Manko Kapaks, Aijaru brālis
Leģendārs inku pirmvaldnieks, viens no 4 Aijaru brāļiem inku mitoloģijā, Kuskas dibinātājs.
Par inku izcelsmi vēstīts divās leģendās.
1.leģenda. Pirmais Saules dēls sācis savu garo ceļu uz tagadejo Kuskas rajonu no kādas vietas Titikakas ezera krastā. Pētnieki pieņem, ka šī vieta varētu būt Tiavanaka. Cilvēku nelaimēs līdzjūtīgi noraudzījusies pati Saule, kas nosūtīja tiem palīgā savus bērnus Manko Kapaku un viņa māsu/sievu Mamu Oklu, lai tie nestu cilvēku dzimumam gaismu. Saule deva tiem norādījumus: "Nokāpjiet uz Zemi un valdiet tur. Lai tā ir nevis spēka un pakļaušanas vara, bet pretēji - draudzības, savstarpējās sapratnes, zināšanu un gaismas vara. Jums jāiemaca tumsonīgajiem apstrādāt lauki un turēt lopus. Bet tu, mana meita, iemāci tiem aust audumus, uzturēt ģimenes pavardu un nodarboties ar dažādiem citiem amatiem. Nesiet, mans dēls un mana meita, cilvēkiem īsteno zināšanu gaismu. Iemāciet tiem īstu ticību. Sniedziet tiem arī likumus, ieviesiet kārtību, jo bez likuma un bez kārtības nebūt dzīvībai uz Zemes."
Saule ne tikai sniedza saviem sūtņiem padomu, bet piešķīra tiem arī burvju zizli no zelta, pusi elkoņa garumā un divu collu platumā. Tam bija jānorāda ceļojuma beigas, vietu, kur veidot savu ķēniņvalsti, ieduroties zemē. Tur dievišķajam pārim bija jāpaliek uz dzīvi un jādibina sava valsts.
Manko Kapaks un Mama Okla ceļoja daudzas dienas, mēnesi pēc mēneša. Viskautkur tie sprauda zemē zelta zizli, bet tam nekur nepatika. Tā nu viņi devās uz ziemeļiem, cauri urusu zemei, cauri koļju un aimāru zemei. Šo zemju iedzīvotāji ar neuzticību uzlūkojuši dievišķos atnācējus. Tādēļ, saskaņā ar dažiem nostāstiem, abi bijusī spiesti ceļot zem zemes pa pazemes ejām - tās it kā no Titikakas vedušas uz Kusku. Saskaņā ar citiem nostāstiem pāris dienas slēpās alās un pārvietojās tikai naktīs.
No vienas tādas alas - Tambutokas, kas ieguva nosaukumu "Rītausmas vieta" vai "Izcelsmes vieta" (Pakaritambo) sākās abu pēdējais ceļojuma posms - ceļš uz Kusku.
2.leģenda. Šeit, Tambutokā norisinās 2.leģendas darbība, kas Manko kapakam un Mamai Oklai pieraksta galveno lomu Kuskas iekarošanā un impērijas dibināšanā.
No Pakaritambas, no Tambutokas alas abi divi 6 brāļu un māsu pavadībā sāka ceļu uz Kusku. 4 brāļi sevi nosauca savvaļas balandas variācijas vārdā - aijar (peruāniski - kinoa). Māsas pieņēma saviem vārdiem pievārdu "sieva" (mama). Visus 4 pārus veidoja brāļi un māsas (incesta attiecības): Aijars Manko (vēlākais pirmais Inka) un Mama Okla, stiprais Aijars Kači ("sāls") un Mama Huako, Aijars Uču ("Čīles pipars") un Mama Ragua, Aijars Auka ("cīkstonis," "karavīrs") un Mama Kora. Visas komandas vadonis bija Aijars Manko, kas nesa sev līdzi krātiņā kā augstdzimušās izcelsmes pierādījumu zelta vanagu, tāds nekad agrāk Andos nebija redzams, to sauca par "Sauli" (Inti). Visi 4 pāri bija tērpti lieliskos apģērbos un izrotājušies dārglietām, piemēram, ar lieliem zelta riņķiem ausīs.
Sākumā ceļā no Pakaritambas viņus pavadīja neliela radinieku svīta, vēlāk tai pievienojās vietējo indiāņu cilšu pārstāvji, piemēram, mara, sanoki, sutiki, tarpuntaji, vakaitaki, kuikusi, kā arī čavinu cilts karotāji, kas atradās Aijara Kači vadībā. Savukārt Kači neparastā kārtā pakļāvās savai ķildīgajai sievai Mamai Huako. Pēc viņas līguma Manko palūdza brālim Kači atgriezties "Rītausmas vietā" Tambutokas alā, lai iegūtu kāda auga sēklas, ko paši bija tur paslēpuši zelta traukā. Šīs sēklas bija jāizsēj "apsolītajā zemē" pēc Saules rīkojuma. Kači tomēr atteicās pamest ekspedīciju un atgriezties alā. Kad viņa sieva Huako to apsūdzēja gļēvulībā un slinkumā, viņam neatlika neklas cits kā atgriezties alā pēc sēklām - viņu pavadīja uzticams "ieroču nesējs" no manko svītas - Tambo Kačajs, kurš bija tikpat stiprs kā Aijars Kači. Pats Kači bija nesaticīgs un viegli sakaitināms, tādēļ Tambo Kačajs nolēma no viņa tikt vaļā. Nogaidījis izdevīgu brīdi, kad Kači iegāja alā, pavadonis pievēla alas izejai priekšā milzīgu akmens bluķi un arī pats uzgūlās tam ar visu svaru. Aijars Kači nespēja atbīdīt akmeni un briesmīgi nolādēja savu pāridarītāju no alas iekšienes. No lāstiem Tambo Kačajs pārvērtās akmenī (to vietējie indiāņi vēl tagad rādot atnācējiem, kas ierodas Pakaritambā). Pašam Kači tā arī neizdevās izkļūt no alas.
Tikmēr Aijars Manko ar visi pavadošo svītu turpināja ceļu pa Gvainakakaču un Tambokīru, kur mama Oklo dzemdēja viņam mantinieku - dēlu Sinči Roku. Drīzumā ekspedīcija sasniedza Kusku. Ilgu laiku viņi dzīvoja Vanakaūras klints nogāzē - tobrīd klints virsotnē no akmens bija izirsta Andu klijas skulptūra. Aijāri nešaubījās, ka šī vieta ir svēta - kalnu indiāņi vēl šodien to dēvējot par vaka ("svētvieta"). Manko uzdeva savam brālim Uču, kuram brīnumainā veidā pieauga spārni, pacelties gaisā un tuvāk aplūkot statuju. Aijars Uču patiesi pacēlās gaisā un pietuvojās svētajai statujai, pieskārās tai un tūdaļ pārvērtās par akmeni.
Tā ni no 4 Aijaru brāļiem bija palikuši vairs tikai 2. Manko un Auka ilgi apspriedās, vai tikai viņiem pēc traģiskās Uču nāves neatgriezties "Rītausmas vietā." Beigās tomēr nolēma turpināt "apsolītās zemes" meklējumus. Pēc kāda laika viņi apmetās Matagujā un tieši šeit nākamais Inka ieviesa vēlāk tik tipiskus kļuvušos rituālus: varičikas ceremoniju (tās laikā tika pārdurtas mantinieka Sinči Roka ausu ļipiņas), rutučiku ceremoniju, kuras laikā bērniem apgrieza matus un kisučikas ceremoniju saskaņā ar pirmo menesturāciju (menarhe) meitenēm.
No Matagujas Manko aizveda savu svītu tieši uz Kusku. Kā jau arī iepriekš, katrā piestājas vietā ceļinieki dūra zemē zelta zizli, bet viss velti. Vietā starp Vatanajas un Tulumaijas upītēm zelta zizli zeme pieņēma un liktenis bija lemts. Tā bija tā zeme, ko sūtņi tik ilgi bija meklējuši - apsolītā "Saules zeme." Ar laiku šeit viņi uzslēja savas pilis un svētnīcas, no šejienes pārvaldīja apkārtni.
Kuskas ieleju dievišķo sūtņu ierašanās brīdī apdzīvoja hualju cilts. Tā pameta šo zemi uzreiz jau pēc pirmās sadursmes ar Aijariem. Tie aizmuka no vēstīm par ķildīgās Mamas Huako ļaundarībām, Kači atraitne bija kļuvusi par mīļāko Manko piegulētāju. Kaujas laikā Mama Huako nogalināja kādu hualju cīnītāju un ar akmens nazi no krūtīm tam izgrieza sirdi (tumi) un plaušas. Tad viņa piepūta plaušas kā gaisa balonu, pacēla to virs galvas un šūpoja par zīmi, ka tā notiks ar katru, kas stāsies Aijaru ceļā. Sievietei netipiskā un briesmīgā uzvedība tā iespaidoja hualjus, ka tie šausmās aizbēga no Kuskas vietas un apkārtējās ielejas.
Auka nomira Kuskā un arī pārvērtās akmenī. Par vienīgo Aijaru vadoni palika Manko, kas tagad dzīvoja kopā ar likumīgo sievu (koija), bet arī ar atlikušajām trim brāļu atraitnēm. Mama Huako atklāti priecājās par savu favorītes statusu.
Vietā, kur zelta zizlis ieurbās zemē, Inka uzcēla savu pirmo pili, viena tās daļa tika padarīta par svētu Saules mājvietu. Tādēļ to nosauca par "Saules pagalmu" (Intikanča). manko pēcteči šai vietā vēlāk uzcēla slaveno Korikanču.
Ar zelta zizli Manko uzirdināja lauku blakus Saules pilij un še iesēja maīsu (kukurūzu), kura sēklas bija atnestas no alas. Sakarā ar šo sākuma notikumu iegājās rituāls - Inka pirmais ar kukurūzas dēstu pasita pa zemes pikučiem kukurūzas laukā, kas atradās Kuskā pie Saules svētnīcas (Korikančas), šī darbība iezīmēja lauku darbu sākumu visā impērijā. Tā Manko Izpildīja saules rīkojumu civilizēt cilvēkus un iemācīja tos audzēt kukurūzu. Papildus tam iņš ierādīja ielejas iedzīvotājiem kokas lapu košļāšanu.
Manko iedibināja kārtību un likumdošanu, iemācīja cilvēkiem atšķirt ļaunu no laba. Bargi sodīja indiāņu acīs lielākos noziegumus - slepkavības, zagšanas.
Saskaņā ar leģendu arī Mama Okla izpildīja savu civilizatores misiju - iemācīja sievietes aust krāšņus audumus, šūt tolaik nepazīstamus apģērbus, labi audzināt bērnus un vēl daudzas citas lietas.
1.leģenda. Viņš bija Saules Dēls, pameta Tiavanaku pa pazemes eju. No Saules tas saņēma zelta zizli, kas palīdzēja nodibināt Kusko. Kad māte viņu dzemdēja, pasaule ietinās tumsā. Leģendu pierakstījis spānis Blas Valēra. Šī leģenda, iespējams, pielāgota inku politiskās elites vajadzībām, tādēļ satur faktu sagrozījumus.
2.leģenda. Manko Kapaks bija vadoņa Atau dēls, kurš atpeldēja uz Peru pa jūru kopā ar 100 vīriem un sievām, izsēzdamies krastā Rimakas upes rajonā. No turienes viņi devās uz Iku, tad uz Titikakas ezeru. Uz vietu, no kurienes Saules Dēli pārvaldīja Zemi.
3.leģenda. Manko atnāca no Tampo-Tokko, tur viņš pavedināja savu māsu Oklo, un tā dzemdēja tam dēlu.
4.leģenda. Šī leģenda ir visai murgaina, aprakstīta vienā krieva grāmatā. Kāds 12.gs. britu jūrnieks cietis kuģu katastrofā Dienvidamērikas Klusā okeāna piekrastē ( !? ). Krastā viņu sagaidījis princis, kas nosaucis britu par Ingasman Kapaku – „skaisto britu.” Vēlāk viņš kļuvis pazīstams kā Manko Kapaks, 13 inku dinastijas dibinātājs.
Pēkšņi saulrietā esot parādījušies no Titikakas ūdeņiem. Paziņoja izbrīnītajiem ļaudīm, ka viņi ir Saules bērni un Saules dieva sūtīti, lai dotu cilvēkiem civilizāciju.
Sava ceļojuma lakā metis zelta zizli, kas ieurbies zemē vietā, kurā dibināja Kusku, kas kļuva par Inku valsts centru.
Saites.
Inku ķēniņi (?-1533.g.).
