Laptevs, Haritons (1700.-1763.g.)
Харитон Прокофьевич.
Krievu polārpētnieks.
Dzīvesgājums. Dzimis 1700.gadā Pekarevas (Пекарево) ciemā, tagadējās Krievijas Pleskavas apgabala rajona Usvjatas (Усвятский) rajonā.
Sākumskolas izglītību ieguva Troicas baznīcas draudzes skolā.
1718.gadā beidza Jūras akadēmiju Pēterpilī, gardemarīna pakāpē iestājās dienastā flotē, bet 1726.gadā paaugstināts par mičmani.
Kalpoja kopā ar Grigoriju Spiridovu (Григорий Спиридов) uz fregates "Mītava" (Митава). Kad ar viltu franči, kas karoja Polijas karaļa un Lietuvas lielkņaza Staņislava Leščinska pusē, saņēma gūstā kuģa komandu, mičmanis Laptevs bija viens no nedaudzajiem, kas izrādīja bruņotu pretestību frančiem. Par kuģa nodošanu frančiem komandas locekļi tika tiesāti, tomēr pēcāk lietu rūpīgi izpētīja un visus palaida brīvībā.
1737.gadā H.Laptevu paaugstināja par leitnantu un iecēla par galma jahtas "Dekrone" (Декроне) kapteini. Taču viņš drīzumā iesniedza lūgumu par iekļaušanu Lielās ziemeļu ekspedīcijas sastāvā.
Lūgums tika apmierināts. Laptevu nozīmēja par tādas vienības komandieri, kam bija jāizpēta arktiskā piekraste uz rieteņiem no ļenas līdz pat Jeņisejas grīvai. Ceļā viņš devās kopā ar brālēnu Dmitriju Laptevu (Дмитрий Лаптев), kas vadīja Ļenas-Kolimas vienību ekspedīcijā.
Līdz Jakutskai Laptevs nonāca pa sauszemi, tālāk ar kuģi "Jakutska" (Якутск) pa Ļenu Lapteva komanda iegāja Ziemeļu Ledus okeānā. Tomēr nebija iespējams kuģot pa aizsalušo ūdeni, tādēļ ekipāža pirmo ziemu pārlaida Bludnas (Блуднaя) upes grīvā. Tai laikā tika uzsākta Taimiras pussalas ģeodēziskā uzmērīšana.
1740.gada vasarā kuģis "Jakutska" turpināja ceļu uz ziemeļiem, taču augustā tas tika iespiests starp lediem un guva sūci. Komanda pameta neglābjamo kuģi un atgriezās iepriekšējā ziemošanas vietā. Jau tad H.Laptevs saprata, ka pa ūdens ceļu iziet starp Taimiras un Pjasinas upju iztekām ir neiespējami, tādēļ pieņēma jūrasbraucējam neparastu lēmumu - veikt kartografēšanu pa sauszemi, ar suņu iejūgiem.
Pie plāna realizēšanas ķērās 1741.gada pavasarī, tagad ekspedīcijā bija arī ģeodēzists Ņikifors Čokins (Никифор Чекин), Semjons Čeļuskins (Семён Челюскин) un vēl 6 palīgi. Neskatoties uz grūtajiem apstākļiem un "sniega akluma" slimības sākšanos, pētnieki darbu pabeidza. Tā rezultātā tapa Taimiras pussalas atlass. Kā sekas - Eirāzijas kontinenta pašu tālāko punktu nosauca par Čeļuskina ragu.
H.Laptevs vāca ziņas arī par tautām, kas dzīvoja pussalā, par klimatu, novada floru un faunu. "Haritona Lapteva piezīmes" («Записки Харитона Лаптева») tika izdotas 1851.gadā.
Pēc Lielās Ziemeļu ekspedīcijas beigām H.Laptevs turpināja dienestu Baltijas flotē, Septiņgadu kara laikā komandēja kuģi.
Miris 1763.gada 21.decembrī.
Nospiedums kultūrā. Brāļu Laptevu vārdā nosaukta viena no Ziemeļu Ledus okeāna jūrām - Laptevu jūra.
