Medreses
Medrese – „mācību vieta.”
Seldžuku laikā medreses kļuva par vienu no svarīgākajiem islāma balstiem. To pirmsākumi noiet līdz pat islāma pirmsākumiem, kad mošejas bija ne tikai lūgšanu vietas, bet arī islāma ummas sapulču vietas (piemēram, Muhameda mošeja Medīnā). Tāpat mošejas, līdzīgi kristiešu klosteriem, bija arī zināšanu glabāšanas un izplatīšanas vietas.
Ar laiku mācību prakse tika mazliet nodalīta, jo lielajās mošejās būvēja atsevišķas ēkas studijām, kas ietvēra mācību un dzīvojamās telpas. Tāpat tika celti veseli studiju kompleksi, kas bija domāti islāmam pievērsto apmācībai. Tādas bija, piemēram – Al Azhāra Kairā (cēla šiītu fatimīdi) vai Nizamijas medrese Bagdādē (cēla sunītu-seldžuku vezīrs Nizams al Mulks).
Seldžuku laikā visai drīz pēc pirmās Bagdādes medreses uzcelšanas tādas tika ierīkotas visās lielākajās kalifāta pilsētās.
Nākamajos gadsimtos medreses zēla un plauka Persijā, Afganistānā, Transoksānijā un Indijā. Pateicoties tam radās daudz mācītu islamistu (klīriķu), kas sekmēja islāma izplatību uz austrumiem.
Mācību klāsts. Tā kā laicīgu skolu gandrīz nemaz nebija, tad medresēs tika mācīts visai plašs priekšmetu klāsts – medicīna, jurisprudence, dabaszinības, t.i. medreses bija mūsdienu universitāšu priekšteces.
Mūsdienās. Vairums islāma valstu varas atbalsta rietumiem līdzīgu izglītības sistēmu, līdz ar to medreses mūsdienās kļuvušas tikai par reliģiskām mācību iestādēm. Diezgan bieži tās kļūst par islāma ekstrēmistu ideoloģiskajām bāzēm. Dažas no valstīm (piemēram Ēģipte, Saūda Arābija, Turcija) juridiski regulē medrešu darbību, tai pat laikā daudzās citās tās valsts vara nekontrolē.
Tā piemēram, PSRS intervences laikā Afganistānā 1980.gados tūkstošiem modžahedu izgāja apmācības medresēs. Tieši tādās pat islāma skolās trūcīgajiem zemnieku bērniem, radās Taleban kustība Pakistānā.
