Laurenča hronika
Лаврентьевскaя летопись.
Senākā saglabājusies senkrievu hronika no 1377.gada.
1116.gadā Monomaha uzdevumā Vidubicas klostera (Выдубицкий монастырь) igumēns sagatavoja "Pagājušo gadu hronikas" («Повесть временных лет») otro redakciju. 1118.gadā tika laista klajā 3.redakcija, bet 1119.gadā presbiters Vasīlijs, kas bija pietuvināts Monomaham, sarediģēja arī 4.versiju. Tieši 4.hronikas versija tad arī ir nonākusi līdz mūsdienām 1377.gada Laurenča hronikas sastāvā.
Pats Monomahs sarakstījis bērniem un visiem, "kas izlasīs," domātās "Pamācības" («Поучения»). Šis sacerējums sastāvēja no trim daļām: "Pamācībām" (1099.g.), karagājienu un citu darbu "Hronika" («Летопись», ap 1117.g.) un "Vēstulēm" («Письма», 1096.g.) Oļegam, Svjatoslava dēlam (Олег Святославич), kas arī tika iekļautas Laurenča hronikā. Pēc būtības "Pamācības" kļuva par Monomaha politisko programmu. Tā bija vērsta uz Senkrievu valsts federatīvā rakstura saglabāšanu ar plašu kņazistu autonomiju un kopēju krievu vienotību.
