Luterānisms, luterāņi
Protestantisma baznīca, ko dibinājis reformators Mārtiņš Luters, viena no pirmajām protestantisma formām - Vācijas luteriskā baznīca ir visu protestantisko baznīcu ciltsmāte.
Vēsture. 1502.gadā Saksijas kūrfirsts Frīdrihs III Gudrais dibinājis Vitenbergas universitāti. Pateicoties Luteram, Melanhtonam u.c. šī universitāte kļuva par vācu reformācijas galveno centru. Reformācija Vācijā kļuva par plašu visas tautas kustību, kas ierosināja šķiru kaujas 1522.-1525.gados.
Luterisms sākās ar agrāk nepazīstamā Vitenbergas pilsētas teoloģijas pasniedzēja mūka Mārtiņa Lutera (1483.-1546.g.) uzstāšanos - viņš 1517.gada 31.oktobrī atklāti meta izaicinājumu Romai, piesizdams pie baznīcas durvīm Vitenbergā 95 tēzes, kas bija vērstas pret induligencēm un citām katoļu baznīcas ļaunprātībām.
Pats Frīdrihs III Gudrais pilnībā nepievienojās luterānismam, taču ļāva tam netraucēti izplatīties un, pēc Vormsas saeimas, paglāba pašu Luteru Vartburgas pilī. Tikmēr luterticīgie firsti panāca, ka I Špeieras reihstāgā (landstāgā) 1526.gada vasarā pieņēma lēmumu, kas piešķīra katram firstam tiesības izlemt jautājumu par savas teritorijas pavalstnieku reliģiju.
1529.gadā atcēla šī landtāga lēmumu un 5 luteriskie firsti un dažu keizarvalsts pilsētu pārstāvji izteica protestu pret lēmuma atcelšanu. Šis protests kļuva vēsturisks, jo tieši no tā arī ieguva nosaukumu "protestantisms," ko ar laiku attiecināja uz visām kristīgajām baznīcām, kas pēc savas izcelšanās un mācības saistītas ar reformāciju.
1530.gadā ķeizars Kārlis V katoļu un luterāņu samierināšanai sasauca Augsburgas reihstāgu. Protestantiem bija likts formulēt savu pasaules uzskatu. Tā radās luterānisma pirmā simboliskā grāmata - "Augsburgas konfesija," kuras idejiskais tēvs bija M.Luters. Viņš pats reihstāgā nevarēja piedalīties, jo bija izslēgts no baznīcas un kritis nežēlastībā. Faktiskais izpildītajs bija Melanhtons. Šai grāmatā līdz ar tēzi, ka firsts un nevis pāvests ir baznīcas galva, tika noteikta luterānisma rituālā, arējā puse. Kad katoļi noraidīja "Augsburgas konfesiju," Melanhtons k;a atbildi katoļu kritikai uzrakstīja "Augsburgas konfesijas apoloģiju" - otru simbolisku luterāņu dokumentu.
1531.gadā luterāņi organizēja militāru savienību - Šmālhaldenas līgu, kuras bruņotā cīņa pret Kārli V 1555.gadā noveda pie Augsburgas miera. Pēc tā noteikumiem luterānisms Vācijā kļuva par tādu pašu pilntiesīgu kultu kā katolicisms saskaņā ar principu: "Kas noteicējs valstī, tas noteic arī ticību," - t.i. firsts varēja izvēlēties starp luterānismu un Romas katolicismu, arī viņa pavalstniekiem bija jāpieņem tā ticība, ko pieņēmis firsts.
Par nākamajām simboliskām luterāņu grāmat[am kļuva Lutera "Lielais" un "Mazais" katķismi, "Vienprātības formula" u.c. Visu luterānisma simbolisko grāmatu kopojumu sauc par "Vienprātības grāmatu" ("Konkordijas grāmatu").
Luteriskās baznīcas īpatnības. Luteriskā Evaņģēliskā baznīca jau ar savu nosaukumu pasvītro, ka tā pamatojas uz evaņģēliju un nepieņem nekā, kas nav skaidri apstiprināts evaņģēlijos un apustuļu rakstos. Baznīca definēta kā visu ticīgo kopu, kurā pareizi sludina evaņģēliju un pareizi pilda sakramentus. Luteriskā baznīca tiek uzskatīta par "redzamu" un "neredzamu," tā ir "redzama," ciktāl tā pastāv visur, kur pareizi pilda sakramentus un pareizi sludina evaņģēliju, tā ir "neredzama," ciktāl cilvēku sirdīs ir neredzama un zinama tikai Dievam. Mūsdienu luterānismā šai jautājumā pastāv domstarpības - vieni luterāņi pasvītro tās "redzamo," citi - "neredzamo" rekaturu.
Par draudzes uzbūves hierarhisko principu luterānismā izvirzīja demokrātisko principu. Luters: "Sabiedrības izraudzītais būs īstais gans gluži tāpat, it kā ja viņu būtu iesvētījuši visi bīskapi un pāvesti." Atšķirībā no katoļu baznīcas luterāņu baznīca nav centralizēta, pasaulē pastāv vairākas patstāvīgas luterāņu baznīcas. Baznīcas pamatšūniņa ir baznīcas draudze jeb kongregācija - attiecīgās draudzes ticīgo kopa, ko pārvalda baznīcas padome ar mācītāju priekšgalā, pie kam kongregācija mācītāju gan uzaicina, bet nevar atcelt. Baznīcas padome sastāv no lajiem, ko ievēlē draudzes locekļi.
Draudzes tiesības ir ierobežotas. Gandrīz visos jautājumos tā pakļauta augstākstāvošām baznīcas organizācijām, kas savukārt pakļautas laicīgai varai, kā tas vēl mūsdienās ir Skandināvijā.
Luterānisma mācības un kulta pamatprincipi. Luterānisms pasvītro mītu par cilvēku vispārējo grēcīgumu. Saskaņā ar luterānisma mācību cilvēki nespēj panākt Dieva priekšā grēku piedošanu ar saviem pašu spēkiem, nopelniem un darbiem, bet tiek attaisnoti tikai ar Kristus žēlastību un "dāvātās ticības" starpniecību. Paši par sevi cilvēki esot spējīgi darīt tikai ļaunu, par visu labo viņiem jāpateicas Dievam. Tomēr luterāņi noliedz kalvinistu "pilnīgo predestināciju." Jautājumā par cilvēka grēcīgumu mūsdienu luterānismā pastāv domstarpības: liberālie luterāņi noliedz vispārēju bezizejas grēcīgumu, bet ortodoksālie pasvītro šo mācības pusi un izmanto to cīņai pret prgresīvo, humānistisko ideoloģiju.
No sakramentiem luterāņi atzīst tikai kristību un svēto vakarēdienu, pie kam svētā vakarēdiena sakramentu luterāņi tulko savdabīgi. Noraidot katoļu un pareizticīgo mācību, ka maize un vīns svētajā vakarēdienā pārvēršas par Kriestus miesas un asins būtību, luterāņi tomēr atzīst (atšķirībā no cvingliānisma un kalvinisma) Kristus miesas un asins reālo klātbūtni svētajā vakarēdienā tā baudīšanas momentā. "Vienprātības formula" runā par "noslēpumainu miesas un maizes savienošanos to patiesajā veidā." "Augsburgas konfesijā" teikts: "Kristus patiesā miesa un asins tiešām ir klāt svētajā vakarēdienā maizes un vīna veidā, un tās tiek izsniegtas un saņemtas."
Luterānisms (atšķirībā no katolisma un pareizticības) neuzskata par sakramentu laulību. Tāpat kā protestantisms vispār, pieļauj šķiršanos un otrreizēju laulību.
Luterāniskais rituāls ir radīts tādā garā, kas atbilda tā laika jaunās buržuāzijas prasībai pēc "lētas baznīcas": tika likvidēta katoliskā kulta greznība, svētbilžu un relikviju pielūgšana, saglabājās tiki krusta attēls, altāris un vienkārši tērpi. Mesas vietā tika likts sprediķis, milzīgu vietu dievkalpojuma aizņem reliģiskas himnas, dievkalpojumi notiek dzimtajās valodās.
Luterānisms šodien. Mēģinājums organizēti apvienot luterānismu starptautiskā mērogā pirmo reizi tika izdarīts 1923.gadā, kad tika nodibināta Luteriskā vispasaules konvencija (Eizenahā, Vācijā), kur pārstāvētas 147 delegācijas no 22 valstīm. Pēc diviem kongresiem - Kopenhāgenā (1929.g.) un Parīzē (1935.g.) - konvenciju 1947.gadā reorganizēja par Luterisko vispasaules federāciju, kas tagad apvieno 28 valstu luterāniskās baznīcas ar 51 miljonu piekritēju.
Luterāņu baznīvcas pastāv vairāk nekā 60 valstīs pasaulē un pašlaik pasaulē ir ap 68 miljoni luterāņu, kas ir skaitliski pats lielākais protestantu virziens. Lielākās luterāņu valstis ir Vācija (40 miljoni), ASV (19 pastāvīgas luterāņu baznīcas ar 8,4 miljoniem ticīgo), Zviedrija (7 miljoni), Dānija (4,3 miljoni), Somija (4 miljoni), Norvēģija (3,4 miljoni).
Luterānisms Latvijā. Kad XVI gs. Vācijā bija notikusi reformācija, vācu baroni Baltijā sāka ieviest luterismu un aktīvi cīnījās pret valdošo katoļu baznīcu.
II Pasaules kara beigās no krievu okupantiem Latvijā aizbēga luteriskās baznīcas arhibīskaps Teodors Grīnbergs.
