Laima
Daži pētnieki izteikuši domu, ka neolīta beigu posmā līdztekus tā sauktajai Lielajai Mātei ar tās daudzveidīgajām izpausmēm, kā atsevišķas dievības pastāvējušas arī dzimšanas un likteņa dieve – latviešu sentēvu Laimas priekštece, kā arī tās pavadone – nāves dieve. Arī tās varējušas iemiesoties dažādos dzīvniekos, piemēram likteņa vēstītāja parādījusies kā dzeguze, bet nāves vēstnese bijusi zīle, protams varējuši būt arī citi varianti.
Kā jau minēts, indoeiropiešu tautas saglabāja arī daudzas iepriekšējo laikmetu dievības, senās Mātes,- dažādus pirmatnējās Lielās Mātes personificējumus. Ievērojamākā no tām, īpaši baltu tautu mitoloģijā, bija Laimes Māte jeb Laima – cilvēku likteņa lēmēja. Visa cilvēka dzīve bija atkarīga no Laimas lēmuma viņam piedzimstot, un šo lēmumu nav varējis grozīt ne Dievs, ne Laima pati. Vairāku tautu mitoloģijā šīs likteņa lēmējas parasti ir trīs, un arī latviešu folklorā reizēm sastopamas trīs likteņa dievietes – Laima, Dēkla un Kārta, tomēr abas pēdējās gan tautas ticējumos, gan folklorā pieminētas, salīdzinot ar Laimu, ļoti retos gadījumos, tādēļ varētu uzskatīt, ka Dēkla un Kārta bijuši tikai Laimas epiteti, vai arī laika gaitā zaudējušas savu pirmatnējo nozīmi, tādēļ arī tautas atmiņā maz saglabājušās. Laima nav bijusi tikai likteņa lēmēja, bet ar laiku pārņēmusi arī dažas Dieva funkcijas – rūpes par cilvēkiem, īpaši mazāk aizsargātajiem bāreņiem, kā arī jaunavām un sievietēm – dzemdētājām. Ļoti tuva likteņa lēmējai Laimai bijusi Laime – labklājības personificējums, mājas un tās svētības sargs. Uzskata, ka katram cilvēkam bijusi sava Laime, tā mājojusi katrā sētā. Laimei bijusi arī tās pretstats – Nelaime jeb Ļaunā diena, tādēļ katram savu Laimi vajadzējis īpaši sargāt, lai viņa neaizietu un tās vietā sētā neienāktu Nelaime.
