Lobotomija
Psihoķirurģiska operācija,kuras laikā mehāniski tiek atdalītas pieres daivas nervu saites.
Metodi ieviesis portugāļu neirologs Antonio Munišs, par ko 1949.gadā saņēma Nobela prēmiju medicīnā. Līdz tam bija novērojumi, ka I Pasaules kara dalībniekiem traumas priekšējās daivas rajonā izraisa pārmaiņas uzvedībā. Tāpat arī 1848.gada ASV gadījumā ar dzelzceļa remontstrādnieku Fineasu Geidžu, kuram kreisā pieres daiva atdalījās dikti precīzi sprādziena rezultātā.
Tādēļ 1935.gadā Londonas Starptautiskajā neirologu kongresā A.Munišu ieinteresēja pētījums par diviem agresīviem pērtiķiem. Pēc tam, kad dzīvniekiem galvas smadzeņu priekšējās daivās veica griezienus, tie kļuva apātiski. Lai gan Munišu uzskata par lobotomijas izgudrotāju, fizisku trūkumu dēļ viņš pats nevarēja operēt, un to uzņēmās viņa kolēģis portugāļu neiroķirurgs Almeida Lima. 1935.gadā Lima, Munišam asistējot, izurba kāda garīgi slima pacienta galvaskausā 2 caurumus, pa kuriem injecēja 0,2 mg etanola, tādā veidā cerot, ka alkohols saēdīs slimās smadzeņu daivas. Tomēr 8 operācijās rezutāti izpalika.
ASV lobotomiju sāka praktizēt Filadelfijas neiroķirurgs Valters Frīmens. 1936.gadā viņš izlasīja Muniša slaveno ziņojumu, kurā bija aprakstīti lobotomijas operāciju rezultāti. Raksta iedvesmots Frīmens ar kolēģiem ķērās pie lobotomijas operācijām un veica neskaitāmu to skaitu. Lobotomija pat kļuva par kabineta procedūru: vietējā anestēzijā, pavirzot acs plakstiņu uz augšu, pa acs dobumu cilvēka smadzenēs ievadīja instrumentu leikotomu.
Tomēr drīz pēc 1949.gada, kad par lobotomiju Munišam piešķīra Nobela prēmiju, metodi sāka stipri kritizēt. Apmēram pusei no pacientiem pēc operācijas tika novērotas apātija, epilepsija, pazeminātas domāšanas spējas, neadekvāta uzvedība, sociāla un intelektuāla atpalicība. ASV XX gs.60.gados sākās demonstrācijas pie klīnikām, kuras nodarbojās ar psihoķirurģiju, un metodi pamazām aizmirsa.
Šodien lobotomiju uzskata par vienu no lielākajām medicīnas kļūdām.
Saites.
Psihiatrija.
