Mīnukuģi
Universāli vidējas tonnāžas karakuģi, kas paredzēti pretinieka zemūdens un virsūdens kaujas līdzekļu iznīcināšanai, atsevišķu kuģu un karavānu eskortēšanai, piekrastes karaspēka un jūras desanta darbības atbalstīšanai, dažādiem uzdevumiem pretgaisa, pretraķešu un pretzemūdeņu aizsardzības sistēmās.
Kā īpaša kaujas kuģu klase mīnukuģi radīti XX gs. sākumā (Krievijas flotē nosaukums no 1907.gada), pilnveidojot mīnukreiserus un kontrmīnukuģus. Sākumā tos izmantoja torpēduzbrukumiem, cīņai pret mīnukuģiem, mīnu aizsprostu ierīkošanai, jūras izlūkošanai.
Mīnukuģu ārums 1913.gadā sasniedza 37,3 mezglus (69 km/st., mīnukuģis "Novik"), 1939.gadā - 44,3 mezglus (82 km/st., mīnukuģu līderis "Taškent").
Mūsdienu mīnukuģu ūdensizspaids 2500-5000 t un vairāk, ātrums vairāk kā 30 m3zglu; tā bruņojumā 3-4 universālās 100-130 mm artilērijas iekārtas, torpēdaparāti, zenītraķešu kompleksi, vadāmās pretzemudeņu raķetes, sprostmīnas, 1-3 helikopteri. Uz mīnukuģu bāzes veido specializētus pretgaisa aizsardzības un pretzemūdeņu kuģus, eskorta mīnukuģus (Lielbritānija), fregates (ASV).
