Marinera
Peruāņu nacionālā deja.
Daži vēsturnieki apgalvo, ka marinera Peru radusies jau XVI gs. līdz ar pirmie afrikāņu vergiem. Pēc viņu domām kahona ritmiskie piesitieni un to taktij pieskaņotās līganās līganās sieviešu gurnu kustības atgādinot par Peru nēģeriem, kas strādājuši plantācijās. "Afrikānisti" uzskata, ka marineras ciltsmāte bijusi samba, kuru Peru dejojuši jau XVIII gs., tču tas darīts slepeni, jo spāņi nolieguši mūziku un dejas ar afrikāņu ritmiem, bargi sodījuši par to izpildīšanu.
Citi autori sliecas par marineras aizsākumu atzīt spāņu dejas, ar to domādami dejas zīmējuma un muzikālā pavadījuma, kurā noteicošā vieta ir ģitārai, samērā lielo ārējo līdzību.
trešie pētnieki atrod lielu līdzību ar čīliešu kveku.
XIX gs. 2.pusē marinera bija pazīstama ar dažādiem nosaukumiem - čilena, samakueka (no samba-kveka), mosamala, deja ar lakatiņiem. Pēc Klusā okeāna kara sākuma un pēc admirāļa Grau nāves no peruāņu mūzikas leksiona tika izsvītrots vārds "čilena." Iniciators bija kāds Alvarado Gamara Rondo, kas aikrakstā "El Nacional" uzstājās ar pseidonīmu Gudrinieks. Viņš ierosināja deju pārdēvēt, paziņodams: "Mums diezgan visādu samakveku un mosamalu. Savu deju mēs nosauksim par merineru, tādejādi godinot "Vascar" un Peru floti."
XIX gs. beigās marinera izplatījās visā zemē un jau XX gs. sākumā kļuva patiesi tautiska un folklorizējās. Tagad to dejo it visur - gan aristokrātu namos un trūcīgo ļaužu kvartālos, gan oficiālos rautos gan draudzīgos saietos, uz teātru skatuvēm un stadionos, marineru melodijas skan pa radio un TV, miljoniem eksemplāru izplatās platēs. Marineras stundas iekļautas skolu programmās, "divu eskdru cīņas" mākslu apmāca īpašās deju skolās.
1938.gadā marinera pirmo reizi atskanēja uz Limas Municipālā teātra skatuves. Simfoniskais orķestris to izpildīja koncertā, kas bija veltīts kārtējai valsts neatkarības gadadienai - notika oficiāla marineras atzīšana.
1974.gada augustā Limas avīze "La Prensa" rakstīja: "1879.gada sākumā sakarā ar Klusā okeāna konfliktu Gudrinieks uzrakstīja un publicēja pirmās marineras dzejoļus. Šāds nosaukums pēc viņa iniciatīvas tika dots nacionālajai tautas dejai, ko sauca arī par čīliešu samakveku vai vienkārši par čilenu, jo tā ar šādu nosaukumu bija atceļojusi no dienvidu kaimiņvalsts. Lūk, ko rakstīja Gudrinieks"Pietiek mums čilenu. Kreolu muzikanti un dzejnieki pieliek pēdējo punktu dejām, kas pazīstamas ar nosaukumu "čilena." Viņi grib, lai nacionālo vairs nesauktu ārzemju vārdā. Ir priekšlikums peruāņu deju dēvēt par marineru. Tādu nosaukumu var izskaidrot ar sekojošiem motīviem: pirmkārt, nacionālā deja ir piesātināta ar možumu, ar kādu peruāņu flote dodas kaujā; otrkārt, graciozā dejotāju līgošanās atgādina kuģa šūpošanos vētras saceltos viļņos; treškārt, dejas fināls ir pārpilns vīrišķības un atgādina divu eskadru kauju..."
Viena no Truhiljas ielām nosaukta marineras vārdā, Truhilja tiek uzskatīta par "marineras galvaspilsētu." Pavasara festivāla nagla Truhiljā ir valsts konkurss par labāko marineras izpildījumu. Pēc tradīcijas tas notiek slēgtā kolizejā "Gran Chimu," paras ti tjā uzvar dejotāji no Truhiljas. Tāpēc pilsētnieki apgalvo, ka Truhiljā dejo "vislabāko marineru" visā Peru. Peru pazīstami vairāki marineras veidi - kreolu jeb Limas marinera, ziemeļu (skan līksmi un iekvēlinoši), dienvidu (domīga melanholija), kalnu u.c.
