Līdijas valsts (~680.-546.g.pmē.)
Senatnē vergturu valsts VII un VI gs.pmē. Mazāzijas rieteņu daļā, ko dibinājusi indoeiropiešu saimes tauta - līdieši.
Atrašanās vieta. Tā atradās Mazāzijas pussalas rieteņos Vidusjūras piekrastē, Hermas upes ielejā. Sava uzplaukuma laikos aizņēma visu Mazāzijas rieteņu pusi līdz pat Melnajai jūrai.
Vēsture. I g.tk.pmē. līdiešu teritorijas ietilpa Frīģijas valsts sastāvā.
Neatkarīga Līdijas valsts sākās ar ~680.g.pmē., tās ķēniņu varas pamats bija vergturu aristokrāti (no tiem komplektēja kavalēriju), lielie zemes īpašnieki un tirgoņi.
Līdija bija bagāta ar zelta iegulām, VII gs. šeit pirmo reizi pasaules vēsturē tika kalta nauda. Līdijas amatnieki bija pazīstami kā lieliski juvelieri, audēji un ādas izstrādājumu meistari. Tās ģeogrāfiskais novietojums sekmēja starptautiskās tirdzniecības attīstību (grieķu preces še konstatētas jau no VIII gs.pmē.) un Līdija kļuva ļoti bagāta.
Līdieši karoja ar Mīdijas ķēniņu Kiaksāru (~625.-584.g.pmē.), ar kuru 585.g.pmē. noslēdza miera līgumu. Tajā tika atzīta Halisas upe (tagad Kizilirmaka) par Mīdijas rieteņu robežu. Hērodots savas „Vēstures” 1.sējumā stāsta kā jūrlietās nepieredzējušie līdieši būvējuši jūras floti un nesekmīgi mēģinājuši iekarot salas.
Vislielāko savu varenību Līdija sasniedza pēdējā ķēniņa Krēza valdīšanas laikā. Tomēr viņa ambīcijas sadūrās ar Persiešu valsts ekspansiju un – 546.g.pmē. kaujā Timbrijas līdzenumā pie Sardām viņš tika persiešu ķēniņa Kīra sakauts. Līdz ar to Līdijas valsts zaudēja neatkarību un kļuva par vienu no Persijas satrapijām.
Saites:
Līdieši.
Sardas.
Līdijas ķēniņi.
