varenā dieva izsmeļošie paskaidrojumi, tad vēl jo vairāk patika viņa laulātās draudzenes sabiedrība, un, iespējams, es nekad nebūtu šķīries no šīm apakšzemes pilīm, ja daži ļaunprātīgi rosīgi ļautiņi nebūtu Vulkānam piepūtuši pilnas ausis, uzkurinot viņa labajā sirdī spē­cīgu greizsirdības liesmu. Ne vismazākais norādījums neļāva man noprast viņa nodomu, līdz kādā rītā, kad es patlaban grasījos pakalpot dievietei, viņš mani satvēra un ienesa istaba, kuru līdz šim nebiju redzējis, paturēja virs dziļas akas — tā man likās — un teica:
— Nepateicīgais mirstīgais, atgriezies pasaulē, no kuras esi iera­dies! — Neļāvis man ne mirkli laika, lai attaisnotos, viņš iemeta mani bezdibenī.
Es kritu un kritu arvien pieaugošā ātrumā, līdz bailēs beidzot zau­dēju samaņu. Un tad pēkšņi atguvos plašos jūras ūdeņos, ko apmirdzēja saules stari. Kopš jaunības laikiem pratu labi peldēt, nirt un taisīt ūdenī dažādus trikus. Tāpēc jutos šeit kā mājās, un salīdzinājumā ar drausmīgo stāvokli, no kāda biju nupat ticis vaļā, man pašreizējais šķita kā paradīze.
Palūkojos visapkārt, bet nekur nekas cits nebija saskatāms kā vienīgi ūdens klajš, arī klimats, kādā patlaban atrados, ļoti atšķīrās no tā, kāds valdīja meistara Vulkāna smēdē. Beidzot pamanīju kādu gabalu tālāk priekšmetu, kas izskatījās pēc apbrīnojami lielas klints un tuvojās man. Drīz vien noskārtu, ka tas ir peldošs leduskalns. Pēc ilgākas meklēšanas beidzot atradu spraugu, pa kuru varēju tikt uz tā, un uzrāpos pašā kalna smailē.
Diemžēl manam izmisumam nebija robežu, jo arī no šejienes nespēju nekur saskatīt zemi. Beidzot īsi pirms tumsas iestāšanās ieraudzīju kuģi, kas brauca uz manu pusi. Tiklīdz tas bija pietiekami tuvu, es sāku kliegt, man atbildēja holandiski. Ielēcu jūrā, aizpeldēju pie kuģa, un mani uz­vilka uz klāja. Apjautājos, kur mēs atrodamies, un saņēmu atbildi — Dienvidjūrā.
Šis atklājums atrisināja visu mīklu. Tagad bija skaidrs, ka biju no Etnas kalna caur zemes viduspunktu iekritis Dienvidjūrā — katrā ziņā pa īsāku ceļu nekā apkārt pasaulei. Līdz šim to, izņemot mani, neviens nebija izmēģinājis; ja es to gadījumā veikšu vēlreiz, tad katrā ziņā izda­rīšu rūpīgākus vērojumus.
Lūdzu, lai man iedod kaut ko ieēst, un devos pie miera. Jāsaka, ho­landieši ir rupji ļaudis. Es pastāstīju savus piedzīvojumus kuģa virsnie­kiem tikpat atklāti un vienkārši kā jums, mani kungi, bet daži no viņiem, it sevišķi kapteinis, saviebās, it kā šaubītos par stāstītā patiesīgumu. To­mēr, lai vai kā, viņi bija mani laipni uzņēmuši uz sava kuģa, es izmantoju viņu viesmīlību un — smejies vai raudi! — apvainojums bija jānorij.
Es apjautājos, uz kurieni ved viņu ceļš. Saņēmu atbildi, ka viņi devu­šies izdarīt jaunus atklājumus un, ja manis stāstītais atbilst patiesībai, tad viņu nolūks esot sasniegts.
Mēs atradāmies tieši uz tā ceļa, pa kuru bija devies kapteinis Kuks, un nākamajā rītā sasniedzām Botanī līci — vietu, uz kurieni Anglijas valdībai patiesi nevajadzētu sūtīt sodu izciest blēžus un krāpniekus, bet gan cilvēkus, kas pelnījuši apbalvojumu — tik izšķērdīgi šeit daba sniedz labāko no labākā.
Mēs te palikām tikai trīs dienas; ceturtajā — pēc mūsu aizbraukša­nas — sākās drausmīga vētra, kas dažās stundās saplosīja visas mūsu buras, sašķaidīja bugspritu un nogāza lielo bramštengu, kas uzkrita uz lādītes, kur glabājās mūsu kompass, satriecot driskās tiklab lādīti, kā arī pašu kompasu. Katrs, kas bijis uz jūras, zina, cik bēdīgas sekas ir šādam zaudējumam. Mēs neapjautām ne ko sākt, ne ko darīt. Beidzot vētra ap­rima, sāka pūst pastāvīgs, spirgts vējš.
Bijām braukuši trīs mēnešus; mums vajadzēja būt nobraukušiem milzīgu ceļa gabalu, kad pēkšņi ievērojām visā, kas bija ap mums, apbrī­nojamu pārmaiņu. Mums pēkšņi sametās viegli un jautri, mūsu ožu prie­cēja liegas smaržas, ari jūra bija pārmainījusi savu krāsu — tā nebija vairs zaļa, bet balta.
Drīz vien pēc šīm apbrīnojamām pārmaiņām ieraudzījām zemi un ne­tālu arī ostu, kurp devāmies; tā bija dziļa un plaša osta. To nepildīja vis ūdens, bet lielisks, garšīgs piens.
Mēs piestājām krastā, un atklājās, ka visa sala ir viens vienīgs liels siera gabals. Iespējams, ka mēs to nebūtu pat ievērojuši, ja nenotiktu kāda neparedzēta nejaušība. Uz mūsu kuģa strādāja matrozis, kas no bērna kājas juta pretīgumu pret sieru. Tiklīdz viņš bija izkāpis krastā, tā zaudēja samaņu. Atguvies viņš lūgšus lūdza aizvākt sieru no kāju apakšas prom, un, kad mēs ieskatījāmies vērīgāk, tad sapratām, ka viņam bijusi tais­nība — visa sala, kā teikts, nebija nekas cits kā milzum liels siera ritulis. Lielākoties no tā arī pārtika iedzīvotāji, un, cik pa dienu tas tika apēsts, tik naktī atkal pieradās klāt.
Redzējām lielu daudzumu vīna koku ar lieliem, skaistiem ogu ķeka­riem, kurus izspiežot dabūja nevis sulu, bet pienu. Iedzīvotāji turējās stāvus — skaistas būtnes, lielāko tiesu ap deviņas pēdas garas, ar trim kājām un vienu roku, pieaugušiem uz pieres rēgojās rags, ko viņi prata jo veikli likt lietā. Uz siera virsmas viņi sarīkoja skriešanās sacīkstes, pastaigājās pa to, nemaz neiegrimdami, cēli un svinīgi kā mēs pa zaļu pļavu.
Uz šīs salas vai siera auga arī liels daudzums labības; vārpas izskatījās kā sēnes, tanīs slēpās jau izcepti maizes klaipi, kurus varēja tūlīt pat ēst. Klaiņodami pa siera salu, mēs uzgājām septiņas piena un divas vīna upes.
Pēc vairāk nekā divu nedēļu ceļojuma nonācām pie otra krasta — iepretī tam, pie kura bijām piestājuši. Te mēs uzgājām veselu ceļa gabalu pelējuša zila siera, ko īstie siera cienītāji nezina, kā slavēt. Tanī nebija smidžu, bet uz tā auga brīnumjauki augļu koki — firziķi, aprikozes un vēl tūkstošiem dažādu sugu, ko mēs nepazinām. Šajos kokos — tie bija apbrī­nojami lieli — putni bija savijuši neskaitāmas ligzdas. Mēs tur ievērojām arī ledus putniņa ligzdu — tās apmērs bija piecas reizes lielāks par Lon­donas Sv. Paula baznīcas kupolu. Tā bija prasmīgi savīta, no vareniem ko­kiem, un tanī bija iedētas vismaz — pagaidiet, jo es labprāt mēdzu visu precīzi noteikt — vismaz piecsimt olu un katra tik liela kā alus muca. Mazuļus ligzdā mēs varējām ne vien saskatīt, bet arī dzirdēt čiepstam. Kad mums ar lielām grūtībām izdevās vienu šādu olu atsist vaļā, tanī bija I jauns, kails putniņš, labu tiesu lielāks par divdesmit pieaugušām lijām.
Tikko bijām paguvuši putna bērnu izlaist brīvībā, kad nolaidās vecais- ledus putns, satvēra nagos mūsu kapteini, uzlidoja savu jūdzi gaisā un, sapēris krietni ar spārniem, palaida vaļā, lai iekrīt jūrā.
Holandieši visi peld kā žurkas — drīz vien viņš bija atkal pie mums, un mēs atgriezāmies uz kuģa. Taču šoreiz negājām pa iepriekšējo ceļu, tāpēc sastapāmies vēl ar daudzām dīvainām parādībām.
Starp citu, mēs nošāvām divus savvaļas vēršus, kuriem bija tikai pa vienam ragam, un tas auga starp abām acīm. Vēlāk mums bija žēl, ka esam tos nogalinājuši, jo dabūjām zināt, ka iedzīvotāji tos pieradina un izmanto jāšanai ļin braukšanai — tāpat kā mēs zirgus. To gaļa, kā mums teica, garšojot lieliski, taču tautai, kas pārtiek vienīgi no piena un siera, pilnīgi lieka.
Kad bija atlikušas vēl divas dienas, ko iet līdz kuģim, mēs ieraudzī­jām trīs cilvēkus augstos kokos aiz kājām pakārtus. Es apjautājos, ko viņi nogrēkojušies, kāpēc tik bargi sodīti, un dzirdēju, ka viņi bijuši svešumā, bet, atgriezušies mājās, krāpuši savus draugus, aprakstīdami tādas vietas, kuras nekad nav redzējuši, un attēlodami tādus notikumus, kādi nekad nav bijuši. Es atzinu sodu par taisnīgu, jo ceļotāja svēts pienākums stin­gri turēties pie patiesības.
Tiklīdz bijām nonākuši pie kuģa, pacēlām enkurus un burājām prom no neparastās zemes. Koki krastā, daži pat ļoti lieli un augsti, visi kā viens divas reizes mums palocījās un pēc tam atkal visi kā viens reizē iztaisnojās.
Kad bijām trīs dienas burājuši, augstā debess vien zina, kur — jo mums vēl joprojām nebija kompasa —, mēs nonācām kādā jūrā, kas izskatījās gluži melna. Mēs nogaršojām šķietami melno ūdeni, un — kas to būtu domājis! — tas bija lielisks vīns. Nu mums bija ko uzmanīt, lai matroži neapdzertos. Taču mūsu prieks bija īss. Nepagāja ne dažas stun­das — un mūs no visām pusēm ielenca valzivis un citi neiedomājami liela izmēra dzīvnieki, starp kuriem bija viens, kuru mēs nespējām pārredzēt, kaut arī ņēmām palīgā tālskatus. Diemžēl briesmoni pamanījām tikai tad, kad bijām nonākuši jau īsti tuvu pie tā, un pēkšņi tas ievilka mūsu kuģi ar visiem mastiem un uzvilktām burām plaši ieplestajā rīklē starp zobiem, pret kuriem paša lielākā kara kuģa masts ir nieka skaidiņa.
Paturējis mūs kādu laiku mutē, nezvērs pavēra to labi plati, iekampa pamatīgu malku ūdens un ierija mūsu kuģi — varat iedomāties, tas nebija nekāds nieka kumosiņš! — tieši kuņģī. Te nu mēs gulējām tik mierīgi, it kā nepūstu ne vēsmiņa un kuģis būtu izmetis enkuru. Nav ko liegties, gaiss te bija diezgan silts un nepatīkams.
Visapkārt bija redzami enkuri, tauvas, laivas, barkas un krietns skaits kuģu, daļa ar kravu, daļa bez kravas — to visu briesmonis bija aprijis. Viss, ko mēs darījām, notika lāpu gaismā. Mēs nezinājām vairs, kas ir Saule, Mēness un citas planētas. Parasti divas reizes dienā mums iestājās paisums un divas reizes bēgums. Kad dzīvnieks dzēra, tad mums bija uz­plūdi, bet, kad ūdeni nolaida, tad atradāmies uz sēkļa. Pēc gluži pieticī­giem aprēķiniem tas iedzēra reizē vairāk ūdens nekā tā ir Ženēvas ezerā, kam apkārtmērs ir trīsdesmit jūdžu.
Mūsu ieslodzījuma otrā dienā šai tumsas valstībā mēs ar kapteini un dažiem virsniekiem uzdrīkstējāmies bēguma laikā, kā mēs saucām posmu, kad kuģis gulēja uz sēkļa, doties nelielā pastaigā. Mēs, protams, visi bijām nodrošinājušies ar lāpām un sastapāmies ar saviem desmit tūkstoš dažādu tautību cilvēkiem. Viņi tieši dzīrās noturēt apspriedi, kā atgūt brīvību. Daži bija pavadījuši dzīvnieka kuņģī vairākus gadus. Tiklīdz priekšsēdē­tājs grasījās mūs iepazīstināt ar lietas apstākļiem, kuru dēļ bijām sapulcē­jušies, sasodītā zivs sajuta slāpes un sāka dzert; ūdens plūda iekšā ar tādu sparu, ka mums vajadzēja steigšus atgriezties uz kuģiem, citādi draudēja noslīkšana. Vairākiem tikai ar pūlēm izdevās glābties peldus.
Pēc pāris stundām mums uzsmaidīja laime. Tiklīdz nezvērs bija nolai­dis ūdeni, mēs sapulcējāmies no jauna. Mani ievēlēja par sapulces vadītāju, un es ierosināju sasaistīt divus lielākos mastus un, kad nezvērs pavērs muti, iespraust tos starp žokļiem, lai tas nevarētu vairs muti aizvērt.
Mans priekšlikums tika vienbalsīgi pieņemts; tika izvēlēti simts spē­cīgi vīri nodoma realizēšanai. Tikko bijām mastus savienojuši, radās izde­vība likt tos lietā. Nezvērs nožāvājās, un tūdaļ mēs iedzinām sasaistītos mastus žokļu starpā tā, ka viens gals cauri mēlei atdūrās pret apakšējo žokli, otrs gals pret aukslējām, līdz ar to muti aizvērt vairs nebija iespē­jams pat arī tad, ja mūsu masti būtu bijuši mazāk izturīgi.
Tiklīdz kuņģī viss peldēja, vīri sasēdās laivās pie airiem, un mēs izīrāmies laukā pasaulē. Pēc divu nedēļu ilga gūsta, kā mēs aptuveni ap­rēķinājām, dienas gaisma mums darīja labu.
Kad bijām visi tikuši laukā no varen ietilpīgā zivs kuņģa, tad sastādījām trīsdesmit piecu kuģu floti, kur bija pārstāvētas visas tautības. Mastus pametām nezvēra mutē, lai pasargātu citus jūras braucējus no drausmīgās nelaimes būt ieslodzītiem šausmīgajā nakts tumsas un netī­rumu bezdibenī. Mūsu pirmā vēlēšanās bija dabūt zināt, kādā pasaules daļā mēs atrodamies, bet sākumā nebija nekādas iespējas tikt pie skaid­rības. Beidzot pēc rūpīgiem vērojumiem konstatēju, ka atrodamies Kaspijas jūrā. Tā kā šo jūru no visām pusēm apņem zeme un tai nav nekādas saskares ar citiem ūdeņiem, tad mums likās pilnīgi nesaprotami, kā esam varējuši tur iekļūt.
Tad viens no Siera salas iedzīvotājiem, kuru biju paņēmis līdzi, atrada ļoti saprātīgu izskaidrojumu. Pēc viņa domām, nezvērs, kura kuņģī mēs bijām ieslodzīti, atgādājis mūs šurp pa kādu apakšzemes ceļu.
Lai vai kā, te nu mēs bijām un, daudz neprātodami, taisījāmies, ka tiekam krastā. Es izkāpu malā pirmais.
Tikko paguvu spert soli uz sauszemes, kad uzreiz man metās virsū liels lācis.
Aha! — es nodomāju, tu nāc tieši laikā. Es satvēru ar katru roku vienu priekšķepu un apsveicot paspiedu tik sirsnīgi, ka tas neganti iekau­cās, taču es, neļaudams sevi aizkustināt, turēju viņu tik ilgi šādā stāvoklī, kamēr viņš aiz bada nobeidzās. Ar to ieguvu visu lāču cieņu, un neviens vairs neuzdrīkstējās stāties man ceļā.
No šejienes devos tieši uz Pēterburgu un dabūju tur no sena drauga ļoti vērtīgu dāvanu — medību suni, kas bija cēlies no slavenās kuces, par kuru reiz jums stāstīju, ka tā, dzīdamās pēc zaķa, atnesās. Diemžēl drīz vien to nošāva kāds nepraša mednieks, kas netrāpīja vis irbju barā, bet sunim.
Atmiņai par labo suni es liku no tā ādas uzšūt sev šo vesti, kas mani allaž, kad eju medīt, neviļus aizved turp, kur slēpjas medījums. Kad esmu no medījuma šāviena attālumā, no vestes aizlido poga un nokrīt tieši tur, kur slēpjas medījums, un, tā kā bises gailis man pastāvīgi ir uzvilkts un pulveris uz laktiņas, tad nekas neaiziet man secen.
Kā jūs redzat, man ir vēl trīs pogas, bet, tiklīdz sāksies medību se­zona, tā veste tiks apgādāta ar divām jaunām pogu rindām.
Apmeklējiet tad mani — par garlaicību jums nebūs jāsūdzas. Bet šodien atļaujiet man atvadīties un novēlēt jums patīkamu atpūtu.

PĒCVĀRDS

BARONA MINHAUZENA BRĪNIŠĶĪGIE PIEDZĪVOJUMI

Kurš no mums nav bērnībā lasījis grāmatu par barona Minhauzena jautrajām dēkām? Kurš nav smējies par lielīgā vācu barona fantastiska­jiem piedzīvojumiem, kad viņš izmauc vilku no ādas, uzlec uz izšautas lielgabala lodes, izvelk pats sevi aiz bizes no purva? Mūsu atmiņā ir dzīvs valdzinošais klasiskās bērnu grāmatas varonis, un, ja kāds sāk aizrautīgi melot, cildinādams savus neveiktos varoņdarbus un nopelnus, mēs mēdzam teikt: «Tāds kā Minhauzens.»
Tomēr «Minhauzens», tāpat kā lasītāju iemīļotās grāmatas — Servantesa «Dons Kihots», Svifta «Gulivera ceļojums» — nebija rakstīts bērniem. Šī grāmata ir pasaules satīriskās literatūras šedevrs. Tā radusies sava laika vadošo demokrātisko ideju ietekmē.
Barona Minhauzena literārā piedzimšana bija neparasta. Par «Barona Minhauzena» sākotnējās ieceres un teksta autoru atzīts Rūdolfs Erihs Raspē (1737.-1794.g.), vācu literāts un zinātnieks, kurš 1775.gadā emigrēja uz Angliju. 1785.gadā Raspē anonīmi laida klajā Londonā nelielu grāma­tiņu ar nosaukumu «Barona Minhauzena vēstījums par brīnišķīgajiem ceļojumiem un gājieniem uz Krievzemi». Tas bija vācu stāstu un anekdošu tulkojums, publicēts kādā no humoristiskajiem krājumiem Vācijā[4]. Raspē stāstus ne vien pārtulkoja, bet pat izveidoja no tiem veselu vēstījumu.
Turpmākajos izdevumos autors grāmatu ievērojami pārstrādāja, pa­pildinādams tekstu ar Minhauzena piedzīvojumiem uz jūras.
Raspē deva raksturojumu «Vēstījuma» iecerei, sacīdams, ka grāmatu vajadzētu nosaukt par «Melu nosodītāju». Viņš uzsvēra savas satīras tikumiski audzinošo nozīmi, apzīmēdams to par lielībnieku melīgu izdomu parodiju.
Turpmākais «Barona Minhauzena piedzīvojumu» liktenis saistās ar XVIII gs. vācu dzejnieka demokrāta Gotfrīda Augusta Birgera vārdu. Birgeram, kā viņš teicis, vajadzējis «ievest no ārzemēm» Minhauzena stāstus, «kas dzimuši vācu zemē un apceļojuši visus savas tēvzemes no­stūrus». Tā 1786. gadā pirmo reizi vācu valodā radās grāmata «Barona fon Minhauzena brīnišķīgie ceļojumi un piedzīvojumi uz ūdens un uz sauszemes, par kuriem viņš mēdza stāstīt savu draugu pulkā pie pudeles vīna».[5]
Priekšvārdā Birgers saka: «Mēs atradām par iespējamu uzskatīt šo grāmatiņu tāpat kā pirmajā, tā arī otrā vācu izdevumā nevis kā mums uzticētu mantu, bet drīzāk kā paši savu īpašumu, ar kuru drīkst ar pilnām tiesībām rīkoties pēc saviem ieskatiem.» Un tiešām, vācu dzejnieks bū­tiski pārveidoja ne vien daiļdarba apmērus, bet arī tā ieceri. Ar rakstnieka demokrāta spalvu Minhauzena stāsti ieguva īsteni tautiskas satīras rak­sturu par vācu junkuriem, baroniem un baznīcas kalpiem.
Kas īsti devis Birgeram tiesības dēvēt «Barona Minhauzena piedzī­vojumus» par savu īpašumu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, nepieciešams īsumā iepazīties ar dzejnieka daiļradi.
Gotfrīds Augusts Birgers (1747.-1794.g.), trūcīga lauku mācītāja dēls, beidzis Getingenas universitāti, bija viens no redzamākiem «vētras un dziņu» literatūras laikmeta kustības pārstāvjiem. Priekšgalā tā laika lite­ratūrai, kas atspoguļoja vācu tautas tiekšanos uz nacionālu vienotību un •dziļu neapmierinātību ar feodālo dzimtbūšanas iekārtu, stāvēja vācu nācijas ģēniji — izcilie humānisti Gēte un Šillers. XVIII gs. 70.-80. gadu labākajos darbos, it īpaši Gētes drāmā «Gecs fon Berlihingens» un Šillera drāmās «Laupītāji» un «Mīla un viltus», izpaudās tautas naids pret ap­spiedējiem, cerība uz labāku, taisnīgāku dzīvi.
Šo gadu redzamākie rakstnieki atmaskoja savos darbos valdošās šķiras mantkārību un egoismu, parazītismu un augstprātību, necilvēcīgumu un liekulību, iestājās par vienkāršu darba darītāju interesēm, aiz­stāvot tos no vareno zemes valdnieku un to iztapoņu patvaļas. Šie rakst­nieki bija dedzīgi patrioti un centās izkopt vācu tautas cildenās nacionālās tradīcijas, savdabīgo kultūru un valodu.
Viens no Birgera daiļrades avotiem bija satīriskas teiksmas, senat­nīgi folkloras apkopojumi un grāmatas, no kurām dzejnieks smēla tematu daudziem saviem darbiem. Te arī notika Birgera pirmā iepazīšanās ar tiem jocīgajiem, fantastiskajiem stāstiem, kas likti barona Minhauzena stāstu pamatā.
Birgeru tūlīt pat ieinteresēja nelielā, anonīmā grāmatiņa, kas bija parādījusies Londonā. «Barona Minhauzena piedzīvojumi» daudzējādā ziņā bija veiksmīga to ideju un māksliniecisko principu iedzīvināšana prozas jomā, kurus Birgers aizstāvēja savā daiļradē.
Par materiālu «Barona Minhauzena piedzīvojumiem» noderēja fan­tastiskie stāsti, kas parodēja sadomātus piedzīvojumus medībās, karā, ceļojumos un izsmēja visādus «brīnumus». Ir noskaidroti dažādi Minhau­zena stāstu avoti. Viens no tiem — tā sauktie iztēlē radušies ceļojumi, parodiska rakstura darbi, kuros tiek izsmieti dažāda veida literāri izdomā­jumi par «aizjūras brīnumiem». Daži Minhauzena jūras piedzīvojumu mo­tīvi, piemēram, aizgūti no sengrieķu satīriķa Lukiāna (2.gs.) «Patiesa notikuma».
Tomēr grāmata par slaveno lielībnieku Minhauzenu nebūtu varējusi rasties, ja vācu literatūrā nebūtu senu un bagātu tautas humora un satīras tradīciju.
Daudzi Minhauzena piedzīvojumi ņemti tieši no folkloras avotiem, un īstenībā ir apstrādāti tā saucamie stāsti par meļiem. Folkloras tradīcijas ietekmēja pašu grāmatas ieceri un tās mākslinieciskās īpatnības. «Piedzī­vojumu» sakņošanos tautas gara apcirkņos labi izjutis M.Gorkijs, kurš savā runā I Vissavienības rakstnieku kongresā Birgera grāmatu minēja to ievērojamāko pasaules literatūras sniegumu vidū, kas radušies tautas gara mantu ietekmē un balstoties uz tām.
Vācu folklorā «melu» temats tiek apgaismots dažādi. Dažos stāstos par meļiem varonis nav blēdis, kas slēpj patiesību savtīgos nolūkos, bet stāstu sagudrotājs, kas uzjautrina klausītājus. Šādu stāstu saturs parasti ir fantastiski notikumi un visdīvainākās un sarežģītākās situācijas. Tāpat kā tautas pasakās, varonis — parasti zemāko slāņu pārstāvis — saņem atalgojumu par izcilo prātu un attapību, tā arī šeit pelnītu triumfu gūst «melu» sacerētājs, kurš apveltīts ar ļoti bagātu iztēles spēju. Kā raksturīgu piemēru te var minēt dzejoli par karali, kurš atdos savu meitu par sievu tam, kurš pratīs viņu pārliecināt par izdomāto melu patiesību. Folklorā izplatīts arī motīvs par nabaga studentiem, kas nav samaksājuši rēķinu par maltīti. Viesnīcnieks sola neņemt maksu no tā studenta, kurš pastāstīs «vislielākos patiesībai līdzīgus melus».
Tuvāka saskare ar «Minhauzena piedzīvojumiem» ir tām teiksmām, kurās tiek atmaskoti meļi lielībnieki.
Senajos vācu satīriskajos krājumos redzam veselu rindu barona Min­hauzena «senču».
«Minhauzena piedzīvojumos» meļu un lielībnieku attēlojums ir tur­pinājums un attīstība satīriskajām tradīcijām, kas sastopamas folklorā un literatūrā.
Tāpat kā folklorā stāstos par meļiem, ari «Minhauzenā» satīriskās atmaskošanas līdzeklis ir komiskā fantastika.
Interesanti atzīmēt, ka buržuāziskā reakcionārā kritika, pieminot «Minhauzena» fantastiku, bieži to izmanto savu ideālistisko ideju propa­gandai. Tās traktējumā Minhauzena tēls pauž ideju par poētiskās iztēles un fantāzijas pārākumu pār īstenību, gara pārākumu pār matēriju.
Tamlīdzīgi apgalvojumi ir lieliskās progresīvās, demokrātiskās lite­ratūras rupja falsifikācija.
Protams, «Barona Minhauzena piedzīvojumu» poētiskā fantastika val­dzina ar savu bagātību un daudzveidību, asprātību un jautro norisi. Autors ar neparastu vieglumu un vienkāršību stāsta ar Minhauzena muti dēkas, kas birst kā no pilnības raga. Tomēr, priecādamies par grāmatas fantastiku, mēs tai pašā laikā smejamies par varoņa lielīgajām pretenzi­jām uzdot šo fantastiku par nemaldīgu patiesību.
Radošā izdoma Birgera darbā nekalpo vis melu cildināšanai, bet to atmaskošanai. Tai nav pašapmierinājuma iezīmes, tā vajadzīga grāmatas varoņa izsmiešanai, vācu tautas negatīvo parādību asai kritikai. Tā ir patiess vācu tautas ģēnija nepārspētās izdomas un fantāzijas triumfs pār vācu junkuru meļu aprobežotību un trulumu.
Barons Minhauzens parādīts grāmatā kā noteikts sociāls tips — vācu junkuru kārtas pārstāvis.
Markss saskatīja Minhauzena tēlā pašu melīguma personificējumu. Minhauzena melīgums nav vis pēc Marksa domām poētisks paņēmiens, bet sociāli motivēts vācu barona rakstura vilciens. Tas izpaužas vācu muiž­nieka pārspīlētā pašpārliecībā un godkārē, karotāja lielībā un plātība. Ar ko tad melīgais barons lielās? Ar savu «drosmi», «attapību», «prātu» un «savaldību», ar saviem suņiem un zirgiem, savu pazīšanos ar ģenerā­ļiem un valdošajām personām.
Smiedamies par barona nejēdzīgajiem izdomājumiem, par viņa «veik­smi», mūs līdz ar to pārņem pretīgums pret visu viņa nožēlojamo un tukšo dzīvi, kas aizslīd mūsu acu priekšā kā virtene smieklīgu un nejēdzīgu notikumu.
Minhauzena mākslinieciskā savdabība ir tā, ka viņa tēls ir reizē div­kāršs — vienlaikus tas ir gan satīras objekts, gan atmaskotājs. Stāstījums pēc formas noris ar melīgā barona muti, taču būtībā ar lasītāju visu laiku runā «autors», kas personificē patiesību, grāmatas ironisko garu. Ironija vijas cauri visiem Minhauzena piedzīvojumiem no sākuma līdz beigām un nosaka visa vēstījuma noskaņu.
Ironisks ir pats «Minhauzena» komisma pamatojums — stāstījuma iedomātās «patiesības» atšķirība no īstenās patiesības. Minhauzens ar pārsmalcinātu rūpību sargā «kavaliera godu», kas noder par ķīlu tam, ka viņš nav ne ar ko nogrēkojies pret patiesību; ar sašutumu viņš runā par Amsterdamas muzeja uzraugu, kurš sadomājis melīgu versiju par krokodila nogalināšanu Ceilonas salā. Un tiešām — Minhauzena stāsti Irekas pēcīga vētra un tirānu.
Iemīļots autora satīras priekšmets u krāpšana. ar iznīcinošu ironiju tiek aprakstīta ticība dabas «brīnumiem» (stāsts par svētā Huberta briedi); dzēlīgi izsmieta reliģija un garīdzniecība (svētā oreols ap dzērāja galvu; Romas pāvesta kāre pec austerēm), katoļu baznīcas valstu alkatība (turku sultāna bagātību lik­tenis).
Gandrīz visi birgera papildinājumi ņemti no folkloras, taču tā nav mehāniska aizgūšana, bet izmantotā materiāla radošs pārveidojums un pārstrādājums. Raksturīgs piemērs ir viena no pīļu medību epizodēm. šī «piedzīvojuma» pirmavots ir Tila Pūcesspieģeļa, pazīstama folklo­ras varoņa, nedarbs. Vēlēdamies pasmieties par saimnieku, Tils piestipri­nāja pie kopā sasietu auklu galiem maizes kumosiņus un sāka ar tiem barot saimnieka vistas. Maizi norijušas, vistas bija sasaistītas cita ar citu.
Folkloras nenozīmīgais motīvs noderēja par pamatu vienam no vis­spilgtākajiem un jautrākajiem piedzīvojumu stāstiem: pīles, pievilinātas ar speķa gabaliņu, tiek uzvērtas «kā krelles» uz Minhauzena nodevīgās auklas un pēc tam aizgādā attapīgo mednieku pa gaisu mājā.
Kāds cits populārs Minhauzena piedzīvojums aizgūts no Bēbeļa «Facetija». «Melu kalējs» pēc kaujas dzirda zirgu, un tad atklājas, ka zirgs ir uz pusēm pārgriezts.
Viena no epizodēm, ko Birgers ielicis Raspē tekstā, pēc sava rakstura atšķiras no visa pārējā. Tas ir notikums par Minhauzena tikšanos ar pie­ciem puišiem, kas salīgst pie viņa par kalpiem. Stāsts par izmanīgajiem kalpiem, kuriem veltīti divi piedzīvojumi, ir principiāli nozīmīgs grāmatas idejiski mākslinieciskajai iecerei.
Šīs epizodes īstenais varonis nav vis barons minhauzens, bet viņa kalpi, kas pastrādā brīnumus, pierādīdami savu spēku un veiklību. Taču šie brīnumi neizraisa ironiju — tie ir darbojošos personu apbrīnojamo rakstura īpašību dabiskais rezultāts.
Grāmatas ironija nevēršas tikai pret melīgo Minhauzenu vien, bet arī pret dažādām sociālās netaisnības parādībām, kas raksturīgas XVIII gs. Vācijai. Dažos gadījumos autors atmet ironijas masku, atklāti un drosmīgi kritizē dzimtbūšanas iekārtu, augstākās sabiedrības paradumus.
It īpaši spēcīgi izskan pirmā jūras piedzīvojuma satīriskās beigas — salas vadoņa bojā eja. Te parādās asa un skarba kritika par tautai neiz­sakāmi smago sabiedrisko iekārtu Vācijā, izteikts bargs sašutums par tādām parādībām kā tautas aplaupīšana, varmācīga zaldātos ņemšana, pār­došana uz svešumu utt.
«Mums stāstīja,» saka autors, «ka šādus satraucošus paradumus viņš atvedis no Ziemeļiem.» Ar «Ziemeļiem» te, protams, domāta Vācija. Taču sevišķi zīmīgu likteni autors lemj cietsirdīgajam salas vadonim — saceļas spēcīga vētra un tirānu nogalina.
Minhauzena kalpi pieder pie vācu tautas pasaku pašiem ievērojamā­kiem varoņiem. Pasakā ar nosaukumu «Seši izstaigās visu pasauli» (Sechse kommen durch die ganze Welt) puiši palīdz nabaga zaldātam tikt pie laimes. Visi kopā tie ir tāds spēks, ko nespēj satriekt pat karalis.
Šajos pasaku varoņos, darba cilvēkos, kurus daba apveltījusi ar apbrīnojamām varoņu spējām, tauta ieguldījusi ticību par savu neuzvaramību, spēku, cerību uz labāku nākotni.
«Barona Minhauzena piedzīvojumos» pasaku varoņi ir derīgi cilvēki pretmetā nekam nederīgiem sīkmaņiem. Tieši ar šo darba cilvēku palī­dzību Minhauzenam izdodas apvest ap stūri turku sultānu un iegūt milzu bagātību. Pozitīvie tautas varoņi ir vispilnīgākā un spilgtākā tā demo­krātiskā gara izteiksme, kādu Birgers ieviesa grāmatā par baronu Minhauzenu.
Kopš «Barona Minhauzena piedzīvojumu» iznākšanas pagājis vairāk nekā pusotra simta gadu, bet arī vēl šobaltdien grāmata saglabājusi savu nozīmi. Mūsu zemē tā līdzās citiem dižiem pasaules literatūras piemi­nekļiem ieguvusi plašu un pelnītu popularitāti.
«Minhauzena» satīra ir saglabājusi savu aktualitāti. Tā joprojām atmasko daudzus reakcionāros «parlamenta klaigātājus», kā savā priekš­vārdā saka Birgers, joprojām parāda īstā gaismā dažādus — tiklab armi­jas, kā pilsoņu minhauzenus. Minhauzeni — tādi ir īstenībā tie buržuā­ziskie žurnālisti, kuri stāsta fantastiskās pasakas par kapitālistisko dzīves veidu.
Padomju ļaudis, reālo brīnumu radītāji, augstu vērtē «Barona Min­hauzena piedzīvojumu» autora radošo izdomu, asprātību un fantāziju.
Tāpēc ari šo nelielo grāmatu, par kuru Birgers teicis, ka tā tomēr vairāk vērta nekā daudzi «biezi un cienījami sējumi, kas nespēj izraisīt ne smieklus, ne asaras», mūsu padomju lasītājs saņems ar pateicību.

A. Amsterdams