Aliens

Kristāla galvaskausi

No kalnu kristāla (vairāku veidu kvarca) izslīpēti cilvēkam līdzīgi galvaskausi, kas XIX-XX gs. uzieti dažādās pasaules malās, pārsvarā Meksikā. Galvaskausiem tiek piedēvētas sakrālas un pārdabiskas īpašības.

Pirmais no tādiem galvaskausiem - "ET" tika uziets 1889.gadā Meksikā un patlaban apskatāms Britu muzejā. Ažiotāža ap šiem galvaskausiem sākās 1924.gadā, kad Mitčels Hadžess vienu tādu ļoti labi nostrādātu uzgāja Lubantūnā.

Daži no eksemplāriem (piem., Lubantūnas galvaskauss) ir ākārtīgi smalki izstrādāti, kas radījis aizdomas par XIX gs. viltojumiem. Primitīvāki galvaskausi - Parīzes, Londonas, kā arī Tibetā uzietais. Iespējams, galvaskausiem ir vairāki tūkstoši gadu, taču ticamas datējuma metodes tādiem objektiem nepastāv.

Uzņēmuma Hawlett Pckard pētnieki par Lubantūnas galvaskausu teikuši tā: "Kas tos ir darinājis, nav zinājis neko par kristalogrāfiju un ir pilnībā ignorējis simetrijas asis. Galvaskausiem bija jāsabrūk apstrādes laikā!"

Ir pētnieki,kas uzskata, ka šādu galvaskausu var pagatavot tikai ar modernu mūsdienu tehnoloģiju palīdzību un tādēļ sāka piedēvēt tā autorību citplanētiešiem. Šādu galvaskausu sakarā parādījušās daudz spekulācijas par ĀC dažādām rasēm, kurām katrai atbilstot savas krāsas galvaskauss. savukārt tie saturot atbilstošās rases ģenētisko kodu un zināšanas. Lubantūnā uzietais galvaskauss esot galvenais no tiem un tā uzdevums esot savākt un apvienot pārējos. Iespējams, ka Zemes gavaskausi esot saistīti ar citiem tādiem uz ctām planētām un kalpo kā sakaru ierīces (mūsdienu tīmekļa analogs!).

Ezotēriķi savukārt uzskata, ka šie galvaskausi nāk no Atlantīdas un uzlūko tos kā cilvēka psihiskās enerģijas pastiprinātājus.

Saites.
Kalnu kristāls.

----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Centrālamerikā atrastie kristāla galvaskausi savulaik radījuši visai pamatīgu sajukumu zinātniskajās aprindās, jo, sekojot tā laika zinātniskajām nostādnēm, tādu vienkārši nevar būt. Viens no viņiem - Lubantūnā atrastais, atšķiras ar ārkārtīgi smalku apstrādi un pārsteidzošām fizikālajām īpašībām. Šeit piedāvājam nelielu informāciju par šio tēmu.

Dažādās pasaules vietās uziets paliels skaits kristāla un citu minerālu galvaskausu. Dažs izceļas ar ārkārtīgi augsti tehnoloģisku apstrādi, citi, turpretim, ir visai primitīvi. Pirmais tāds tika uziets Britu Hondurasā (mūsdienu Belīza) un arī nākamie nāca no Centrālamerikas reģiona. Tomēr pēdējā laikā tādi konstatēti arī Centrālāzijā - Mongolijā un Tibetā, pat arī Eiropā.
Daži avoti to vecumu lēš kā vairākus tūkstošus gadu, citi - nosauc par viltojumiem.

Galvaskausu raksturojums.
Skaits. Pēc senām leģendām šādiem galvaskausiem vajadzētu būt 13 gabaliem (pēc čeroku leģendas - 12). Pašlaik esot uzieti 5: Lubantūnas, Parīzes, Britu un vēl divi.
Forma. Mūsdienās pazīstamo galvaskausu lielums variē no dabiska izmēra līdz tikai dažiem centimetriem.
Materiāls. Veidoti no caurspīdīga kvarca kristāla.

Lubantūnas galva. Galvaskauss dēvēts arī par "Nāves galvaskausu" - dēļ tā drūmuma un biedējošā izskata. Pats vislabāk izstrādātais no atrastajiem kristāla galvaskausiem.
Apraksts. Svars - 5,18 (min arī citus svarus, līdz pat 5,3) kg. Augstums - 18 cm, platums un dziļums - 13 cm. Anatomiskās detaļas izpildītas ar lielu precizitāti. Nelielas plaisiņas deniņos. Izveidots no viena vesela kvarca kristāla gabala, bet galvenā tā īpatnība ir pievienots labi pielāgots apakšžoklis, kas spēj imitēt runas kustības.
Atrašana. To uzgāja 1926.gadā (minēti arī 1924. un 1927.gadi) maiju pilsētas atklājēja Frederika Alberta Mičela Hedžesa audžumeita Anna Mičela-Hadžesa savā 17.dzimšanas dienā pie masīva altāra akmens uz zemestrīces sagrautas piramīdas platformas. Tas bija dabiska lieluma cilvēka galvaskauss bez apakšžokļa, izslīpēts no viendabīga kalnu kristāla. Apakšžokli atrada apmēram pēc trim mēnešiem. Tiesa, trūkst dokumentālu pierādījumu, ka galvaskauss uziets tieši šādos apstākļos un tāpēc tā autentiskums tiek apstrīdēts.
It kā Hadžess esot mēģinājis uzieto galvaskausu nodot vietējās indiāņu cilts vadonim, taču tas esot atteicies. Iespējams tādēļ, ka uzskatīja atradumu par nolādētu vai kaut kā tamlīdzīgi. Pēc citas versijas - galvaskausu esot paņēmis, taču atdāvinājis to pētniekiem prombraucot kā pateicību par doto pārtiku, apģērbu un zālēm.
Maiju indiāņi, kas bija nodarbināti izrakumos, ļoti godbijīgi pret to izturējās: iekārtoja altāri un veica rituālus visu izrakumu laiku.
Hedžess pēc izrakumu pabeigšanas 1935.gadā informāciju par savu atradumu publicēja laikrakstā New York American, sākās satraukums zinātnieku aprindās. Hedžess tika apvainots atraduma viltošanā, jo neviens neticēja, ka galvaskausu varētu būt pagatavojuši maiji.
Atraduma augstvērtība rada problēmu. Šai galvaskausā liela uzmanība veltīta smalku detaļu atveidošanai, rūpīgi modelēti pat nelieli anatomiski pauguri.
Pētījumi. jau pats Hadžess, aplūkojot galvaskausu, redzēja, ka vietām tajā redzami dūmakaini plankumi un mazas "lodītes" kā gaisa burbuļi.
Turpmākajos pētījumos, kas tika veikti 20.gs. 50. un 60.gados, atklājās vēl vesela virkne detaļu, kas parādīja galvaskausa vienreizīgumu.
Frenka Dorlenda pētījumi. Anna Mičela-Hedžesa ekspertīzei galvaskausu bija nodevusi amerikāņu vēsturniekam un restauratoram Frenkam Dorlendam, kurš naktī pie kamīna novēroja, ka galvaskausa acis precīzi reflektē uguni. Zem mikroskopa atklājās gluži vai neticama optika: aukslējās atradās plata skaldne, kas darbojās kā 45-grādīga prizma. Gaismu, kas nāca no galvaskausa apakšas, tā projicēja tieši acīs. Liekot to uz akmens altāra, kurā bija iekurta uguns, vajadzēja tikai galvaskausu novietot virs nelielas atveres, un tika sasniegts fantastisks efekts. Izskatījās, ka tas būtu atdzīvojies, viņa acīs dega uguntiņas. Arī galvaskausa aizmugurējā daļa bija īpaši noslīpēta un kā fotoaparāta objektīvs ievadīja visu gaismu acu dobumos. Aptumšotajā telpā tie spīdējuši. Vēl atklājās, ka divi niecīgi caurumiņi, šķiet, kalpojuši par atbalsta ietaisi. Ja galvaskausu uzlika uz diviem balstiem, aoakšžoklis precīzi iegāja īpaši izslīpētos dobumos un bija pat kustināms. Tas liek domāt, ka priekšmets tika izmantots pareģošanai.
Dorlends pavēstīja, ka galvaskauss izcirsts no vesela gabala bez metāla instrumentu pielietošanas, kas ir ļoti neparasti, jo kristāls pēc minerālu cietības skalas piekāpjas vien dimantam, topāzam un korundam. Pēc Dorlenda domām, galvaskausa un tā detaļu virsma tika nopulēta ar krama smilšu un kvarca drumstalu palīdzību, kas bijuši sagatavoti pastas veidā. Visas galvaskausa virsmas nopulēšanai tādā veidā būtu nepieciešami 300 gadi!
Tāpat Dorlends arī konstatēja, ka galvaskausa kustīgais apakšžoklis arī pagatavots no tā paša kristāla gabala. Apakšžoklis kustīgi iestiprināts pulētās ligzdās. Ja galvaskausu brīvi pakārtu gaisā, tad pietiktu ar pavisam nenozīmīgu gaisa plūsmu, lai žoklis sāktu kustēties imitējot cilvēka runu.
Hawlet Packard pētījumi. Turpmāk ar galvaskausa pētīšanu nodarbojās datorgiganta Hewlett Packard pētījumu nodaļas vadītājs Džims Prūts. Viņš konstatēja, ka galvaskauss un apakšžoklis neapšaubāmi izgatavoti no viena vesela kristāla. Tas bija gandrīz neiespējami, jo kalnu kristālu nevar skaldīt; tas uzreiz saplīsīs. Vienīgā iespēja būtu bijusi precīzi sazāģēt bloku ar dimanta zāģi. Prūts šaubījās, vai pat šodien būtu iespējams radīt šādu šedevru. Zem mikroskopa izpētot apstrādes pēdas, atklājās, ka acu dobumi izveidoti ar rotējošiem urbjiem, kas bijuši tikpat precīzi kā mūsdienu instrumenti.
Tāpat Prūtu fascinēja galvaskausa maģiskās acis. Pārvietojot gaismas avotu vai mainot leņķi, parādās bezgalīgs skaits refrakcijas ornamentu. Tiem ir gluži hipnotiska iedarbība. Daudzas sensitīvas personas, kas to redzējušas, „uztvēra neizprotamas un baisas vīzijas, kas it kā nāca no galvaskausa.”
Kompānijas pētniekam-mineralologam pieder šādi vārdi: "Tiem, kas to izcirta, nebija ne mazākā priekšstata par kristalogrāfiju, un viņi absolūti ignorēja simetrijas asis. Tam neizbēgami bija jāsadrūpa apstrādājot. Sasodītā lieta vienkārši nevar eksistēt uz pasaules!"
Šīs kompānijas pētnieki noteica precīzāk galvaskausa kristāla veidu - pjezoelektriskais krama dioksīds.
Ņujorkas policijas departamenta speciālisti ar paleontologu palīdzību veica galvaskausa sejas rekonstrukciju. Sanāca maiju meitenes seja.
Galvaskausa paranormālās īpašības. Saskaņā ar daudzu aculiecinieku ziņojumiem galvaskausa piere dažreiz ietinās baltā miglā, kurā no sākuma kļūst pamanāma kustība, pēc tam iezīmējas nākotnes un pagātnes ainas. Dažreiz no galvaskausa nāk dīvaini dzeltenīga gaisma, kas līdzīga gaismas gredzenam ap mēnesi skaidrā naktī. Cilvēkiem, kuri ilgāku laiku atrodas blakus galvaskausam, tika novēroti nervu traucējumi, paasināta oža, redzes un dzirdes halucinācijas. Tas hipnotiski iedarbojas pat uz skeptiski noskaņotiem cilvēkiem.
Daudzi ir apgalvojuši, ka, atrodoties vienā telpā ar galvaskausu, skaidri dzirdējuši "mazu sudraba zvaniņu šķindu, klusu, bet ļoti skaidru," vai arī "čukstus un vairāku balsu dziedāšanu nezināmā valodā." Lūkojoties uz galvaskausu cilvēki tajā saskata "citus galvaskausus, augstus kalnus, dīvainas sejas, dažādus apjomīgus tēlus, līdzīgus lidojošajiem šķīvīšiem."
Amerikāņu pētnieks Frenks Džozefs pēc šī galvaskausa veica rekonstrukciju. Ekstrasensu grupa, izmantojot "psihiskās enerģijas pastiprinātāju," iegāja transā un radīja galvaskausa īpašnieka tēlu - jaunu maiju meiteni.
Atlantīdas hipotēze. Visu pētījumu rezultātā pats Hedžess jau bija pārliecināts, ka galvaskauss ir atlantu artefakts, par ko arī rakstīja 1935.gada New York American. Pēc tādiem apgalvojumiem konservatīvā zinātne pagrieza atklājumam pakaļu.
Pēdējos gados galvaskausu pētījuši ekstrasensi - viņi konstatējuši, ka galvaskauss maina krāsu un caurspīdīgumu. Dažreiz tas ietinas 45 cm mirdzošā nimbā. Laiku pa laikam no tāk sāka nākt smarža, kas klātesošajiem izraisa neizturamas slāpes. Kad ekstrasensi pieskārušies ar pirkstiem dažādās vietās, tad sajutuši gan siltumu, gan aukstumu, arī kaut kādas vibrācijas. esot sajūta it kā galvaskausa iekšienē atrodas kāds enerģijas avots.
Sātanistu interese. Laikā, kad galvaskauss atradās pētīšanā pie Frenka Dorlenda, ieradās sātana baznīcas dibinātājs Antons Lavejs un paziņoja, ka galvaskausu radījis pats sātans un tātad pieder Sātana baznīcai. Protams, ka saņēma atteikumu, par ko pats Lavejs pārāk neesot pārdzīvojis. Viņš galvaskausu uzmanīgi aplūkojis, glāstījis ar rokām, pēc tam ātri atvadījies un aizgājis.
Naktī Dorlenda mājās sākās īsts poltergeists - kustējās mēbeles, klaudzēja priekšmeti, atvērās un aizvērās logi, kaut kas visu laiku čīkstēja un dārdēja bēniņos. Energoapmaiņa starp sātanistu un galvaskausu izpaudās lūk šādā veidā.
Tagad galvaskauss tiek glabāts Amerikas indiāņu muzejā Ņujorkā (ASV).
Kritika.
Mičels-Hadžess melojis par galvaskausa izcelsmi:
1) Nekā nav dokumentēta galvaskausa uziešana Lubantūnā 1926.gadā, un nav arī nekādu foto, lai gan pētniekiem bija līdzi fototehnika.
2) Mičels-Hadžess savos rakstos par Atlantīdu līdz 1930.gadam nekur nepiemin šo galvaskausu, lai gan viņam kā atlantologam tas būtu supersalds gabaliņš.
3) Mičels`-Hadžess par galvaskausu pirmo reizi rakstīja tikai 1954.gadā pāris rindiņu savā grāmatā. Cita starpā: "Man ir pietiekami daudz iemeslu nerunāt par to, kā tas nonāca pie manis."
4) XX gs. beigās esot uzieti dokumenti, ka Mičels-Hadžess patiesībā šo galvaskausu nopircis izsolē Londonā tikai 1943.gadā par 400 mārciņām no gleznu galerijas īpašnieka Sidneja Bārnija.
Neiespējamais galvaskausa izgatavošanas veids. Zinātnieki bija aprēķinājuši(?!) ka izslīpēt tādu galvaskausu ar smiltīm prasītu 150 gadu.
Fakts, ka izmantoti rotējoši instrumenti, kritiķiem kalpoja par pamatu apgalvojumiem, ka tas ir XIX-XX gs. viltojums. Protams, tas ir pārspīlējums, jo nekāda viltošana ar to netiek pierādīta. Pierādīts ir tikai tas, ka galvaskausa izgatavotājs ir lietojis rotējošus instrumentus.

Britu kristāla galva. Jau 1898.gadā kādu dabiska lieluma kristāla galvaskausu ieguva Britu muzejs. To XIX gs. vidū pārvedis kāds Meksikā dienējis spāņu virsnieks. Stila ziņā tas ticis pierakstīts actekiem vai mictekiem – divām ciltīm Meksikas ziemeļos. Salīdzinājumā ar Lubantūnas galvaskausu tas šķiet raupjš un nepabeigts. Turklāt tā apakšžoklis nav izstrādāts, bet gan veidots kā nekustīga sastāvdaļa. Tā izskatās kā Lubantūnas galvaskausa primitīva kopija. Šodien tā atrašanās vieta nav zināma (varbūt Cilvēces muzejs Londonā – ja tāds vispār ir?).
2005.gadā Britu muzeja galvaskausu izpētīja, izmantojot mūsdienīgu elektronu mikroskopu. Pēc vairākām analīzēm uz galvaskausa tika atklātas instrumentu atstātas pēdas, un secināts, ka galvaskauss ticis izgatavots XIX gs., visticamāk - Vācijā.
Izvirzīts minējums, ka galvaskauss tapis pēc franču antikvāra Ežēna Bobāna pasūtījuma, jo tieši viņš šo kristāla galvaskausu pārdeva kompānijai Tiffany & Co laikā no 1860.-1880.gadam Bobāns tirgojās ar antikvāriem priekšmetiem Meksikā. Ir pat dokumentēts, ka galvaskauss sūtīts no Vācijas.

Parīzes galva. Šis galvaskauss nonāca Francijā XIX gs. no Meksikas. Pēc zinātnieku domām tas radīts XV gs. un attēlo acteku nāves dievu Miktlantekutli. Šis galvaskauss ir dabiskā lielumā, bet apstrādāts vēl rupjāk nekā tā Britu līdzinieks.

Meksikas galvaskauss. Galvaskausa svars - 3,6 kg. Veidots no violetā ametista dabiskas galvas lielumā.
Uziets Meksikā XX gs. sākumā. Pēdējā laikā izstādīts Japānā. 1982.gadā tas parādījās Ņujorkā, kur tam tika veikta ekspertīze.

Marins. Cits ametista galvaskauss. Sver 2,3-2,7 kg. Atšķiras no citiem ar stilizētiem zobiem. Pašlaik tas atrodas kādā privātā kolekcijā netālu no Sanfrancisko līča.

Ikabods. Ametista galvaskauss arbūza lielumā. Atrodas privātā kolekcijā.

Maija. Ne gluži cilvēcīgs galvaskauss.

Makss. Ne gluži cilvēcīgs galvaskauss. Tā pēdējais īpašnieks bija Džoans Pārkss. Viņš to bija saņēmis no tibetiešu mūka, kas galvaskausu izmantoja cilvēku ārstēšanai.
Pirms dažiem gadiem (tagad 2010.g.) ekstrasenss Stārs Džonsons ar šo galvaskausu novadīja seansu sēriju, kuru laikā telepātiski sazinājās ar ārpuszemes civilizāciju. Viņam esot ticis paziņots, ka kristāla galvaskausu radīšanas māksla nākot no Atlantīdas.

Čeroku indiāņu leģendas. Čeroku leģendās ir minēti 12 galvaskausi no kalnu kristāla. Tie esot precīzi cilvēka galvaskausa lieluma kopijas pat ar kustīgiem žokļiem un tie esot pratuši runāt un dziedāt.
Harlijs Ātrais Briedis – čeroku šamanis zināja stāstīt, ka 12 galvaskausi esot novietoti aplī ap trīspadsmito - galvaskausu no ametista, vēl šī maģiskā apļa iekšienē esot bijuši 8 cilindri, no kalnu kristāla, ar kuriem atzīmētas debespuses. Galvas kausi sevī glabā noslēpumus – kā radies cilvēks, kā tas uzbūvēts un kāpēc cilvēki radušies. Un pienāks diena, kad no jauna tiks savākti kopā visi galvaskausi, lai no jauna tie runātu ar cilvēci.
Kosmosā esot 12 cilvēku apdzīvotas planētas un katrai no tām atbilstot viens galvaskauss.

Maiji un kristāla galvaskausi. Jau pats Lubantūnas galvaskausa atradējs Hadžess esot racies pa arhīviem un uzzinājis, ka tāds galvaskauss esot bijis minēts maiju nostāstos. Maiju priesteri esot stundām ilgi lūkojušies tajā vecot upurēšanas un maģiskos rituālus, lūdzot nāvi saviem ienaidniekiem un mēģinot paredzēt nākotni.
Jāsaka, ka zināma galvaskausu kultu esamība Meksikā ir novērojama. Tā piemēram, Čičenicā atrodas "Galvaskausu siena" (Conanpatli), Palenkē ir Galvaskausu templis, acteku Boturīna kodeksa 20.lappaspusē centrā attēlots kulta galvaskauss.
Vairāku galvaskausu esamība Meksikas reģionā kā arī leģendas par tādiem norāda par tādu kā galvaskaskausa kulta esamību.

Galvaskausu fizioloģiskā ietekme. Galvaskausus redzējušie sajūt pulsa paātrināšanos, roku un kāju muskuļi nez kādēļ paliek cietāki, acis dobumos raustās un pulsē.

Kristāla galvaskausi masu kultūrā. 2008.gadā tika izrādīta filma par šo tēmu - "Indiāna Džonss un kristāla galvaskausu karaļvalsts."